Lietuvas vadība no Krievijas pastāvīgi pieprasa vienpusējas kompensācijas par 1939. – 1991. gada  „okupācijas” radītajiem „zaudējumiem”. Ja Lietuvas vadība ir gatava atteikties no padomju mantojuma, tad visai loģiski būtu atvērt jautājumus par Viļņas un Klaipēdas apgabalu atgriešanu, atbildes kompensāciju par rūpniecības uzņēmumiem, kas bija uzbūvēti Lietuvā padomju laikā, bet pats galvenais – par tiem simtiem tūkstošu padomju kareivju, kas atdeva savas dzīvības atbrīvojot Lietuvu no brūnā mēra.

 Jā, un Baltijas kaimiņi Lietuvas vadībai arī ne visai rūp.  Ko vērtas ir ciniskās Lietuvas parlamenta debates par to kā atmaksāt līdzekļus Snoras bankas igauņu noguldītājiem – eiro vai kādā citā valūtā, laikā, kad saviem noguldītājiem tie tiek izmaksāti noguldītajā valūtā.

Par to, ka Lietuvas vadība ir korupcijas caurausta, liecina šādi fakti. Laikā, kad pensionāri drūzmējas rindās pie Snoras bankas filiālēm, lai izņemtu savus sūri grūti pelnītos 100, 200 vai 300 litu, droši informācijas avoti liecina, ka  jau pēc oficiālās Snoras  bankas nacionalizācijas pasludināšanas, novembra 20-tajos datumos pie varas esošas un tai pietuvinātas personas mierīgi pārvietoja noguldījumus vairāku desmitu tūkstošu eiro un dolāru apmērā uz zviedru Sebbank Lietuvas filiālēm.  Paradoksāli, bet šīs nedēļas sakumā Lietuvas vadība oficiāli paziņoja par to, ka Sebbanka uzsāks līdzekļu izmaksu Snoras bankas cietušajiem klientiem. Tas nozīmē, ka informācija par bankas „pēcteci” ierobežotam personu skaitam bija zināma daudz agrāk  pirms publiskā paziņojuma, bet tas vedina uz nepatīkamām pārdomām par to, ka  plāns vairāku simtu miljonu vērta privātā biznesa atņemšanai bija iepriekš izplānots.

Acīmredzot taisnība ir bijušajiem bankas īpašniekiem, kas novērtēja Lietuvas valdības rīcību kā demonstratīvu pret privātu finansu iestādi vērstu akciju. Šīs rupjās reideru pārņemšanas iemesli ir acīmredzami. Pirmkārt, uz eirozonas  krīzes fona notiek būtiska Lietuvas finansu situācijas pasliktināšanās. Šodien jau dzirdamas runas par eiro kā vienīgās Eiropas valūtas glābšanu. Otrkārt, vietējās ekonomikas un finansu sistēmas vājināšanās apstākļos Lietuvas vadība cenšas nepieļaut veiksmīga ārzemju kapitāla nostiprināšanos, tajā skaitā arī krievu.

Treškārt, Snoras sagrābšana ir tiešs pierādījums mēģinājumiem valdības līmenī risināt saasinājušās konkurences problēmas finansu sektorā. Kā raksta bankas akcionāri, nav nekāds brīnums, ka par uzbrukuma mērķi izvēlēta viena no veiksmīgākajām bankām, kas ietilpst labāko finansu iestāžu saraksta piecniekā.

Likumsakarīgi, ka pēc visa augšminētā rodas loģisks jautājums par to, ko šodien Lietuva piedāvā ārzemju investoriem un kreditoriem?  Privāto un juridisko personu kontu atklāšana trešajām valstīm. Reiderismu biznesa pārņemšanā un īpašumu ekspropriāciju. Lietuva ātri apgūst savu vecāko NATO bloka biedru pieredzi. Ja tie drīkst izputināt veselas valstis un ekspropriēt vairāku desmitu miljardu dolāru noguldījumus, kāpēc gan lietuviešu vadība nevarētu spert analoģiskus soļus attiecībā pret svešiem kapitālu un īpašumu tās (Lietuvas) teritorijā?

Šobrīd Sebbbanka darbojas arī Krievijā. Iespējams, ka Krievijas valdībai pienācis laiks izdarīt asimetrisku atbildes gājienu attiecībā pret zviedru kapitālu, tāpat kā gadījumā ar NATO bloka spēku pietuvošanos Krievijas robežām?Iespējams, ka tāda „kompensācija”  dažiem finansu darboņiem parādīs, ka krievu kapitāls atrodas Krievijas valsts aizsardzībā, un reiderisms attiecība pret krievu kapitālu nav pieļaujams.

Galvenais secinājums, ko var izdarīt pēc šī Lietuvas valdības reiderisma pret krievu biznesmeņa banku, ir tāds, ka jebkuri kapitālieguldījumi, tiešās investīcijas bankrota priekšā stāvošās Lietuvas ekonomikā ir riskanti. Šobrīd Lietuva bez ikgadējām ES budžeta dotācijām 2 miljardu eiro apmērā pēc būtības jau ir bankrotējusi – ES pretkrīzes palīdzība ir galvenā valsts budžeta ienākumu pozīcija. Lietuvas valsts budžeta ienākumi 2010. gadā (bez ES struktūrfondu līdzekļiem) bija 4,7 miljardi eiro. Nacionālā budžeta izdevumu daļa bija apmēram 6,4 miljardi eiro. Ar neapbruņotu aci redzams, ka budžeta caurums sastāda 1,7 miljardus eiro.

Baltijas presē daudz tiek rakstīts par citu valstu problēmām. Šajā ziņā īpaši daudz „tiek” Baltkrievijai. Ja tāds „caurums” kā mums, būtu Baltkrievijas budžeta, tad mūsu mēdiji par to rakstītu ik dienas. Tomēr Baltkrievijas budžetā tāda „cauruma” nav, tas ir mums. Bet šeit ir pilnīgs klusums – neviena vārda par to, ka esam potenciāla bankrota priekšā. Šeit ļoti iederas paruna par skabargu cita un baļķi savā acī

Sen jau nav noslēpums, ka ES finansu palīdzība sastāda ap 30% visu valsts budžeta ieņēmumu. Lietuvai, bez dotācijām no Eiropas, tas nozīmē bankrotu divu, trīs mēnešu laikā. Tādēļ valsts, kas kuru katru brīdi var izsludināt savu bankrotu, nevar būt pievilcīga investīcijām. Pēc Antonova biznesa reideriskās sagrābšanas ārvalstu investori var sākt aizdomāties par ieguldījumu lietderību bankrotējošā valstī, kas nekautrējas nodarboties ar pirātismu valsts līmenī.