Sākums » Raksti » Atradnes raksti » Arhīvs

Amerikāņu ģeopolitikas stūrakmens – kultūras invāzija (2. daļa)


(turpinājums)


- Internets kā komunikācijas līdzeklis vai kā izziņas krājums?
- Galvenokārt kā izziņas krājums. Piemēram, amerikāņu un citu valstu stratēģiskos dokumentus lasu Internetā.

 

- Tomēr ir jājautā – kāpēc šī amerikāņu subkultūra, kas viņiem pašiem ir viņu vienīgā kultūra, guva un gūst tik vieglas uzvaras visā pasaulē?
- Es līdz šim speciālajā literatūrā neesmu saskāries ar šādu oriģinālu jautājumu! Kādēļ savulaik izdevās izmantot gan Pikaso, gan Kandinski, Modrianu, Djušanu, Polloku un citus? Tādēļ, ka iepriekš viņus neviens tā īpaši neatbalstīja. Viņi gleznoja no sirds, bet sabiedrībai tas nepatika un neinteresēja. Viņu darbus neviens nepirka, bet tā tomēr bija viņu sirdslieta, viņu daiļrade. Kad viņus sāka speciāli morāli atbalstīt, finansēt, slavēt presē, viņi ļoti ātri kļuva slaveni. Tas sekmēja it kā vieglo uzvaras gājienu. Tas bija – mūsdienīgi izsakoties – globāls "pīārs” (sabiedriskās attiecības – red.), kas viņus sabiedrības lielā daļā padarīja par galvenajiem varoņiem. Cilvēki sāka ticēt avangarda it kā milzīgajai vērtībai.

 

- Tas arī tas jautājums – kāpēc, jūsuprāt, stabilajā vecās Eiropas kultūras tradīciju gaisotnē audzinātais pilsonis tik apbrīnojami ātri – faktiski dažu gadu laikā – pakļāvās amerikāņu vērtībām?
- Tomēr nav tā, ka pilnībā visi pakļaujas.

 

- Nomācoši lielākā daļa tomēr pakļaujas.
- Jā! Eiropā varam novērot, ka pakļāvusies nomācoši lielākā daļa. Arī Latvijā ir nomācoši liela piekrišana. Bet tomēr ne visi, ne gluži visi.

 

- Nu tad kāpēc šķietami normāls cilvēks tagad saka tā – man neko nevajag, es te, zini, visu dienu esmu nostrādājies savā bankā, esmu pārguris, tāpēc vakarā man dodiet, lūdzu, tikai kaut kādus seriālus vai kaušļu kino ar vardarbības un nereāla seksa elementiem? Viņš jau pats to prasa!
- Es to nezinu. Varu tikai „filosofēt”. Viens no iemesliem būs tas, ka kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem strauji sāka veidoties jau minētās dažādās subkultūras. Cilvēki ieraujas un dzīvo tikai savā vidē, neinteresējoties par profesionālo mākslu un māksliniecisko kultūru vispār. No vienas puses divdesmitajā gadsimtā cilvēki kļuva izglītotāki, taču tas ļoti savdabīgā veidā, bumeranga veidā, atgriezās atpakaļ pie inteliģences, kura sekmēja un panāca šo vispārējo izglītotību. Faktiski jārunā par divām kategorijām – pie mums pierasto inteliģenci un Rietumos pazīstamajiem intelektuāļiem. Pieņemsim, ir šie deviņdesmit procenti un tie desmit procenti. Rietumos vispār jēdzienu ‘inteliģence’ nemaz nelieto, viņi tos desmit procentus sauc tikai par intelektuāļiem. Un viņi dabūja izjust bumeranga efektu, jo izrādījās, ka tie deviņdesmit procenti izglītotie cilvēki tagad izvēlējās kaut ko citu, bet nevis intelektuāļu ieteikto „augsto kultūru”. Viņi izvēlējās savu profesiju un vakarā mākslinieciski lētās kinofilmas. Turklāt intelektuāļi ar savu „augsto kultūru” arī reāli izvērtās par atsevišķu subkultūru.

 

- Tad tagad sanāk, ka amerikāņi tomēr šeit nav vainojami?
- Kādā ziņā?

 

- Cilvēki taču paši to izvēlējās. Izmācījās, kaut ko saprata un – izvēlējās.
- Ne gluži tā. Izvēlē joprojām būtiski līdzdarbojas tā intelektuāļu/inteliģences daļa, kura cenšas sevi tuvināt varai un tādējādi līdzdarboties izglītības, zinātnes, mediju, mākslinieciskās kultūras attīstībā, kas praktiski nozīmē dažādu garīgo un morālo normu, priekšstatu, izglītības standartu izstrādi un realizāciju. Viņi līdzdarbojas tajā izglītojošajā un audzinošajā procesā, kas tieši un netieši joprojām ietekmē cilvēku izvēli vakarā pēc darba. Ja, piemēram, intelektuāļi/inteliģence ir izskaudusi vispārizglītojošos humanitāros priekšmetus no augstskolas un pat vidusskolas programmām, tad tas arī būs viņu „ieguldījums” minētajā izvēlē vakarā pie televizora. Kultūras un varas vienotības savdabīgi ideālo modeli varējām vērot Padomju Savienībā. Tā teikt, normālā valstī tas ir abpusēji ieinteresēts process. Protams, šodien daudzās valstīs ir izveidojusies un nostiprinājusies politiķu subkultūra, un no tām gudrākās nebaidās piesaistīt intelektuāļus. Vai atceraties, kas notika Latvijā pēc 1991. gada? Politiķi vietējo inteliģenci pasūtīja pie velna – paldies, ka palīdzējāt mums izvirzīties, bet tālāk mēs iesim paši! Piemēram, es piedalījos pirmajos divos Tautas Frontes kongresos. Pirmajā kongresā pazinu gandrīz visus zālē sēdošos, bet otrajā kongresā zālē jau sēdēja man sveši cilvēki, un es pēc desmit piecpadsmit minūtēm aizbraucu uz mājām. Latvijā inteliģence/intelektuāļi vairs nebija vajadzīgi. Bet gluži bez viņiem iztikt arī nevar, un to varbūt kādreiz sapratīs arī latviešu politiskā kliķe. Rietumos tie cilvēki, kuri palīdz propagandēt amerikānismu, vienlaikus tiecas arī pēc varas, specdienesti daudziem palīdz iegūt varu, lai viņi diktētu valsts kultūras politiku.


Bez fondiem klātos grūti

 

- Vai tas patiešām ietilpst amerikāņu ģeopolitiskajos plānos – atraisīt cilvēkos tendenci baudīt viņu abstrakto mākslu plus vēl apzināti tiekties pēc varas, lai šo pozīciju nostiprinātu?
- Tagad amerikāņi vairs neizmanto tikai abstrakto mākslu. Tā viņi ģeopolitikā galvenokārt rīkojas apmēram līdz septiņdesmitajiem gadiem, kad parādījās postmodernisms – visi šie lētie romāni, videofilmas, seriāli un tā tālāk. Domāju, amerikāņi divdesmitā gadsimta beigās zaudēja kontroli pār „kultūras tirgu”. Reigana sāktās ģeopolitiskās kampaņas laikā Rietumu „kultūras produkcijas” tirgoņi paši atrada ceļu uz Austrumeiropas tirgu. Turklāt pirmajā laikā padomju cilvēki kā apmāti pirka ilgi aizliegtās un kaitīgās Rietumu kultūras „dārgumus”,- pirka, skatījās, lasīja visu pēc kārtas. Bijušajās sociālisma zemēs amerikāņu ģeopolitiķi tāpēc galveno uzmanību koncentrēja nevalstisko organizāciju aktivizēšanai, jaunatnes aptveršanai, speciāli atlasītu kadru politiskajai un profesionālajai izglītošanai „uz vietas” vai ASV, vēlamajā konceptuālā un faktoloģiskajā garā izstrādātas mācību literatūras izdošanai politoloģijā, visjaunāko laiku vēsturē, socioloģijā, ekonomikā, vadības zinātnē, sociālajā psiholoģijā. Postmodernisma māksla kā ideoloģiskais instruments palika galvenokārt tikai amerikāņu dibināto Mūsdienu mākslas centru kompetencē. Pilnībā bez „mākslas” amerikāņi nevarēja iztikt, jo visi šīs jomas „fani” tomēr aizvien paliek dumpinieki, nesaprastie, nepieņemtie, tie, ar kuriem var ērti manipulēt. Bet vispār postsociālisma telpā galvenais akcents tika pārcelts uz sabiedrības politiskajām aktivitātēm.

 

- Tātad savas mākslas invāzijas ideja savu funkciju ir izpildījusi?
- Pavērojiet, cik interesanta ir situācija ar Mūsdienu mākslas centru Latvijā. Atceros, kā sākumā visi pie mums priecājās, Soross solīja uzbūvēt jaunu ēku, tūlīt iecēla direktoru, kuratorus. Ja nemaldos, vēl tagad eksistē kaut kāda struktūrvienība, kas darbojas un reizēm kaut ko arī organizē. Soross solīja, bet neko nav uzcēlis, lai gan daudzviet Eiropā šādus centrus tomēr uzcēla. Tie darbojas, bet vairs nav ģeopolitikas aktuāla sastāvdaļa. Manuprāt, gan Latvijā, gan Krievijā un visā Austrumeiropā amerikāņiem būtu klājies nesalīdzināmi grūtāk, ja būtu jāturpina iedarboties tikai ar abstrakto mākslu, jo šeit klasiskās mākslas garīgās tradīcijas tomēr bija daudz spēcīgākas. Varat man nepiekrist, bet, ziniet, faktiski viss padomju periods mākslā tomēr ir vienots ar garīgumu, vienots ar to, kas pietrūkst postmodernismam. Es nerunāju par tiem darbiem, kuriem bija konkrēti ideoloģiskie un politiskie mērķi. Taču kopumā šā perioda mākslai piemīt milzīgas garīgās un morālās vērtības. Tas, ko tradicionāli saucam par vispārcilvēciskajām vērtībām, šajā mākslā ir nesalīdzināmi augstākā līmenī nekā šodienas postmodernisma „projektos”. Tāpēc, ja būtu bijis jāturpina tikai ar savas mākslinieciskās kultūras invāziju, amerikāņiem klātos grūti. Tāpēc viņiem, manuprāt, vairs nekas neizdosies Krievijā. Nezinu, kā viņiem klāsies ar saviem ģeopolitiskajiem plāniem Eirāzijas mērogā.

 

- Vai Āzijā jūs viņiem neko labu nesolāt?
- Arī citviet viņiem izdevies panākt pietiekami daudz. Par to liecina notikumi Gruzijā, Ukrainā, Uzbekistānā, Kirgīzijā, Afganistānā, kur viņiem daudzviet pat izdevās izvietot savas militārās bāzes. Viņi strādā arī Armēnijā, plaši pašlaik viņi rosās Azerbaidžānā, kur ļoti aktīvi darbojas Sorosa fonds. Taču pēc Krievijas un Ķīnas savstarpējās stratēģiskās vienošanās, Šanhajas sadraudzības organizācijas šā gada jūlija apspriedes, kurā piedalījās arī Irānas, Indijas un Pakistānas valdības vadītāji, ir izveidojies Āzijas globalizācijas modelis kā pretspēks vienpolārajai pasaulei ar ASV centrā. Taču, saprotams, mondālisms, transatlantisms, transeirāzisms aizvien paliek kā viens no galvenajiem amerikāņu mērķiem, proti – izveidot savdabīgu pasaules federāciju ar vienu vadības centru, kas atrastos Amerikā.

 

- Jā, nu ko lai saka: tas taču allaž bijis mūžīgais visu impēriju zilais sapnītis – iekarot visu pasauli un tur valdīt, sevi mierinot ar domu, ka "nesam taču apgaismību, brīvību un visus pārējos civilizācijas labumus”…
- Jā, amerikāņi par to sapņo visnotaļ atklāti. Katrā ziņā no Āzijas pakļaušanas amerikāņi tik viegli neatteiksies, tas ir skaidrs. Priekš Baltā nama prognozējot pasaules attīstību līdz 2025. gadam, amerikāņu specdienesti vislielāko uzmanību pievērš Ķīnai un Indijai, novērtē šo valstu milzīgo potenciālu, un, protams, aizvien ļoti uzmanīgi skatās uz Krieviju.


Intelektuāļi – varas kalpi

 

- Tik daudz par politiku, jeb – precīzāk – tieši ģeopolitiku, bet, ja tomēr atgriežamies pie kultūras, jāatzīst, man nerodas iespaids, ka amerikāņu kultūrai austrumos klājas tik pat viegli kā Eiropā. Iespējams, man nav pietiekamas informatīvās bāzes, lai par to spriestu…
- Kultūras jomā viņiem tur, protams, viegli neklājas, jo tur valda islāms, un tā ir pilnībā cita attieksme pret kultūru, kurā savukārt dominē reliģija, stingras tradīcijas, noteikts izglītības un audzināšanas formāts. Taču amerikāņi ir sapratuši, ar ko jāsāk, un galvenokārt cenšas savā postmodernistiskajā vidē ievilināt jauniešus, un – jāatzīst – tas viņiem arī izdodas. Vēl grūti spriest, cik dedzīgi islāma mākslinieki pārslēdzas uz akcijām, instalācijām un tā tālāk, bet laikam jau gluži bez sekām tas nepaliks. Arī Austrumu zemēs jaunieši ir nabadzīgi, uz viņiem pietiekami lielu ietekmi atstāj kino industrija, seklie postmodernie romāni, mūzika, masu kultūras preces. Turklāt jāatceras, ka islāma zemēs ir ļoti liela dzimstība, un pēdējā laikā viņi ļoti daudz klejo pa pasauli, dzīvo, strādā un mācās Eiropā, kur arī daudz ko pārņem. Arī musulmaņu dzīvē viss strauji mainās. Uzskatāms un populārs piemērs ir galvassegu nēsāšana meitenēm, sievietēm,– puse grib tās nēsāt, bet puse jau cīnās par tiesībām nenēsāt. Katrā ziņā islāma kultūras adaptācija Rietumu makdonaldiskajā kultūrā jau ir pietiekami liela. Esmu sastapies ar pašu musulmaņu zinātnieku sagatavotām metodiskajām rekomendācijām speciāli Eiropā izvietotajām islāma izglītības iestādēm, kas nepārprotami liecina par kultūras adaptācijas un integrācijas tendencēm.

 

- Vēlreiz vēlos atgriezties pie šī jautājuma – kāpēc amerikāņu subkultūru ideoloģija tomēr tik vienkārši atnāk un uzvar? Kāpēc tradicionālās, fundamentālās kultūras gan rietumos, gan austrumos ar savām it kā lielākajām vērtībām tomēr nespēj ar to efektīvi konkurēt?
- Es tagad atbildēšu tā, kā pirms piecdesmit un varbūt pat pirms trīsdesmit gadiem nevarētu atbildēt, jo to uzskatītu par nekorektu izrunāšanos. Šodien ir viennozīmīgi skaidrs, ka cilvēks savā būtībā ir vājš un morāli nestabils. Viņš pakļaujas, nepretojas, iet pa vieglāko ceļu, viņam interesē pat dažādas perversas lietas, amorālības, vardarbība. Agrāk ļāvāmies ilūzijai, ka cilvēks savā būtībā ir labs, slikta var būt tikai valsts iekārta, sociālā vide. Bet tagad redzam un nebaidāmies teikt – nē, ir tikai sekss un tirgus.

 

- Esam spiesti konstatēt – tā tas ir. Bet tad nu gan tagad ieejam, manuprāt, mazliet bīstamā fāzē. Vai tikai nav lietderīgāk sākt pārvērtēt mūsu skatījumu uz cilvēka patieso dabu no pilnībā visiem viedokļiem, tostarp arī, runājot par kultūru? Jo tagad sanāk, ka patiesībā cilvēks bijis apspiests, viņa īstās vēlmes nav īstenotas, viņam uzspiežot kā mākslu baudīt to, kas viņam ir teju pretdabīgs? Tagad atnāk amerikāņi un – tā sanāk! – patiešām atbrīvo viņu, pasniedzot to, ko viņš patiesībā visvairāk vēlas.
- Lielās līnijās tas tā patiešām sanāk, jo būtībā jau amerikāņi arī ir tādi paši cilvēki, kādi esam mēs visi. Šodien šis jautājums zināmā mērā ir saistīts ar to, ko tagad dēvējam par kultūras internacionalizāciju, citkārt – kultūras globalizāciju. Tā ir nepārprotama pasaules sadalīšanās šajos deviņdesmit un desmit procentos. Patiesībā tie desmit procenti, zinot un izprotot visas tendences labāk par tiem deviņdesmit procentiem, kopumā izturas ciniski. Tā ir viena no drūmākajām mūsdienu iezīmēm, ka intelektuāļi ir totāli ciniski. Viņi uzspļauj visiem pārējiem. Vairs nav nekādas runas par to, ka intelektuāļu sūtība ir apgaismot un audzināt, palīdzēt tiem, kuri ir vāji, padarīt visus līdzvērtīgus un līdztiesīgus. Nē! Visas cēlās idejas ir nolīdzinātas pilnībā līdz nullei. Šī elite tagad atklāti un ciniski nerēķinās ar pārējiem, un visi viņu pūliņi veltīti tikai vienam mērķim, proti, lai saglabātos esošais stāvoklis, lai nekas nemainītos, lai viņiem nezustu viņu bagātība, viņu vara un viņu ietekme.

 

- Vai jūs tagad runājat tikai par intelektuāļiem, vai jau par viņu un tā dēvēto oligarhu savienību?
- Šos, saprotams, nosacīti izdalītos desmit procentus veido abi kopā – gan intelektuāļi, gan oligarhi. Katrā ziņā intelektuāļi kalpo oligarhiem. Piemēram, tie paši kisindžeri un bzežinski – viņi taču kalpo Amerikai, vai ne? Esmu pārliecināts, ka viņi ir ļoti gudri cilvēki un lieliski saprot, ka kalpo un nav tā, ka viņi paši neapzinās, ko dara. Rietumeiropā, piemēram, inženieris vai skolotājs sevi neuzskata par intelektuāli, – viņš ir izmācījies, apguvis profesiju, strādā un viss. Bet intelektuāļu sūtība ir kalpot, viņi ir spiesti kalpot un daudziem arī patīk kalpot. Un mēs labi redzam Latvijā, kā rodas dažādi valdošo spēku "galmi”, ko veido mūsu intelektuāļi – dzejnieki, mākslinieki un citi, un kā viņi kalpo sistēmai. Viņi lemj par savas valsts kultūrpolitiku, un dara to pietiekami ciniski, un – tas ir visbēdīgākais – dara to, faktiski neņemot vērā latviešu kultūras intereses. Viņu prāti nodarbināti tikai ar kaut kādām ģeopolitiskajām kategorijām – ANO, NATO, ES. Amerikāņu un Eiropas Savienības ierēdņu viedokļi viņiem ir vissvarīgākie. Drausmīgs fakts ir tas, ka Latvija visus šos gadus pēc neatkarības atgūšanas par savu galveno valstisko mērķi bija izvirzījusi iestāšanos atkal kādā citā savienībā. Par galveno valstisko ideālu padarīja „stratēģisko mērķi” atkal zaudēt savu brīvību! Unikāla parādība!

 

- Tiesa, mazliet novēloti, bet tagad jau pamazām tomēr sāk atklāti runāt arī par Eiropas Savienību, vairs nav tikai propagandisks medutiņš.
- Jā, kļūst skaidrs, ka Eiropas Savienība ir viena liela demagoģija. Biznesa projekts un klaja demagoģija aizokeāna diriģenta vadībā. Šajā aspektā visbūtiskākais ir tas, ka arī Eiropas Savienības likteni galu galā izšķirs tā pati kultūra. Bez Eiropas kulturoloģiskās vienotības jeb visiem vienas kopīgas kultūras identitātes šī savienība kā integrāls ekonomiski politisks veidojums nenoturēsies. Ekonomiski viss bizness ir sakārtots, savu armiju arī var izveidot, bet ir skaidrs, ka mums nekad nebūs visiem viena kultūras identitāte. Mums vienmēr būs katram sava kultūra un tātad arī savas nacionālās intereses. Ne velti ES Konstitūcija par to klusē.

 

- Ja atkal aplūkojam amerikāņus, tad, iespējams, var izvirzīt pretargumentu: kultūra mūsu izpratnē var arī nebūt, bet kaut kam "tam līdzīgam” ir jābūt, un ar to varbūt arī ir gana.
- Amerikā savulaik multikulturālisma ideju sagrāva tieši šie identitātes meklētāji, kuri bija ne tikai etniskās, reliģiskās, kultūras identitātes meklētāji. Visskaļākie identitātes meklētāji bija dažādu subkultūru pārstāvji – geji, lesbietes, visādi transvestīti, visi tie, par kuriem mēdzam teikt, "ar novirzēm”. Viņi pat ieviesa nievājošu apzīmējumu „reaktīvais multikulturālisms”, jo nemaz nevēlas zaudēt savu „identitāti”, kuru tiem multikulturālisms gribot atņemt. Šo subkultūru spēks ir pietiekami draudīgs. Tāpēc varam uzskatīt, ka šodien kultūras internacionalizācijai efektīvs pretspēks varētu būt šī neizbēgamā identitātes meklēšanas vitālā tieksme.


Intervēja Arnis Terzens; saīsināts variants publicēts žurnālā „Kabinets”, 2005.gada septembra numurā [Nr.25]

Skat. arī Artūra Priedīša grāmatas: http://www.artursprieditis.lv/books.html

 

Avoti:

http://www.artursprieditis.lv/interview.html

http://www.tautasforums.lv/?p=4479

Kategorija: Arhīvs | Pievienoja: Janis_A (02.Feb.2012)
Skatījumu skaits: 1125
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika