Arņa Terzena saruna ar BSA profesoru Arturu Priedīti

- Kāpēc pirms sarunas uzsākšanas uzskatījāt par nepieciešamu mani brīdināt, ka tās sekas mums varot būt arī neparedzamas, līdz pat pastiprinātai dažādu specdienestu interesei, tamlīdzīgi?
- Redziet, saistībā ar milzīgo sadrumstalošanos sabiedrībā, ekonomikā, izglītībā, komunikācijā, kas izraisīja dažādu subkultūru jeb minikultūru rašanos, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Rietumu pasaulē ļoti lielu vērību sāka pievērst identitātei. Mums šī identitātes problēma puslīdz aktuāla kļuva tikai PSRS sabrukuma periodā astoņdesmito gadu beigās saskaņā ar nacionālās pašapziņas kārtējo „atmodu”. Tā, piemēram, ASV visi meklēja, atrada un atcerējās savus senčus, sākot ar prezidentiem un beidzot varbūt ar pēdējiem Amerikas klaidoņiem. Līdztekus šim identitātes meklēšanas procesam pirmajā vietā izvirzījās kultūra kā cilvēku darbības, uzvedības un saskarsmes pamats. Tāds pavērsiens kultūras izpratnē ir saprotams, jo identitātes pamatā ir tādi kultūras elementi kā etniskās saknes, garīgās kultūras tradīcijas, valodas saknes. No septiņdesmitajiem gadiem Amerikas ideologi un ģeopolitikas veidotāji saprata, ka vissvarīgākā tomēr ir nevis tirdzniecība, tehnoloģijas, armija, bet gan kultūra, pret kuru iepriekš viņi izturējās visnotaļ pavirši. Amerikāņi aptvēra kultūras perspektīvas – spēju iedarboties uz cilvēku emocijām, morāli, idejisko pārliecību. Taču faktiski Amerikā pret māksliniecisko kultūru ļoti vērīgi sāka izturēties jau kopš divdesmitā gadsimta sākuma, jo viņi precīzi bija novērtēts: kurš pārvaldīs kultūru, tā rokās būs arī vara attiecīgajā teritorijā. Un amerikāņi pēc Otrā pasaules kara lielā mērā ar mākslinieciskās kultūras palīdzību sāka iekarot Eiropu… Lūk, tāpēc šodien vērsties pret amerikāņiem no kulturoloģiskā aspekta ir visnotaļ riskanti. Šodien manuprāt viņu speciālie dienesti un vispār viņu ideologi pret šīm lietām izturas daudz uzmanīgāk, nekā pret kaut kādiem skaitļiem, militāro vai ekonomisko spiegošanu. Tādēļ arī jūs aicināju, sak, runāsim tikai par „nevainīgu kultūru”, kaut gan ir skaidrs, ka kultūra ir efektīvs ideoloģiskais un ģeopolitiskais instruments, ar kā palīdzību Amerika jau pakļāvusi Eiropu un tagad tiecas pakļaut Eirāzijas atlikušo daļu, un vispār visu pasauli.

- Kas ir tie avoti, kas apstiprina jūsu argumentus, ka amerikāņu kultūras – ja to par tādu var nodēvēt – ekspansija pasaulē ir apzināts politiski ideoloģisks process?
- Tie ir pašu amerikāņu materiāli, kuri jau sen publicēti un tagad tos var lasīt grāmatās, arī Internetā. Jau divdesmitā gadsimta sākumā amerikāņi deklarēja savas mesiāniskās tieksmes. Viņu valstsvīri skaidri un gaiši sludināja, ka amerikāņi ir apdāvināti ar progresa garu, spēju pārvarēt reakciju visā pasaulē, Dievs ir licis amerikāņiem vadīt cilvēces garīgo atdzimšanu, un tāda ir amerikāņu dievišķā misija. Mēs līdz šim zinājām tikai divus gadījumus vēsturē, kad kāds piešķir sev tādas globālas mesiāniskās funkcijas. Pirmā, protams, ir Bībele, kurā Dievs ebrejiem piešķir izredzētās tautas statusu; otrie bija vācieši, kuri nāca klajā ar savu ģenētisko pārākumu no rasu teorijas viedokļa, un trešie (faktiski hronoloģiski otrie) ir amerikāņi, kuri jau, piemēram, 1900.gadā no Kongresa tribīnes deklarēja amerikāņiem Dieva doto prasmi vadīt mežonīgas un pagrimumā nonākušas tautas, lai visa pasaule atkal nenonāktu barbarisma un tumsonības laikmetā. Šī amerikāņu globālā mesiāniskā sūtība tiek nepārtraukti akcentēta divdesmitajā gadsimtā un visā savā naivi ambiciozajā krāšņumā turpinās arī šodien. Tas skaidri redzams, piemēram, Dallesa, Niksona, Reigana, Klintona, abu Bušu, prezidentu padomdevēja Bzežinska izteicienos. Neslēpšu, uz mani tas atstāj diezgan satriecošu iespaidu.

- Tad tas tomēr nav nekas sevišķi slepens! Aizvien nav saprotams, par ko tad jūs mani sarunas sākumā brīdinājāt?
- Jā, viņi to neslēpj. Bet ir pamats pieņēmumam, ka pret šādas informācijas aplūkojumu un traktējumu var reaģēt visnotaļ nopietni, jo runa ir par viņu ģeopolitiskās stratēģijas un taktikas idejisko pamatbāzi. Labi ir zināms, ka bijušajās sociālisma zemēs, kurās aktīvu darbību tūlīt legāli izvērsa dažādi specdienestu pārraudzīti ASV fondi un organizācijas, amerikāņu ģeopolitikas kritiska analīze ne būt nav bijusi tā apsveiktākā un visnotaļ atbalstītā nodarbošanās. Gluži pretēji, un tā tas bija un joprojām ir arī mūsu dārgajā Latvijā. Eiropā tagad dominē gluži cita, bet nevis katram eiropeiski izglītotam cilvēkam labi pazīstamā kristiānismā un humānismā sakņotā eiropeiskā kultūra. Eiropā tagad galvenokārt dominē tā dēvētā naudas un patērēšanas civilizācija jeb, vēl saka, veikala un seksa civilizācija, kurā kultūra un šīs kultūras dzemdētā morāle ir tikai tirgus attiecību un biznesa elements. Jau septiņdesmitajos gados es nespēju ticēt, vai patiešām šie cienīgā izskata, pusmūža amerikāņu miljonāri ir tik kaislīgi iemīlējušies abstraktajā mākslā, ka ir gatavi par to tērēt miljoniem dolāru? Atbildi guvu tikai vēlākajos gados. Izrādās, amerikāņu valdība, konkrēti CIP direktora Allena Dallesa un 1953. gadā speciāli amerikāņu dzīves veida propagandēšanai izveidotās ASV Informācijas aģentūras personā, speciāli pierunāja visus šos ‘rokfellerus, makarturus, huhenheimus’ un citu klanu pārstāvjus, lai viņi finansē avangarda un postmodernisma mākslu, tādējādi palīdzot savai valstij realizēt Dieva formulēto ASV misiju uz planētas.

- Bet par ko tad viņiem būtu jāsatraucas mūsu sarunas kontekstā, ja skaidri redzam – viņu mērķi jau ir īstenojušies un šī viņu ideoloģija droši soļo tālāk?
- Situācija pašlaik nav vienkārša. Manuprāt, amerikāņu zināmas aprindas varēja būt apmierinātas aptuveni līdz šā gada vasaras vidum, kad jaunu savstarpēju vienošanos noslēdza Krievija un Ķīna. Abu minēto valstu vadītāju parakstītā dokumenta nosaukums ir „Kopīga deklarācija par starptautisko kārtību XXI gadsimtā”. Pēc PSRS sabrukuma amerikāņu ģeopolitika saskārās ar Indijas un Ķīnas straujo uzplaukumu. Ķīna tātad par partneri izvēlējās Krieviju, līdztekus stratēģiski ģeopolitiskajām konsekvencēm parakstot vairākus konkrētus līgumus par Krievijas gāzes un naftas pirkšanu. Sastopama pat informācija, ka atsevišķi Krievijas ģeopolitiķi būtu gatavi Ķīnai „iznomāt” Sibīriju kā savdabīgu placdarmu – dabas resursu avotu, kā vietu, kur vajadzības gadījumā pārvietot cilvēkus un tā tālāk. Amerikāņu ģeopolitikas galvenais mērķis vienmēr ir bijis savā varā iegūt Eirāziju. Tas ir labi zināms: tas, kurš valda Eirāzijā, valda visā pasaulē, jo Eirāzija ir septiņdesmitpieci procenti no pasaules. Tātad – Eiropa plus Āzija. Ar Eiropu amerikāņi it kā būtu sekmīgi tikuši galā, jo viņi neslēpj, ka Eiropas Savienības izveidošana un paplašināšana ir ASV darbības rezultāts. Tāpēc tagad amerikāņi koncentrē savus ģeopolitiskos resursus Āzijā, lai, kā viņi paši saka, nostiprinātu pastāvošo ģeopolitisko plurālismu un nepieļautu tādu koalīciju izveidošanos, kuras varētu apšaubīt un izaicināt ASV hegemoniju.

Avangardistu "atbrīvošana”

- Kā tieši, jūsuprāt, Amerika "tika galā” ar Eiropu? Ar ko viņi sāka?
- Tas bija jau pirms Otrā pasaules kara, un viss sākās tieši ar kultūru. Bet vispirms amerikāņi centās izveidot paši savu māksliniecisko kultūru. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados viņi izstrādāja grandiozu tā dēvēto reģionālās kultūras celtniecības plānu. To var salīdzināt ar savulaik Ļeņina izstrādāto monumentālās mākslas propagandas plānu, kurā, starp citu, iesaistījās arī mūsu Kārlis Zāle, Teodors Zaļkalns un citi latviešu mākslinieki, kuri tajā laikā bija sevišķā cieņā, īpaši tēlnieki. Lūk, amerikāņi gribēja beidzot radīt savu mākslu, savu literatūru, visu pārējo. Taču šis plāns viņiem neizdevās. Amerikāņu „reģionālisma” māksla diemžēl bija sentimentāla, primitīva, un viņi konstatēja, ka tā neinteresē Eiropu un faktiski arī viņus pašus tā nevilina. Un tad viņi izdomāja, ka jācenšas izmantot Eiropas mākslu, konkrēti – Eiropas moderno mākslu, adaptējot to savā vidē un pamazām pārņemot savā kontrolē.

- Kāpēc tieši moderno, ne klasisko Eiropas mākslu?
- Viņi uzskatīja, ka modernā māksla visvairāk atbilst priekšstatiem par cilvēka brīvību un daiļrades brīvību. Amerikāņiem modernā māksla, avangardisms asociējās ar cilvēka gara brīvību, politisko brīvību, idejisko uzskatu brīvību, kā arī demokrātiskuma līmeni sabiedrībā. Svarīgi, ka tajā laikā eksistēja divas totalitārās valstis – PSRS un fašistiskā Vācija. Atcerēsimies, ka 1933. gadā Staļins likvidēja visu moderno mākslu, burtiski viena dienā visu pagriežot tā dēvētā sociālistiskā reālisma metodē. Un amerikāņiem tas bija izdevīgi, jo viņi tūlīt šo brīvo, abstrakto mākslu ideoloģiski pretstatīja reālismam un totalitārismam vispār. Viņi uzstāja, ka māksliniekam ir jābūt brīvam un jādzīvo demokrātiskā brīvībā, lai arī kādas nesaprotamas abstrakcijas viņš radītu.

- Šeit gan laikam neko nevarētu pārmest amerikāņu ideologiem, vai ne?
- Protams, no vienas puses tas tā ir. Bet jāatceras, ka šo abstrakto mākslu ļoti strauji ievadīja izteikti komerciālā gultnē un ap to mākslīgi radīja noteiktu auru. Jau kubisma periodā desmitajos gados amerikāņi iniciēja vētrainu mākslas tirdzniecību, mākslas darbiem uzradās ļoti augstas cenas. Amerikāņi panāca, ka avangards kļūst – kā šodien mēdz izteikties – prestiža māksla. Daudzi saprata, ka ar to var labi pelnīt. Sākās globāla mākslas komercializācija un abstraktās mākslas slavināšana, kas skāra ne tikai Ameriku, bet arī Eiropu. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Eiropas mākslinieku dzīvi ļoti būtiski ietekmēja tāds veidojums kā galerijas. Tātad parādība, kura tagad arī pie mums ir labi pazīstama. Proti, gleznu tirdzniecības vietas, kurās par galveno un it kā vērtīgāko preci kļuva tieši šī abstraktā māksla, kas atsvešinājās no cilvēku garīgajām vērtībām, funkcionēja bez kaut kādas dziļākas saiknes ar cilvēku estētiskajām un morālajām prasībām un vajadzībām.

- Bet galvenais sauklis bija par mākslinieku brīvību ražot to, ko viņš vēlas. Un to viņi ieguva, vai ne?
- Tas tomēr ir ļoti stiepjams jēdziens jeb arguments. Redziet, šie mākslinieki, it kā brīvi radot, vienlaikus tomēr nebija brīvi. Viņi pildīja noteiktu pasūtījumu, un viņi vislabāk dzīvoja, jo viņu darbus pirka. Patiesībā tolaik tā bija visangažētākā māksla. Piemēram, Sellindžers, Steinbeks, Hemingvejs un citi, kuri rakstīja reālistiskā manierē, tomēr nebija amerikāņu naudas maisu atbalstīti un uzpirkti mākslinieki, viņi izvirzījās paši, viņus atzina paši lasītāji. Ja lietojam mūsdienu analoģijas, tad tieši šie it kā brīvie mākslinieki bija viskorumpētākie. Viņu nosacīti radošā veiksme bija pilnā mērā atkarīga no amerikāņu ģeopolitiskās ieinteresētības. Piemēram, sākumā amerikāņi dedzīgi atbalstīja tos padomju modernās mākslas autorus, kurus nobīdīja malā Staļins, kā arī tos krievu emigrantus, kuri dzīvoja Rietumos. Arī reālistiski domājošu un strādājošu mākslinieku vidū bija disidenti, bet tos amerikāņi neatbalstīja, viņu darbus naudas maisi nepirka.

- Bet kā tad ar Solžeņicinu?
- Ne jau amerikāņi, kā esmu sapratis, atbalstīja Solžeņicinu. Viņu vairāk izmantoja tie cilvēki, kuri bija ieinteresēti viņu dabūt laukā no Padomju Savienības savu mērķu realizācijai. Kā esmu ievērojis, Solžeņicins nebija amerikāņu ģeopolitikas instruments. Un ir kāds lielisks apliecinājums iepriekš teiktajam. 1990.gada sākumā notika kārtējā mākslas darbu izsole Londonā slavenā "Sotby’s”, kur piedāvāja krievu padomju avangardistu darbus, kuri iepriekš plūkuši pamatīgus laurus – Rodčenko, Kļūns, Maļevičs un citi. Ne tajā, ne arī vēlākajās izsolēs viņu darbus neviens nepirka. Acīmredzot viņi vairāk nebija aktuāli, nebija atbilstoša rīkojuma, jo PSRS jau tāpat sabruka.

Nākamais etaps – dažādie amerikāņu fondi

- Ir nesaskaitāms daudzums dažādu amerikāņu fondu. To uzskaitījums aizņem biezas telefongrāmatas. No fondiem vairums patiešām nodarbojas ar labdarību, vārda vislabākajā nozīmē ir mecenāti, un uz mecenātismu lielā mērā balstās visa amerikāņu garīgā kultūra. Šie fondi piešķir naudu, bet neko neprasa pretim, nenorāda, sak, tu man par to uztaisīsi ‘to, to un to’. Mēs Latvijā zinām tikai vienu fondu – Sorosa fondu. Bet faktiski arī ar to pietiek, lai saprastu, cik tam liela nozīme amerikāņu ģeopolitiskajos plānos. Nākas atcerēties, ka ļoti krass ģeopolitiskais pavērsiens sākās 1982. gadā, ko ievadīja ASV prezidenta Ronalda Reigana runa Londonā Lielbritānijas parlamentā. Vēl nesen to pārlasīju Internetā. Lūk, tolaik sākās mērķtiecīga darbība, lai likvidētu Padomju Savienību un sociālisma sistēmu Eiropā, un tieši pēc tam arī sākās dažādu fondu dibināšana un darbība. Tiem visiem ir ļoti skaisti nosaukumi un mērķi: demokrātijas, vārda un preses brīvības, nevalstisko organizāciju attīstībai un tamlīdzīgi. ASV vesela rinda dažādi fondi, centri, institūti ir veltīti Eirāzijas problemātikai. Sociālisma telpā „ienāca” ļoti daudz fondu un organizāciju sevišķi pēc 1985. gada, kad Gorbačovs atļāva tiem darboties padomju teritorijā, un tie pamazām visu pārņēma, ieskaitot politisko darbību jeb vismaz šā procesa ideoloģisko kontroli. Izmantojot milzīgas dolāru summas, šie fondi un organizācijas nodarbojās ar ļoti tendētu politisko izglītošanu. Patiesībā, piemēram, Kremlis tikai burtiski pirms neilga laika ir noteicis, ka Krievijā šie fondi un organizācijas turpmāk nedrīkstēs piedalīties politiskajos procesos. Atcerēsimies, ka tamlīdzīgai darbībai savā valstī pirmais punktu pielika Baltkrievijas prezidents. Un es vispār esmu pārliecināts, ka mūsdienu Baltkrievijas lomu pārejā no sociālisma uz to, kur nu mēs ejam un, teiksim, savā totāli izsaimniekotajā Latvijā jau esam nonākuši, vēsture vēl pamatīgi un rūpīgi analizēs un attiecīgi novērtēs. Tāpat kā Ķīnas pieredzi.

- Un kas tad, jūsuprāt, ir šo fondu galvenā iezīme?
- Amerikāņu viena daļa uzskata, ka mākslā galvenais faktors nav tavs talants, tavs zemapziņas materiāls, bet gan tava griba un tieksme pēc radošās brīvības. Un šajās tieksmēs tu esi tiesīgs darīt visu, kas vien tev ienāk prātā. Sorosiešu dokumentos neesmu sastapis norādes par to, ka būtu jāmeklē talanti, ka vispār būtu orientācija uz spējīgiem cilvēkiem. Nē, ja arī viņi meklē talantīgus cilvēkus, tad tikai karjeras aspektā, un tajā viņus arī virza un attīsta. Katrā ziņā patiesas radošās tieksmes viņi neatbalsta. Dominē tikai izteikti pragmatiski aspekti: vai esi gatavs par sevi cīnīties; vai esi gatavs aizstāvēt savu darbu; vai esi gatavs cīņai par sava darba pārdošanu un tamlīdzīgi. Tie faktiski ir tikai biznesa aspekti. Tas ir tāpēc, ka tamlīdzīgi attīstījusies pašu amerikāņu māksla. Viņi pie tam nemaz nenoliedz, ka savā mākslā garīgumu nepieņem, tā tur nemaz nav. Galvenie kritēriji – cena, tirāža, vizuālā uzskatāmība, izklaidējošās un baudas iespējas.

- Tātad mēs runājam par amerikāņu kultūras ekspansionismu jeb kultūras imperiālismu pasaulē, ko gan viņi paši sevišķi neslēpj, gan jūs spējat analizēt un savilkt kopsakarībās, bet – kā jūs to vērtējat tā konkrētajās izpausmēs?
- Mēs to diemžēl izjūtam ik uz soļa, arī mūsu sabiedrībā. Labs piemērs ir šā gada biennāle Venēcijā, kur latviešu mākslinieki piedalījās ar daiļdarbu, piedodiet, akciju "Tumsa”. Kaut kas, kurā faktiski nav nekā ne sirdij, ne prātam, ir tikai kaut kāds mākslīgi uzpūsts „koncepts”, kas varbūt ir puslīdz saprotams vienam vai diviem cilvēkiem. Un tas, lūk, arī ir tas amerikāņu kultūras imperiālisma rezultāts pasaulslavenā Purvīša, Rozentāla, Valtera, Matveja, Kluča, Drēviņa zemē. Atcerēsimies, kas notika, kad svinējām Rīgas astoņsimtgadi? Jubilejas galvenais simbols Rīgas centrā un citviet bija tikai kaut kāda instalācija. Ja palūkojamies presē un grāmatās uz Rīgu tās septiņsimt gadu jubilejas svinībās, tad redzam, ka tā bija krāšņi izrotāta jūgendstilā. Šodien visas profesionālās mākslas aktivitātes Rīgā pamatā ir saistītas tikai ar abstrakto mākslu, kuru patiesībā pat negribas dēvēt par abstrakto mākslu šī termina klasiskajā nozīmē, jo tās jau ir tikai instalācijas, performances, dažādas akcijas, hepeningi. Tā faktiski ir tāda rosīšanās, kurā valda tikai kaut kāds samākslots un pārspīlēts koncepts, viena cilvēka kategorisks viedoklis, ko neviens nedrīkst apstrīdēt vai koriģēt, un turklāt viss pārējais, kas tāds nav, pasludināts par nekam nederīgu un mākslas kritērijiem it kā neatbilstošu. Jā, es drīkstu uzlikt uz galda savas brilles, šķērsām vienu zīmuli un pasludināt, ka tas ir mans mākslas darbs, un, ja jūs to nesaprotat, tad vispār neesat cienīgs manā tuvumā uzturēties. Vai atceraties gadījumu deviņdesmito gadu beigās, kad Mākslas akadēmijas vestibilā bija it kā pakāries viens puisis? Lūk, izrādījās, tas bija viņa kursa darbs, un pasniedzējs par to ielika „teicami”, bet savukārt amerikāņiem konsekventi iztapīgā „Diena” šim lieliskajam notikumam latviešu kultūras vēsturē veltīja visu pirmo lappusi ar milzīgu „pašnāvnieka” bildi centrā. Es pakāros, un tā ir mana māksla… Mākslas darbu gluži kā biznesā tagad sauc tikai par projektu, un galvenā persona mākslas pasākumos tagad ir kurators, bet nevis autors. Un šie mākslinieki tagad dzīvo faktiski tikai kaut kādā savā pasaulē, -visas tās instalācijas, performances viņi rīko tikai paši sev. Citiem tas pat nav domāts. Bet to jau dēvē par subkultūru, un ir skaidrs, ka Rietumu pasaule un tostarp arī Latvija turpinās attīstīties šajā virzienā.

- Tieši tas, jūsuprāt, ir tas rezultāts?
- Jā, tieši tas, ka mēs ārkārtīgi ātri atsacījāmies no visa savējā – no savas tematikas un krāsu paletes, no saviem žanriem, no saviem klasiķiem, no savas mākslinieciskās sejas, kas mums – īpaši tēlotājas mākslā – bija ļoti izteikta. Un mēs vairs nevaram runāt par tādu parādību kā masu kultūra. Mūsdienu kultūra faktiski ir dažādu minikultūru jeb subkultūru konfederācija. Tā, piemēram, šodien dzīvo mūsu "vadošie” literāti – ‘tusējas’ tikai savā lokā, lasa viens otru, raksta viens par otru un tamlīdzīgi. Un viņiem vairāk neko nevajag, viņi jūtas apmierināti. Jautāsiet, kāpēc tas tā? Redziet, Rietumos jau arī tieši tā tas notiek. Jo kas tad patiesībā ir masu kultūra? Par masu kultūru var runāt tikai tad, kad visi lasa vienu grāmatu, pērk vienu laikrakstu, tic vienam „konceptam”. Rietumos par šādām kopīgām izdarībām jau sen aizmirsuši, tur visi dzīvo tikai savos ‘tusiņos-burziņos’, un tā tagad dara arī mūsējie. Tagad mēs no vienotas masu sabiedrības esam iegājuši sabiedrībā, ko veido neskaitāmas subkultūras. Un tā ir ļoti spilgta bēdīgi slavenā postmodernisma pazīme.

- Kāpēc tas tā notika? Faktiski jājautā tā – kāpēc tik vienkārši, tik ātri?
- Tas notika, mūs uzpērkot. Ar to pašu Sorosa fondu. Mums savā laikā pietrūka ideoloģiskās kompetences. Mums nebija cilvēku, kuri, labi zinot amerikāņu pieredzi Eiropā, būtu gatavi mūs brīdināt – esiet uzmanīgi, rīkojieties prātīgi. Acīmredzot mums pietrūka izglītotu specdienestu vīru, kuri apjēgtu, kas patiesībā ir šie amerikāņu fondi un laikus brīdinātu par tiem varu, inteliģenci, kā tas acīmredzot notika Baltkrievijā. Mēs to nezinājām, un mēs par fondu palīdzību priecājāmies. Mūsu Multikulturālisma centram pirmais dators arī tika nopirkts par Sorosa fonda naudu! Mēs, zinātnieki, bijām patiesi laimīgi, ka viņi piešķīra ceļa naudu braukšanai uz konferencēm, semināriem, kursiem. Māksliniekiem finansēja katalogu, afišu izdošanu. Vārdu sakot, mēs nebijām ideoloģiski un kulturoloģiski kompetenti, mēs bijām akli un laimīgi. Liekas, joprojām akli un laimīgi ir arī daudzi no tiem, kuru pienākums ir rūpēties par savas valsts kultūras suverenitāti.

- Mūsu jaunās valsts vadība jau pati faktiski uzreiz atteicās no kultūras, uzreiz to pasludinot par tirgus ekonomikas sastāvdaļu, nemaz negaidot amerikāņu fondu un dažādu nevalstisko organizāciju vairāk vai mazāk postošo ietekmi!
- Jā! Un atcerēsimies, ka amerikāņu ģeopolitiķu viens no galvenajiem mērķiem ir attīstīt nevalstiskās organizācijas, piemēram, tādas "Delnas”. Sākumā apmeklēju nevalstisko organizāciju centru, kas faktiski izveidojās salīdzinoši vēlu, laikam tikai kādā 1993. vai 1994. gadā. Par laimi tur ļoti ātri sapratu, kas viņus interesē, un kas neinteresē, ko viņi atbalsta, un ko nekad neatbalstīs. Sapratu, ka viņi nekad neatbalstīs neko patiešām vērtīgu priekš mūsu kultūras. Viņu galvenais uzdevums bija stimulēt sabiedrības aktivizēšanos, bet ne jau tāpēc, lai šī sabiedrība aizstāvētu savu nacionālo kultūru. Viņiem bija jāpanāk, lai arī šeit amerikāņi varētu brīvi darīt to, ko viņi grib, lai šeit sāk dominēt Rietumu māksla, tas pats postmodernisms, visas šīs instalācijas. Lai tauta šeit kļūtu idejiski ļoti nepatstāvīga.

- Vai patiešām jūs domājat, ka tas viss bijis tik mērķtiecīgs process? Varbūt tie amerikāņi sākumā nemaz tik ļauni nedomāja, bet – ja jau tā nejauši sanācis, sak, tad lai tā arī paliek?
- Nedomāju gan, ka tas ir nejauši. Ja jau viņu lielākie vīri skaidri un gaiši savulaik postulējuši kultūras svarīgo nozīmi cilvēku galviņu pārvaldīšanā, tad gan jau labi zināja, ko dara un turpina darīt. Kas pārvalda kultūru, tas pārvalda arī visu pārējo situāciju. Un patiesībā šajā ziņā amerikāņi vienlaikus ir arī gana naivi. Kāpēc? Es jau teicu, ka viņi praktiski nemaz neslēpj savas mesiāniskās ambīcijas. Piemēram, ebreji tā nedara un nekad nav darījuši, vai ne? Viņi taču paši nekad nesludina, ka ir izredzētā tauta, kurai piešķirtas tiesības valdīt pār visu pasauli.

- … Gan jau arī jūs zināt tā dēvētos "Cionas gudro protokolus”, kur šīs ambīcijas tomēr nav slēptas.
- Es zinu, jā, bet svarīgi tas, ka ebreji šo sacerējumu neatzīst par oriģinālu, norobežojas no tā, – pretēji amerikāņiem, vai ne? Viens no amerikāņu galvenajiem ģeopolitiķiem Bzežinskis vēl gluži nesen atkal atkārtoja slavenās pamattēzes, itin nemaz neslēpjoties. Viņš, piemēram, lieto jēdzienu „transeirāziskā sistēma”, kuras izveidošana ir ASV mērķis.

Kāpēc tas viņiem izdodas?

- Nu labi, pieņemsim, ka mums uzspiež šo amerikāņu kultūru, atbalsta caur saviem fondiem, tamlīdzīgi, bet tomēr paliek jautājums – vai to vispār varam saukt par kultūru? Varbūt tas tikai kaut kāds čaukstoši spīdīgs virsslānis, zem kā patiesā kultūra turpina savu kluso, nesatricināmo virzību, un kas – labākā gadījumā – varbūt tikai gluži cilvēciski kaitina ar saviem komerciālajiem panākumiem?
- Diemžēl tā tomēr ir amerikāņu valsts nacionālā kultūra. Tāda tā ir, jo citas viņiem nav. Viņu māksla ir pēc Otrā pasaules kara nostiprinātais tā dēvētais popārts – populārā māksla. Gan viņi paši, gan citu valstu mākslas vēsturnieki uzskata, ka amerikāņu pašu radītais vienīgais mākslas virziens ir abstraktais ekspresionisms. Un tas nu beidzot ir tas, kas nav nevienam citam, tas, par ko amerikāņi sapņojuši jau kopš deviņpadsmitā gadsimta beigām. Šajā ziņā atkal nevaram nepieminēt Latviju, jo, lūk, viens no šī abstraktā ekspresionisma pamatlicējiem ir Daugavpilī dzimušais Marks Rotko, kuram pirms diviem gadiem nosvinēja simts gadu jubileju. Rīgā un Daugavpilī bija viņa darbu izstāde. Lūk, sanāk, ka galvenā jeb pat vienīgā Amerikas mākslas virziena izveidošanā liela loma bijusi arī Latvijai. Tā ir tā modernā māksla, tas popārts – viņu nacionālā māksla. Bet tas, protams, ir atsevišķs jautājums, vai tā vispār ir māksla.

- Jautājums bija – vai tā uzskatāma par kultūru? Māksla lai ir tāda, kādu katrs sev grib – dies’ ar viņiem.
- Jā, bet diemžēl viena pasaules daļa, īpaši Rietumeiropa, pēc septiņdesmitajiem gadiem tai ir pakļāvusies. Tagad izplatās koncepcija, ka kultūra vispār ir beigusies, ka ar divdesmit pirmo gadsimtu sākas tā dēvējamā postkultūra. Kultūra vienmēr attīstās, kultūra vienmēr ir dinamisks process, kultūra vienmēr mainās, un jautājums ir tikai par to, cik lielā tempā tas notiek, cik lielā mērā mēs paliekam saistīti ar pagātnes materiālu. Manuprāt, šī saistība tagad ir ļoti niecīga. Šodien mēs dzīvojam tikai tagadnē. Parunājiet ar pirmā kursa studentiem par mūsu vēsturi, mūsu kultūras vēsturi! Mēs nezinām un necienām savu pagātni, mēs neticam nākotnei, neveidojam nekādus nākotnes projektus, nav utopisku „projektu”. Protams, tas ir saistīts ar to, ka mēs neticam viens otram un neticam arī paši sev, jo redzam, cik strauji mainās dzīve. Mēs nezinām, kas būs rīt un kas būs parīt. Pavērojiet, cik lielu lomu tagad cilvēku dzīvē ieņem kaut vai tas pats Internets. Es to attiecinu arī uz sevi. Gluži nesen konstatēju, ka man gandrīz vairs neinteresē nekas no tā, kas sociālajās un humanitārajās zinātnēs uzrakstīts pirms Interneta! Respektīvi, bez Interneta mentālās klātbūtnes dažādās teorijās. Internets radikāli izmaina mūsu dzīvi, iespējas darbā, zinātnē. Internets šodien ļoti iespaidīgi traucē dažiem piepildīt savus mesiāniskos sapņus. Kā zināms, antiglobālisti izmanto galvenokārt tikai Internetu un mobilā telefona īsziņas. Zinātnē savukārt ir parādījies jauns pētnieciskais objekts „Gudrs pūlis” – ļaužu masu planetārs un starpkulturāls apvienojums konkrētu ideoloģisko uzdevumu risināšanai.

Intervēja Arnis Terzens; saīsināts variants publicēts žurnālā „Kabinets”, 2005.gada septembra numurā [Nr.25]

Skat. arī Artūra Priedīša grāmatas: http://www.artursprieditis.lv/books.html

Avoti:

http://www.artursprieditis.lv/interview.html

http://www.tautasforums.lv/?p=4479