Šobrīd Latvijā notiek divi kriminālprocesi par nelikumīgu grāmatu elektronisko versiju izplatīšanu internetā. 2011.gada 9. decembrī LETA publicēja interesantu rakstu par šo tēmu, kurā bija šis citāts: „Nelikumīga grāmatu izplatīšana internetā izdevniecībām rada būtisku kaitējumu, piemēram, par sešām nelikumīgi izplatītām grāmatām vienas izdevniecības zaudējums ir 17 000 latu apmērā, aprēķinājusi biedrība „Latvijas Grāmatnieku ģilde””. Problēma šajā visā ir tas, ka šie aprēķini ir ne tikai, maigi izsakoties, ļoti neprecīzi, bet pat absurdi. Tā kā par šo tēmu latviešu valodā (kā jau vienmēr) trūkst objektīvas un argumentētas informācijas, tad pacentīšos uzrakstīt par patiesajiem „zaudējumiem”, ko autortiesību īpašnieki gūst no brīvas failu pieejas internetā.

Neesmu redzējusi „Latvijas Grāmatnieku ģildes” aprēķinu metodiku, taču esmu diezgan pārliecināta, ka mans minējums par to, kā viņiem izdevās no sešu grāmatu mušiņas izpūst 17 000 latu ziloni, ir pareizs. Pavisam elementāri – sareizina lejuplāžu skaitu ar naudas summu, ko viņi nopelna no vienas pārdotas grāmatas. Tikai problēma šeit ir tā, ka lielajiem matemātiķiem sanāca piemirst pieprasījuma un piedāvājuma līknes likumus. Ja viena grāmata maksā 10 latus, cilvēks gadā nopirkts, teiksim, 4 grāmatas. Ja grāmatas elektroniskā versija maksā 50 santīmus, cilvēks, kuram ir elektroniskais grāmatu lasītājs (vai arī bezmaksas papīrs un printeris savā darba vietā), mēnesī nopirks kādas 4 grāmatas. Bet, ja grāmatas var dabūt par brīvu, tad daļa cilvēku vispār piekrāmēs savu datoru cietos diskus ar lērumu grāmatu, no kurām tie beigu beigās izlasīs labi ja pusi.

Manuprāt, izdevēju zaudējumi ir daudz mazāki, nekā tie apgalvo. Iespējams, ka nekādu zaudējumu nemaz nav. Pieņemsim, ka esmu students, kam līdz eksāmenam ir jāizlasa Kanta „Tīrā prāta kritika”. Mans rīcības plāns teksta iegūšanai:
1. Apskatos internetā, vai varu kaut kur „nelegāli” dabūt tekstu latviski;
2. Aizeju līdz tuvākajai bibliotēkai (attālums līdz tai bieži vien ir īsāks nekā līdz tuvākajam grāmatu veikalam);
3. Nospļaujos par tekstu nepieejamību latviešu valodā un lasu to kādā no man zināmajām svešvalodām, kurās vienalga var dabūt gandrīz jebkuru kaut cik populāru grāmatu par brīvu.

Tagad pieņemsim, ka esmu cilvēks, kurš ir atradis sev jaunu hobiju – fotografēšanu, un man ir vajadzīga kāda grāmata par attēlu apstrādi programmā Adobe Photoshop. Zagt man nepatīk, tāpēc gribas darboties legāli. Ko man darīt – pirkt latviešu valodā izdotu, tulkotu grāmatu par 20 latiem, vai arī parakņāties pa internetu, kur simtiem fotogrāfu dalās ar saviem amata noslēpumiem un ir uzrakstījuši visdažādākās pamācības par šīs datorprogrammas lietošanu? Ja tā grāmata latviešu valodā maksātu pāris latus, tad es nopirktu. Pretējā gadījumā – parakņāšos pa alternatīvajiem pieejamajiem resursiem. Un šādu alternatīvo resursu internetā ir atliku likām, un tos var atrast par jebkuru tēmu.

Pie tam varbūt izdevēji pat gūst ienākumus. Pieņemsim, ka klejodama pa internetu es netīšām uzduros kādai „nelegālai” grāmatai, par kuru agrāk nebiju dzirdējusi. Es to izlasu un esmu sajūsmā par šo grāmatu. Es par to pastāstu desmit draugiem, no kuriem divi nopērk šīs grāmatas drukāto versiju. Izdevniecība iegūst! Bezmaksas reklāmu vajag novērtēt!

Un tagad mazliet provokatīvs jautājums. Vai grāmatnieku aizstāvji gadījumā nav aprēķinājuši savus zaudējumus, ko tiem radīs Gaismas pils uzcelšana? Gatavais ārprāts! Vēl viena jauna bibliotēka Rīgā! Dīvaini, Rīgā tik daudz bibliotēku, bet cilvēki vienalga vēl joprojām pērk grāmatas… Kāpēc viņi to dara?
1. Ja grāmata vajadzīga ilgāku laiku darba vajadzībām (desmit reizes ik pēc divām nedēļām zvanīt uz bibliotēku tomēr būs slinkums).
2. Ja kāda grāmata tik ļoti patīk, ka gribēsies to ik pa laikam pārlasīt.
3. Grāmata kā dāvana svētkos.
4. Naudas un brīvu plauktu mājās ir tik daudz, ka nav žēl samaksāt.
5. Negribas lasīt datora ekrānā (nogurums acīm), bet printera tinte maksā dārgāk nekā grāmata veikalā (šis attiecas arī uz skolēnu mācību grāmatām).
Un te nu izdevējiem derētu atslābt un likties mierā. Neviena no šīm cilvēku kategorijām vienalga nekļūs par „nelegālo” elektronisko bibliotēku klientiem.

Šo visu iemeslu dēļ rodas viens jautājums, ko gribētos paprasīt visiem autortiesību aizstāvjiem. Kas jums skauž? Autortiesību īpašniekiem ir tikai divas izvēles. A – cilvēki lieto viņu darbus un par tiem nemaksā. B – viņi liedz cilvēkiem bezmaksas piekļuvi saviem darbiem, cilvēki tos nelietos un tik un tā nemaksās. Trešā varianta, ka cilvēki lietos viņu darbus un par tiem maksās prasītās nesamērīgi augstās cenas, nemaz nav. Un, jā, katrs patērētājs pats izlemj, ko viņš uzskata par samērīgu cenu brīdī, kad pieņem lēmumu par kādas preces iegādi. Un šobrīd Zvaigznes e-grāmatnīcas cenas ir tik augstas, ka lielākā daļa cilvēku vai nu paņems grāmatu bibliotēkā, vai arī lasīs „nelegāli”. Kamēr vien autortiesību īpašnieki nesapratīs, ka viņu prasītās cenas ir pārāk augstas, pirātu saites zels un plauks. Un šeit problēma ir nevis pirātu mentalitātē, bet autoru pārmērīgajās ambīcijās.

Kāds varētu būt problēmas risinājums?
1. Likt pirātus mierā – no viņiem tāpat samaksu neizspiedīsiet. Ja cilvēks negrib maksāt, viņš vienkārši izvēlēsies nepirkt, nelietot un nemaksāt. Pie tam, ar ko elektroniskā bibliotēkā atšķiras no bibliotēkas, kura grāmatas izsniedz papīra formātā?
2. Izveidot ērti lietojamas interneta vietnes, kur ir iespējams par samērīgu (pietiekami lētu) cenu nopirkt failus digitālā formātā.
3. Priecāties par bezmaksas reklāmu, ko autori gūst no failu izplatīšanas internetā.

Kāpēc risinājums, ko es piedāvāju, nav utopisks? – Tāpēc, ka citviet pasaulē tas sen jau strādā.

1. Daļa pirātu negrib maksāt un nemaksās. Tos tāpat jāliek mierā. No viņiem neko tāpat neizspiedīsi. Ja nevarēs dabūt par velti, viņi izvēlēsies nepirkt un nelietot ar autortiesībām aizsargātos failus.

Savukārt daļa pirātu ir izklaides industrijas vērtīgākie klienti, kuri daudz biežāk nekā „godīgie” cilvēki pērk grāmatas, iet uz koncertiem un apmeklē kino. Piemērs. Divi cilvēki A un B ieiet veikalā pēc maizes klaipa. Radio skan grupas „Metallica” dziesma, kura viņiem abiem ļoti iepatīkas. Ir krīze, cenas mūzikai astronomiskas, abi nolemj naudu netērēt. A ir godīgs cilvēks, kurš mūziku nezog, bet B ir pirāts, kurš nelegāli lejupielādē pāris grupas albumus. Pēc trīs gadiem šai grupai ir koncerts Rīgā. A par dzirdēto dziesmu sen jau ir aizmirsis un viņam ir vienalga. B, kurš visus šos gadus ir klausījies nelegālo „Metallica” mūziku, ir sajūsmā un steidzas nopirkt biļeti uz koncertu. No kura cilvēka, A vai B, mākslinieki gūst lielāku labumu?

Kāpēc tā tiešām notiek un es to neesmu sadzejojusi?
Pētījumi liecina, ka pirāti ir mūzikas industrijas vērtīgākie klienti.¹ Kāpēc? 1. Cilvēki pirms mūzikas albuma, filmas, vai grāmatas nopirkšanas vēlas to izmēģināt un pārliecināties, ka tā tiešām ir laba, un ir vērts maksāt. 2. Cilvēku finansiālie līdzekļi ir ierobežoti. Ja agrāk mūzikas mīļotājam mājās bija tikai dažas dziesmu kasetes, tad tagad viņam ir vismaz 50 iecienīti mūziķi, tas nozīmē kādas 2000 dziesmas. Kurš ko tādu var atļauties nopirkt legāli? Daļu mūzikas šie cilvēki pērk, daļu lejupielādē par brīvu. 3. Cilvēks, kam ir interese par mūziku, literatūru vai filmām, par to izdos vairāk naudas (koncerti, kino, plakāti un krekli ar savu elku fotogrāfijām un simboliku).

Šo pietiekami loģisko secinājumu apstiprina arī Nīderlandes valdības pasūtīts pētījums, kurā secināts, ka ekonomika iegūst no brīvas failu pieejas internetā². Tas pats tiek secināts arī līdzīgā Šveices valdības pasūtītā pētījumā.^3 4

2. Cilvēki vienalga pērk Amazon e-grāmatas un iTunes mūziku, neskatoties uz to, ka tie paši teksti un dziesmas ir pieejami arī nelegālai lejuplādēšanai par brīvu.

Pašreiz arvien lielāka daļa cilvēku mūzikas un filmu DVD tāpat kā uz papīra drukāto grāmatu glabāšanu uzskata par lieku krāmēšanos. Glabāt failus ir ērtāk MP3 atskaņotāja, datora, vai elektroniskās tintes grāmatu lasītāja atmiņā – tā tie aizņem mazāk vietas. Tas nozīmē, ka gan mūzikas, gan filmu, gan grāmatu izdevējiem ir jānodrošina cilvēkiem pieeja failiem digitālā formātā. Ja cenas būs adekvātas, cilvēki šos failus labprāt iegādāsies, nevis lejupielādēs nelegāli.

Ja cilvēks novērtē kāda autora un mākslinieka darbu, viņš labprāt par to samaksā. Cilvēki nav tik skopi, ļauni un savtīgi, kā autortiesību aizstāvji iedomājas, uzskatot, ka, ja nepiespiedīsi, nesamaksās.

Daži piemēri, kas to ir brīnišķīgi nodemonstrējuši.
„Humble Indie Bundle”. Projekts, kurā cilvēkiem ļāva iegādāties vairākas datorspēles par pašu izvēlēto cenu. Vidējā samaksātā summa bija aptuveni $10. Protams, netrūka cilvēku, kuri maksāja tikai dažus centus, bet daudzi izvēlējās maksāt arī pietiekami augstas cenas. Un organizētāji nopelnīja pat ļoti labi, jo interesentu, kuri šīs spēles iegādājās, bija daudz.⁵

Angļu rokmūziķu grupa „Radiohead” izvēlējās savu albumu „In Rainbows” pārdot šādā pat veidā. Katrs pircējs pats noteica summu, kuru grib samaksāt. Lai gan netrūka cilvēku, kuri šo albūmu lejupielādēja bez maksas, daudzi izvēlējās mūziķiem samaksāt, un daļa pircēju maksāja apmēram tikpat, cik par mūzikas albumu parasti prasa iTunes un līdzīgi izplatītāji.⁶

Amazon e-grāmatas un iTunes mūzika. Un šeit cilvēkiem bizness ir ļoti veiksmīgs, neskatoties uz pirātu vietņu „konkurenci”. Lai gan par šiem piemēriem es vienalga uzskatu, ka Latvijas ekonomiskajai situācijai un cilvēku maksātspējai tur prasītās cenas ir pārāk augstas. Un no cenu samazināšanas līdz cilvēku pirktspējai pieņemamam līmenim autori finansiāli neciestu. Ienākumi ir tie paši gan tad, ja autors pārdot 100 dziesmas par Ls 1 vai 10 000 dziesmas par 10 santīmiem. Ja cena ir zemāka, pircēju būs vairāk.

Vēlreiz uzsveru, ka mans piedāvātais risinājums ir legalizēt failu izplatīšanu internetā, gadījumos, kad pirāti necenšas no tā nopelnīt. Vienlaikus ir jāizveido ērti lietojamas interneta vietnes, kurās cilvēki var šos pašus failus iegādāties par samērīgām cenām. Ar samērīgām es domāju tādas cenas, kas ļautu mūzikas mīļotājam iegādāties kādas 2000 dziesmas, neiztērējot uz to visus mūža ietaupījumus un neņemot kredītu. Vai arī sistēma, kurā pircējs pats izvēlas, cik lielu cenu vēlas maksāt par katru iegādāto failu. Ja tas tiks nodrošināts, arī pieprasījums pēc bezmaksas alternatīvām samazināsies.

Alternatīvu bezmaksas pieeju failiem ir jāatstāj, jo bezmaksas pieeja grāmatām un izglītībai ir ārkārtīgi nepieciešama, lai nodrošinātu mazturīgākajai sabiedrības daļai līdzvērtīgas iespējas mācīties (manuprāt, nav nekādas atšķirības, vai to nodrošina elektroniskās bibliotēkas vai arī bibliotēkas, kurās grāmatas izsniedz drukātā formātā). Pieeju mūzikai un filmām būtu jādod, jo pašlaik lielākie torrentu tīklu lietotāji ir jaunieši, kuriem vēl nav gana lielu ienākumu, un bērni, kuru vecāki citādāk būtu šausmās par mazo izklaides mīļotāju lielajiem rēķiniem. Ļaujot jauniešiem iegūt failus bez maksas, mākslinieki sev iegūst fanus, kuri pēc kādiem 10 gadiem tāpat atlīdzinās, nopērkot koncerta biļeti.

Uz argumentu, ka šāda sistēma nebūtu godīga, jo daļa cilvēku maksās, kamēr citi izvēlēsies to nedarīt, uzreiz pateikšu, ka tas ir tik pat negodīgi, kā ziedojumi slimu bērnu ārstēšanai. Maksā tikai daži, bet, kad bērns izveseļojas, izaug un sāk strādāt, iegūst visa sabiedrība. Pie tam, dziesmas, filmas vai grāmatas vērtību pats lietotājs bieži vien var izvērtēt objektīvāk par pārdevēju. Tās vērtība katram cilvēkam būs citādāka. Vienam grāmata patiks tik ļoti, ka viņš to vairakkārt pārlasīs, savukārt kāds cits izlasīs tikai pāris nodaļas.

3. Torrentu tīkli ir lieliska bezmaksas reklāma. Piemēri.
Paulu Koelju (vairāku slavenu romānu autors) pats ielika savu grāmatu elektroniskās kopijas torrentu tīklos. Pēc tā viņa grāmatu pirkšanas apjomi palielinājās. Cilvēki labprāt atbalsta autorus un māksliniekus, par kuru darbiem ir sajūsmā. Daži vienkārši grib izlasīt pirmās nodaļas un paskatīties, kas lācītim (grāmatai) vēderā. Dažiem vienkārši labāk patīk papīra grāmatu formāts vai arī ir lieki līdzekļi, lai tās iegādātos.⁷

Neatkarīgie filmu veidotāji iegūst no popularitātes, kuru viņu filmas saņem pēc tam, kad ir nonākušas torrentu tīklos. Un popularitāte nozīmē ne tikai fanus, bet arī vairāk cilvēku, kuri nopērk filmas DVD. Atšķirībā no Holivudas milzīgajiem budžetiem, viņiem nav lieku līdzekļu reklāmām, tāpēc torrentu tīkli noder par vietu, kur var reklamēties bez maksas.⁸ Šeit jāpiemin interesants gadījums ar ASV veidotu maza budžeta filmu „Ink”, kas vairākus mēnešus pēc izveidošanas nonāca torrentu tīklos. 24 stundu laikā tā tika lejupielādēta 200 000 reižu un pāris dienu laikā no nevienam nezināmas filmas kļuva par vienu no tā brīža 20 populārākajām filmām pasaulē. Tās veidotāji labi nopelnīja, jo cilvēki sāka pirkt filmas DVD, skatīties to kinoteātros un iepirkties autoru interneta veikalā.⁹

Kas zaudē no nelegālas failu izplatīšanas internetā?
Nu, protams, ja autori un patērētāji no failu apmaiņas internetā iegūst, tad kādam arī jāzaudē. Šoreiz tās ir lielās izplatītāju kompānijas. Un tām nu gan lobiju netrūkst. Tāpēc arī likumi tik nejēdzīgi. Un tāpēc arī cilvēkiem (vismaz latviešu valodā jau nu noteikti) ir pieejama lielākoties neobjektīva informācija par failu apmaiņas ieguvumiem un zaudējumiem. Piemērs. Es vispirms lejupielādēju mūziku torrentu tīmekļa vietnēs un pēc tam aizeju uz šo mūziķu koncertu, kad viņi atbrauc uz Rīgu. Kurš te zaudē? Nu, protams, iTunes, kuri nedabū ne centa par saviem starpnieku pakalpojumiem. Tāda, lūk, dzīve… Kam ir nauda, tas arī lemj likumus. Starp citu, diezgan liela daļa mūziķu un maza budžeta filmu veidotāju atbalsta brīvu failu pieeju internetā. Daži piemēri atsaucēs.¹⁰

Pie tam, ja reiz tik ļoti gribas cīnīties pret pirātu tīmekļa vietnēm, tad kā to vispār var izdarīt? Bez šaubām tikai pārkāpjot cilvēktiesības un ieviešot cenzūru. Citādāk tas nemaz nav izdarāms. Pagājušā nedēļā autortiesību lobiji mēģināja izdabūt caur ASV kongresu likumu, kas saucas „Stop Online Piracy Act”. Tas būtībā nozīmēja ieviest diezgan pamatīgu interneta cenzūru un represijas pret melnajā sarakstā nokļuvušajām vietnēm (to likvidēšanu).¹¹ Vēl bija arī Francijas slavenais „Three Strikes Law” (kas, protams, neatbilda Francijas konstitūcijai, kurā cilvēkiem dota vārda brīvība).¹² Tur galvenā doma bija, ka cilvēkiem, kuri atkārtoti pieķerti nelegālā failu izplatīšanā vai lejuplādēšanā, atņem pieeju internetam. Ak, jā, un vēl viena sīka „problēmiņa” – cilvēktiesības. Šī gada jūnijā ANO nolēma, ka pieeja internetam pieder pie cilvēktiesībām, proti, to atņemt ir cilvēktiesību pārkāpums.¹³

Šobrīd apmēram 30% (cipars dažādās valstīs atšķiras) jaunākās paaudzes cilvēku tīmeklī nelegāli ievieto vai arī lejupielādē failus. Iebāzt aiz restēm trešo daļu valsts iedzīvotāju ir diezgan neiespējami – cietumu nepietiks. Ja ir radusies situācija, ka tik liela daļa sabiedrības neatzīst kādu likumu un uzskata to par netaisnīgu, tas ir indikators tam, ka problēma ir ar likumu, un šo likumu ir jāmaina. Un nevis jādomā, ko iesākt ar nepaklausīgajiem likuma pārkāpējiem. Šoreiz vaina ir likumā nevis cilvēkos, kuri to atsakās ievērot. Failu izplatīšanai internetā būtu jābūt krimināli sodāmam autortiesību pārkāpumam tikai tad, ja pirāti internetā tos izplata (tirgo) ar nolūku gūt peļņu.

Avots: http://www.tautasforums.lv/?p=4308