Sākums » Raksti » Atradnes raksti » Arhīvs

Progresīvais ienākumu nodoklis un jaunbagātnieki

Kas raksturo mūsu šodienas politisko gaisotni? Sīkumaini ķīviņi un kņada, vājspēja risināt tautsaimniecībā konkrētas problēmas. Referendums par divvalodību, 16. marts, tukši spriedelējumi, gaidāmais 9, maijs, lūk, plašsaziņas līdzekļu lētas informācijas vārdu gūzma. Reizēm paklusēšana un noklusēšana būtu daudz vērtīgāka. Bet runāt vajadzētu, piemēram, vai 11. Saeima beidzot iedrošināsies lemt par progresīvo ienākumu nodokli, kas ieviests ekonomiski spēcīgākās Eiropas valstīs, pie tam ne tikai, kur pie varas tā sauktās kreisās, sociāldemokrātiskās partijas, bet arī ļoti, ļoti labējās, centriskās.

Saturiski joprojām nepārspētajā pirms Otrā pasaules kara izdotajā Latviešu konversācijas vārdnīcas 7. sējuma 14 134. slejā ievietots šķirklis:

Jaunbagātnieki, neizglītoti ļaudis, kam no nabadzības un trūkuma izdodas iekļūt bagātu pilsoņu aprindās un ar naudu iekarot viņiem līdzīgu ārēju stāvokli sabiedrībā.”

Šis šķirklis ir neapstrīdams apstiprinājums, ka Pirmā pasaules kara un Latvijas valsts tapšanas laikā ne vienam vien tautietim tomēr izdevis tikt jaunbagātniekos, tā lieku reizi apstiprinot, ka laiki mainās, (ne)tikumi ne. Taču toreiz notikušais nav salīdzināms ar Latvijas neatkarības atjaunošanas gados pieredzēto, kad no trūcīgiem, kādi bijām visi padomju pilsoņi, – izveidojās gluži neticams jaunbagātnieku slānis; Latvijas KP CK pirmā sekretāra Augusta Vosa dāsnā aldziņa 700 rubļi mēnesī tomēr ir tikai kā izsmiekls kāda mūziķa 700 000 latu noguldījumam Latvijas krājbankā. Talantīgais mūziķis nebija vienīgais jaunbagātnieks izputējušajā bankā.  Mums kā sēnes pēc ražena lietutiņa saradās  miljonāri, pusmiljonāri un simttūkstošnieki, pat lāgā nesaskaitīt legālos naudasmaisus, kur nu vēl nezināmos. Pri(h)vatizācija bija īsta zelta bedre, kurā sakrita simti un tūkstoši ar padomju aldziņām 100-200 rubļi mēnesī, lai – ja palaimējās patrāpīties „attiecīgā brīdī attiecīgā amatā” – piekļūtu saldajām „laimām” un grādīgajam „spirķikam” un balzāmam, un pēc tam ar vieglu roku privātīpašumu pārdotu ārzemniekiem.

Tā tapa šodienas jaunbagātnieki, tā sauktā vidusšķira.

 Skaitliskā pārsvarā lieli ienākumi ir valsts pārvaldes struktūru vadītājiem, vadošos amatos ieceltiem valsts ierēdņiem,   politiskajiem valsts sekretāriem, valsts un pašvaldību uzņēmumu un aģentūru valžu locekļiem.

Arī viņi kuplināja vidusšķiru.

Daudzi politiķi, it īpaši Latvijas zemnieku savienības idejiskie turpinātāji ZZP allaž par paraugu nosauc Kārli Ulmani, bet necenšas ieviest viņa nodokļu sistēmu: ja ienākumi gadā bija 2.100 lati, tad  nodoklis 65 lati un.80 santīmi; ja sasniedza 20 000 latu, tad nodoklis 5200.

Mums progresīvais ienākumu nodoklis kā nav, tā nav un nav. Kāpēc? Jaunbagātnieki taču nezāģēs zaru, uz kura paši sēž. Vidusšķira esot valsts stabilitātes pamats! Jā, ja vidusšķiru veido tie, kas tajā iekļuvuši ar darbu un zināšanām. Diemžēl mūsu jaunbagātnieku biezāko slāni veido nekauņas, kas izmantoja apstākļu nejaušo sakritību. Bijušais Rīgas pilsētas Kirova rajona komjaunietis aktīvists V. Kargins pie valūtas maiņas punktiem tika ar bijušā Rīgas pilsētas Kirova rajona komjaunieša aktīvista I. Godmaņa gādību, paglāba arī bankas miljonus. „Parex” īpašnieku V Kargina, V. Krasovicka un V. Kargina bijušās sievas noguldītie miljonu desmiti 2007. un 2008. gadā procentos vien ienākumos deva pāri par 10 miljoniem latu! 10. Saeimā grupa deputātu gribēja 2009. gada oktobrī labot likumu, lai viņi vairs nesaņemtu vismaz procentos tādus ienākumus, taču šo priekšlikumu noraidīja. Kas bija šie noraidītāji? Vispirms jau itin kā kreisā un darbaļaužu intereses aizstāvošā „Saskaņas centra” frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs, viņam pievienojās Boriss Cilēvičs, Valerijs Agešins, Sergejs Mirskis, Vitālijs Orlovs, Sergejs Fjodorovs, Nikolajs Kabanovs, Aleksejs Vidovskis, Mihails Zemļinskis, nebalsoja, tātad būtībā pret nodokli bija Artūrs Rubiks un Oļegs Deņisovs, tāpat arī ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis un vairākums šis frakcijas deputāti. Kas vēl? Raimonds Pauls! Tas pats Pauls, kas sēdējis visās iepriekšējās Saeimās, bet, kad radās iespēja apliecināt savu nostāju, arī viņš nebalsoja par miljonāru noguldījumu procentu miljonu ieskaitīšanu valsts budžetā. Kāpēc? Tāpēc, ka savs krekls vienmēr tuvāks. Latvijas krājbankai bankrotējot, atklājās, ka muziķim tajā noguldīti 700 000 lati. Apskaities par zaudējumu, viņš publiski Finanšu un kapitāla tirgus komisiju nosauca žargonā par „fuktuku”, un pauda sašutumu, ka „bankas krahu pieļāva cilvēki, kuri saņem milzīgas algas – līdz pat 8000 latiem mēnesī.” Raimonds Pauls no zaudētā noguldījuma vismaz atgūs valsts garantētos 10 procentus, tātad 70 000. Tas ir maz vai daudz? Zinu rakstnieku, kas Latvijas neatkarības 20 gados sarakstījis 7 grāmatas, tās izdotas un izpirktas, un šis rakstonis aiz laimes vai pārplīstu, ja par saviem sacerējumiem būtu saņēmis... nē, ne 70 000, viņš nesaņēma pat 7000, vienīgi tik, lai varētu atļauties reizumis apēst vienu siermaizes šķēlīti un izdzert glāzi piparmētru tējas... Latviskās kultūras telpa ir jūtami pašķobīta, daži balstošie stiegrojumi gandrīz pilnīgi izrauti, un to izdara  popularitāte, kas parasti ir lēti pirkta prece. Taču arī lētumam ir dota iespēja kļūt pilnvērtīgākam, mēs neskaitītu jaunbagātnieku kabatās sabirušo, ja viņi ar ienākumu progresīvo nodokli papildinātu valsts budžetu kaut vai publisko bibliotēku grāmatu fondu kuplināšanai. Pat sirdsēsti būtu mazāk, ja tas notiktu brīvprātīgi, pirms tajā vai cita banka noguldītais pagaisa kā nebijis.

Latvijas pensiju likumu izstrādāja ierēdņi, kam bija padomju pieredze, kad vienkārša pilsoņa pensijai – lai cik algā pelnīts – bija uzlikti maksimālie griesti – 120 rubļi mēnesī. Taču mūsu jaunbagātnieki, piemēram, bijušais Saeimas deputāts, tagad gan nelaiķis, Helmuts Čibulis pensijā pamanījās saņēmi 13 265 latus mēnesī. Vai nav pienācis beidzot laiks celt dienasgaismā pensijlikuma autorus? Mūsu ierēdņu vidusšķira ir sastrādājusi muļķību aiz muļķības! Tieši valdības galvas Māra Gaiļa politiskā padomniece Māra Sīmane Latvijas tautsaimniecības attīstību saskatīja importā, jo „ir saimnieciski efektīvāk iepirkt pamatproduktus no ārzemēm, kur tos var ražot lētāk”, vienīgi aizmirsa pamācīt, kur pirkšanai drukāt naudu. Sekotāju viņas „pārgudrajai” nostājai netrūka. Pirmrindniekos tautsaimniecības graušanā ierindojams laikraksta Diena ekonomisko problēmu apskatnieks Pēteris Strautiņš. Jelgavas cukurfabrika – viņš rakstīja – „parāda, ka mākslīga darbinieku piesaiste bezperspektīvai nozarei (t.i. cukura ražošanai, L. P.) ilgtermiņā kaitētu ekonomikai, kavējot citu nozaru attīstību.” Gribot negribot tagad jāpavaicā viņam, kura ekonomikas nozare pēc cukurrūpniecības iznīcināšanas mums būtu „attīstījusies”, pārpārēm atlīdzinot zaudēto? „Liekulīgās gaudas pie cukura nozares nāves gultas”, – turpina Strautiņš (Diena, 24.03.2006., atb. red. Sarmīte Ēlerte). – „palīdz novērst sabiedrības uzmanību no tā, cik lielus līdzekļus valsts un tās iedzīvotāji šai nolemtajai nozarei ir izšķieduši daudzus gadus.” Atkal jāpavaicā ekonomikas speciālistam, cik reizes lētāks vai vismaz par cik santīmiem mazāk tagad iedzīvotāji maksā par cukuru? Dzīvē cukurs kļuvis divreiz dārgāks, toties Pēteris Strautiņš, Zviedrijas cukurbiešu audzētāju aizstāvis, iegrozījies „Swedbank” darbiniekos, tā stabilizējot savu vidusšķirību.

Brīdinošais sauklis – sargāsim vidusšķiru, tā ir valsts stabilitāte! – Latvijā skan kā tukša muca. Mūsu vidusšķiras prāva daļa – atkārtoju – nav veidojusies ar darbu un zināšanām, bet gan ar ārējo apstākļu sakritību, kad amats un nauda krišus nokrita kā lāsteka no jumta pie kājām, atlika tikai padalīties, klusēt un darīt vēlamo. Mūsu ierēdņu armija pārliecinoši apliecinājusi savu neprasmi, novedot valsti pie tādā ārējā parāda, kādu pirmskara Latvijā pat iedomāties nevarēja. Kāpēc Igaunijai nevajadzēja aizņemties? Tieši otrādi, ziemeļu kaimiņi izveidoja savā budžetā uzkrājumu, piedāvāja mums finansiālu palīdzību.

   Atjaunotās neatkarīgās Latvijas likumdevēji un valdības izvairījušās no civilizētā pasaulē izmantotā progresīvā ienākuma nodokļa. Daudzās valstīs Eiropā jūtami samazina lielo ienākumu dāsno straumi – Austrijā ieskaita valsts budžetā pat līdz 50 procentiem, Vācijā 45, Beļģijā 50, Dānijā 51,5, Nīderlandē 52, Somijā 51, ASV atļaujas dažiem paņemt pat 90 procentus.

Latviju nupat aplido vēsts par Nacionālās attīstības plāna izstrādi, tā pamatā ieliktā frāze sola „gudru izaugsmi” Tas atgādina Padomju Savienības komunistiskās partijas CK ģenerālsekretāra Ņ. Hruščova pagājušā gadsimta vidū solīto: „Mūsu paaudze dzīvos komunismā.” Vai „gudrā izaugsme” ietver sevī progresīvo ienākuma nodokli? Un kaut minimālu rīcību, piemēram, tādai perspektīvai nozarei kā linu un kaņepju audzēšana un pārstrāde? Frāzītes savirknēt esam iemanījušies, konkrētu rīcību apejam ar līkumu.

Progresīvais ienākumu nodoklis ir vienīgais demokrātiskais līdzeklis plaisas samazināšanai starp bagātajiem un dzīves pabērniem. Vai 11. Saeima to iespēs? Šķiet, ka ne. Nobeigumā atkārtošu angliski rakstošā īra Bernarda Šova atziņu: „Labs ir labs, un ļauns ir ļauns, un, ja cilvēks nespēj to atšķirt, tad viņš ir vai nu muļķis vai nelietis.”


Laimonis Purs

2012. gada marts.

Kategorija: Arhīvs | Pievienoja: Janis_A (26.Mar.2012)
Skatījumu skaits: 1682 | Komentāri: 5
Komentāru kopskaits: 5
5  
Par ko nošāva Ulofu Palmi?

4  
1) Progresīvās likmes tiek izmantotas, lai zināmā mērā ierobežotu lielražošanas attīstību un lielkapitāla rašanos valstī, ja tas nav vēlams.
Tas nozīmē ārvalstu diktāta - Soros un Krievijas nostiprināšanos

2) Progresīvās likmes bremzē progresu un attīstību, jo situācijā, kad intensīvāka darba rezultātā ir gūti lielāki ienākumi, valsts ar paaugstinātu likmi nodokļu veidā iekasē lielāku daļu.

3  
ПРОЦВЕТАНИЕ: Как это сделать на Земле? (полная версия)

Один из лучших фильмов за последнее время. Глубина мышления, подбор фактов и качество материала на очень высоком уровне.
В фильме затрагиваются следующие темы:
Основы сакральной геометрии, динамика и энергия Тора (кол - коло - коловрат), векторный эквилибриум.
Просвещение от посещавших "Богов", храм О-Сириуса, 10 тыс. заселённых планет.
Факты НЛО и пришельцы, расшифровка многих кругов на полях, Никола Тесла, Джон Хадчинсон.
Жадность в 200 трл. долларов и, как избавиться от зависимости к нефти, углю, газу и атомным станциям?
Кто стоит за деньгами (долларами, евро, фунтами, рублями и пр.)?
"Зелёная" химическая революция агропрома 60-х годов, Пермакультура и ГМО.
Факты и настоящее лицо медицинского и фармакологического бизнеса.
Труды доктора Райфа и, что происходит со знаниями по исцелению рака?
Пирамида власти, банковская система, Федеральный резервный банк.
Подоходный налог, мастера денег, кто такие социальные паразиты?
Ротшильды, Рокфеллеры, расклад кризиса 2008 года, МВФ, "избранные".
Глобальная матрица структуры власти, конечная цель закулисных кардиналов.
Евреи и антисемитизм, принципы - разделяй и властвуй, нормы и стереотипы современного общества.
ВТО, ООН, ВОЗ, Всемирный банк, МВФ, экономические хитмены.
Система организации и управления - департментизация, налог на углекислый газ, глобальная политика.
СМИ, схема: проблема-реакция-решение, операции - фальшивый флаг, зоны свободы слова.
Микрочипы и RFID, новые системы космического оружия, концлагеря FEMA в США.
Золотой миллиард и евгеника, стерилизация и вакцинация, химтрассы.
Борьба за душу человечества, изменение мировоззрения, пробуждение, схема гусеницы и бабочки.
Методы действия для просыпающихся, принцип ненасилия (ахимса).
Пути к процветанию, приёмы айкидо в жизни, наш главный компас в душе (СоВесть).
В фильме участвовало много известных личностей, таких, как Дипак Чопра, Дэвид Айк, Эдвард Гриффин и др.
«ПРОЦВЕТАНИЕ» - необычный документальный фильм, который поднимает завесу того, что на САМОМ ДЕЛЕ происходит в Нашем Мире. Следуя вверх по течению денежного потока, раскрывается глобальная консолидация власти в практически каждом аспекте нашей жизни. Сплетая вместе прорывы в науке, сознательности и активности, фильм «ПРОЦВЕТАНИЕ» предлагает реальные решения, укрепляет нас практичной и смелой стратегией по рекультивации Нашей Жизни и Нашего Будущего.
http://www.youtube.com/watch?v=NfGCZiSlmoo&feature=player_embedded

2  
Protams, ka aizplūdīs, ja paliks iespēja darboties caur ofšoriem.
Tāpēc vienīgais pareizais veids ir, ka Latvijā fiziski esošs uzņēmums, ir reģistrēts un maksā nodokļus Latvijā. Nepatīk - tinies!
Nodokļu bāzei jābūt nelielai, progresīvai. Nu tā kā tas ir bijis kādreiz, kā šajā rakstā aprakstīts.
Attiecīgi ierēdņu varzai jābūt minimālai, ar ierobežotu apetīti, valsti jāvada tautas un valsts patriotiem, kas vadās no morāles un ētikas principiem u.t.t. Tas ko mēs visi zinām.
Šķetinot kamolīti tālāk, mēs nonāksim atkal turpat - pie pasaules pārvaldes koncepcijas un ieinteresētajiem šajā bardakā.

1  
Progresīvais nodoklis - uzņēmēju un naudas aizplūšana uz ārzemēm

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika