Politkorektums, Afirmācija, Multikulturālisms

Politkorektums – tas ir jēdziens, kurš radās 1980-tajos gados. Tika prasīts, ka zināmi uzvedības veidi, idejas vai izteicieni, kas līdz šim bija absolūti legāli, tagad ir vai nu jāaizliedz ar likumiem, vai pret tiem ir nosodoši jāvērš sabiedriskā doma. Tie, kas tika publiski apvainoti politkorektuma trūkumā, kļuva par vajāšanu objektiem. Politkorektuma vajadzība tika skaidrota ar nepieciešamību novērst aizvainojumus. Tika ieteikts aizliegt tādus uzvedības veidus vai izteicienus, kas varētu aizskart noteiktus iedzīvotāju slāņus: homoseksuālistus, krāsainos un tml. Un arī sievietes. Tādējādi, lietu nosaukšana to īstajos vārdos kļuva par nepieklājību. Vārda brīvība no jauna tika ierobežota, šoreiz ar absurdām pseidonormām un tāda tipa virzieniem kā afirmācija, feminisms, multikulturālisms un tā tālāk. Viegli aizvainojamās un jūtīgās minoritātes sāka diktēt savus nosacījumus. Visu politkorektuma teoriju var reducēt līdz apgalvojumam, ka vīriešu dzimuma baltais cilvēks ir visu nelaimju cēlonis uz mūsu planētas. Un viņš ir ne tikai visa ļaunuma avots, bet viņam arī ir pastāvīgi jājūt šo vainu, kaunoties no savas izcelsmes un dzimuma.

Afirmācija (Affirmative Action) tika ieviesta 1960.gados, lai dotu minoritātēm un sievietēm vairāk izredžu dabūt darbu un iestāties mācību iestādēs. Īstenībā afirmācija – tā ir tieša baltā vīrieša diskriminācija, tā kā visi, izņemot viņu, dabū papildus atvieglojumus. Vēl jo vairāk, minoritātes, kas guva labumus no afirmācijas, atteicās atzīt, ka īstenībā šī programma bija pazemojoša tiem, kam tai bija jāpalīdz, tā kā būtībā tas nozīmēja, ka tie ir pārāk dumji, lai patstāvīgi spētu kaut ko panākt dzīvē. 1996.gadā ar lielu balsu vairākumu tika pieņemts "nolēmums 209" par afirmācijas atcelšanu. Un tūlīt atskanēja klaigas: «Rasisms!», «Diskriminācija!». Liberāļu absurdā uzvedība, liekulība un neloģiskums izpaudās mēģinājumā vienādu tiesību vietā ieviest vienādu rezultātu koncepciju, kas ir parastā nivelēšana, un pārliecināt visus, ka piešķirt priekšrocības noteiktām iedzīvotāju grupām – tas nav rasisms, bet noteikt visiem vienādas tiesības saskaņā ar Konstitūciju – tas ir rasisms!

Multikulturalisms (Multiculturalism) – vēl viens politkorektuma virziens, kurš apgalvo, ka atšķirīgas kultūras var mierīgi dzīvot kopā kā vienā lielā draudzīgā ģimenē, vajag tikai tikt vaļā no rasistiem, fašistiem, seksistiem, šovinistiem un pārējiem «istiem». Šīs teorijas absurdu vairākkārt apstiprinājusi vēsture: dažādas kultūras nevar mierīgi koeksistēt! Vienā kultūrā par laulības pārkāpšanu soda ar nāvi, citā – nē; vienā kultūrā zagļiem nocērt rokas, citā – nē; vienā kultūrā vecumu ciena, citā – nē. Nav iespējams vienlaikus sodīt un nesodīt, cienīt un necienīt, tātad, vienalga, kāds lēmums tiktu pieņemts katrā konkrētā gadījumā, viena no kultūrām izrādīsies apdalīta. Un tā katrā  jomā, kur ir atšķirīgi uzskati par vienu un to pašu jautājumu. Multikulturalisms – tas ir mīts, kurš ir vēl viens no veselā saprāta pilnas bojā ejas katalizatoriem Rietumos.

Kāds socioloģijas profesors bija nostrādājis Bowling Green State University vairāk kā 25 gadus. Arvien biežāk pie viņa vērsās studenti ar sūdzībām par spiedienu uz tiem no pasniedzēju puses; ja studenta uzskati neatbilda pasniedzēja politkorektajam uzskatam, tad studentam nebija lielas izredzes uz labu novērtējumu. Profesors nolēma ņemt lietu savās rokās un pasniegt kursu par politkorektumu, bet precīzāk par politnekorektumu, kur viņš dzīrās atmaskot šo sistēmu un pieejamā formā izskaidrot visu šīs politikas ļaunumu.

Septiņas reizes profesors lūdza ieviest šo kursu, un visas septiņas reizes viņš saņēma atteikumu. Sieviešu zinātņu (Women’s Studies) fakultātes vadītāja spilgti noformulēja atteikuma cēloni: «Mēs aizliedzam jebkādu kursu, kas ierobežo vārda brīvību». Noteikti ir vērts aizdomāties par šīs unikālas frāzes jēgu! Etnisko zinātņu fakultātes vadītājs, komentējot savu atteikumu, paziņoja, ka noskaņojumi, uz kuriem virza profesors, liks studentiem «atzīt par pamatotiem varas apliecinājumus, ka genocīds – tas ir labi, rasisms – vēl labāk, bet sieviešu un nabadzīgo iedzīvotāju slāņu ekspluatācija – tas ir vienīgaispareizs ceļš».Tomēr lietas neaprobežojās ar atteikumu cienījamam profesoram. Tagad katrs, kas piekrita viņa redzes viedoklim, vai pat komunicēja ar viņu, automātiski nonāca universitātes administrācijas nežēlastībā. Profesors pat saņēma atklātus draudus. Viņš pārgāja strādāt citā universitātē.

Tas ir tikai viens konkrēts piemērs parādībai, kura šodien ASV ir ieguvusi epidēmijas mērogu, īpaši mācību iestādēs, praktiski katrā no tām ir vērojama līdzīga aina. Lai saņemtu labu novērtējumu, studenti ir spiesti rakstīt to, kas ir pret to dzīves uzskatiem un iet uz kompromisu ar savu sirdsapziņu. Jebkura nesaskaņa ar tādiem jēdzieniem, kā afirmācija vai multikulturalisms, jebkura vārda «viņš» rakstība bez pavadošā «viņa» (he or she) automātiski pazemina novērtējumu.

Vēl viens absurds jēdziens - hate crime, - noziegums uz naida pamata, – spriežot pēc visa, pretsvars  noziegumam uz mīlestības pamata. Tā vai citādi, šim terminam ir jāapzīmē noziegums pret citām sociālām grupām tādēļ, ka upuris pieder pie kādas no šīs grupas.  Vienas rases pārstāvis pret citas rases pārstāvi, vienas seksuālās orientācijas pārstāvis pret citas orientācijas pārstāvi, vienas reliģijas pārstāvis pret citas reliģijas pārstāviun tā tālāk. Iznāk tā, ka, ja baltais nogalina balto vai nēģeris - nēģeri, tad tas, spriežot pēc visa, ir bijis mīlestības noziegums, bet ja baltais nogalinājis nēģeri, tad tas jau ir kļuvis par naida noziegumu. Šī jēdziena īstais zemteksts kļuva galēji skaidrs, kad izrādījās, ka biežāk tas darbojas tikai vienā virzienā: baltais pret nēģeri,  heteroseksuālists pret homoseksuālistu, vīrietis pret sievieti.

Daudziem Amerikā ir pazīstams Metju Šeparda vārds, tas bija jauns homoseksuālists, kuru divi piedzērušies piekāva  līdz nāvei. Šis notikums ļoti ilgu laiku ilgi figurēja galveno avīžu un ziņu pirmajās rindās. Bet vai amerikāņiem kaut ko izsaka Džessi Derkštainzinga vārds? Tieši tā sauca zēnu no Arkanzas štata, kuru izvaroja un nogalināja divi homoseksuālisti. Šo notikumu amerikāņu prese praktiski pilnībā ignorēja . Pats fakts, ka homoseksuālisti izrādījās par noziedzniekiem, bet ne upuriem, padarīja šo notikumu absolūti neinteresantu un nevērtīgu politkorektajiem masu informācijas līdzekļiem.

Tas pats ir novērojams rasu noziegumu sakarā. Kad divi baltie vīrieši piesēja nēģeri pie automašīnas un vilka viņu, kamēr nēģeris aizgājis bojā, šis notikums labu laiku bija galvenais dienas temats visās avīzēs un jaunāko ziņu izlaidumos. Bet vēl cits notikums. 2000.gada 15.decembrī Kanzas štatā divi vīrieši ielauzās mājā, sagūstīja piecus iemītniekus, aplaupīja tos, izvaroja sievietes, pēc kam iešāva katram no tiem mugurā. Tikai viena sieviete brīnumainā kārtā izdzīvoja un kailanogāja gandrīz jūdzi lielā salā ar lodi mugurā, lai sauktu palīgā un pavēstītu par notikušo. Aiz pilsētas robežām neviens nekad par šo notikumu, dabiski, nedzirdēja. Svarīgākais ir, tas, ka šo asinsizliešanu īstenoja ne baltie, ne kukluksklanieši un pat ne neonacisti. Tie vispār nebija baltie. Baltie bija upuri. Bet slepkavas izrādījās divi melnādainie brāļi. Šī nežēlīga izrēķināšanās netika vērtēta kā noziegums uz naida pamata un tātad nebija pelnījusi uzmanību.

Divkāršo standartu politika ir sasniegusi savu apoteozi. Progresējošais melnais un krāsainais rasisms viscaur un pietiekami veiksmīgi tiek noklusēts, toties baltais rasisms parādās tur, kur viņa nepavisam nav un nevar būt! 

................

Tas, ka politkorektums nepieļauj skaļi sacīt taisnību, var novest rietumu ļaudis stupora stāvoklī. Lūk piemērs.  2000.gadā Āfrikā balta cilvēka «labāko draugu» starpā, kārtējo reizi notika asiņaina jezga. Zimbabves afroafrikāņi uz sāka balto cilvēku zemes īpašumu ekspropriāciju un grautiņus. To piemērs iedvesmoja « atbrīvošanas kustības veterānus» Kenijā. Tie arī sāka padzīt «dzimtkungus» no zemes. Nesaudzēja pat parlamenta deputātus. Vajāšanas notika pēc principa: «Baltais? Prom!».  Rietumu politiķi nonāca neērtā stāvoklī. Ja vien baltie aizkārtumelnos – o-o! Rietumu inteliģenti izvērstos ar pilnu sparu! Bet šoreiz tika aizkārti baltie. Grūta situācija. Apvainot melnos rasismā ir nepolitkorekti. Tādēļ stingru attieksmi pret šiem notikumiem Rietumi tā arī nedeva. Un tas tikai atraisīja rokas melnajiem rasistiem, kas tā arī nesaņēma no pasaules pienācīgu pretsparu.

Bet tagad cita, mazāk asiņaina, bet nav mazāk idiotiska aina. Krievijas animatori uzņēma filmas, kas bija paredzētas rādīšanai Rietumos. Bet filmas nācās pārstrādāt, lai tās atbilstu politkorektuma prasībām. Amerikāņiem bija šādas pretenzijas:    1) kāpēc tas filmā kalps ir nēģerēns? Nepolitkorekti!   2) kāpēc peļu karapulkā šauj ar dakšu? Tas ir nežēlīgi! Nepieciešams aizstāt dakšu ar rotaļu piesūcekni, citādi dzīvnieku tiesību aizsardzības biedrības paudīs sašutumu! Marasma pārņemtie vairs neprot atšķirt zīmētas peles no dzīvām pelēm.

Kaulteru Anna

/02.12.2011/

Avots: http://www.diena.lv/blogs/kaulteru-anna-769