Rāmi, bez toreizējo kaislību uzslāņojuma, atskatoties pagātnē, ir jāatzīst: Zīgerists bija novators un dramatiska figūra uz Latvijas politikas skatuves. Pašmāju politiķiem, kas vēl juta tautfrontisku bijību pret sabiedrību, viņš uzskatāmi nodemonstrēja, cik tauta – vai iespaidīga tās daļa – ir stulba un manipulējama. Savukārt sabiedrībai Hamburgas/Jaunsvirlauku avantūrists uzrādīja dažas neglaimojošu patiesību par latvju politiķiem. Jau veiksmīgi aizmirsts, ka tieši nacionālisti – LNNK (šo abreviatūru joprojām rūpīgi glabā kā nezkādu supervērtīgu politisko zīmolu) –pirmie Saeimā bez jebkādas aiztures ieveda valsts valodā nerunājošu deputātu.

Zīgerista tēlam dramatismu rada toreiz vispārējais – un reizē bezspēcīgais – naids, ko viņš izsauca politiskos konkurentos, bijušos protežētājos un sabiedrības lielākajā daļā. Pret viņu nostājās "visi" – publiskās autoritātes, intelektuāļi, vairums mediju. Gluži pamatoti tika uzskatīts, ka glumais vāczemietis, prasmīgi rotaļājoties ar tumšu ļautiņu cerībām, pazemo Latviju. Tomēr izrādījās, ka totālais nosodījums ir Zīgerista spēka avots – viņš mobilizēja piekritējus, pats izrādot sevi kā Latvijas elites pretinieku, ārmalnieku. Tas ļāva gūt nozīmīgus panākumus – tikt pie 16 mandātiem 6. Saeimā (salīdzinājumam – vēlēšanu uzvarētāji toreiz guva 18 vietas). Protams, pāris gadu laikā zīgerisms piedzīvoja neizbēgamo sabrukumu, taču Zīgerists ir iebradājis paliekošas pēdas Latvijas politiskajā kultūrā.

Zatlera avantūras izdošanās savukārt bija iespējama kardināli pretējos apstākļos, valdot sabiedrības viedokļa veidotāju vispārējam atbalstam vai piekrītošai klusuciešanai. Kā citādi būtu iespējams veiksmīgi sastiķēt partiju trīs nedēļas pirms vēlēšanām, turklāt tās biedru pulcināšanai, kā poētiski izteicās sociologs Aivars Freimanis, "nosvilpjoties vārtrūmē"? Masu mediji jebkurā brīdī visam varēja pielikt punktu, paziņojot publikai jau tāpat acīmredzamo: "Karalis ir kails!" Tomēr pārsteidzoši liela mediju redaktorātu daļa rokrokā ar dažu "nācijas sirdsapziņu", "ekspertiem un viedokļu līderiem", "inteliģenci" un "labākajām famīlijām" aizrautīgi iesaistījās kopš ES referenduma neredzēti vienotā sabiedrības pārliecināšanas kopprojektā. Tikai šoreiz tā bija vēlētāju muļķošanas kampaņa ar vadmotīvu "lai naivā tauta saņem to, ko jūtas pelnījusi": ar Likteņdārza partejiskošanu, peršām par maitu ķeizaru, oligarhu autodafēšanu utt.

Centība, ar kādu Latvijas elite rīkoja šo absurda teātri, raisa asociācijas ar "lohotronu"**, kā kriminālā vidē dēvē finanšu "piramīdas", viltus laimestu solīšanu ar SMS palīdzību un citas komplicētas vai it kā vienkāršas krāpšanas shēmas. Hrestomātisks piemērs ir agrāk tirgos izplatītā "uzpirksteņu spēle", taču arī tās veiksmei bija vajadzīga "aktieru" komanda: ne tikai cilvēks, kurš uz kartona gabala dzenā bumbiņu un aicina "lohus" pārbaudīt savu veiksmi, bet arī "vinnētāji" un "azartiskā publika", kas uzkurina upuri atspēlēties un trauksmes gadījumā saceļ jucekli, lai "uzpirksteņnieks" pazustu ar guvumu. Galvenais te un jebkurā šādā shēmā ir ne tikai iegalvot upurim, ka viņš var gūt vieglu peļņu, bet arī, ka viņam piedāvātais ir pavisam normāla, vispārpieņemta, pat ikdienišķa prakse: muļķis būsi, ja neizmantosi iespēju! (Starp citu, izvēršot "lohotrona" un Zatlera reformu partijas analoģiju: nevajag domāt, ka cilvēks, kurš publikas priekšā bīda uzpirksteņus, ir afēras "smadzenes". Arī ne tad, ja viņš sevi par tādu uzskata. Visticamāk, galvenais blēdis turas tālāk no paša radītās jezgas.)

It kā solīdi un prātīgi ļaudis – paši piedurknēs ņirgdami vai klaji vīpsnādami par "lamzaku Zatleru"*** – stiķēja bezgaumīgāko politisko avantūru valsts mūslaiku vēsturē – ar svinīgiem ģīmjiem mums stāstot, ka zatlerisma absurds ir pavisam normāla lieta un tūlīt izvilksim lielo vinnestu. Kādu klaķieri urdīja personiskās ambīcijas vai sasapņoti biznesa apsvērumi, citus – trula ticība politiskajam "trendam", vēl kādu (vai visus) – budziska pārliecība, ka "citādi ar reņgēdāju pūli nemaz nevar". Mīļie latvieši atkal sagribējušies krietnu devu zīgerisma – kādēļ gan viņiem to liegt? Centieni racionāli un kritiski izvērtēt zatlerisma fenomena saknes uz vispārējās tēlotās jūsmas fona bija tik margināli, ka šķita: valstī tiešām iestājusies Goijas gleznotā "saprāta snauda". Tos publicistus, kas vēlējās publiskot dīvainus faktus un uzdot šajā sakarā nepatīkamus jautājumus, "progresīvā doma" bargi kvalificēja kā "pārņemtus ar Zatlera Reformu partijas ķidāšanu", un tieši šī viņu vēlme tika tulkota kā rakstītāju un to interneta vietņu neapstrīdamās pērkamības apliecinājums***.

Šķidra urravošana inerces pēc turpinās vēl joprojām, dažam apcerot, cik gan svētīgs mums bijis "rīkojums nr.2", kādās tiesiskuma un plauksmes virsotnēs tas uznesis valsti – kaut vairs no šīs muldēšanas politdividendes nesapelnīt. Mūsu acu priekšā zatlerpartija stāv kā noplucis politisks broilers uz grīļīgām kājām. Ātraudzīgo putnu liktenis ir kļūt par "mehāniski atdalītu putnu gaļu" un pildījumu "doktordesai par latu kilogramā", bet fiksi sastiķētām kabatas partijām – kalpot par barību spēcīgākiem veidojumiem un pārvērsties politiskā kompostā. Taču šis nav stāsts par Zatleru, bet gan par tiem, kas no mušas uzpūta ziloni, un naivi tic, ka tas viņu spēkos būs arī turpmāk. Daudzi "viedokļu līderi" savu kapitālu augstprātīgi izķēzīja, neko nemācoties no Andreja Ēķa traģiskajām simpātijām pret PLL. Izrādījās, arī šoreiz tautas smadzeņu skalošanas rezultāts bija neadekvāts cerētajam. Nekāda "kritiskā masa" uz zatlerisma mušpapīra neuzķērās. (Turklāt sačakarēti ir arī vēlēšanu cīņu "spēles noteikumi", jo sabiedrības veselīga neiecietība pret nīkuļpartijām līdz šim kļuva arvien izteiktāka. Atkal vēlēšanas tiks piegružotas ar politiskiem viendienīšiem, tiem gluži pamatoti aizrādot: ja vieni drīkst ar pēdējā brīdī vārtrūmē uztaisītu partiju gūt mandātus un iet valdībā, kā jūs atļaujaties pārmest citiem?)

Sabiedrība uz ilgu laiku ir guvusi imunitāti pret "nācijas sirdsapziņām un gaišākajiem prātiem", pret viņu mudinājumiem un roku lauzīšanu. Jauni "batonēšanas" centieni cilvēkos izraisīs tikai instinktīvu protestu un pasīvu pretestību. "Tieši tāpēc, ka jūs sakāt – jāiet, mēs neiesim! Ejiet paši, ja tik ļoti vajag!" Tagad, kad nācija ir ievilkta destruktīvā referendumā par divvalodību, viedokļu veidotāji var lieki necensties sabiedrību motivēt pilsoniskai rīcībai – vienalga, aicinot racionāliem lēmumiem vai arī neprātībām. Šis ir laiks, kad viedokļu veidotājiem negribot tikusi "brīnišķīga iespēja paklusēt", lai cik tautai svēta un tāpēc retorikā ekspluatējama liktos latvju valodas nākotne. Un vispār – ja kāds vēlas paliekoši ietekmēt valsts politikās norises, tad viņam, lai pierādītu tiesības uz šo ietekmi un nodomu nopietnību, ir "jāsasmērē rokas", pašam iesaistoties vienā vai otrā partijā, piedaloties vēlēšanās, atbildot par savu vārdu un darbu sekām. Šādiem cilvēkiem sabiedrība vēl ticēs. Sakūdīt citus, bet pašam iemukt krūmos – šis triks vairs nedarbojas. Tāda, lūk, īsa morāle garam prātuļojumam.

Avots: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/dainis-lemesonoks-lohotrona-lidzdalibnieki.d?id=42079818