Durvis pavērtas... Kam? Jūsmīgi daudzinātais un vienlaicīgi galīgi nopulgotais „Labas gribas manifests”, kuru kā pirmie parakstīja Valsts prezidents Andris Bērziņš, teoloģijas doktors Juris Rubenis un 11. Saeimas deputāts, izbijušais žurnālists Ilmārs Latkovskis, aicina: „Mēs uzskatām, ka jebkura problēma ir atrisināma savstarpējas cieņas un atbildības pilnā dialogā starp ieinteresētajām pusēm.” Pirmparaksta trijotnes nostāja vēlas rast risinājumu dialogā starp 821 723 „pret” un 273 347 „par” divvalodību Latvijā. Diemžēl manifestā neatradīsim dialoga konkretizāciju, kādu izdarīja referendums: trīs latviskāko – Kurzemes, Vidzemes un Zemgales – novadu iedzīvotāji visapņēmīgāk nobalsojas pret divvalodību, pretstatā daugavpiliešiem un rēzekniešiem Latgalē, un arī galvaspilsētā Rīgā iespaidīgs skaitliskums ir „apvainotiem un pazemotiem”, lai gan nudien Latvijā nekam nav tā nodarīts pāri, kā lauku nomalēs un ciematos dzīvojošiem, nevis šiem pilsētniekiem.

273 347, balsojot „par”, pavēra durvis turpmākajam. Šis skaitlis vēsta par nopietnu Latvijas kā nacionālas valsts apdraudējumu. „Patlaban būtu loģiski izvēlēties ceļu turpmākai valsts drošības stiprināšanai, jo ļaunums valstiskai stabilitātei jau ir nodarīts liels, un politiskie provokatori sola, ka nerimsies un jau pēc pāris gadiem tricinās Latvijas valsts pamatu atkal.” – brīdina Voldemārs Krustiņš (LA, 21.02.2012.) Politiskā gaisotne pēc referenduma kļuvusi bīstamāka. Miers baro, nemiers posta. Jūras viļņošanos nenomierināt, izlejot kaut vai tūkstošiem tonnu naftas, tāpat cilvēku nemierošanos ar tukšiem vārdiem, ja viņi gadiem ilgi spiesti mitināties valstī, kurā nejūtas kā mājās. Nešķiedīsim latus pētījumiem, cik nobalsoja „par” aiz ilgām pēc pagātnes, cik ir tādu, kam Staļins un Ļeņins tikpat dziļi ieguluši sirdī, kā laimīga un pēkšņi pazudusi mīlestība, cik balsoja aiz muļķības, cik avantūrista un viņa piepalīgu sakūdīti. Rīkosimies! Piedāvāsim izvēli! Ja tik ļoti nepatīkama šī zeme, lūdzu, sniegsim palīdzīgu roku. Latvijai ir praktiska pieredze ar aizceļojošiem vāciešiem, arī tagad samaksāsim par vispēdējo būdiņu. Un samaksāsim ne vien par nekustāmo īpašumu, vēl piedāvāsim segt pārcelšanās izdevumus un pabalstus jaunai dzīvei. Aizbraucējiem uz Krieviju dāsnu devumu sniegtu – kā jau solījis – V.Putins,. Kanāda katru gadu uzņemot ap 300 000 ieceļotāju, lūk, varbūt tur veidot citu Daugavpili, Rēzekni, pat jaunu Ņurigu Kanādā, kā reiz Ņujorku ASV! Cilvēktiesības taču pāri visam! Nespiedīsim neapmierinātos nīkt Latvijā. Palīdzēsim doties aicinošajās tālēs!

Pirmo soli dialogā – aizceļot vai palikt – jāliek mums: naturalizācijas dienests visus sarūgtinātos, pazemotos un pieviltos aicina reģistrēties, pieteikt savas materiālās prasības, lai varam aprēķināt, cik tas piedāvājums Latvijai izmaksātu, un cik būtu jāaizņemas bankās.

Palikušajiem pie mums – vislielākā pretimnākšana. Beigsim vaimanāt par divām informācijas telpām, bet darīsim, lai tā nebūtu. Latvijas radio un televīzija kļūst pieejama visnomaļākajā nostūrī, pierobežu iekaitot. Latvijas radio1 un LTV1 katru dienu pāris minūtes asprātīgi, tādi kā reklāmiski raidījumi, palīdz apgūt latviešu mēli, it īpaši izrunu (pie viena  pamācītos daži TV un radio žurnālisti, ātrrunātāji).

Jāsagrauj krievvalodīgās impēriskās informācijas telpa. Tas jādara bez liekas kavēšanās, ietekmīgi. Radio un TV jāiekārdina klausītāji un skatītāji ar latviskām zināšanām. Un akla tuvredzība būtu, ja šajā, var sacīt, izglītošanas dialogā neiesaistītu drukāto vārdu, tiešāk izsakoties, vienu dienas laikrakstu ar lielāko tirāžu un latvisku nostāju. Šķiet, izvēle varētu notikt bez paplašinātas aptaujas. Joprojām diemžēl nav parādījušies Benjamiņi un Jaunākās Ziņas, tomēr varbūt atradīsies neskopi latvieši miljonāri, lai laikraksta būtu saturā interesants, cena 10 santīmi par numuru, arī valsts šim nolūkam kaut ko finansiāli atmestu, neklausoties, kā „SC” par to gaudotu. Šajā avīzē katru dienu pāris lappuses krievvalodīgajai auditorijai, kas grib iemācīties latviski, un jo īpaši saturīgi materiāli jaunajai, mūsu valodu neprotošai un mazprotošai paaudzei. Avīzi lasa ne vien latvieši, tie izlasīto iedotu saviem kaimiņiem cittautiešiem. Informācijas telpa kļūst kopīga.

Valodas dzīvo un mirst. Sanskrita, vēdu, hetu-luviešu, sengrieķu sen mirušas, indoeiropiešu pirmvalodām vistuvākās baltu valodas arī visas mirušas, izņemot – lietuviešu un latviešu. Tajās tāds senatnīgums, kādu neatrast nevienā citā indoeiropiešu valodā, krievu un vācu iekaitot, bet angļu valoda vēsturiskā mērauklā ir kā nupat piedzimis zīdainītis.

Valodas jāsargā. Jo īpaši tās, kas atnākušas no tik tālas senatnes kā mūsējā, un kas ir viena no pasaules visvecākajām dzīvajām valodām. Tai tūkstošiem un gadu simtiem dziļas saknes joprojām veido kuplu lapotni. Sargājot senču atstāto mantojumu šodienas bābeliskajā laikmetā, apzinoties tās vietējo apdraudētību, lieti noderētu ieviest administratīvo sodu, ja aiz nezināšanas vai nekaunības latviešu valodu apsaukā par „suņu valodu”.

Durvis pavērtas latviskas Latvijas nostiprināšanas virzienā.

                                                  Laimonis Purs (nelabojams nacšvalis).

2012. gada februārī.

Mazliet saīsināts ievietots Latv. Av.27.02.2012.