Eiro zona un iespējamā Vidusjūras pussalu amputācija.

Situācija ap Eiro projektu ir sarežģīta, tomēr reducējot to līdz dažām vienkāršām patiesībām, tā kļūst saprotamāka arī bez finansu sfēras pārzināšanas. – Pirmais. Eiropa ir parādā ļoti lielu naudu. – Triljonus. Tās atdošana globālajiem finansu tirgiem, sāk likties neiespējama, vai arī tā ir radīta ažiotāža, bet kāda starpība. - Otrais. Vācija ir tā valsts, kuras ekonomiskā varenība, šķiet, varētu garantēt, ja ne visas, tad vismaz kādas daļas no šīs naudas atdošanu. Izšķirošs ir faktors, vai izdosies Angelu Merkeli un Vāciju piespiest vai pierunāt uzņemties finansiālu atbildību par Eiropas kopējo parādu.   

Pagaidām neizdodas. Merkele ir gatava parakstīties uz jebkādu fiskālo integrāciju, kaut vai dēvēt viņu par Eiropas ķeizaru, bet tikai ne ļaut Eiropas centrālajai bankai drukāt naudu, vai aizņemties visu dalībvalstu, tātad arī Vācijas, vārdā. Tā vietā piedāvājot finansu uzraudzību un budžeta kontroli.

Merkele ir lieliska šai situācijā. Blefo vai arī iespējams, ka rēķinās ar Eiro iespējamo fiasko un no tā izrietošajām sekām. Cik noprotu, tad Vācijas bankas, tāpat kā visā Eiropā, būtu ļoti lielas cietējas šai gadījumā, bet varbūt arī, ka vācieši ir izrēķinājuši, ka zaudējumi Eiro kraha gadījumā būtu daudz mazāki, nekā uzņemoties tiešu atbildību par Grieķijas, Itālijas, Spānijas un citu valstu parādiem.

Tāpat kā līdzšinējās Eiro prakses gadījumā, neskaidrību vieš piedāvātās fiskālās savienības detaļas un mehānismi. – Bet tieši tas, kā pierādījusi līdzšinējā Eiro prakse, ir vājais punkts. –nevar salikt parakstus uz baltas lapas ar cerībām, ka gan jau kaut kā projekts strādās, bet tieši šāda rīcība ir raksturīga politiķiem.

Daži argumenti no tiem, kuri minēti starptautiskajā presē.– Kas galu galā un pēc kādiem kritērijiem noteiks, cik liels drīkst būt valsts ārējais parāds. Finansu tirgi ir iracionāli un dažādās situācijās šis parāds var tikt interpretēts atšķirīgi. Galu galā, tirgus dalībniekiem un Eiropas institūcijām arī līdz šīm šie cipari bija zināmi, bet problēma samilza tikai šobrīd? Vai valdības, apstiprinot budžetu, kursēs starp Eiroparlamentu un nacionālajiem parlamentiem, un vai ir nodrošināta šī procesa politiskā leģitimitāte? Kā tiks regulēti jau esošie parādi, kuri dažādām valstīm šobrīd ļoti krasi atšķiras?

Šķiet, ka šie jautājumi ir labi zināmi un saprotami finansu pasaulei un bez tieša apliecinājuma, ka Vācija vai ECB gatava tieši finansiāli reaģēt un likt naudu galdā, finansu spiediens uz Eiropas vērtspapīru tirgiem neatslābs.

Kas konkrēti Merkelei un Vācijai liedz ļaut ECB salīdzinoši vienkāršo risinājumu - sadrukāt vai aizņemties naudu un sākt pirkt Grieķijas, Itālijas, Spānijas un citu parādos ieslīgušo dalībvalstu parādzīmes, jo, neapšaubāmi, ka šādai rīcībai būtu tūlītējas pozitīvas sekas uz finanšu tirgiem un situācijas nekavējoša uzlabošana.

Oficiāli tiek minēta inflācija, no kuras baidoties Vācija, un, kura plosījās Vācijā pēc pirmā pasaules kara. Tomēr šķiet, ka tā varētu būt arī atruna, jo tiek pieņemts, ka Eirozonas dalībvalstīm parādot savu rīcībspēju finansu tirgi piedzīvos augšupeju, kaut vai īstermiņa, jo, galu galā, ASV šādi rīkojas visu laiku. Un vienīgais, kas atšķir ASV no Eiropas, ir ASV spēja pieņemt lēmumus un rīkoties.

Es tomēr pieņemu, ka galvenie iemesli Merkeles un Vācijas pasivitātei ir sekojoši. Pirmkārt, dabiska nevēlēšanās maksāt par citu kļūdām, jo parādu summas ir lielas. Otrkārt aizdomas, ka citas valstis vienkārši grib norakstīt savu parādu uz Vācijas rēķina, nevis kopīgi cīnīties par stabilu Eiro. Treškārt neticība, ka fiskālās regulācijas mehānismi varētu darboties ilgtermiņā attiecībā uz visām patreizējās Eiro zonas valstīm, jo, galu galā, apņemšanās, kritēriji un prasības no ECB eksistēja visu laiku, bet netiek pildīti.

Viss liecina, ka Vācija ir noskaņojusies uz konservatīvisma un piesardzības viļņa un jebkurā risinājuma variantā, ar vai bez fiskālās savienības, uzstāj uz valstu pašu atbildību par savu nacionālo finansu situāciju.

Tas noved pie ļoti būtiska secinājuma, kuram ir tieša sasaiste ar Eiropas Savienību. – Merkele un Vācija patiesībā pieļauj, ka Eiropas monetāro savienību nemaz nav iespējams vadīt kā vienu valsti. Vismaz Eiro zonas patreizējā sastāvā ... Iespējams, ka Vācija nevis negrib, bet vienkārši neredz iespēju šāda procesa realizācijai.

To, vai šādai iespējai, - vadīt Eiropas finanses kā vienotu mehānismu, tic pasaules finansisti, redzēsim , kad nākamajā nedēļā noslēgsies ES galotņu tikšanās, kuram, kā daudzi to saka, vajadzētu būt izšķirošam Eiro nākotnes noteikšanā. Es pieļauju, ka tiks panākts kompromiss, un, iespējams, vienošanās par kādas fiskālas savienības izveidošanu, kurā Vācija būs savu risku samazinājusi līdz sev pieļaujamam minimumam, un, kurš, pirmkārt, balstīsies uz parādu skarto valstu nepieciešamību pašām samazināt savus parādus, nevis ECB vai kādam citam to darīt. Nu varbūt piekāpsies kādu nieku kompromisa vārdā, bet, katrā gadījumā, es domāju, nepiekritīs masīvai ECB intervencei finansu tirgos. Un tad, veikli atspēlējot šādi interpretēto, un uz katras dalībvalsts atbildību attiecināto fiskālo savienību, gaidīs šo finansu tirgu vērtējumu. –Ticiet vai neticiet, ka Grieķija, Itālija, Spānija, Portugāle un Ko ievēros finansu disciplīnu un samazinās parādus?

Citi saka, ka noticēs. Uz kādu laiku. Citi, ka nenoticēs. Acīmredzot, ir jābūt finansu speciālistam, lai precīzi prognozētu tālāko notikumu gaitu.

Iepriekšējā nedēļā kādā Nīderlandes laikrakstā, šķiet, Metroniuws.Nl, bija publicēti dažādu Eiro zonas valstu dalībnieču ārējo parādu refinansēšanas likmes kopā ar bezdarba un IKP pieauguma rādītājiem. Manis pieminētās Grieķija, Itālija, Spānija un Portugāle izskatījās diezgan neiepriecinoši. Es nezinu, vai ar šādiem IKP un bezdarba rādītājiem var pārliecinoši runāt par „austerity measures”.

Vai tiešām ir iespējams, ka vājākās Eiro zonas valstis tiek vienkārši, ciniski runājot „izstumtas” no Eiro zonas, tām nespējot saņemt pasaules tirgos finansējumu savu ārējo parādu refinansēšanai? Redzēsim ....Un vai tas automātiski nozīmētu arī EUR beigas? To gan es neriskētu apgalvot, jo, iespējams, ka Eiro, kā valūta, turpinātu funkcionēt šādā diezgan nežēlīgā veidā samazinātā Eiro areālā. Laikam, ka lielākās pretendentes uz šādu „izstumšanu” ir Itālija un Grieķija, kuras, tēlaini runājot, varētu tikt ziedotas uz Eiro upuru altāra. Man šķiet, ka Eiro varētu būt nopietni apdraudēts vienīgi tajā gadījumā, ja Vācija zaudē kontroli vai pēdējo interesi par šo projektu. Viens ļoti būtisks arguments pret šādu scenāriju manā skatījumā ir tas, ka ECB institūcija atrodas Frankfurtē, Vācijā.

Daži politiķi kādā mazā un ļoti neietekmīgā ES valstī mēģina šo visu attiecināt uz Eiropas patriotismu un vienotību brīdī, kad spēle sāk kļūt ciniska un nežēlīga. Ir diezgan muļķīgi ar savām 5 monētām kabatā skriet uz Eiro barikādēm, kad citi bēg.

Runājot vēl par Vācijas nevēlēšanos uzņemties atbildību par citu valstu parādiem. Varbūt kādam ir paslīdējis garām nepamanīts arī tāds fakts, ka Vācija divos pēdējos pasaules karos ir pazaudējusi ļoti daudz materiālo vērtību. Arī dažādu kompensācijas maksājumu veidā pēc šiem kariem. Reparācijas par pirmo pasaules karu, kuras beidza maksāt tikai 2010.gada oktobrī. Tas arī varētu būt psiholoģiskais faktors nevēlēšanai uzņemties kādas finansu saistības.

Interesants, bet nesaprotams šķiet Merkeles plāna sadaļas formulējums „iesaistīt iespējami lielu valstu skaitu” ārpus Eiro zonas. – Šāds aicinājums varētu attiekties uz tādām valstīm kā, piemēram, Latvija vai Zviedrija, kurām ir sava valūta, bet, kuras apņēmušās kādā brīdī ieviest Eiro. –

Vai Latvijai, šobrīd neesot Eiro zonā, vajadzētu uzņemties kādas papildus saistības, solidarizējoties ar Eiro zonas valstīm? Man šķiet, ka ne, jo Eiropas līdzšinējā prakse dauzās jomās pret jaunajām ES dalībvalstīm ir bijusi diskriminējoša. Paturot sev brīvas rokas, bet turpinot sakārtot savu finanšu sistēmu, kā labiem saimniekiem. – Paši savās interesēs. Es ceru, ka ietekmīgākajām ES ne Eiro zonas valstīm izdosies šādu scenāriju novērst.

Eiro zonas krīze varētu būt noderīga Latvijai divos veidos. – Pirmkārt, sākt novērtēt tās nacionālās vērtības, kuras mums ir. – Stabils lats. Otrkārt, Eiro krīze rosina uz dziļām pārdomām par ES būtību un trūkumiem tās darbā. Arī par to, ka ES būtu ļoti daudz kas jāmaina, lai atklātu šīs organizācijas īsto potenciālu pasaules arēnā. Un jāmaina būtu ļoti radikāli.

Argentīnas Tango

/04.12.2011/

Avots: http://www.diena.lv/blogs/argentinas-tango