Būtiskās atšķirības
http://1215.org/lawnotes/lawnotes/repvsdem.htm

Arī es esmu izdomājies, kā partijas varētu padarīt politiskas,un pie tam vēl panākt, ka tās strādā tautas labā. Neko daudz tur izdomāt nevar. Grozi tos likumus kā gribi, vienalga iznāk partokrātijas diktatūra, kurai aizmugurējā plānā stāv " naudas maisi".
Es redzu tikai divas izejas ( diemžēl, mūsu situācijā tās ir nereālas)
1)Likvidēt partokrātiskās vēlēšanas kā tādas, t.i.tik mazā valstī kā mēs, pilnībā pāriet uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu, tātad balsot par konkrētiem kandidātiem, nevis partiju sarakstiem un ieviest stingru ievēlēto deputātu atbildību par savu darbību, kā arī izstrādāt reālu mehānismu deputātu saukšanai pie atbildības.
2)Uzstādīt konkrētus kritērijus nacionālai partijai un ar likumu aizliegt valstī vēlēšanās piedalīties tām partijām, kuras nav nacionālas.( Izejot no postulāta, ka nacionālā valstī, valsts labā var strādāt tikai nacionālas partijas)Protams, šis variants prasa stingru partiju kontroli un iespējas saukt partijas pie atbildības, ja to vārdi nesakrīt ar darbiem.

To Avik
Tavs priekšlikums dotu iespēju nostiprināties, pie varas esošajām partijām, kuras savās rokās ir sagrābušas masu medijus un tadejādi varētu saaģitēt vēlamo skaitu. Tas kavētu jaunu politisko spēku parādīšanos, kuriem, lai saaģitētu vēlamo skaitu vajadzētu 10 reizes vairāk darba un naudas.

Līdz šim Latvijā pārstāvētās politiskās partijas, nav nekas cits, kā ekonomisko interešu grupas
vai klubiņi.

Latvijā ir jāizveido īstas politiskās partijas.
Lai to izdarītu, pirmkārt ir jāizdara grozījumi politisko partiju likumā.

26. panta 3. punktu izveidot šādā redakcijā:
Latvijā var darboties tikai tādas partijas, kurās ir ne mazāk kā 40000 Latvijas pilsoņu.
Partijā, kurā ir vairāk par 80000 biedriem, ne mazāk kā pusei no visiem biedriem jābūt Latvijas pilsoņiem.

Šie grozījumi ir jāievieš līdz 12. seimas vēlēšanām.

Neredzu kur problēma. Rosinam referendumus 2 reizes nedeļā kā Šveicē, lai izmainītu interesējušos likumus. Neredzu kur demokrātija šeit Latvijā to traucē darīt pēdējos 20 gadus. Pagaidām pirmajai kārtai vajag tikai 10000 parakstus.

Cilvēki kā vāveres karuselī skrien un skrien. Viņi/mēs redz/am, ka apkārtējais ir bezjēdzīgs ritenis. Un cenšas/amies izdomāt, kā padarīt šo riteni mazāk bezjēdzīgu. ar kosmētiskiem vai konstrukcionāliem uzlabojumiem. Un mēģinot sevi un citus pārliecināt, ka kaut kas mainīsies tos ieviešot.
Mana pārliecība, ka patiesība ir "tur ārā". ārā no domapmaiņas ar mēdiju starpniecību, ārā no virtuālas komunikācijas, ārā no ikdienas un purpināšanas. Mēs nevaram uzlabot šo sistēmu, jo tā ir pārāk smaga un sarežģīta. Mēs nevaram to mainīt, jo esam tajā iekšā. Varbūt mēs varam to kādu brīdi ignorēt, kamēr tā nepārbrauc kā ceļarullis mums pāri.
Un katrā gadu simtā mēs varam saskatīt to pašu - atsevišķu indivīdu centienus pretoties vispārējai varas un pārticības koncentrēšanai arvien mazākas grupas rokās. Un mūsu satversme tur nav pie vainas. Novecojusi un aplama - tā vismaz ir mūsu. Kamēr jauno likumu veidojot sistēma to padarīs par ceļa rulli...

( Turpinot iepriekšrakstīto)
Ja tā padomā, tad jebkurš globālisma vai liberālisma paveids ir antidemokrātisks, jo cenšas nojaukt valstu robežas un atņemt tautām pašnoteikšanos, tātad ierobežot reālo tutas varu.( Pat vēl vairāk - likvidēt tautu, kā kopumu) Būtu jau labi, ja šie ierobežojumi tiktu veikti kaut kādu visai cilvēcei vajadzīgu starptautisku mērķu vai interešu vārdā, taču realitātē globālisma un liberālisma idejas ir tikai aizsegs tautu aplaupīšanai un paverdzināšanai. Jo vairāk "globalizēta" un "liberalizēta" kāda valsts, jo mazāk šajā valstī ir demokrātijas. Lai kādus parlamentus taisītu šādā globlaizētā valstī, lai cik dedzīgi runātu par demokrātiju, reālā vara šeit vienmēr piederēs starptautiskajam kapitālam, bet visa parlamentārā darbība būs tikai teātris ļaužu priekšā.
Un otrādi - tieši nacionālu un neatkarīgu valstu savienība dod īstās iespējas starptautiskai sadarbībai uz līdztiesības principiem patiesi globālu mērķu sasniegšanai un globālu interešu aizstāvībai, jo pašos pamatos, jebkuras tautas intereses taču nav pretrunā ar visas cilvēces interesēm.

Manuprāt, ja mēs iedziļināmies demokrātijas jēdzienā, tad ļoti labi var redzēt to klupšanas akmeni, kādēļ mūsdienu "demokrātija" nedarbojas ne tikai Latvijā, bet visā tā sauktajā Rietumu pasaulē. Demokrātijas (tautas vara)jēdziens sastāv no divām daļām - tautas un varas. Tātad, lai varētu eksistēt demokrātija ir jābūt vienotām abām šīm daļām. Runājot par demokrātiju visi galvenokārt domā tikai par varu un aizmirst tautu. Bet kas tad ir tauta? Tauta - tas nav pūlis, tas nav arī kaut kāds mākslīgi izveidots cilvēku kopums.Neeksistē tāda Latvijas tauta. Ir latviešu tauta!Tāpat kā ir krievi, poļi, vācieši u.t.t. Tas nozīmē tikai to, ka demokrātija pasaulē būs tad, ja pie varas Latvijā būs latvieši, Krievijā - krievi, Polijā - poļi, Vācijā - vācieši u.t.t. Kamēr katrā valstī pie varas nebūs attiecīgā šīs valsts tauta, nekādas demokrātijas nebūs un nevar būt, lai kādus arī kosmētiskus uzlabojumus vēlēšanu sistēmā mēs necenstos izdomāt. Ir jāsaprot, ka valsti vispār pārvaldīt var tikai ar diktatūras palīdzību.(Jau jebkuras valsts likumu krājums pats par sevi ir diktatorisks un citādi tas nemaz nevar būt.)Katra tā sauktā Rietumu "demokrātija" pēc savas būtības arī ir tikai zināmu aprindu diktatūra. Un tas, ka šīs aprindas nonāk pie varas ar naudas palīdzību rīkojot spožas priekšvēlēšanu kampaņas būtību nemaina. Nonākot pie varas, šīs aprindas realizē sev, nevis valstij un tautai noderīgu politiku. Savukārt īstajai demokrātijai pēc būtības vajadzētu būt nevis naudas maisu, bet tautas diktatūrai. Tas nozīmē, ka demokrātijas jēdziens ir cieši saistīts ar nacionālisma jēdzienu un īsta demokrātija var eksistēt tikai un vienīgi nacionālā valstī, kur viennozīmīgi prioritāras ir attiecīgās tautas vajadzības un intereses, kur valda šīs tautas interešu un vajadzību diktatūra.Un nevajag uzreiz šo vārdu "diktatūra" uztvert kā kaut ko negatīvu.( Piemēram, cilvēktiesību atņemšanu cittautiešiem, kā to mēdz apgalvot demagogi)Jebkurš cittautietis var dzīvot, piemēram, Latvijas teritorijā ja viņš ir lojāls latviešu tautai un valstij,pilda likumus, maksā nodokļus. Viņš var nodarboties ar savu biznesu, kopt savu kultūru, saņemt sociālās sfēras pakalpojumus,bet viņš nevar pieprasīt, lai Latvijas valsts pieņemtu kaut kādus likumus vai paredzētu kaut kādus izņēmumus, atvieglojumus un pretim nākšanu kādos jautājumos tikai tādēļ, ka viņš ir cittautietis. Tāpat viņš nevarētu kandidēt uz ievēlēšanu valsts pārvaldē kamēr nav pilnībā asimilējies latviešu tautā.(Te varētu vēl daudz detalizētāk runāt, bet tas tā īsumā)
Šobrīd Latvijā valda naudas maisu diktatūra, kura savu varu realizē caur daudzpartiju sistēmu. Faktiski Latvijā nav politisku partiju, bet katra partija ir tikai tāds biznesa projekts, kur "naudas maisi" iegulda savu naudu, lai iegūtu varu, kas savukārt ienes viņiem vēl vairāk naudas, protams uz valsts un tautas apzagšanas un apkrāpšanas rēķina. Viss tiek pirkts un pārdots( arī deputātu balsis). Līdzīgi jau notiek arī citās t.s. demokrātiskajās valstīs, tikai tur tas ir slēptāk, rafinētāk. Jo valsts ir nacionālāka, jo tajā valdošā "demokrātija" - demokrātiskāka.

(c) "Mana versija: nodrošināt visgudrāko, uzticamāko, nesavtīgāko un Saeimas darbam atbilstošāko iedzīvotāju izvēlēšanu no pilsoņu vidus."


Vai tad mēs to nedarām jau vairāk kā 20 gadus? Un kur nonākusi valsts un tās iedzīvotāji?


Vai vēl 20 gadus "analizēsim", "aptaujāsim", "modelēsim", "apspriedīsim" un jebkādā citā veidā "vilksim laiku", izvairoties veikt radikālus soļus situācijas mainīšanai pašos pamatos?

Vai tiešām turpināsim strādāt valsts un tautas ienaidnieku labā???

Acīm redzot cien. Ivo tā arī nav sapratis (precīzāk - nevēlas saprast) "demokrātisko vēlēšanu" patieso būtību!!!

Viss tik tālu labi, taču runājot par vēlēšanu sistēmu, vispirms, manuprāt, būtu derīgi precīzi apzināties, kāda ir vēlēšanu sistēmas būtība (uzdevums).

Mana versija: nodrošināt visgudrāko, uzticamāko, nesavtīgāko un Saeimas darbam atbilstošāko iedzīvotāju izvēlēšanu no pilsoņu vidus.

Tātad... arī jātiek skaidrībā, kas tad ir kritēriji, pēc kuriem izvērtēt atbilstību darbam Saeimā - kopīgo jautājumi risināšanai un likumu izstrādei. Bez jau nosauktajiem, manuprāt, kandidātam patiešām būtu jābūt spējīgam domāt valstiski (tātad valsts mērogā, nevis sava miesta robežās), jābūt iespējai iepazīties ar viņa līdz šim veiktajiem darbiem sabiedrības labā, jābūt brīvam (no alkohola, azartspēlēm, kredītiem), lai ar viņu nebūtu iespējams manipulēt utt.

Tālāk... priekšlikumiem saistībā ar izmaiņām vēlēšanu sistēmā būtu jāizriet no tai izvirzītajiem uzdevumiem, konkrētiem un ar kaut ko pamatotiem argumentiem (aptaujām, līdzšinējo rezultātu analīzi, modelēšanu utt.), nevis paķertiem no zila gaisa. Vai Streiča kunga rīcībā ir kāda analīze? - ļoti šaubos, līdz ar to nav nekāda pamata ticēt, ka mažoritārā vēlēšanu sistēma (kas cita starpā atkal ir ļoti plašs jēdziens) dotu iespējami labāko rezultātu izvirzītajiem mērķiem un uzdevumiem.