Cilvēka degradācijas stadijas

Cilvēks ir tik spēcīgs, cik stipri ir viņa principi, griba un vēlme sasniegt savus ideālus.

Lai cilvēks attīstītos un būtu spējīgs uz radošu un produktīvu darbību, viņā ir jākvēlo kādas idejas gaismiņai. Tā ir iekšējā uguns, iekšējais dzinējs, kas virza cilvēku, sargā un māca to, un ļauj sasniegt iecerēto.

Cilvēka degradācija vienmēr sākas ar iekšējās uguns apdzišanu, ar idejas, kas cilvēku ir vadījusi, nodošanu, atmešanu vai noliegšanu (tas notiek sākumā domās un pēc tam bezdarbībā, vārdos un darbībā). Pamatdomu, pamatideju, misijas, jeb metafizikas līmenis ir smalks un daudziem netverams, jo no notikuma līdz acīmredzamām sekām ir pārāk gara un ilga notikumu attīstības ķēde. Šo procesu vēl var nosaukt par sevis nodošanu, kā sekas ir sevis pazaudēšana, kas bieži vien ir nāvējoši. Metafizika ir pats augstākais ideju līmenis, kas ir kas vairāk kā vienkāršas domas (idejas). Ja cilvēks nonāk pretrunā ar kādu parastu ideju (piemēram, kādu pieņemtu ideoloģisku domu), bet nenonāk pretrunā ar savu metafizisko ideju, daži simptomi var būt līdzīgi kā aprakstīts, bet tie būs īslaicīgi un ne tik spēcīgi, jo metafiziskais līmenis kalpo kā atbalsta punkts, kas sargā cilvēku un palīdz tam atgriezties līdzsvara stāvoklī, aizstājot no personības struktūras izsistās idejas ar citām.

Cilvēkam ir apmēram šādas degradācijas stadijas: 1.Savas pamatbūtības nodošana - 2.Ideālu zaudēšana - 3. Stratēģisko virzienu zaudēšana - 4. Mērķu zaudēšana - 5. Enerģijas, motivācijas zudums - 6. Vērtību zudums - 7. Iekšējo normu un noteikumu zudums - 8. Personības un patiesuma zudums - 9. Nespēja pārvarēt grūtības - 10. Nespēja veikt darbību - 11. Nespēja radīt - 12. Skaudība, apātija, histērija un individualitātes iznīcināšana - 13. Nespēja uztvert, saprast, izprast - 14. Mehāniska citu domu atkārtošana - 15. Pilnīgs realitātes sajūtas zudums.

2. Pēc tam, kad cilvēks ir nodevis sevi kaut kādā veidā atsakoties no savas misijas, no pamatidejām, kas to vadīja, viņam sāk zust ideāli, jo tie balstās uz (izriet no) metafiziskām pamatdomām. Tas, kas cilvēkam agrāk šķita ideāls pēc kā tiekties, tāds vairs nav; cilvēks vairs nespēj iztēloties ideālu pasauli un iztēlē radīt ideālus modeļus un kārtību, kā būtu jābūt ideālā gadījumā.

3. Par cik cilvēks ir zaudējis ideālus un nespēj radīt ideālus modeļus, viņš nespēj noteikt savas darbības stratēģiskos virzienus. Cilvēks ir kļuvis par dezorientētu ceļinieku, kurš stāv uz vietas un nezin, kurā virzienā iet.

4. Par cik cilvēks nespēj noteikt stratēģiskos virzienus, viņš nespēj noteikt stratēģiskos mērķus un vispār mērķus kā tādus. Pa lielam šāds cilvēks vienkārši nezina, kas jādara.

5. Par cik cilvēkam nav mērķu, viņam nav arī enerģijas; viņš ir bezspēcīgs un bez motivācijas (viņam nav ideālā motivācija, jeb ideālu motivācija, tas ir no ideāliem izrietoša motivācija)

6. Par cik cilvēkam nav mērķu, viņam nav arī vērtību, jo vērtības izriet no mērķiem (vērtīgs ir tas, kas palīdz sasniegt mērķi). Piemēram, sabiedrībā spēcīgas, veselīgas ģimenes kā vērtība ir tikai tad, ja mērķis ir spēcīga sabiedrība, bet, ja mērķis, piemēram, ir vāja, viegli vadāma sabiedrība, tad arī spēcīga, veselīga ģimene ir nevērtīga, bīstama un visiem iespējamiem līdzekļiem apkarojama parādība.

7. Par cik cilvēkam vairs nav vērtību, viņš zaudē iekšējās uzvedības normas un noteikumus. Līdz ar to ir iznīcināts cilvēka prāta iekšējais karkass (uzskatu sistēma) un tā pašregulācijas mehānismi ir nopietni traumēti.

8. Par cik cilvēkam vairs nav savas uzskatu sistēmas, viņš ir pazaudējis sevi, viņā vairs nav nekā patiesa, viņš ir pazaudējis patiesumu, viņa personība ir iznīcināta.

9. Kā pirmais, pamanāmais sevis pazaudēšanas simptoms parādās nespēja pārvarēt grūtības. Cilvēks vēl dzīvo atmiņās par laikiem, kad bija personība, viņa dzīve rit pēc to laiku inerces, viņš peld pa straumi, bet sastopoties ar grūtībām viņš vairs tās nespēj pārvarēt kā agrāk. Cilvēks plāta rokas bezspēcībā. Viņš nezina ko darīt. Agrāk cilvēkam bija atbalsta punkti sevī, balstoties uz kuriem, viņš varēja rast kaut kādu risinājumu, tagad tādu vairs nav un atrisināt problēmas viņš vairs nespēj, tikai paļauties uz citiem.

10. Kā nākamais sevis pazaudēšanas simptoms parādās nespējā vispār veikt kādu kvalitatīvu darbību. Cilvēkam vairs negribas neko darīt, viņam trūkst enerģijas un pats galvenais – viņam nekas vairs nepadodas. Lai ko ar šāds cilvēks iesāktu, viņa darbības rezultāts būs negatīvs, viņa darbība sastāv no vienām vienīgām kļūdām.

11. Sevi pazaudējušam cilvēkam nav iztēles un fantāzijas attiecīgi viņš nav spējīgs radīt kaut ko jaunu

12. Jo vairāk cilvēks praksē pārliecinās, ka viņš ne uz ko vairs nav spējīgs, jo lielāks dzīves nogurums viņu pārņem. Cilvēku sāk pārņemt skaudība pret tiem, kas kaut ko var. Viņš pārmaiņus krīt gan dziļā apātijā, gan stiprās histērijas lēkmēs. Apātijai un histērijai nomainot vienai otru, tiek pilnībā iznīcinātas pēdējās cilvēka individualitātes paliekas. Cilvēks kļūst bezpalīdzīgs un pilnībā atkarīgs no ārējiem apstākļiem.

13. Kad pēdējās cilvēka individualitātes paliekas ir iznīcinātas, viņš vairs nav spējīgs izprast, saprast un pat uztvert citu teikto, apkārtējo pasauli un apstākļus.

14. Par cik cilvēks vairs nav spējīgs neko uztvert, vienīgais ko viņš vēl var ir mehāniski, burtiski un atrauti no būtības atkārtot citu teikto. Šāds cilvēks līdzinās mehāniskam papagailim.

15. Par cik cilvēks vairs neuztver vairs apkārt notiekošo, viņš nespēj vairs uztvert faktus, viņš nespēj vairs atšķirt patiesas lietas no izdomājumiem, viltojumiem un surogātiem; viņš pilnībā zaudē realitātes izjūtu.

Krituši cilvēki nesaprot pat viselementārākās lietas, strīds ar viņiem ir velta laika tērēšana, jo nekas no teiktā netiek uztverts, bet viss apšaubīts – pat viselementārākais un acīmredzamākais. Strīdoties ar šādu cilvēku ir jārēķinās, ka patstāvīgi būs jāpierāda, ka zāle ir zaļa.

Savu situatīvo, īslaicīgo minimērķīšu sasniegšanai šādi cilvēki ir gatavi izmantot jebkurus līdzekļus, pat visprimitīvākos un viszemiskākos.

Krituši cilvēki parasti mēģina atrast kādu pie kā pieķerties, piesūkties, lai uz to rēķina izdzīvotu. Viņi ir pilnībā atkarīgi no tiem uz kā rēķina dzīvo un šī atkarība viņos rada mežonīgas bailes – bailes no atkarības, bailes zaudēt to kas ļauj izdzīvot, bailes no patstāvības, bailes kļūt nevajadzīgam un bailes no apziņas, ka viens pats nespēj eksistēt.

Šādi cilvēki pārstāj cienīt sevi un attiecīgi neprot cienīt citus.  Viņiem nav atbalsta sevī, nav atbalsta draugos, nav atbalsta kompetencē, bet ir tikai pirmatnējas bailes kļūt nevajadzīgam nevienam un paniski mēģinājumi pieķerties kādam, aizķerties aiz kaut kā, kas padara cilvēku vajadzīgu.

Krituši cilvēki nespēj normāli sadarboties un sadzīvot ar apkārtējiem. Viņi ir strīdu ģeneratori. Nespējot nodibināt normālas attiecības un sadarbību, viņi melo, apvaino un veic citas zemisks darbības. Pataloģiskas attiecības ir vienīgais ko šie cilvēki spēj otram dot.

Cilvēks sāk krist pēc tam, kad ir nodevis sevi, bet pats kritiens nenotiek uzreiz, tas ir pakāpenisks process, kurš sākas ar šķietami mazliet pretrunīgām domām, bet beidzas ar pilnīgu atteikšanos no savas pamatidejas.

Cilvēks nodod sevi darbībā. Katrā degradācijas posmā cilvēkam ir izvēle vai nu turpināt kritienu vai arī mēģināt saprast savu kļūdu. Ja cilvēks negrib atzīt, ka ir kļūdījies un izciest savas kļūdas sekas, viņš pieļauj nākamo kļūdu. Tā ar katru nākamo darbību cilvēks pasliktina savu stāvokli, apstiprinot savu izvēli par labu pašdegradācijai.

Idejas un motīvi ir dažādi un ar dažādu spēku. Idejas, kas attiecas uz šauru cilvēku loku dod mazāk spēka, bet domas par kopēju labumu dod vairāk enerģijas. Attiecīgi egoistisku motīvu vadīts cilvēks ir mazāk spēcīgs nekā cilvēks, kurš vadās no vispārēja labuma ideāliem.

Sākoties degradācijas procesam, cilvēki jūt, ka kaut kas nav kārtībā, ka ir izsists pamats zem kājām, tāpēc mēģina rast pamatu kādā citā idejā (tas ir aizstāt zudušo metafizisko ideju ar kādu zemāka līmeņa idejiņu). Cilvēkiem tad ir tieksme  pieķerties vai nu kādai mācībai, reliģijai, ideoloģijai vai arī rast atbalsta punktu galējā egocentrismā un glābties no iekšējā tukšuma sajūtas ārējā pasaulē, krājot mantību, patērējot un dzenoties pēc naudas, slavas, baudām, prestiža un izpriecām. Tāpēc degradācijas procesā esošus cilvēkus meklē sektas un dažādu mācību pārstāvji, lai padarītu tos par savu ideju fanātiskiem piekritējiem.

Sievietes ir mazāk pakļautas pilnīgas degradācijas riskam, jo tās atbalstu atrod mātes instinktā, tiecoties būt par mātēm, esot mātēm un vecmātēm un kalpojot citām ar bērniem saistītām idejām.

Lai paglābtos no degradācijas ir jābūt paškritiskam un jāatzīst, jāsaprot, jānožēlo un jāizpērk savas kļūdas. Sākumā tas ir grūti, jo kļūdu var nepamanīt, bet vēlāk tas ir grūti, jo kļūda jau ir ielaista un tās labošanas sekas ir pārāk darbietilpīgas un sāpīgas, tāpēc daudziem vienkāršāk šķiet neatzīt savas kļūdas un turpināt kritienu. Ir grūti atzīt savas kļūdas, ja apkārt ir vēl pie kā pieķerties.  Bet agri vai vēl kļūda būs jāatzīst, jāsaprot, jānožēlo un jāizpērk un jo vēlāk tas notiks, jo tas būs grūtāk, sāpīgāk un dārgāk.

Sasniedzot pēdējo degradācijas stadiju, cilvēka kritiens ir beidzies un turpmāko cilvēka likteni nosaka tie, no kā viņš ir pilnībā atkarīgs vai arī……. Kad ir zaudēts viss un nav vairs pie kā pieķerties, cilvēkam rodas lielāka iespēja ieraudzīt vismaz kādu kripatiņu no savas patiesās būtības. Paliekot pilnīgi vienam bez kādiem ārējiem orientieriem galējā tumsā, cilvēks tomēr var atrast savas iekšējās pasaules apslēptākajos nostūros kripatiņu dvēseles gaismas uz kā atbalstīties, lai paveiktu brīnumu un atdzimtu.

Ivars Prūsis

/11.12.2011/

http://www.politologija.org/