Idejas nav kauli, un cilvēki nav suņi

Šis nav raksts par pagarinātu mācību gadu. Šis ir raksts par diskusiju. Iespējams, valdības deklarācijas ir pieņemts rakstīt bla-bla-bla līmenī un tā tas jādara. Taču nevienu skolām pievērstu ideju nedrīkst izlikt publiskai apspriešanai bez pietiekama profesionāla (teorētiska) pamatojuma.

Ar šādu pamatojumu es saprotu gan metodisku, pietiekami sistematizētu un konkrētu idejas izmantojuma izklāstu, gan arī atbildīgi un skaidri definētu nevis vien tehnoloģisko, mehānisko, bet arī pedagoģisko rezultātu. Vēlams, lai šis pamatojums tiek papildināts ar vispusīgu un salīdzinošu konkrētās idejas prakšu novērtējumu, definējot, kas un kāpēc Latvijai no šīm citur piekoptām praksēm piemērots, kas ne. Ja tāda pamatojuma nav, skolai tiek piedāvāts kārtējais eksperiments ar bērniem, bet publikai – iemesls izteikties (nevis diskutēt) par tēmu.

Izglītības ministrs LTV Sastrēgumstundā (7.12.2011.) teica, ka ideja pagarināt mācību gadu netiks ieviesta bez plašas apspriešanas, bez diskusijas. A par ko diskutēt? Pagaidām par šo ideju, balstoties privātos priekšstatos un skatoties uz savu bērnu, var tikai balsot. Par to pagaidām var saņemt publikas viedokli aptaujas, nevis apjēgas līmenī. Par ko diskutēt nevis indivīda attieksmes pakāpē, bet mērogā skola, izglītības sistēma, ja ideja nav izklāstīta šajā līmenī? Tai nav ne pedagoģisko, ne psihoterapeitisko, ne sociālo... apsvērumu bāzes. Nav redzama autoru spriešanas gaita. Tika teikts, ka kādā aptaujā 97% bijuši pret. Nu un tad? Varbūt forša ideja un tie 3% ir tālredzīgāki par tiem 97%. Lūk, te tad, manuprāt, idejas autoriem caur savu kvalifikāciju būtu jāatver acis tiem 3 vai tiem 97 procentiem. Un tad cilvēki var sākt runāt ne tikai katrs no savas kanceles, tad tie var sākt dzirdēt cits citu. Var sākties diskusija. Taču raidījumā sakarīgi bija tikai praktizējošie skolotāji un skolēni. Viņi izteicās vai jautāja savas kompetences ietvaros, kādēļ bija skaidri un loģiski. Bet tie, kam bija jābūt skaidriem un loģiskiem savas idejas un savu lielo amatu mērogā, iztika, ieskaitot ministru, vai nu ar empīriskām atsaucēm, vai citur noskatītā atstāstīšanu. Vai frāžainību. Tie, kuri uzdeva konkrētus jautājumus (kā tieši mainīsies mācību saturs u.tml.), konkrētas atbildes nesaņēma.

Varbūt es komentāros varu atļauties līmeni – man viens vecis, vārdā Roberts, teica, ka... Tomēr arī man labāk būtu atsaukties uz kvalificētiem avotiem. Bet vienīgā joma Latvijā, kur es šos, mūsdienu operatīvo praksi vērtējošos, kvalificētos avotus varu atrast konteksta apjēgai daudzmaz pietiekamā daudzumā, ir – finanses. Gan izglītībā, gan medicīnā, gan tieslietās... neraugoties uz profesionālu izdevumu esamību, tas, ko var saukt par aktīvu, konkrētai praksei vai konkrētām idejām pievērstu plašu speciālistu diskusiju, atrodams vien paretam. Nerunājot par kultūru, kur operatīvai praksei pievērstu izdevumu, kurus nenoteiktu kultūras volontieri, bet valsts kultūrpolitika, vairs nav. Un nerunājot par politiku, kurai publicēšanās telpas, manuprāt, ir pietiekami, bet kur brīvu kvalificētu diskusiju aizvieto partejiska shematizēta retorika.

Ne tuvu negribu teikt, ka starp izglītības tekstiem nav saturīgu. Tomēr, iespējams, augšminētā dēļ man, pirmkārt, liekas, ka IZM redzeslokā nav neviena sistēmanalītiķa, bet, otrkārt, ja ņemt klāt oficiālo statistiku, rodas iespaids, ka izglītības sistēmas teorētiskais pamatojums, tās stratēģiskā vadība un kadru politika ir profesionāli neuzticami. Ciktāl runāt par ministrijām, ieskaitot IZM, tad, manuprāt, producēt sistēmiski nesakoptus nodomus vai terminētus darba plānus, kas savā abstraktā daiļrunībā pārspēj mani, apzināti sagatavot un piedāvāt pūļa zelēšanai, nevis sabiedrības apjēgai (diskusijai) pietiekamā līmenī sagatavotas idejas, ir to ierasta prakse.

Protams, skatījos, kāds citur mācību gads. Varu uzzināto pārstāstīt, taču neesmu kompetents spriest par tā piemērotību Latvijai. Tomēr ar vienu lietu gribu te iebraukt profesionāļu dobē. Manuprāt, dēvēt skolotāju vasaras atvaļinājumu par ekskluzīvu, par priekšrocību, par īpašu sociālu labumu vai ministrijas pagodinājumu ir seklu ļaužu muļķība. Atgrieziet skolotājam skolā pienācīgu statusu un pienācīgu motivāciju būt skolotājam, uzreiz redzēsiet, kāpēc viņam tas atvaļinājums. Lai būtu skolotājs. Lai rudenī bērnu priekšā būtu ne tikai grāmatu pārstāstītājs vai kādu tumsonīgu, obligātu kursu atgremotājs, bet savu gara, prāta un miesas stāvokli renovējusi, vēlams kādu neapgūtu pasaules daļu redzējusi... personība. Dažviet skolotājiem ik pa desmit vai cik gadiem dod klāt vēl apmaksātu radošo atvaļinājumu gada garumā. Protams, tiem, kam skola vien komerciestāde, kas ne audzina, ne māca, bet sniedz izglītojamajiem izglītības pakalpojumus un papildus ņemas ar jaunās paaudzes sociālu utilizāciju (pieskatīšanu), kaut kas tāds liekas nesaprotams. Tomēr vācu, čehu, krievu... pedagoģijas autoritātes (ja esat kompetenti, ātri atradīsiet, kuras) ir šo atvaļinājumu pamatojušas tieši saistībā ar pedagoga darba sūtību. Līdzvērtīgus pretargumentus neesmu sastapis.

Viktors Avotiņš

/16.12.2012/

Avots:  http://zinas.nra.lv/viedokli/viktors-avotins/