Sākums » Raksti » Atradnes raksti » Arhīvs

Augiem piemīt intelekts un neparastas spējas

Atcerēsimies latviešu tautas pasaku par laiku, kad koki runājuši. Cilvēks runājošos kokus nav varējis nocirst, tālab lūdzis Dievu, lai viņš padarot tos mēmus. Mūsdienās pētnieki apgalvo – koki patiešām runā. Un ne tikai koki.

Augiem, izrādās, ir nervu sistēma, emocijas, atmiņa, analītiskas spējas, kolektīvā apziņa un vēl, un vēl... Viedoklis, ka augi ir primitīvi organismi, kas, ja arī kaut ko jūt, nekādā ziņā to neapzinās, nedomā, nepieņem lēmumus un, protams, neanalizē situāciju, šķiet pašsaprotams.

Jūtas un prāts augiem?!

Mums grūti iedomāties, ka gļēvajai, gliemežu sazelētajai salātu lapai, sīkajai kā asinsvadi kapu rāzītei vai latvānim varētu būt dvēsele, jūtas un saprāts. Teiksiet – tas taču ir murgs! Jā, labi, varbūt augi ir dzīvi, bet ne jau tādā veidā kā es, tu, kaimiņu Janka, resnais runcis vai zelta zivtiņa akvārijā. Cilvēks ir radības kronis, un punkts! Tā mēs domājam gan, bet – ak vai... Kā vēsture pierādījusi jau tūkstošiem reižu, atkal kļūdāmies.

Aizvien skaļāk izskan nopietnu zinātnieku apgalvojumi, ka augiem piemīt intelekts. Cilvēks Zemes mātei piedzima vēlu, toties ātri apguva, kā izmantot to savā labā: atklāja kokus ar dažādām īpašībām, ēšanai derīgus augus, medikamentus, apreibinošas vielas, materiālu apģērbam un mājokļu būvei. Daudzus gadsimtus tas bija vienīgais zināmais veids, kā izturēties pret dabu, tāpēc skaidrs, ka augu valsts tika pētīta pavirši un primitīvi, lielākoties no utilitāra viedokļa. Visbiežāk par augiem mēs domājam kā par ēdienu, telpu dekoriem, gaisa atsvaidzinātājiem vai baudas elementiem, kas patīkami kairina jutekļus – redzi, ožu, tausti.

Konservatīvie biologi apgalvo, ka augu un dzīvnieku pasauli šķir bezdibenis, bet vai tā tiešām ir? Tie biologi, kas iet diženā vīra, augu drauga Čārlza Darvina (tā paša, kas teica, ka mēs esot cēlušies no pērtiķiem), pēdās, apgalvo, ka augi esot saprātīgi, tiem esot jūtas un atmiņa un tie izmantojot dzīvniekus, lai vairotos, un cilvēkus, lai ceļotu. Skaidrs ir viens – līdztekus mums šo planētu apdzīvo dīvaina un sarežģīta pasaule, par kuru zināms ļoti maz.

Neredzamās saites

Un tā – Dievs gatavojas applūdināt zemi uz mūžīgiem laikiem vai vismaz uz ilgāku laika posmu. Viņš liek Noasam izgatavot plostu un paņemt tajā līdzi vienu pāri no katras dzīvnieku sugas, tostarp putnus un rāpuļus, bet ne ar pušplēstu vārdu nepiemin augus. Kāpēc? Tāpēc, ka augi netiek uzskatīti par dzīvām radībām. Stāsts par grēku plūdiem ir tikai reliģisks mīts, leģenda, tomēr dziļi un pamatīgi iesakņojies mūsu apziņā.

To, ka augi ir mazattīstīti organismi, jau senos laikos formulējis Aristotelis traktātā „Par dvēseli” („De Anima”). Šajā ietekmīgajā darbā viņš rakstīja, ka augi atrodas uz robežas starp dzīvo un nedzīvo pasauli un tiem ir mazattīstīta dvēsele, jo tie nespēj kustēties. Tātad – augiem ar dvēseli ir švaki, jo tie nekustas. Bet... tā nav taisnība, jo mēs visi zinām, ka augi kustas. Dažas to kustības ir grūtāk saskatāmas, citas ir pamanāmas ļoti labi.

Paātrinājumā augi izskatās pēc dejojošiem eņģeļiem. Tie prot rotaļāties un smieties – palūkojieties, kā jaunie dzinumi stiepj savus tievos kātiņus uz dažādām pusēm, vijas viens ap otru un nepaliek mierā. To nevar nosaukt citādi kā par bērnu rotaļu, pusaudžu niekošanos. Ar ķīmisku vielu palīdzību augi sarunājas gan savā starpā, gan ar citu sugu augiem. Lai apputeksnētos, augi izmanto ne tikai kukaiņus, mušas, tauriņus, bet arī ķirzakas, putnus, sikspārņus.

Parasti augi dzīvniekiem apmaiņā pret ziedputekšņu pārvadāšanu dod saldu nektāru, bet ir augi, piemēram, orhidejas, kas manipulē ar dzīvniekiem, piesolot seksu un nektāru, bet neiedod neko. Rodas jautājums: kā iespējamas šādas manipulācijas, ja nav smadzeņu? Augu spēja just ir dziļāka un pamatīgāka nekā dzīvniekiem, ir pārliecināts augu neirobioloģijas pētnieks Stefano Mankuzo.

Renesanses laikā radīto un neapstrīdami pieņemto lietu kārtību, kurā akmeņi un augi nolikti zemākajā attīstības plauktiņā, bet augstākajā atrodas cilvēks, profesors Mankuzo ar sašutumu nodēvē par aplamu. Jā, it kā jau ir ļoti komfortabli atrasties pasaules kārtības augšgalā, tomēr jāskatās patiesībai acīs un jāatzīst, ka tā nav tiesa. Piemēram, katrs saknes galiņš vienlaikus spēj atšķirt un apstrādāt 15 dažādus ķīmiskus un fiziskus parametrus.

Saka, ka zilais valis esot pats lielākais radījums uz zemes. Nav taisnība, valis šķiet pundurītis salīdzinājumā ar pašu lielāko radījumu pasaulē – gigantisko sekvojdendronu jeb mamutkoku. Šā dzīvā organisma masa ir vismaz 2000 tonnu, atklāj Mankuzo. Augu karaļvalsts – tas ir neaptverams kosmoss! Augi reaģē uz cilvēciskām emocijām un ar mums sarunājas, tikai augu valoda ir smalka, ēteriska, un mēs, cilvēki, esam pārāk rupji tēsti, lai to uztvertu. Jūtīgiem un atvērtiem cilvēkiem augi atklāj savu pasauli, ļaujot noprast, kad ir laimīgi, kad jūtas labi, kad jūt bailes un satraukumu.

Zinātnieki domā, ka mātes auga nāve apbēdina jaunos stādus pat tad, ja tie neaug vienā dobē. Kāds vīrs, vārdā Rodeils, savā fermā Pensilvānijā ar nolūku nogrieza, sadedzināja un apraka kāpostus. Drīz vien izrādījās, ka mazie kāpostiņi, kas bija iestādīti vairāku kilometru attālumā, neaug, kā nākas. Atliek tikai minēt – tā ir telepātija vai kāds cits informācijas nodošanas mehānisms.

Akācija – sērijveida slepkava

Tas notika 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigās Dienvidāfrikā, Limpopo provincē, kur savanna sniedzas līdz pašam horizontam. Ziemā naktis tur ir vēsas, bet dienā cilvēkus, dzīvniekus un augus dedzina saule. Sausums ir tik liels, ka dzīvniekiem, lai uzņemtu ūdeni, jāēd augu lapas. Šajā vietā mīt brīnišķīga antilope kudu – veikla un nepieciešamības gadījumā ēdelīga. Skaistie dzīvnieki negaidīti sāka mirt cits pēc cita, izdegušajā zālē mētājās tūkstošiem līķu. Vietējie fermeri bija šausmās, viņi nesaprata, kas notiek, kāpēc bez redzama iemesla iet bojā burvīgie dzīvnieki.

Secējot dzīvnieku līķus, veterinārārsts neko neatrada un ieteica uzmeklēt universitātes biologus. Pats noslēpumainākais šajās nāvēs bija tas, ka dažās fermās dzīvnieki mira, citās ne, lai gan visas antilopes bija pilnīgi vienādas. Biologi uzreiz pievērsa uzmanību dzīvnieku skaitam noteiktā teritorijā – tur, kur dzīvnieku bija vairāk, tie mira, kur mazāk, viss bija kārtībā. Patologanatoma izmeklējums apliecināja, ka vainīgi nav parazīti, bet ir smagi cietušas aknas, tās nav spējušas tikt galā ar indi. Izrādījās, visas kudu ir noindētas ar akāciju tanīnu – dabisku ķīmisko ieroci pret parazītiem, kas ēd koku lapas. Bija skaidrāks par skaidru, ka antilopes Limpopo savannā tikušas apzināti nogalinātas.

Rekonstruējot notikumus, pētnieki izlikās par kudu un dažādās vietās savāca akāciju lapas, lai izmērītu tanīna daudzumu. Vietās, kur kudu bars bija lielāks, arī indes daudzums lapās bija četras reizes lielāks. Tas nozīmē, ka akācijas sevi aizsargāja, izstrādājot indi. Noziedznieks bija atrasts, un tā izrādījās akācija. Zinātnieki atklāja kādu interesantu sakritību – teritorijās, kur akācijas apdraudēja dzīvnieki, indi izdalīja arī tie koki, kuru lapām kudu nebija pieskārušies. Zinātnieki kokiem ar aprautajām lapiņām aplika maisiņus, piepildītus ar koku izdalītajām gāzēm. Analīzes parādīja, ka pēc agresijas koks brīdina apkārtējos, izplatot etilēna gāzi. Etilēns ir viegls, bez krāsas un smakas, un iedarbojas uz citu koku metahondriju, kas izstrādā enzīmus, bet tas savukārt katalizē tanīnu.

Tas nozīmē, ka koku starpā notiek ķīmiska saruna. Koks jūt, atceras, paredz risku un brīdina citus kokus, tā pierādot, ka augiem piemīt kolektīvā apziņa. Līdzīgi rīkojas kukaiņi, piemēram, skudras, kas ar skābi sūta ziņas pūžņa biedriem. Šis savādais gadījums lika zinātniekiem sarosīties, jo iznāk, lūk, kas: akācijas nogalināja par gudrākiem un augstākiem uzskatītus radījumus. Tātad augiem tomēr piemīt saprāts...

1880. gadā Čārlzs Darvins izdeva grāmatu par augu spēju kustēties. Līdz tam neviens par kaut ko tādu neuzdrošinājās runāt. Grāmatas nobeigumā Darvins rakstīja, ka ikkatrs saknes galiņš uzvedas kā zemāko dzīvnieku smadzenes. Ja palūkosimies, kā pa augsni virzās saknes, tad ievērosim, ka tās kustas tāpat kā čūskas vai citi radījumi bez kājām. Pētot saknes, zinātnieki to galos atrada mikroskopisku pārejas zonu, kas izmanto vislielāko skābekļa daudzumu. No šiem niecīgajiem punktiņiem, kas ir mazāki par vienu milimetru, tiek sūtīti signāli, ko moderni aparāti identificē kā analogus mūsu smadzeņu sūtītajiem.

Iedomāsimies augu, kam ir miljoniem sakņu galiņu ar 600 un vairāk kilometru kopējo garumu. Smalkā un sarežģītā sakņu sistēma izskatās tieši tāpat kā internets. Abi ir tīkli ar līdzīgu signālu un darbības shēmu – mazas, gudras skaitļojamās mašīnas, kas rīkojas kompleksi un saskaņoti. Turklāt gan internets, gan augu sakņu sistēma radīti tā, lai varētu turpināt dzīvot arī pēc to iznīcināšanas.

Var izravēt 90% sakņu, bet augs būs dzīvotspējīgs, var iznīcināt 90% interneta, bet to būs iespējams atjaunot. Jā, augi nevar staigāt, bet šis fakts vien vēl nenozīmē, ka to attīstības pakāpe nevar būt augstāka kā daļai dzīvnieku, kas cilpo apkārt uz nebēdu. Biologi domā, ka dzīvie organismi var piederēt pie jauktas grupas, respektīvi, robeža starp dzīvniekiem un augiem nav tik izteikta, kā tika uzskatīts līdz šim.

Stefano Mankuzo kopā ar domubiedriem strādā pie augiem hibrīdiem, daļēji mašīnām – robotiem, daļēji dzīviem organismiem. Zinātnieks uzskata, ka vieglāk ir radīt mākslīgus augus, nevis dzīvniekus, jo augi vairāk līdzinās robotiem – tiem ir elektriskie signāli, izskaitļošanas spējas. Augu saistība ar mašīnām ir acīm redzama, apgalvo profesors. 

Rīss – attīstītāks par cilvēku?

Reizēm gliemis apēd salātu lapu, bet reizēm ir otrādi. Ir slikti būt mazam dzīvnieciņam vietā, kur augsnē ir maz barības vielu, jo augi izliek lamatas  – līmlentes, slīdkalniņus, dzeloņus, spīles. Plēsīgie augi neēd visus kukaiņus pēc kārtas, piemēram, apputeksnētājus tie neaiztiek un pat sargā. Uz pasaules ir 650 tūkstoši plēsīgo augu. Tie ir visur, izņemot polus un tuksnesi. Ir kāda brīnumaini skaista puķe – darlingtonija. Tā līdzinās kobrai ar ūsām vai šķeltu mēli, uz kuras labprāt nolaižas kukainīši. Lamatu stratēģija, slepkavības shēma ir vienkārši ģeniāla!

Zieda skaistums, krāsa un nektārs pievilina kukaiņus, un tad tie pa laipu vai mēli tiek ievilināti zieda iekšpusē, kur atrodas viltus logi, kas rada iespaidu, ka pa tiem var izkļūt brīvībā. Dumiķītis sitas gar caurspīdīgo sienu līdz bezspēkam un neapjēdz, ka izeja atrodas zem kājām. Kad kukainis pagurst, tas nošļūc lejā, un augs to apēd. Tomēr kopumā augi plēsonīgajā spēlē uzvar reti, jo biežāk, protams, dzīvnieki ēd augus.

2003. gadā tika atklāts, ka cilvēka genomā ir 26 tūkstoši gēnu, kamēr rīsā ir 50 tūkstoši gēnu. Šis fakts pilnībā apgāž teoriju, kas pauž: jo attīstītāks organisms, jo vairāk tajā gēnu. Tomēr uz šo faktu var paraudzīties arī no citas puses. Ģenētikas pētnieks Aksels Hāns reiz sacīja: "Jā, jā, viss ir kārtībā – jo tālāk evolucionējis organisms, jo vairāk gēnu. Rīss ir attīstītāks par mums. Pamēģiniet pavadīt ziemu, stāvot ūdenī, un ēst tikai sauli, jums nekas nesanāks, jo neesat tam ģenētiski piemērots.”

Mūsu zināšanas par to, kā iekārtota pasaule, ir paviršas un hipotētiskas, patiesībā mēs nezinām, kāds ir katra dzīvā organisma eksistences mērķis un uzdevums. Uz Zeme nenotiek sacensības mūsu izpratnē, mēs nevaram pateikt, kurš vinnē, kurš zaudē, jo attīstība notiek dažādos virzienos, vienam organismam virzoties pa labi, otram – pa kreisi.

Tomēr mēs visi – cilvēki, burkāni, klintis, ziloņi, ūdenskritumi, mikrobi – esam šeit, un mūsu likteņi ir saistīti. Augi nodrošina barību dzīvniekiem, cerot, ka tie savukārt pavairos augus. Mēs nezinām, kādas ambīcijas slēpj augu skaistums un pievilcība, varbūt mēs esam vajadzīgi mimozai, lai tā varētu ceļot... Kopš 20. gadsimta sākuma vairāku valstu zinātnieki pēta mimozu, kas ir ļoti jūtīgs augs. Septiņdesmitajos gados padomju zinātnieki mimozu „iemidzināja” ar hloroformu, dedzināja ar sveci un, tāpat kā vardei, laida cauri elektrisko strāvu. Mimozas spēja reaģēt un komunicēt ar lapu kustībām izrādījās apbrīnojama.

Vai spējat noticēt, ka augi tiešā nozīmē dejo mūzikas pavadībā? Tie mīl maigu, dabisku mūziku, turpretī elektroniskas skaņas un roks tos beidz nost. Ko nozīmē augu plastiskās kustības, kāpēc tās vajadzīgas, mēs nezinām. Septiņdesmitajos gados hipiju kustības laikā bija modē eksperimentēt ar skaņām. Džezs un klasika augiem patika, bet Rondžera Rodžera speciāli augiem rakstītais skaņdarbs „Zaļā” riebās ne vien augiem, bet arī cilvēkiem. Augi ir jutīgi ne vien pret mūziku, bet arī pret deju.

Jaunā pētniece Stella Ponina katru rītu kliņģerītei dejoja indiešu deju, un kliņģerīte augstumā un kuplumā par 60% apsteidza kontrolgrupas puķes. Ar ļoti jutīgu aparatūru iespējams pat sadzirdēt augu radītās skaņas, kas ir ritmiskas un patīkamas.

Japāna ir zeme, kurā cilvēki izjūt īpašu piederību pie dabas un pret visu dzīvo izturas ar sevišķu cieņu. Te ar ultramodernu aparatūru tiek pētīts augu miegs. Japāņu zinātnieki ved ziedus pastaigāties un dzied tiem šūpuļa dziesmas... Visiem dzīvniekiem un augiem ir kopīgs bioloģiskais pulkstenis. Kad noriet saule un nodziest gaisma, acis veras ciet ne tikai zvēriņiem, arī augiem aizveras lapas.

Pulksten 18 biologs puķu istabās nodzēš gaismu un dodas mājās, bet mazā mimoza iemieg. Izrādās, ja augam atņem miegu, tas nodzeltē un nomirst tāpat kā cilvēks, kam laupīts miegs. Miega kvalitāte ietekmē auga ilgmūžību. Ir zināms, ka iemigšana regulē mitruma režīmu, tomēr pilnībā augu iemigšanas fenomens nav skaidrs.

Par augu atmiņu un dvēseli

Augi reaģē arī uz bojājumiem un infekcijām, tie spēj radīt antivielas un cīnīties ar vīrusiem. Augiem piemīt arī atmiņa – mežs glabā atmiņas par ugunsgrēku, bet lauks – par mašīnu, kas to nopļāvusi. Signāls augu atmiņā glabājas ilgāku laiku un aktivizējas, ja tiek saņemts cits līdzīgs signāls. Tas nozīmē, ka augu „galvas” ir pilnas ar idejām, tikai tās atrodas zemē. Varam augus iztēloties kā cilvēkus, kas sasprausti ar galvām zemē un ar kājām stiepjas pret debesīm.

Bonnas universitātes laboratorijā vairākus gadus tika pētīts kukurūzas fizioloģiskais mehānisms. Zinātnieki secināja: ja pie saknēm novieto žiletes asmeni, tās augs citā virzienā un nepakļaus sevi sagriešanās draudiem. Tāpat augi nekļūdīgi zina, kad tiem jāzied un kad jāpaliek mierā, turklāt tie spēj pieņemt sinhronus lēmumus, un tas nozīmē, ka augiem ir komandas centrs, kas nosaka, kad jāsākas vai jābeidzas kādam procesam. Tas nozīmē, ka saknes pārstrādā milzīgu informācijas apjomu, „domā” un „analizē”.

Dialogs starp cilvēku un augu

Jau sen tiek veikti lingvistiski eksperimenti ar dzīvniekiem, vaļiem, delfīniem un suņiem, bet tikai retais nojauš, ka tas pats tiek darīts ar augiem. Augi vienmēr bijuši apvīti ar mistikas plīvuru, un augu vēsture cieši saistīta ar okultisma vēsturi. Dažās šamaņu tradīcijās tiek runāts par zināšanām un spēku, kas mājo maģiskajās sēņu narkotikās.

Amerikāņu pētnieks, mitologs Roberts Gordons Vosons reiz piedalījās ceremonijā Meksikā, kuras laikā viņam bija iespēja izjautāt svēto sēni teonankatlu (acteku valodā – dievu gaļa). Pētnieks jautāja par savu dēlu un ar šamaņa starpniecību saņēma atbildi, ka ar dēlu viss esot kārtībā, bet viņš atrodoties citur, nevis tur, kur domā Vosons. Sēnes apēdušais šamanis sacīja arī, ka kāds Vosona radinieks drīz mirs.

Pēc pāris mēnešiem patiesi negaidīti nomira viens no pētnieka brāļiem. Pēc dažiem gadiem pētnieks atkal piedalījās burvju sēņu ceremonijā un rakstīja: "Kad viss iet labi, sēnes sāk runāt un, iespējams, atbildēt ne tikai uz uzdotajiem jautājumiem, bet arī stāstīt par visbūtiskākajām lietām, ko tu pats nespēj formulēt.” Ar sēņu garu regulāri konsultējas arī masateki indiāņi no Meksikas dienvidu štata Oahakas.

20. gadsimta sākumā zinātnieks Čandra Bosē ar pašizgudrotu aparātu kreskogrāfu veica eksperimentus, kuru laikā pierādīja, ka augiem ir nervu sistēma, kā arī to, ka iedarbība ar radioviļņiem paātrina augšanu un uzlabo veselību. Augu sajūtu orgāni, protams, ir veidoti citādāk nekā cilvēkiem un darbojas pēc pavisam citiem principiem. Galvenā atšķirībā ir tā, ka augu nervu sistēma nav veidota kā atsevišķa sistēma, bet vienmērīgi sadalīta pa visām šūnām, augiem nav muskuļu, bet tie spēj kustināt ne vien atsevišķas lapas vai zarus, bet arī milzīgo lapotnes simfonisko orķestri, tiem nav acu, bet par gaismas uztveres orgānu kalpo šūnas.

Ikdienā mēs neiedomājamies, ka augi spēj paveikt daudz ko apbrīnojamu, piemēram, daži tropu augi, lai pievilinātu apputeksnētājus, izdala spēcīgu maitas smaku. Lai radītu kaut ko tādu, ir jāzina oriģināla smaka. Tas nozīmē, ka augiem ir oža un atmiņa, nemaz nerunājot par neiedomājamo smakas radīšanas mehānismu. Eksperimenti ar sāpju nodarīšanu augiem pierāda, ka augi jūt sāpes un atceras – sāpju vietās sliktāk aug jauni dzinumi. Turklāt tiem, tāpat kā cilvēkiem, ir īslaicīgā un ilglaicīgā atmiņa. Augi spēj atminēt cilvēku, kas tiem nolauzis zaru, turklāt atmiņa par šo cilvēku dzīvo desmit stundas. Uz pāri darītāja parādīšanos augs reaģē ar elektriskā potenciāla palēkšanos.

Sešdesmito gadu beigās amerikāņu spiegs Klīvs Baksters ar melu detektoru pārbaudīja augu reakciju uz cilvēku domām, savukārt krievu fiziķis Viktors Adamenko, pamatojoties uz Bakstera pētījumiem, pieļāva, ka daži augi, kas bijuši mēmi nozieguma liecinieki, spēj izklāstīt savu versiju apsūdzēto nopratināšanas laikā.

Praksē to izmēģināja psihiatrs Aristīds Esers kopā ar fiziķi Tomasu Eteru. Viņi iztaujāja kādu sievieti melu detektoram pieslēgta filodendrona klātbūtnē. Zieds signalizēja, ka sieviete melo. Adamenko apgalvoja, ka augi spēj atbildēt uz tiem tuvu cilvēku domām gan viņu fiziskā klātbūtnē, gan 200 kilometru attālumā.

Daži zinātnieki apgalvo, ka laika gaitā cilvēks var izveidot noturīgu saikni ar auga šūnām. Piemēram, kalifornietis Luters Berbenks ar vienkāršām sarunām un iztēli radīja kaktusu bez adatām. Viņa instruments bija valoda, un augi viņu ne vien saprata, bet arī pakļāvās un atbildēja. Radās kailais kaktuss un citi augi mutanti – milzīgas sulīgas plūmes, viscaur balta margrietiņa un smaržīga ūdens lilija.

Pats Berbenks sacīja, ka, ilgstoši sarunājoties ar augiem, viņš ar tiem nonākot vienotā mīlas vibrācijā, kurai neesot nekā neiespējama.
Arī psihiatrs Džons Meijess uzskatīja, ka augi ne vien spēj atbildēt uz to, ko viņiem stāsta, bet ka to veidols ir cieši saistīts ar viņiem tuvu cilvēku. Primitīvās tautas to zinājušas jau sen.

Patiesi, lai nonāktu kontaktā ar augiem, valoda nav noteicošā, reizēm pietiek ar meditācijām un lūgšanām. Kristus varēja panākt, lai vīģes koks nokalst no viena nolādējuma, tad, vēršot pret koku lūgšanu, var panākt pozitīvu rezultātu.

Saka, ka vientiesīgu cilvēku dārzos puķes ziedot krāšņāk un koki zaļojot kuplāk, jo viņu dvēselē nav ļaunuma. Ja ģimenē valda saskaņa, arī aiz loga viss aug un zaļo. Ja mājās ieperinājies naids, vari liet vai mēslot, tāpat nekas neaugs.

Starp citu, šajā kontekstā labi iederas jautājums par veģetārisma morāli ētisko pusi. Veģetāriešu sauklis „es nevienu neēdu” neatbilst patiesībai, jo dzīve savā būtībā ir plēsonīga – vienas dzīvās radības pret savu gribu baro citas. Un tikai augi barojas no gaismas enerģijas. No turienes arī rodas to īpašais trauslais spēks.

Protams, tamlīdzīgas idejas ne vienam vien var šķist kaitinošas, jo aizskar pārliecību par cilvēku kā augstāko būtni uz planētas. Tomēr varbūt gliemis no salātu lapas nemaz tik tālu nestāv, un varbūt arī mūsu nesasniedzamie augstumi nemaz tik augsti nav. "Cilvēks no zāles, kas aug viņam zem kājām, nemaz tik ļoti neatšķiras,” rakstīja bioķīmiķis, Nobela prēmijas laureāts Alberts Sent–Djerdi.

Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve”

Avots: http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/67675/petnieki-augiem-piemit-intelekts-un-neparastas-spejas

Kategorija: Arhīvs | Pievienoja: Janis_A (22.Jan.2012)
Skatījumu skaits: 709 | Komentāri: 1
Komentāru kopskaits: 1
1  
Tā! Tad jau veģetārieši nemaz tik balti un pūkaini nav!

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika