Palūkosimies uz to gadu ekonomikas statistiku – visu mūsu valdību iemīļoto rādītāju – iekšzemes kopproduktu, kurš naudas izteiksmē atspoguļo visu, kas valstī saražots. Lūk, šis rādītājs, aprēķināts uz vienu iedzīvotāju un izteikts tā laika ASV dolāros, 1980. gadu beigās. Kopš tā laika dolāra vērtību krietni deldējusi inflācija, bet eiro valūtas tolaik vēl nebija.

Latvija – 6265 dolāri uz vienu iedzīvotāju;

Vācijas Federatīvā republika – 10709 dolāri;

Itālija – 7425 dolāri;

Mūsu šīs dienas sapnis Īrija – 5225 dolāri (par 20% mazāk nekā Latvija).

Latvijas rūpniecība gada laikā saražoja:

Radiouztvērējus: 1567 tūkstoši;

Autobusus: 17 000;

Magnetofonus: 100 000;

Slaukšanas iekārtas: 22 000;

Veļas mazgājamās mašīnas: 570 000;

Papīrs: 107 000 tonnu;

Mopēdi: 175 000 gab.;

Klavieres un pianīno: 2500;

Rūpnieciskos robotus: 2546;

Telefona aparātus: 2,82 miljoni gab.;

Pasažieru vilcienu vagonus: 539;

Dzelzceļa dīzeļus: 6200;

Pusvadītāju mikroshēmas un iekārtas: 80 miljoni gab.

Celuloze: 35 000 tonnu,

un daudzus citus augstas tehnoloģijas izstrādājumus.

Valsts pārvaldei un pārvaldes aparāta uzturēšanai tolaik valsts tērēja tikai 8,6% iekšzemes kopprodukta! Par saviem mājokļiem, apkuri un komunālajiem pakalpojumiem iedzīvotāji maksāja tikai vidēji 2,5% savu ienākumu (piecas reizes mazāk nekā par tabaku un alkoholiskiem dzērieniem, astoņas reizes mazāk nekā Lielbritānijā).

Toties lauksaimniecības produktu cenu dotācijai valsts no sava budžeta gadā patērēja 861 miljonu rubļu (aptuveni 3 miljardus mūsdienu latu), mājokļu dotācijai – 148,2 miljonus rubļu jeb aptuveni 500 miljonus latu.

Avots: Diena.lv