Jūs taču redzat, dzirdat un sajūtat paši – anonīma īsziņa vai "viena tante teica" aģentūra nevis kādiem atsevišķiem pilnmēness sadrebelētiem dīvaiņiem, bet plašām iedzīvotāju masām izrādās daudz nopietnāks un ticamāks informācijas avots par visiem valsts vadītājiem, finanšu uzraugiem un citām augstām amatpersonām ar viņu vismaz šķietami racionālajiem argumentiem.

Kāpēc tā? Tikai un vienīgi tāpēc, ka, kā mums mēģina iestāstīt, cilvēki Latvijā ir apmulsuši, nedroši, nepietiekami racionāli, viegli ietekmējami un visādi citādi ne īsti pilnvērtīgi kapitālisma pasaules iemītnieki? Ka gluži vienkārši, izsakoties slavenā žesta popularizētāja Jāņa Lagzdiņa pirmdienas vārdiem "Rietumu radio", "sabiedrības neuzticība un skeptiskā attieksme pret visu ir padomju laika mantojums"?

Nē, nudien ne. Patiesībā – tāpēc, ka visi šie valsts varas (un nevis kādas aizgājušas padomju valsts varas, bet mūsējās – pašreizējās, tagadējās) pārstāvji, viņiem pielīmējušies indivīdi un vispār jau visa valsts vara līdz šim ir to vien darījuši kā cītīgi apliecinājuši, ka ir melīgi, neuzticami, divkosīgi, muļķīgi un neprasmīgi.

Kāpēc gan cilvēkiem, kuriem vēl nupat tika stāstīts par lieliski uzraudzīto un drošo "Krājbanku", vajadzētu ticēt, kad, piemēram, Komercbanku asociācija (kuru vada tas pats Mārtiņš Bičevskis, kurš tik pārliecinoši ieberzās "Krājbankas" gadījumā) tagad bez kādu konkrētu aprēķinu piesaukšanas apgalvo, ka nu citai bankai "pietiek līdzekļu gan darbam normālā režīmā, gan arī šādā nestandarta situācijā"?

Jā, kāpēc ticēt, jo vairāk, ka arī jaunajā "baumu krīzē" visi šie valstiskie kungi un dāmas ar savu rīcību atkal mums apliecina to pašu – ka mums ir valsts pseidovara ar apjomīgu kuņģi, bet bez galvas, varēšanas un gribēšanas.

Tā tas ir no pašas augšas. Ja mums patiešām būtu īsts valsts vadītājs, kam valsts un tās iedzīvotāji un nevis savs pieprihvatizētais bankas konts ir pirmajā vietā, mēs jau svētdien vakarā būtu redzējuši, kā valstiskais Bērziņkungs telekameru un fotoobjektīvu ielenkumā paraksta maksājuma dokumentus, lai visus savus miljonus vai vismaz daļu no tiem pārskaitītu uz baumās visbiežāk pieminēto banku, - jo viņam, rau, ir lietas, kas svarīgākas par personisko maku.

Ja viņam šādi te pievienotos vēl bariņš dažādu "valstsvīru", tad šāda te rīcība – nevis tukša gvelšana, bet tieši rīcība, savu vārdu patiesību apliecinot ar personisko maku – varēja "baumu krīzi" likvidēt faktiski momentāni.

Bet, protams, neko tādu mēs nesagaidījām. Jo, kā zināms, mūsu valsts varas pārstāvjiem tradicionāli nav pieņemts piemēru rādīt ar vārdiem, ne darbiem. Un tieši tāpat, kā zināms, viņiem nav pieņemts arī mācīties no kaut pašiem savām kļūdām.

Vairāk nekā traģikomisks bija banku uzraugu pārstāves Ludmilas Vojevodas pirmdienas atzinums, ka šajā jomā "ļoti svarīga ir pārdomāta un laicīga komunikācija", kam sekoja Ministru prezidenta Valda Dombrovska uzdevums "strādāt pie pārdomātas komunikācijas, lai sabiedrību informētu par situāciju banku jomā".

Kas tieši te traģikomisks? Tas, ka, neraugoties uz visām pārdzīvotajām banku krīzēm, pēkšņi atklājās – daudztūkstošlatu algu saņēmēji nav spējuši pēcpuses vai ko nu tur pakustināt kaut tik daudz, lai, ja reiz nespēj uzraudzīt dažādus Antonovus, vismaz sagatavotu skaidru shēmu, atbilstoši kurai šādā situācijā neizbēgamās nākamās krīzes laikā "pārdomāti komunicēt" un "informēt par situāciju".

Bet tak pat ne tik daudz. Pa brīvdienām šīs ļengani ļerpatainās valsts varas pārstāvji nebija spējuši pat, piemēram, pārrunāt notiekošo ar kaut vai sabiedrisko mediju vadību, lai vismaz tai liktu pie sirds, cik svarīgi no šīs te varas viedokļa ir necelt paniku, - un rezultātā vēl pirmdienas rītā Latvijas radio tiem, kas pa brīvdienām bija izvairījušies no masu saziņas līdzekļiem, drūmi stāstīja – nu, jā, var būt tā, bet var būt arī šitā, neko jau nevar zināt...

Protams, tā vietā, lai beidzot vienreiz sarīkotu vienu paraugprocesu par nolaidību šiem augsti sēdošajiem dienaszagļiem un parazītiem, Jāņa Reinika vadītā Drošības policija pirmdien jau tradicionāli uzmeistaroja kriminālprocesu par finanšu sektora situācijas destabilizēšanu un nepatiesas informācijas izplatīšanu par valsts finanšu sistēmas stāvokli.

Kas tālāk? Lai attaisnotu noēstos valsts budžeta līdzekļus un "nolaistu tvaiku", visticamākais, kāds kārtējais ekonomists Smirnovs vai kādi nebūt citi līdzīgi dumiķi uz brīdi arī tiešām tiks sašņorēti, caur kādu nebūt "Nekā Personīga" tiks palaista kārtējā "versija" par krievu vai kādu citu specdienestu sazvērestību pret Latvijas valsti – un ar to arī viss beigsies.

Beigsies – bet tikai līdz nākamajai reizei, uz ko ilgi nebūs jāgaida. Jautājums tikai, kā nākamreiz izpaudīsies cilvēku totālā neticība savai muļķīgajai, melīgajai un savtīgajai valsts varai, kura neizrāda ne mazāko vēlēšanos mainīties – acīmredzami apzinātā vai neapzinātā cerībā, ka gan jau tās mūžam visa pietiks.

Lato Lapsa

Avots: delfi