Kā uzturēt labu veselību

Autors: Ivars Prūsis

Laba veselība ir pirmām kārtām atkarīga no paša cilvēka. Jebkurš cilvēks var būt spēka pilns, enerģisks un dzīvot tā, ka vispār neslimo līdz pat sirmam vecumam (100 – 120 gadi). Jebkura slimība ir cilvēka nepareizas dzīves rezultāts. Lūk daži principi, ievērojot kurus veselība (gan garīga, gan fiziska) būs laba:

1. Labs garastāvoklis

1.1. Uz dzīvi jāskatās pozitīvi, jācenšas uzturēt labs garastāvoklis, jācenšas visu uztvert ar humoru, daudz jāsmejas;

1.2. Jācenšas izvairīties no negatīvām domām, maksimāli visu jāskata pozitīvā gaismā – pat negatīvo (te gan jācenšas nekrist galējībā , mānīt sevi, noliedzot un nesaskatot negatīvo);

1.3. Daudz jāsapņo un jādomā par kaut ko labu un ideālu nākotnes formā, jo tas piedod dzīvei jēgu, kas rada dzīvesprieku, kas savukārt mobilizē organismu tādā mērā, ka tas spēj pārvarēt vissliktākos un viskritiskākos apstākļus (savukārt, ja cilvēks neredz dzīvei jēgu, tad pat visideālākos apstākļos, tas ies bojā);

2. Miers

2.1. Nevajag steigties, stresot un nervozēt. Paniska steiga un stresošana neko nedod, tas, kas bieži ir nepieciešams – pārdomāta, mierīga, bet ātra rīcība, ko var veikt sākumā nomierinoties un mierīgā noskaņojumā izdomājot, kas jādara un tikai tad ātri izpildot izdomāto (ir gadījumi, kad vajadzīga zibenīga reakcija, bet tad tai jābūt instinktīvai (acumirklīgai) bez jebkādas apdomāšanās, ja šis mirklis ir pagājis un vēl iespējams kaut ko darīt, tad tikai rīkojoties mierīgi un pārdomāti). Paniska, nepārdomāta rīcība tikai pasliktina situāciju, tad jau labāk nedarīt neko;

3. Fiziskas aktivitātes

3.1. Regulāri jāsporto, jo īpaši jāpeld un jāskrien;

3.2. Jāpierod pie ikrīta rīta rosmes veikšanas (10-30min), kurā jāizstaipās un jāizkustina locītavas. Sēdošu ikdienas apstākļu gadījumā – regulāri jāizkustas un jāizstaipās. Viens no vairuma slimību iemesliem ir kāda muskuļa vai muskuļu grupas pārlieks saspringums vai vājums, ko var novērst ar fiziskiem vingrinājumiem (visa māksla ir saprast, kurš muskulis konkrētā gadījumā ir „vainīgs” un tikt līdz „vainīgajam” muskulim ar pareizu vingrinājumu palīdzību). Profilaktiski šāda veida kaites novērš fiziski aktīvs dzīvesveids;

3.3. Pēc iespējas nelietot liftus, auto mazos attālumos un citas civilizācijas ērtības, kuras var samērīgi aizstāt ar fizisku slodzi;

4. Miegs

4.1. Jāizguļas. Veselīgs miegs ir viens no labas veselības priekšnosacījumiem, bet regulāra neizgulēšanās veselību grauj. Kādu laiku var bieži neizgulēties, bet, kad būs izsmeltas iekšējās organisma rezerves, sāksies dažādas veselības problēmas;

4.2. Jāiet gulēt „šodien” (pirms pusnakts), nevis rītdien;

5. Svaigs gaiss

5.1. Jācenšas daudz uzturēties svaigā gaisā un brīvā dabā;

6. Jāelpo caur degunu

6.1. Jāelpo caur degunu . Satraukumu gadījumos jāievelk dziļa elpa caur degunu vairākas reizes;

7. Atturēšanās no indēm

7.1. Nelietot alkoholu. Vēlams nelietot ne cik un nekādos daudzumos, jo alkohols ir inde, kas visa cita starpā atstāj arī negatīvu iespaidu uz reproduktīvo sistēmu (uz nākamajiem bērniem). Vislielākā mērā tas attiecas uz sievietēm reproduktīvā vecumā, jo katrs izdzertā alkohola malks samazina nākamo bērnu spējas un palielina varbūtību, ka tiem būs kāda nopietna kaite;

7.2. Nesmēķēt;

7.3. Nelietot kolu un tamlīdzīgus dzērienus;

7.4. Nelietot sāli;

8. Jādzer daudz ūdens

8.1. Jādzer daudz ūdens (+/- 2 litri dienā, jo tīrāku un dabīgāku, jo labāk, vēlams avota), jo cilvēks pārsvarā sastāv no ūdens un ar ūdens palīdzību no organisma tiek izvadītas kaitīgās vielas. Ja cilvēks dzer maz ūdeni, kaitīgās vielas netiek pilnā apmērā izvadītas, krājas organismā un ar laiku izraisa slimības;

9. Dabīga pārtika

9.1. Pēc iespējas uzturā jālieto dabīgu pārtiku (pašaudzētu vai no zemniekiem);

9.2. Uzturā jācenšas lietot daudz svaigus augļus un dārzeņus;

9.3. Pēc iespējas pārtiku jāaudzē pašiem;

9.4. Pēc iespējas jālieto dabiskus produktus un izstrādājumus;

9.5. Jāatturas ēst t.s. „ātrās ēdināšanas” iestādījumos (McDonalds, Hesburger un tamlīdzīgās indētavās);

10. Ēšana

10.1. Barība jāsagremo kārtīgi, jo nesagremotās barības daļas organismā netiks sadalītas, lieki noslogos gremošanas sistēmu un labākajā gadījumā tiks izvadītas no organisma (tātad barība būs veltīgi patērēta);

10.2. Jāēd mierīgos apstākļos, ēdot jākoncentrējas tikai uz ēšanu, lai domas un uzmanība būtu koncentrēta tikai uz ēšanu. Jāatturas ēst un paralēli darīt kaut ko citu (skatīties TV, klausīties mūziku, sērfot tīklā, staigāt apkārt ēdot utt.);

10.3. Jācenšas ēst dalīti, tas ir dažādus produktus un produktu grupas atsevišķi, nejaucot tās kopā, jo atkarībā no konkrētas barības, kuņģis to var sadalīt vai nu ar skābu vai sārmainu vidi. Ja abas grupas tiek sajauktas, tad organismam kuņģī ir jārada vienlaicīgi gan skāba, gan sārmaina vide (abas vides ir viena otru izslēdzošas, neitralizējošas), kā rezultātā dziedzeri, kas atbild par attiecīgu vižu radīšanu tiek pārslogoti un tāpat daļa barības netiek sadalīta un labākajā gadījumā tiek tikai izvadīta no organisma (ēdiens tika patērēts veltīgi);

11. Rūdīšanās

11.1. Rūdīšanās, izmantojot kontrastdušu metodi - jāskalojas ar vēsu ūdeni, pakāpeniski kāpinot aukstuma līmeni. Regulāri veicot, ar laiku jākāpina aukstuma un ilguma līmenis;

11.2. Paliekot aukstākam laikam, jāģērbjas plānāk kā parasti;

12. Seksuāla mērenība

12.1. Jācenšas ievērot  tikumiskas dzīves normas, kas nosaka ka fiziskā mīlestība ir neatraujama no garīgas mīlestības un tās vienīgais mērķis ir satuvināt cilvēkus jaunās paaudzes radīšanai un uzaudzināšanai;

12.2. Jācenšas ievērot principu – viens dzīvesdraugs uz mūžu;

12.3. Neiesaistīties gadījuma sakaros, jo papildus tam, ka tas kaitē cilvēka garam un morālei, kas ir galvenais veselības priekšnosacījums,  pastāv liela varbūtība saslimt ar seksuāli transmisīvām slimībām, jo pat prezervatīvu lietošana no tām pilnībā nepasargā;

12.4. Nelietot pornogrāfisku produkciju;

13. Gavēšana

13.1. Ik pa laikam (vismaz 1x pusgadā/ceturksnī/mēnesī/nedēļā) jāatturas no ēšanas vispār (vismaz 1 diennakts ). Ēšana šai gadījumā jāaizstāj ar liela daudzuma ūdens patēriņu, tiklīdz sagribas ēst, jādzer ūdens). Neēšana rada t.s. ”izsalkušo asiņu” stāvokli, kā rezultātā šūnas patērē un ar „izsalkušo asiņu” palīdzību izvada no organisma liekās, bieži vien kaitīgas vielas, kuras uzkrājoties līdz noteiktam līmenim rada dažādas kaites;

13.2. Jāatturas ēst pār mēru, jo pārmērīga ēšana pārslogo visu organismu un, izveidojoties par pieradumu, ar laiku var būt par organisma pašsaindēšanās iemeslu. Organismam nevajadzīgās vielas netiek pilnībā izvadītas no organisma, kas ar laiku izraisa organisma pašsaindēšanos;

14. Atturēties no medikamentiem

14.1. Pēc iespējas jācenšas nelietot medikamentus. Vispirmām kārtām jācenšas vispār neslimot, stiprinot imunitāti. Ja tomēr sanāk saslimt, jāārstējas pēc iespējas dabīgiem līdzekļiem un, tikai ja tas nelīdz, jālieto medikamentus, bet apdomīgi un ar mēru;

14.2. Sievietēm jāatturas lietot kontracepcijas pretapaugļošanās līdzekļus;

14.3. Ja lieto vakcīnas, tad pārdomāti un apdomīgi vai nelietot vispār (piemēram pret gripu)

14.4. Pēc iespējas un pēc izjūtām jāsamazina kafijas un cukura (saldumu) lietošana;

15. Vingrināt acis un nelietot brilles

15.1. Pēc iespējas nevajag lietot  brilles vai lēcas, jo tās nopietni bojā redzi (pozitīvais briļļu/lēcu efekts ir īslaicīgs). Ja redze jau ir sabojāta, brilles jālieto pēc iespējas mazāk, tad kad bez tām nevar iztikt un jāārstējas veicot acu vingrinājumus , pakāpeniski ar laiku arvien vairāk samazinot lietoto briļļu „stiprumu”;

15.2. Jācenšas veikt regulārus acu vingrinājumus (arī tad, ja problēmas ar redzi nav);

16. Tehnisku līdzekļu lietošanas mērenība

16.1. Pēc iespējas jāsamazina mobilā tālruņu lietošana, jānēsā līdzi tikai gadījumos, ja vajadzētu varēt piezvanīt,  ieslēgtu jācenšas turēt pēc iespējas tālāk no sevis, pa nakti jāizslēdz  vai jātur 2 metru attālumā;

16.2. Pēc iespējas jāsamazina TV lietošana vai jāpārtrauc to lietot vispār, jo tas atņem daudz laika, notrulina, padara mazenerģisku, kaitē redzei un pa TV tāpat neko jēdzīgu nerāda – pārsvarā tikai trulas izklaides un melīgu propagandu;

16.3. Pēc iespējas jāsamazina mūzikas klausīšanos ar austiņām vai jāpārtrauc tās lietot vispār, jo tas bojā dzirdi. Savukārt mūzikas klausīšanās ar austiņām sabiedriskās vietās pārlieku individualizē, atrauj no pārējiem un notrulina. Izveidojoties šādam pieradumam, cilvēks neprot vairs pabūt vienatnē, ieklausīties apkārtnē un novērot apkārt notiekošo;

16.4. Pēc iespējas jāsamazina mikroviļņu krāšņu lietošanu vai jāpārtrauc lietot tās vispār;

16.5. Jāpārtrauc lietot t.s. „ekonomiskās” spuldzes, jo tajās ir dzīvsudrabs, kas nelielos daudzumos tomēr iztvaiko un ilglaicīgi nodara kaitējumu un tādēļ, ka to gaisma ir nepietiekami kvalitatīva. Telpas, kur sadzīvē sanāk visvairāk uzturēties un kurām tādēļ jābūt pietiekami gaišām, jāapgaismo ar klasiskām vai halogēnspuldzēm;

17. Pašattīstība

17.1. Jācenšas izlasīt vismaz vienu īstu papīra grāmatu mēnesī. „Elektroniska” lasīšana nav veselīga redzei, kā arī, ja vairums pieradīs pie „elektroniskas” lasīšanas, tad nākotnē tas draud ar totālu cenzūru (elektroniskus materiālus viegli dzēst, koriģēt un aizstāt) ;

17.2. Jāieklausās sevī, savās izjūtās, savā organismā. Uztverot un saprotot organisma signālus iespējams gan saglabāt veselību, gan kardināli mainīt sevi uz labo pusi (kļūt izturīgākam, spējīgākam, attīstītākam,  enerģiskākam);

17.3. Jāiemācas atšķirt attīstošas sāpes no pataloģiskām sāpēm. Attīstošās sāpes saistītas ar pozitīvām pārmaiņām (pie noteiktiem apstākļiem pieradušais organisms pretojas pārmaiņām), tāpēc tās jāpārvar, savukārt pataloģiskas sāpes ir trauksmes signāls par tuvošanos nopietnam kādas organisma funkcijas traucējumam. Attīstošas sāpes parasti ir mērenas un paciešamas, bet pataloģiskas – asas. Iesākot attīstīties un saskaroties ar kādu no šiem sāpju veidiem nevajadzētu apstāties, jo bieži vien, ja attīstība nelaikā tiek pārtraukta, tā pāriet pataloģijā (slimībā). Tas ir, ja ir iesākta, piemēram kāda fiziska aktivitāte, tad tā jāturpina līdz mirklim, kamēr organisms pie tās ir pieradis pat neskatoties uz attīstošām vai pataloģiskām sāpēm. Pataloģiskās sāpes šādos gadījumos jācenšas pārvērst attīstošās (eksperimentējot ar slodzi, to samazinot un mainot tās veidus) un mēreni turpināt iesākto. Pataloģiskās sāpes liecina par robežu ko konkrētā mirklī nevajadzētu pārkāpt, bet to nekādā gadījumā nevajag uztvert kā atteikšanos no izvēlētā attīstības virziena kā tāda.