Ziņu aģentūra BNS vēsta: «Tuvojoties referendumam par valsts valodas statusa piemērošanu krievu valodai, iecerēts diskutēt par pilsoniskās izglītības programmu, uzsverot valsts konstitucionālo pamatu negrozāmību.

Šo pasākumu ideoloģisko vadību varētu uzticēt premjera padomniecei, bijušajai kultūras ministrei Sarmītei Ēlertei (Vienotība), pastāstīja Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.»

Sliktākās prognozes piepildās ātrāk, nekā varēja gaidīt. Lindermana saorganizēto referendumu savās savtīgajās politiskajās spēlītēs cer izmantot caurkrituši deputāti un ministri, kuru ambīcijas ir krietni lielākas nekā garlaicīgā sēdēšana Saeimas sēdēs un vēl garlaicīgākajās Saeimas komisijās. Ilggadējā laikraksta Diena redaktore, tikpat ilggadējā Sorosa fonda Latvija valdes priekšsēdētāja, kā arī īslaicīgā un pagalam neveiksmīgā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte ar domubiedru grupu bruģē sev ceļu uz vienotā sabiedriskā medija vadītājas vietu. Lai sev nodrošinātu nacionālā spārna deputātu atbalstu, viņa kārtējo reizi pieteikusies baļķa nesējos. Proti, pieteikusies ideoloģiski vadīt programmu, kas uzsvērtu valsts konstitucionālo pamatu negrozāmību. It kā šis referendums tos spētu grozīt pat visļaunākajā variantā.

Taču BNS citētajā rindkopā uzmanību piesaista vēl arī šis dīvainais formulējums – ideoloģisko vadību varētu uzticēt... Latvijā kopš Padomju Savienības sabrukuma laikiem vārdu salikumu – ideoloģiskā vadība – politiķi ir pakautrējušies lietot. Šādai kautrībai ir pamatots iemesls. Ikviens var google meklētājā ierakstīt vārdu salikumu «ideoloģiskā vadība», un bez Ēlertes tur lielākoties parādīsies ar totalitārām un komunistiskām sistēmām saistīti šķirkļi. Tiem, kas ir ilgstoši sekojuši līdzi šīs personas darbībai, tas nav pārsteigums, jo Ēlertes totalitārās domāšanas āža kāja nav nekāds noslēpums.

Lai saprastu, ko nozīmē Ēlertes ideoloģiskā vadība, atcerēsimies viņas vadīto Dienu, kas mediju vidē tika dēvētā par Patiesības ministriju jeb Pravdu. Tolaik, kad par šā laikraksta galveno redaktori bija Sarmīte Ēlerte, avīze centās uzdoties par patiesības noteicēju pēdējā instancē. Ēlerte noteica, kas ir labs un kas slikts, kā jādomā pareizi, bet kā domāt nedrīkst. Viņa ieviesa ļoti interesantu demokrātijas izpratni. Proti, brīvi var tikt pausti jebkādi uzskati, ja vien šie uzskati sakrīt ar Ēlertes uzskatiem. Jebkuri citi uzskati ir kaitīgi, bīstami un smagākos gadījumos pat noziedzīgi. Cits viedoklis Ēlertes izpratnē nozīmē – apkarojams viedoklis. Tāds, kuram nav tiesības uz eksistenci un maksimāli ierobežojams. Izskatās, ka Ēlertes sapnis ir patiesības monopols, kur viņa ir Gebelss, Suslovs un Soross vienā personā. Tādu viņa, visticamāk, vēlētos redzēt sevi vienotā sabiedriskā medija vadībā.

Taču, lai šo sapni īstenotu, viņai vēl jāiegūst Nacionālās apvienības (NA) deputātu atbalsts. Nacionāli noskaņotie vēlētāji atceras gan Ēlertes konjunktūrisko stāšanos Komunistiskajā partijā vēl PSRS sabrukuma priekšvakarā, gan ilgstošo darbību kosmopolītiskajā Sorosa fonda vadībā, gan neglaimojošos epitetus viņas vadītā laikraksta slejās 16. marta gājienu dalībniekiem un vislatviešu aktīvistiem. Lai visus šos pagātnes nodarījumus padarītu par nebijušiem, Ēlerte jau vairāk nekā gadu mērķtiecīgi kā Isajevs alias Štirlics Berlīnē uzdodas par vienu no nacionālākajām Vienotības biedrēm. Un NA pārstāvji, kuri kā apmāti visur grib saskatīt Krievijas spalvaino roku, Ēlertes personā redz aktīvu cīnītāju pret pašiedomāto Krievijas interešu lobiju sabiedriskajos medijos.

Taču tajā pašā mirklī, kad Ēlerte kļūs par Latvijas vienotā sabiedriskā TV, Radio un topošā internetmedija ģenerāldirektori, tad arī beigsies lielā draudzība ar NA. Tad sāksies vienīgās un neapstrīdamās patiesības laiks Latvijas mediju telpā. Taču, kamēr tas vēl nav noticis, ir maksimāli jāsaduļķo ūdens referenduma sakarā. Visas latviskās partijas ir izteikušas aicinājumu visiem latviešu valodu cienošajiem Latvijas pilsoņiem iet uz referendumu un skaidri paust savu attieksmi pret šo Lindermana & Co provokāciju. Taču Vienotībai vajag vēl kaut kā īpaši izcelties un priekšplānā izvirzīt sabiedrībā neviennozīmīgi vērtēto Ēlerti, kurai pat pašas partijas vēlētāji tā arī nedeva uzticību sevi pārstāvēt Saeimā. Vienotība un tās ideoloģiskā vadība kārtējo reizi parādījusi savu cinismu un bezkaunīgi mēģinājusi katram latvietim svētu lietu – rūpes par savu valodu – izmantot saviem sīkajiem, savtīgajiem mērķīšiem.

Bens Latkovskis

/05.01.2012/

Avots: http://zinas.nra.lv/viedokli/bens-latkovskis/