Lato Lapsa: Ko paklusām nojauš Rimšēvičs un Co.?

Ja ticēt Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča otrdienas atklāsmēm LNT rīta raidījumā, šis amats ir Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētāja jeb, vienkārši runājot, valsts galvenā banku un pārējo finanšu iestāžu uzrauga postenis, kurā tā iepriekšējā "iemītniece" pēdējo gadu mēnesī saņēma vidēji 5800 latu.

Kas tik neesot "uzrunāts", taču šo tik grūti pelnāmo maizi neviens lāga nevēloties, jo uzrunātie - citēsim precīzi - "liekas, baidās uzņemties šo amatu, jo tā nav nekāda saldā maize". Un šajā nevēlmē "rauties pie šī amata" vainojama, protams, esot ažiotāža ap pa skuju taku aizgājušo Latvijas Krājbanku, jo cilvēki saprotot, ka "tas var notikt ar jebkuru".

Rimšēviča kungs, kā tas viņam gadās diezgan bieži, protams, runā blēņas - nu, kaut vai tāpēc, ka kaut kā nekas nav dzirdēts par publiski izsludinātu konkursu, kurā uz vakanto amatu (kas taču varētu būt vismaz tikpat nozīmīgs kā KNAB priekšnieka postenis) nav vēlējies pieteikties pat Aleksandrs Lavents un Ivars Priedītis; savukārt tas, ka tūlītējus rezultātus nedod Rimšēviča un finanšu ministra Andra Vilka parunāšanās pa kaktiem "savējo" vidū, nekādu izbrīnu nerada.

Taču Latvijas Bankas prezidenta liekuļoti skumīgais secinājums (liekuļoti - jo neatkarīga un kompetenta cilvēka stāšanās pie banku uzraugu iestādes stūres tieši tagad un tūlīt nav neko vajadzīga pietiekami daudziem ļaudīm) vienlaikus ļoti tieši norāda uz Rimšēviča un citu pašreizējās finanšu sistēmas uzraudzības kaldinātāju vēlmi vai drīzāk vajadzību ieborēt sabiedrībai dažas viņiem ļoti ērtas pārliecības.

Acīs krītošākā neapšaubāmi ir pēc vērienīgās izgāšanās un pamatīgas žmiegšanās amatu beidzot atstājušās Krūmanes, tā sacīt, moceklizēšanas, varoņizēšanas vai vismaz attaisnošanas kāre, kurā apvienoti izrādās cilvēki no vismaz formāli pretējām ierakumu pusēm.

Vienu un to pašu - ka nabaga Krūmane un viņas vadītā iestāde Krājbankas kraha priekšvēstnešus nemaz neesot varējušas pamanīt - mums stāsta kā šis pats Rimšēvičs, tā, piemēram, bijušais Komercbanku asociācijas vadītājs Teodors Tverijons un vēl vesela varza līdzīgu sirdsšķīstu un godprātīgu ļaužu.

Atšķiras tikai izteiksmes formas - kamēr Rimšēvičs aplinkus runā par ārvalstu banku "dīleriem vai kādiem grāmatvežiem, kas menedžmentam aizmuguriski izzaguši naudu no bankas", no kā neesot pasargāts "absolūti neviens" banku uzraugs, Tverijons (skat. pēdējo SestDienu) aizrunājas pat tiktāl, ka "tad jau arī, ja apzog dzīvokli vai, dievs nedod, kādu noslepkavo, varētu vaicāt, kur skatās policija".

Šis pēdējais izteikums tad arī ir būtībā tieši tas, ko rimšēviči, tverijoni un Co. mums paklusām mēģina iesmērēt kā vienīgo patiesību, - ka no banku uzraugiem nekāda reāla atbildība nemaz nav prasāma. Ka ir taču visādi specdienesti, kuriem viss kas jākontrolē un jāizseko, ka ir policijas un prokuratūras, kam ir jātvarsta un jāapsūdz, - ko nu tur nabaga banku uzraugi, kuriem ir savas lietas darāmas. Turklāt - ka ir lietas, kuras nevar paredzēt un no kurām nevar izsprukt.

Tas visā nopietnībā tiek apgalvots, neņemot vērā Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likumu, kas skaidri un gaiši nosaka: "Komisija ir pilntiesīga autonoma valsts iestāde, kas atbilstoši savam darbības mērķim un uzdevumiem regulē un pārrauga finanšu un kapitāla tirgu un tā dalībnieku darbību."

Un kas ir šis mērķis? Arī par to likumā viss pateikts precīzi un skaidri: "Komisijas darbības mērķis ir veicināt ieguldītāju, noguldītāju un apdrošināto personu interešu aizsardzību un finanšu un kapitāla tirgus attīstību un stabilitāti."

Vai Krājbankas gadījums liecina par to, ka Krūmane un Co. būtu rīkojušies atbilstoši šī likuma visnotaļ skaidri noteiktajam mērķim un uzdevumiem? Ka tirgu būtu izdevies uzturēt stabilu, bet ieguldītājus un noguldītājus - laimīgus un mierīgus? Acīmredzami - ne.

Pēc Parex krīzes iznākušajā grāmatā Parex krahs: nejēgas, nelgas un noziedznieki Krūmanes un Co. galvenā vaina tika aprakstīta šādās trīs kompaktās rindkopās:

"Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (FKTK) vajadzēja ne tikai monitorēt likviditātes un kapitāla pietiekamības rādītājus un pieklājīgi lūgt baņķieriem nedaudz palielināt Parex bankas kapitālu, bet pēc ASV bankas Lehman Brothers bankrota 15. septembrī no tās rīcībā esošās plašās informācijas pirmajai dot trauksmes signālu par neizbēgamajām Parex bankas problēmām sakarā ar tās milzīgo vērtspapīru portfeli.

Pašlaik gan komisija skaļi apgalvo, ka "Latvijā ir izveidota vadības sistēma, kas spēj darboties finanšu krīzes situācijās, nodrošinot kredītiestāžu sektora stabilu darbību" un ka "FKTK darbības pārņemšanas procesā tika veiktas pietiekami ātri, tās tika balstītas uz vienotu uzraudzības plānu un nepieciešamo piespiedu instrumentu realizāciju.", taču tad komisija vienkārši noraudzījās notiekošajā un trauksmi cēla tikai tad, kad Parex bankas problēmas tai kļuva acīmredzamas.

Vēl vairāk, FKTK pietiek nekaunības, lai apgalvotu, ka "atbildīgajām institūcijām bija kopīga stratēģija par atbalsta sniegšanu Parex bankai, kas tika realizēta starp Latvijas Banku, Finanšu ministriju un FKTK kopīgās sēdēs un Ministru kabineta sēdēs pieņemtajos lēmumos, tāpat arī noslēgtajā Ieguldījuma līgumā. Šī stratēģija vairākkārt ir tikusi papildināta, ņemot vērā straujo notikumu attīstību pasaules finanšu tirgos". Un tas jau nekas, ka nekādas šādas uz papīra uzliktas stratēģijas vienkārši nav."

Par šo nolaidību un tuvredzību Krūmane un Co. pēc Parex kraha netika saukti ne pie kādas atbildības un saglabāja savus ērtos krēslus. Rezultātā viņi tagad, loģiski, nogulēja arī visus Krājbankas kraha priekšvēstnešus - kaut ar viņu informētības līmeni būtu varējuši kaut painteresēties (un arī noskaidrot), no kurienes tad aizdomīgais Antonovs galu galā ņem (vai kaut teorētiski var ņemt) naudu saviem autodarījumiem, nevis tikai vilkt ar pirkstu līdzi ekseļa tabulām un direktīvu punktiem.

Taču rimšēviči un Co. pašlaik tik uzstājīgi un enerģiski maļ savu - "tas var notikt ar jebkuru", pasargāts nav "absolūti neviens", un tā tālāk, un tā tālāk. Un vai tas tiešām nozīmē tikai un vienīgo klasisko - vārna vārnai un Rimšēvičs Krūmanei acī neknābj, ja vien no knābšanas kaut kā var izvairīties, jo tak jau "savējie"?

Diemžēl šķiet, ka patiesībā kaut ko būtiski vairāk. Un mana versija ir - kungi, aizrautīgi atmazgājot nolaidīgo un tuvredzīgo Krūmani un Co. un stāstot par sū... nenovēršamības likumiem, pamazām bruģē ceļu tam, ko paši paklusām jau nojauš: ka Krājbanka nebūt nav pēdējā. Ka būs vēl, ka tas ir tikai laika jautājums - un jau laikus jāsāk rūpēties par savas ādas drošību no pārmetumiem un kā nepatīkamāka. Jo tas taču ir pats galvenais.

Avots: delfi