Sākums » Raksti » Atradnes raksti » Arhīvs

Mēģinājums autobusā vest salūzušu divriteni izvēršas par trilleri
Ar desmitiem policistu un apsardzes firmu darbinieku iesaisti, sabiedriskā transporta aizkavēšanos un gandrīz vai dūru palaišanu izvērtās riteņbraucēja Jāņa Pļavinska vēlme autobusā pārvest savu salūzušo velosipēdu.

Jānis Pļavinskis ir Velobraucēju drošības un izglītības fonda valdes loceklis un visnotaļ labi pārzina riteņbraucēju tiesības un riteņbraukšanas noteikumus. Parasti viņš pārvietojas ar velosipēdu, bet otrdien, 3. janvārī, viņam divritenis salūza un viņam nekas cits neatlika, ka turpināt ceļu ar sabiedrisko transportu.

Idiotiskie noteikumi
Tas izvērtās par visai dramatisku piedzīvojumu „Rīgas satiksmes” noteikumos „Velosipēdu pārvadāšanas kārtība sabiedriskajos transportlīdzekļos” ir teikts, ka „sabiedriskajā transportlīdzeklī atļauts pārvadāt velosipēdu, ja tas ir iesaiņots vai iepakots pārvalkā, kastē, plēvē u. tml. tā, lai nesmērētu citus pasažierus un transportlīdzekļa salonu”. Kaut arī viņš šos noteikumus uzskata par idiotiskiem, Pļavinskis nolēma būt likumpaklausīgs, demontēja velosipēdu vairākās daļās, lai tas noteikumu izpratnē nebūtu „velosipēds”, bet gan vairākas atsevišķas bagāžas daļas un kāpa autobusā.

Tomēr nekur tādā veidā tālu viņam neizdevās aizbraukt. Atkārtojās jau pērn daudzu velosipēdistu piedzīvotais. Pagājušā vasarā nācies dzirdēt par vairākiem gadījumiem, kad ar lielu skandālu no Rīgas sabiedriskā transporta tika izsēdināti sabiedrības, iespējams, vismazāk aizstāvētās daļas pārstāvji - jaunieši, kas mēģināja tajā pārvadāt savus kāda iemesla dēļ salūzušos velosipēdus. Nekādi racionāli argumenti par labu tam, ka kopējā labuma dēļ gadījumā, ja citas iesaistītās puses, piemēram pasažieri, neiebilst no likuma varētu izdarīt izņēmumu, nestrādāja, jo „Rīgas satiksmē” strādā pēc principa - ir teikts rakt no šejienes līdz pusdienlaikam un mēs rokam, par pārējo neko nezinām un neatbildam, spriež Pļavinskis.

„Šoferītim zeķes spieda”
Par savām nedienām ar velosipēdu Pļavinskis portālam Kasjauns.lv pavēstīja: „3. janvāra vakarā, es Rīgas centrā kaut kur uzdūru pakaļējo riepu. Vēl kādu laiku pabraucu ar pusmīkstu, bet bija skaidrs, ka līdz ceļojuma galamērķim Imantā netikšu, tāpēc pagājis kājām no tirdzniecības centra „Olimpija” līdz sabiedriskā transporta pieturai „Baldones iela” uz Slokas ielas nolēmu izmantot „Rīgas satiksme” pakalpojumus.

Zinot, ka velosipēdu kā vienu veselumu pārvadāt ir aizliegts un ka mēģinājumi to darīt Rīgas pilsētā tiek apkaroti aktīvāk kā korupcija vai kontrabandas cigarešu tirdzniecība, nemaz nerunājot par velosipēdu zādzībām, sapratu, ka nāksies vien man vest velosipēda rezerves daļas - rāmi ar tam pievienotām dažādām detaļām, sēdekli ar sēdekļa stuti, sēdekļa stutes savilcēju, priekšējo ratu - respektīvi kaudzi viskautkā, ko nekādi noteikumi vest neaizliedz.

Nezinu, vai 41. maršruta autobusa ar borta numuru xx112, kurš pienāca pieturā drusku pēc desmitiem, vadītājam zeķes spieda vai vienkārši uz kašķi vilka, bet šoferītis izdomāja paziņot, ka velosipēdu pārvadāt aizliegts un ka man esot jāaizkāpj.

Es, protams, kāpt nekur negrasījos, jo kāpēc gan lai es to darītu, „nopīkstināju” savu e-talonu un tūlīt, lai nekavētu pagastu, aizdevos pie šoferīša un klusiņām viņam paskaidroju, ka tas tur nav velosipēds, bet gan velosipēda detaļas un ka visi būs dikti priecīgi, ja mēs bez liekas kavēšanās dosimies ceļā. Nu, šoferītis vai nu nesaprata valodu vai tiešām bija dikti īgns pēc dabas, bet pastāvēja uz savu, ka viņaprāt tas esot velosipēds un ka viņš nekur nebraukšot kamēr es nebūšot izkāpis.

Tā kā pēc negaras viedokļu apmaiņas mēs bijām palikuši katrs pie sava, lai izregulētu situāciju, šoferītis izsauca apsardzes dienestu un mēs ar viņu diskutēt par šo tēmu beidzām.”

„Apsardze no autobusa izkrāmēja mani ar velosipēda detaļām”
„Kā izrādās, „Rīgas satiksmes” apsardzi nodrošina „KOBLENZ drošība”. Jāgaida viņi bija gan kādas minūtes 15, varbūt pat 20. Labi, ka to, cik „raiti” viņi ierodas, nezin huligāni, jo ar šādu apsardzi bez naudas vēlos ziemas vakaros var palikt viens divi.

Ieradās divas ekipāžas - Nr.12 un Nr.19. Vienā, laikam, bija kautkāds vecākais - vārdā Viktors ar plastmasas karekli ar numuru 538.

Apsardzes puiši kopumā bija sakarīgi, aprunājāmies laipni, bez asumiem, taču arī viņi pastāvēja uz to, ka tas, ko es esmu iekrāvis autobusā esot velosipēds. Es viņiem darīju zināmu, ka ar tādu attieksmi situācija neatrisināsies un piedāvāju, ja tas ir velosipēds, vienam no viņiem aizbraukt ar to līdz Imantai apsolot, ka, ja viņiem tas izdosies, es visu ceļu noskriešu līdzi. Viņi nepiekrita.

Pēc tam viņi, protams, ķērās pie problēmas risināšanas ar vienīgo paņēmienu, ko viņi acīm redzot pieprot pietiekami labi - spēka. Pietiekami kulturāli (nekādu pārmetumu) izkrāva no autobusa mani, manas velosipēda detaļas, bet autobuss tūlīt aizbrauca, bet man piedāvāja turpināt ceļu kājām.

Protams, ka es pasmaidīju un teicu, ka tā vis nebūs un ka viņi var nemaz nebraukt prom, jo es kāpšu iekšā nākamajā transportlīdzeklī, kas atnāks, tāpēc ja vien viņi nevēlas paši mani vest uz mājām, viņiem vajadzētu drusku atspringt un ļaut man ar manu bagāžu braukt, kur es vēlos.”

Policija „atkratās” no konflikta risināšanas
„Pa to laiku „KOBLENZ drošība” bija palūguši izsaukt municipālo policiju, savukārt es pa starpu sarunai, kamēr mani sēdināja laukā no autobusa, uzzvanīju uz 112 un palūdzu savienot ar tiem, kas atbild par Rīgas pilsētas Kurzemes rajonu. Mani savienoja ar Rīgas reģiona pārvaldi.

Telefonsaruna ar Rīgas reģiona pārvaldes dežurantu ir atsevišķa stāsta vērts - es viņam apstāstīju situāciju un palūdzu, lai atsūta kādu dežūrekipāžu noregulēt situāciju. Viņš it kā nesaprata, kas ir par problēmu un palūdza pārstāstīt vēlreiz. Nu, es atkal divos teikumos izstāstīju.

Kaut kādā brīdī stāstā parādījās tas, ka apsardzes darbinieki mani izsēdināja no autobusa, kas tad nu bija tā kā mana sašutuma viens no iemesliem, uz ko policijas dežurants man uzdeva jautājumu, kas mani uz sekundēm divām iedzina nelielā samulsumā - viņš pajautāja: „A, ko tad jūs kāpāt?”. Es tā, lieku reizi ievilcis gaisu, atbildēju, apmēram, ka it kā nebūtu bijis diez ko prātīgi stīvēties pretim trim apsargiem, jo nez vai kādam būtu labāk, ja situācija eskaltētos līdz sasistiem logiem, deguniem un salauztām durvīm, uz ko, un tā ir programmas nagla, policists mani pamācīja, ka viņš jau nu manā vietā nekur nebūtu kāpis.

Nu, tanī brīdī es drusku aizgāju „pa gaisu” un darīju viņam zināmu, ka neba viņam būs mani regulēt, ko un kā man darīt, uz ko izpelnījos cilvēka sašutumu par to, ka es it kā kaut ko ne tā esot pateicis. Lai vai kā saruna ar Rīgas reģiona policijas pārvaldes dežurantu neizdevās un es, noskaidrojis, ka „KOBLENZ drošība” arī ir izsaukusi policiju, sāku tad nu gaidīt tos.

Ilgi nebija jāgaida, kad ieradās pašvaldības policijas ekipāža piecu cilvēku sastāvā, kas, noklausoties stāstus par notikušo, bija neizpratnē par to, kāpēc viņi ir atsaukti, pabārās uz visiem par to, ka izsaukums pēc būtības ir nepamatots un aizdevās prom.”

Pēc stundas tomēr atļauj braukt tālāk
„Vēl pārmijām pāris vārdu ar Viktoru no „KOBLENZ drošība”, vienojāmies, ka kājām es uz Imantu neiešu, laika man ir gana, arī viņiem nekur akūti nav jāskrien un es paliku pieturā gaidīt kārtējo autobusu, bet viņi ar abām mašīnām turpat uz ielas, laikam, sargāt mani.

Nezinu, vai „Rīgas satiksme” bija pa iekšējiem sakaru kanāliem izregulējusi aizvest mani mīļā miera labad, vai tā maršruta Nr.41. autobusa, kurā es iekāpu īsi pēc vienpadsmitiem, tas ir - stundu pēc šīs epopejas sākuma, šoferītim viss bija kārtībā, bet es iekāpu, ar visu savu bagāžu, piereģistrēju (atļaušos norādīt - pa otram lāgam) e-talonu un mierīgi, nevienu netraucējis un neviena netraucēts, aizbraucu uz turieni, kur man vajadzēja,” savu stāstu nobeidz Pļavinskis.

Pārvadāsim autobusos klavieres!
Jānis Pļavinskis Kasjauns.lv pavēstīja, ka visus veloentuziastus vēlāk, kad paliks siltāks un nebūs tik slidens, aicinās piedalīties klavieru pārvadāšanas pasākumā ar „Rīgas satiksmes” autobusiem, jo vairs nepastāv gabarītu ierobežojumi vedamajai bagāžai un jebkuru bagāžu drīkstot pārvadāt bez papildus maksas. Te jāpiebilst, ka Rīgas sabiedriskajā transportā vēl no padomju laikiem ir bijis atļauts bez maksas pārvadāt vienu mūzikas instrumentu. Līdz šim gan nav dzirdēts, ka šo iespēju būtu autobusos izmantojis kāds klavieru pārnēsātājs.

„Rīgas satiksme” nespēj atbildēt pēc būtības

Lūgts komentēt Velobraucēju drošības un izglītības fonda valdes locekļa Jāņa Pļavinska stāstu par atgadījumu, kad viņš, zinot „Rīgas Satiksmes” iekšējās kārtības noteikumus bija izjaucis savu salūzušo velosipēdu, taču vienalga tika izraidīts no sabiedriskā transporta, „Rīgas satiksmes” pārstāvis Viktors Zaķis minēto situāciju tomēr neskaidro, bet atbild, ka velosipēdus kopš 2011. gada vasaras pārvadāt drīkst, bet tas jāiepako, raksta diena.lv.

Uz jautājumu, vai „Rīgas satiksmes” pārstāvji uzskata, ka velosipēda īpašniekam vienmēr jābūt līdzi velosipēda iepakojumam, lai tā salūšanas, slikta laika vai citu apstākļu gadījumā, kad nepieciešams izmantot sabiedrisko transportu, to varētu iepakot, viņš norādīja, ka „ikvienam pasažierim ir tiesības pārvadāt bez maksas sabiedriskajā transportā velosipēdu, bet ikviena pasažiera pienākums ir šo velosipēdu iepakot, lai neradītu neērtības pārējiem pasažieriem.”


Avots: http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/68880/meginajums-autobusa-vest-saluzusu-velosipedu-izversas-par-trilleri

Kategorija: Arhīvs | Pievienoja: Janis_A (07.Jan.2012)
Skatījumu skaits: 625
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika