Publicējam arī Guntras Aistaras (ANO Universitāte miera veicināšanai un Centrāleiropas universitāte) atklāto vēstuli Valsts augu aizsardzības dienestam (VAAD)

SĒKLU BRĪVĪBAS JAUTĀJUMS
jeb
Kas kopīgs 30 000 gadu senai puķītei un administratīvajai lietai pret dārzniecību "Neslinko”?

Aizkustinošā ziņa par to, ka krievu zinātnieku gādībā uzziedējusi puķīte no 30 000 gadu vecas ledājā saglabājušās sēklas audiem, kuru kāda sena vāvere aprakusi Kolimas krastos, sakritusi ar tomātu sēklu skandālu, kura centrā ir dārzniecība "Neslinko”. Senā puķīte, kura zied un ir spējīga vairoties tālāk, parāda sēklu lielo nozīmi un spēku – sēklas ir unikāls visas cilvēces mantojums, kas nodrošina dabas daudzveidību un šķirņu attīstību, bet tikai tad, ja tām tiek dota iespēja vairoties un tās "ceļo” dažādās vidēs un tādējādi attīsta jaunas īpašības. Tieši ar to nodarbojās dārzkopju ģimene no "Neslinko”, un arī neskaitāmi citi zemnieki un dārzkopji gan vēsturiski, gan mūsdienās.

Tomātu skandāls ir lielākas un ļoti būtiskas globālas tēmas lokālā šķautne, un šī tēma ir sēklu brīvība. Mūsdienās sēklu dabīgā aprite tiek arvien striktāk ierobežota un kontrolēta, sēklu industrija ir komercializēta – pasaules desmit lielākajām sēklu firmām pieder 67 % no pasaules sēklām. Tas apdraud globālo dabas daudzveidību un šķirņu attīstību.

Stabilu un unificētu šķirņu izveide kļuva par atsevišķu zinātnisku jomu tikai 20. gadsimtā, kad tā aizstāja tautas selekciju. Kopš tā laika ir stipri sašaurinājusies lauksaimniecības kultūraugu daudzveidība. Tas saistīts arī ar pārtikas globalizāciju un lielveikalu dominanti – pārtika šobrīd tiek transportēta lielos attālumos un ilgi un lēti saglabāta, un šīm prasībām atbilstošās šķirnes arī tiek audzētas. Tā sekas:

• 20. Gadsimta laikā 95 % kāpostu, 91 % kukurūzas, 94 % zirņu, un 81 % tomātu šķirnes ir izzudušas (arī nav gēnu bankās);
• 1980. gados no Eiropas Kopējā kataloga tika izslēgtas 1500 dārzeņu šķirnes (Mooney 1983);
• 2008. gadā pasaules Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) atzina, ka 20. gadsimtā ģenētiskā daudzveidība lauksaimniecībā sarukusi par 75 %.

Šobrīd lielākā daļa cilvēces uztura nāk no tikai 12 augu un 14 dzīvnieku šķirnēm. Tik liela paļaušanās uz dažām šķirnēm ir bīstama gan no ekoloģiskā, gan ekonomiskā viedokļa. Kas notiek ja kādai no šīm sugām piemetas kāda slimība vai klimata ietekmē tā nespēj dot labu ražu?

Tāpēc ir svarīgi, lai līdzās zinātniskajai un specializētajai sēklu selekcijai un uzglabāšanai gēnu bankās pastāvētu arī tā saucamās "zemnieku sēklas”, kuras top saimniecībās uz esošo šķirņu pamata. Tās nodrošina ģenētisko daudzveidību, kas ļauj augiem pielāgoties un iegūt jaunas īpašības. Tām piemīt garšas un uzturvielu bagātība. Tā ir ne tikai sēklu pavairošana, bet iesaistīšanās evolūcijas procesā.

Sēklas ir visas dzīvības pamats, un šobrīd tās lielākoties ir monopolizēta komercspēlētāju loka īpašums. Arī likumdošana – kā ES noteikumi, kurus pārkāpa dārzkopji no "Neslinko” ir strikta un ierobežojoša.

Ko mēs katrs individuālā līmenī varam darīt sēklu daudzveidības labā:
- sākt ar savu, savu vecāku vai vecvecāku dārzu un saglabāt tur esošo kultūraugu sēklas
- mainīties ar sēklām ar citiem, lai nodrošinātu sēklu "ceļošanu”
- balsojot ar savu maku, izvēlēties vietējo un mazo ražotāju audzēto nevis ārzemju lielražotājus.
- Pieprasīt likumu izmaiņas, lai veicinātu bioloģisko daudzveidību, videi draudzīgu saimniekošanu un attīstītu vietējo ražošanu.

Sēklas un to daudzveidība zudīs, ja tauta nesacelsies pret šādiem « likumiem ». Ļaudis paši sevi varēs vainot pie savas turpmākās veselības / izdzīvošanas spējām, par laicīgu neatmošanos un visas varas atdošanu zinātniekiem un no firmām uzpērkamiem ierēdņiem.

Sandra Stabinge

* * *

Neslinkosim – domāsim.
[Atklāta vēstule Valsts augu aizsardzības dienestam (VAAD)]
Guntra Aistara, ANO Universitāte miera veicināšanai un Centrāleiropas universitāte

Pēdējo nedēļu laikā Latvijas presē un interneta vidē ir izvērsusies asa diskusija par neseno administratīvā pārkāpuma noteikšanu dārzniecībai "Neslinko,” kura jau 33 gadus uztur vienu no Latvijas plašākām privātām tomātu, paprikas un citu dārzeņu šķirņu kolekcijām. Ir nācies dzirdēt gan patriotiskus lūgumus neaizliegt audzēt Latvijas dārzeņu šķirnes, gan arī skeptisku sašutumu, kad cilvēki uzzina, ka tās visas nemaz nav Latvijas šķirnes. Diskusija lielā mērā arī ir balstījusies uz to, vai saimniecība tik tiešām ir pārkāpusi kādus likumus, vai nē. Taču vēlos aicināt VAAD apskatīt jautājumu no mazliet citas puses.

Pilsoniskā sabiedrībā pilsoņu pienākums nav tikai sekot likumiem, bet gan arī tos aktīvi izvērtēt. Tāpēc nevēlos spriest, vai un kā dārzniecība "Neslinko” ir pārkāpusi likumus, bet gan vēlos apskatīt likumus pēc būtības. Eiropas Savienības zemnieki un mazdārznieki jau pēdējos desmit gadus ir līdzīgi vērtējuši 40 gadu garumā Eiropā izveidojušos paradoksu sēklu un šķirņu daudzveidības regulējošos likumos, kuri no vienas puses augsti vērtē agrobiodaudzveidību, bet no otras aizliedz to kultivēt.

Eiropas sēklu tīkls, kurš sastāv no vairākiem nacionāliem sēklu tīkliem Francijā, Itālijā, Spānijā, Vācijā, Austrijā, Šveicē, Apvienotā karalistē un citās valstīs, komentē likumprojektus un cenšas panākt saskaņu likumos, rīko gadskārtēju agrobiodaudzveidības saietu "Atbrīvosim daudzveidību” (Let’s Liberate Diversity), organizē protestu akcijas, un ļoti bieži apmainās ar sēklām. Nu jau Eiropas līmenī reti kurš uzstās, ka zemniekiem nav atļauts brīvi apmainīties ar sēklām. Šī ir arī viena no pamatnormām 2001. gada Pasaules pārtikas un lauksaimniecības organizācijas Starptautiskajā līgumā par augu ģenētisko resursu saglabāšanu. Sēklu tirdzniecība, savukārt, tiek traktēta kā svēta lieta, ko nu gan zemnieki vai mazdārznieki nedrīkstētu darīt, nereģistrējoties kā sēklu audzētājam, nelūdzot atļauju no škirņu īpašnieka, neizejot neskaitāmus testus un kontroles. Šo likumu aizstāvji pārsvarā orientējas uz vairākiem argumentiem: ir jāpasargā no nekvalitatīvu sēklu vai slimību izplatīšanas, jāaizsargā patērētājs, utt. Taču, ja katrs zemnieks un mazdārznieks savas sēklas dalītu pa velti, un tās tiktu stādītas, tad šīs "nekvalitatīvās” sēklas un slimības tāpat teorētiski varētu izplatīties, taču tas netiek regulēts. Tātad runa acīmredzot nav (tikai) par sēklu pašu, bet gan par naudu.

Jāatceras, no kurienes ir cēlies Eiropas aizliegums pārdot to šķirņu sēklas, kuras nav iekļautas Eiropas kopējā vai dalībvalstu šķirņu katalogos. Šie likumi ir radīti 60.os un 70.os gados ar mērķi veicināt ražīgumu un brīvo tirdzniecību, tanī pašā laikmetā, kad radās tā saucamā "Zaļā revolūcija”, kas veicināja stipri ķimizētas un industrializētas monokultūras lauksaimniecības modeli. Tagad jau vairākus gadu desmitus esam sapratuši, ka šī revolūcija nudien nebija zaļa. Šķietami esam no kļūdām mācījušies, sapratuši, ka pārlieka mēslošana un pesticīdu lietošana kaitē gan apkārtējai videi, gan cilvēku veselībai un, ka monokultūras veicina kaitēkļu lielāku savairošanos, tāpēc jāveicina videi draudzīgāki, un uz daudzveidību balstīti lauksaimniecības modeļi un prakses. Pat, ja augstāk minētās mācības vēl nav visur līdz galam apgūtas, Eiropas likumi teorētiski veicina videi draudzīgāku saimniekošanu. Taču sēklu tirdzniecības ierobežojumi vēl joprojām pastāv, kā dinozaurs un drauds no cita laikmeta.

Eiropas kopējā kataloga šķirņu ierobežošana ir vistiešākā veidā ietekmējusi agro-biodaudzveidības krīzi lauksaimniecībā. Pasaules līmenī pēc Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem, pēdējo simts gadu laikā ir izzudušas vairāk kā 75% lauksaimniecības šķirņu. Savukārt desmit lielākām sēklu komercfirmām pieder 67% no visām pasaules sēklām. Daudzi uzskata, ka šīs tendences ir stipri saistītas – jo vairāk zemnieki pērk sēklas tikai no komercfimām, jo mazāk tiek uzturētas šīs nekomerciālās senās šķirnes.

Zemniekiem un mazdārzniekiem, kuri vēlas saglabāt sēklas, ir divi iespējami uzdevumi: pirmais ir uzturēt un atražot esošās šķirnes, bet otrs – veicināt daudzveidību ļaujot šķirnēm arī attīstīties un pārveidoties, atražojot stādus ar labākām īpašībām, tāpat kā lielākā daļa mums pazīstamās šķirnes ir izveidojušās paaudžu gaitā tautas selekcijas ceļā. Arī visas selekcionāru šķirnes, kuras šodien mēdz aizsargāt ar autortiesībām, nav viena cilvēka vai firmas "izgudrojums” ne no kā, bet gan šo cilvēces un dabas sadarbības rezultāts. Tālab arī jautājums par "Latvijas šķirnēm” kļūst sarežģīts. Ir tiesa, ka daudzas no dārzniecības "Neslinko” šķirnēm ir krievu vai citu valstu šķirnes, taču daudzas no tām arī jau divdesmit vai trīsdesmit gadu laikā būs mainījušās, pielāgojušās Latvijas apstākļiem, kas pati par sevi ir unikāla vērtība.

Turklāt sēklas un stādi ir vienmēr ceļojuši līdzi cilvēkiem un arī bez tiem, un nepazīst mākslīgi radītās valsts un administratīvas robežas. Drīzāk stādi pazīst reģionālus klimatiskus apstākļus, tātad augi no kaimiņu valstīm varbūt būs vairāk piemēroti vietējiem apstākļiem, piemēram, rietumu Krievijas šķirnes būs vairāk piemērotas audzēšanai Latvijā, nekā dienvidu Spānijas. Kā zemnieki paši man ir vairākkārt teikuši, pārejot "no vienas Savienības otrā” viss mainījās. Taču vēsture un ieradumi neizzūd ne ar likumu, ne ar varas maiņu, un ir loģiski, ka daudzi audzētāji, kuri jau gadu desmitiem pazīst Krievijas šķirnes, vēlēsies tās turpināt audzēt, un iegādāties šo šķirņu sēklas turpat, kur visus šos iepriekšējos gadus.

Ir sacēlies arī uztraukums, ka uz sēklu paciņām ir tulkoti nosaukumi, kas esot pircēju maldināšana. Pirmkārt, es uz šīm sēklu paciņām esmu redzējusi, ka parādās, piemēram, gan krievu, gan latviešu nosaukumi, un ja parādītos uzraksti tikai svešvalodā tad būtu valodniekiem par ko uztraukties. Pie tam, tautas nosaukumi vienmēr pārklājas, šķirnes tiek pārsauktas citos vārdos ceļojot no rokas rokā. Esmu arī ārzemēs atradusi angliski nosauktas "latviešu šķirnes,” kuras ceļo ar tā cilvēka vārdu, kas ir šo šķirni kādam iedāvinājis (vai varbūt pat pārdevis!): Ilse’s Yellow (Ilzes dzeltenais) un Aunt Astrid’s Oxheart (Astrīdas tantes vēršu sirds). Taču kas to lai zina, kāda šīm sēklām ir patiesā izcelsme – vai tās ir latviešu tautas selekcijas šķirnes, kuras Latvijā pazīstamas pēc cita vārda vai jau pat izzudušas, vai krievu šķirnes, kuras ilgus gadus pielāgojās Latvijas apstākļiem un vēlāk izceļoja, vai kas cits?

Patiesībā sēklas ir kaut kas daudz vairāk, nekā tikai prece ražas iegūšanai. Tās ir kultūrmantojums. Daudzās kultūrās senas šķirnes un sēklas tika nosauktas aizgājēju vārdos, lai atgādinātu palicējus. Sēklas ir atmiņu nesējas, un sēklu apmaiņa ne tikai uztur šķirņu dzīvotspēju, bagātinot to ģenētisko daudzveidību, bet arī veido un uztur sociālos tīklus, gan radinieku, gan draugu starpā. Vai nav jauki, ka 150 cilvēki vēlējās ierasties uz dārzkopības semināru, ka krīzes laikā ziemas vidū tie sanāca kopā, apmainījās ar viedokļiem, un plānoja savas nākamās vasaras dobes? Nākamgad varbūt katrs paņems līdzi savas saglabātās sēklas, satiksies vēlreiz un apmainīsies.

Arī šķirnēm, ko uztur Bražūnu ģimene, ir katrai sava vēsture, kā tā ir nonākusi pie viņiem. Pagājušā vasarā apciemoju Bražūnu saimniecību, un viņi man ar sajūsmu stāstīja, kā padomju laikos jūrnieki no tālām zemēm viņiem veduši sēklas, un kā citas ir pie viņiem nonākušas no Sibīrijas latviešiem, taču ar leģendu, ka tās pirms tam nestas pāri ledus tiltam no Aļaskas. Kas to lai zina, kur vēl šī šķirne vēl vispār atrodama?

Taču solījos rakstīt par likumiem. VAAD uzskata, ka pēc 2011.g. sēklu aprites likuma "atvieglojumiem” (MK not. 32) saglabājamām un noteiktos apstākļos audzējamām dārzeņu šķirnēm, dārzniecībai Neslinko vajadzēja sakārtot saimniecību pēc šiem likumiem. Taču ir apšaubāms, cik lielā mērā jaunie likuma grozījumi tiešām atvieglo šādu saimniecības sakārtošanu, ja abu šo kategoriju sēklām tāpat būtu jāiziet atšķirīguma, viendabīguma un stabilitātes pārbaudes, (lai gan iespējams uz "minimālām prasībām”). Neskatoties uz prasībām, šis process ir dārgs un laika ietilpīgs, un to izdarīt visām šķirnēm nebūtu mazai saimniecībai iespējams. Evelonas kundze Latvijas radio raidījumā 24. februārī ieteica, ka saimniecībai vajadzētu izvēlēties tikai dažas šķirnes, ar kurām cer ieiet tirgus nišā, un atzīt šīs. Taču kā lai šāda saimniecība izvēlas divas no 160 vai vairāk šķirnēm, un atmet ar roku pārējām? Tieši šāda loģika ir novedusi pie straujās seno šķirņu izzušanas, un tas ir tieši tas, ko Direktīvā 2009/145/EK mēģina panākt.

Lasot direktīvu, rodas vēl svarīgāks jautājums: Kāpēc Latvijas MK noteikumos šīs AVS pārbaudes vispār ir vajadzīgas, un saimniecībām tiek teikts, ka šīs šķirnes nedrīkst pārdot? Direktīvas pamatojumā ir skaidri noteikts, ka "šķirnes, kas ir dabiskā veidā pielāgotas vietējiem un reģionālajiem apstākļiem un kam draud ģenētiska erozija ("šķirnes uzturēšanai”), jāaudzē un jāpārdod, pat ja tās neatbilst vispārīgajām prasībām par šķirņu atzīšanu,” un 5. pantā ir teikts, ka "oficiāla pārbaude nav vajadzīga, ja pietiek ar šādu informāciju, lai pieņemtu lēmumu par saglabāšanas šķirņu atzīšanu:

• a) saglabāšanas šķirnes apraksts un tās nosaukums;
• b) neoficiālu testu rezultāti;
• c) audzēšanas, pavairošanas un izmantošanas periodā iegūtā praktiskā pieredze un zināšanas, kuras pieteikuma iesniedzējs paziņojis attiecīgajai dalībvalstij,
• d) cita informācija, kas iegūta jo īpaši augu ģenētisko resursu iestādēs vai organizācijās, ko šim mērķim atzinušas dalībvalstis.” Citās dalībvalstīs, piemēram, Apvienotajā Karalistē, lai iekļautu šķirni katalogā pēc šiem noteikumiem, tik tiešām tiek pieprasīts vienīgi morfoloģisks apraksts attiecībā uz protokolā noteiktām īpašībām, bet AVS pārbaude kā tāda tiek atcelta. Tātad arī Latvijā, redzot pirmās problēmas attiecībā uz pastāvošiem MK noteikumiem, tagad būtu lieliska iespēja tos pārmainīt un pielāgot vietējām vajadzībām.

Bet ir vēl būtiskāks jautājums. Eiropas dārzeņu sēklu direktīva nosaka, ka nedrīkst tirgot sēklas kuras nav reģistrētas Eiropas vai dalībvalsts katalogā. Latvijas ierēdņi ar vārdu "tirdzniecība” saprot pārdošanu. Taču, izlasot direktīvu rūpīgāk izrādās, ka "tirdzniecības” definīcijā, 2. pantā, skaidri rakstīts, ka runa ir par "izmantošanai komerciālos nolūkos paredzētu sēklu pārdošanu.” Tātad svarīgs nav "pārdošanas” moments pats par sevi, bet gan kādiem nolūkiem tiek paredzēta sēkla. Vēl pie tam, MK noteikumos, pēc kuriem "Neslinko” tika lūgts sakārtot saimniecību, par noteiktos apstākļos audzējamu dārzeņu šķirni, var atzīt tikai tādu, kurai "nav būtiskas vērtības komerciālā dārzeņu ražošanā” (7. pants). Un pat ja šķirne nav iekļauta šai sarakstā, mazu dārzniecību ražotās sēklas, kuras tiks izmantotas mazdārzniekiem pašpatēriņa vajadzībām nekādi nevar uzskatīt par komerciāliem nolūkiem izmantotu sēklu. Tāpat sēklu izplatīšanu amatieru dārzniecības kluba sabiedriskā pasākumā arī nevarētu uzskatīt par komerciālu pasākumu. Faktiski Francijā 2011. gadā izmainīja valsts likumdošanu, pamatojoties tieši uz šo likumu pantu, atvieglojot zemniekiem iespēju kā audzēt, tā arī pārdot katalogā vispār neiekļautas šķirnes šādiem nekomerciāliem nolūkiem. Šim likumam būtu jākļūst par modeli arī pārējām dalībvalstīm, ja mums tiešām rūp bioloģiskās daudzveidības saglabāšana.

Taču arī Francijā notiek sīvas cīņas par sēklām. Organizācija Kokopelli aprīlī gaida Eiropas augstākās tiesas lēmumu lietā, kur viņus iesūdzēja par nelegālu, katalogā neiekļautu, sēklu tirdzniecību. Augstākās tiesas ģenerāladvokāte Juliāna Kokote šī gada 19. janvārī sniedza savus secinājumus par šo lietu, kas ļauj cerēt uz pozitīvām pārmaiņām un sapratni Eiropas līmenī amatieru sēklu jautājumā. Dokumentā ir vairāki svarīgi secinājumi attiecībā uz aizliegumu tirgot neatzītas šķirnes, kurus ir vērts citēt pilnībā:

• 73. Pirmajā brīdī varētu šaubīties par aizlieguma tirgot neatzītu šķirņu sēklas nepieciešamību. Proti, minētos mērķus lielā mērā var sasniegt arī ar tādiem mazāk ierobežojošiem pasākumiem kā marķēšanas prasības. Ja sēklu pircējs zina, ka attiecīgā šķirne neatbilst Šķirņu kataloga prasībām, tad viņš var atteikties pirkt vai izmantot šo šķirni. Šādi varētu izvairīties no nelabvēlīgām sekām, kas saistītas ar šķirnes ražīgumu, un arī patērētāji būtu aizsargāti.
• 82. Šāda pastāvošā sistēma būtiski ierobežo saimnieciskās darbības subjektus, kuru primārajās interesēs nav ražīgums. Sēklu ražotāji, sēklu tirgotāji, lauksaimnieki, kā arī lauksaimniecības produktu lietotāji nevar izmantot šķirnes, kurām piemīt citas īpašības nekā atzītajām šķirnēm. Pat tad, ja neatzīta šķirne garšo nedaudz citādāk nekā atzītā šķirne vai noteiktos kultivēšanas apstākļos dod labāku ražu, šo šķirni tik un tā nevar piedāvāt. Tiek apgrūtinātas arī iespējas tālāk attīstīt neatzītas šķirnes, lai tās kļūtu par šķirnēm, kuras atbilst atzīšanas nosacījumiem.
• 83. Vienlaicīgi tiek ierobežota arī patērētāju izvēle. Patērētājiem nav pieejami pārtikas produkti vai citi produkti, kas ražoti no šķirnēm, kuras neatbilst atzīšanas nosacījumiem, kā arī patērētāji paši nevar šīs šķirnes audzēt – piemēram, savā dārzā.
• 84. Galu galā lauksaimnieku ierobežošana, ļaujot izvēlēties tikai atzītas šķirnes, ierobežo ģenētisko daudzveidību Eiropas laukos, jo tiek kultivēts mazāk šķirņu un šo šķirņu krājumiem ir aizvien mazākas ģenētiskās atšķirības starp atsevišķiem augiem (36).
• 90. Nav arī jābaidās, ka Eiropas lauksaimniecība zaudēs piekļuvi kvalitatīvi augstvērtīgam sēklām. Arī nepastāvot neatzītu šķirņu tirdzniecības aizliegumam, lauksaimnieki var izmantot šķirnes, kuras ir uzskaitītas Šķirņu katalogā un līdz ar to atbilst atzīšanas prasībām. Ņemot vērā atzītu šķirņu ražīguma īpašības, nav sagaidāms, ka neatzītās šķirnes varētu izraisīt tādu konkurenci, kas atzītās šķirnes izspiestu no tirgus.
• 94. Līdz ar to ir jāsecina, ka neatzītu šķirņu sēklu tirdzniecības aizlieguma nelabvēlīgās sekas ir acīmredzami būtiskākas nekā aizlieguma priekšrocības.

Ģenerāladvokāte iesaka Tiesai lemt, ka aizliegums tirgot neatzītas sēklas ir spēkā neesošs, jo tas "ir pretrunā samērīguma principam, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantā paredzētajai brīvībai veikt uzņēmējdarbību, LESD 34. pantā paredzētajai preču brīvai apritei, kā arī ES Pamattiesību hartas 20. pantā paredzētajam vienlīdzīgas attieksmes principam.”

Būtu pēdējais laiks. Eiropas Savienībā drīzumā beidzot pārskatīt novecojušās Sēklu tirdzniecības direktīvas, un jācer, ka šie nesamērīgie likuma panti tiks atcelti, un daudzveidības saglabāšana tiks brīvi atļauta. Taču jau tagad, dalībvalstīm ir iespēja interpretēt likuma burtu, lai tas labāk atbilstu likuma būtībai. Akli sekot nepareiziem likumiem arī ir slinkošana. Neslinkosim. Domāsim.

2012. g. 27. februārī