http://www.aisbergs.lv/?p=13804

Zeltvedēju laiki Latvijā

VIEDOKĻI 09.12.2009

Cilvēks mācās no kļūdām. Kurš gudrāks, tas no svešām.
Idioti nemācās, pat no savām. Bet ģēniji, tie taisa vēl lielākas.
Lai citiem būtu no kā mācīties…
Kāpēc gan psihiatri ģēnijus un idiotus pieskaita pie viena psihotipa…?

v

Kad pienāks Latvijai tie zelta laiki, un kas būtu jādara, bet ko nedara!

Iesaistoties diskusijās visdažādākās formās dzirdu vienu jautājumu : „Kāpēc Latvijā ļoti daudziem iet tik slikti?” Laikam šādu jautājumu sev uzdot vismaz katrs otrais valsts iedzīvotājs. Jā, patiess, kāpēc tad tā? Kāpēc mūsu kaimiņiem ir labāka nodokļu politika, lielākas algas un pensijas, labāks sociālais nodrošinājums u.t.t.? Protams, ka visvieglākais ir vainot politiku, bet ir arī vienkāršākas lietas kā patriotisms un vectēvu gudrības ģimenes ekonomikas līmenī.

Kas īsti notiek ar valsts ekonomiku, ka tā nevelk? Privatizācija veikta, prihvatizācija arī. Valsts īpašums sadalīts un pat pārdalīts. Nauda notērēta auto un ārzemju braucienos…. bet vilkmes kā nav tā nav… un tuvākajā nākotnē pat nekas nav sagaidāms. Jo būtu naivi iedomāties, ka atlikušo valsts uzņēmumu kā „Latvenergo” vai „Latvijas valsts meži” privatizācija pati par sevi atdzīvinās ekonomiku. Bet bija politiķu skaistie solījumi tautai, ka privatizācija atdzīvinās ekonomiku, palielinās konkurētspēju, uzlabos produkcijas un pakalpojumu kvalitāti, ka Latvijā dzīves līmenis drīz būs kā Eiropā…

.

Būtībā jāatzīst, ka Latvijā nav normālas tirgus ekonomikas. Šeit joprojām ir sociālisms ar nepotiski-nomenklatūro tirgu. Pati politika pie mums ir bizness. Un veiksmīgs uzņēmējs Latvijas apstākļos nav tas, kurš māk strādāt. Veiksmīgs uzņēmējs Latvijā - tas ir vairāk vai mazāk augsta līmeņa politiķis, vai tas, kuram „ir gali…”

Kārtējo reizi politbiznesmeņu (I.Godmaņa, J.Bojāra, O.Kehra u.c.) solījumi nav piepildījušies un vēlētājs ticis apmānīts. Lai arī valstī ir liels miljonāru skaits, tomēr vēl lielāks ir trūcīgo skaits un šī starpība turpina pieaugt.

Tagad pat valsts vadības līmenī tiek atzīts, ka privatizācija Latvijā tika veikta no ekonomiskā viedokļa kļūdaini, bet no sociālā viedokļa netaisnīgi. Svarīgākie ražošanas līdzekļi par „sviestmaizi”, bez nopietna darba nonāca tādu cilvēku rokās, kuriem ražošanas organizēšana ir sveša lieta. Kuriem tuvākas ir dažāda veida spekulācijas un mahinācijas, kas ir tipiski padlaiku nomenklatūrai. Šādiem īpašniekiem vienīgā doma bija un ir: „lēti dabūt no valsts tās īpašumus, bet tālāk jau pārdot ar krietnu peļņu.” Tātad viss apstājās pie pirkšanas – pārdošanas. Šādu tirgus ekonomikas modeli sauc par spekulatīvo vai parazītisko tirgus ekonomiku kurš raksturīgs visatpalikušākajām trešās pasaules valstīm.

Šķiet, ka teiktais pilnībā attiecās arī uz tikko ievēlēto Rīgas Domi: Klibojošā, knapi dzīvā ekonomikas ķēve tiek dzīta uz priekšu ar vecām metodēm: Miljardus vērtiem infrastruktūras un Rīgas Centrālā tirgus „modernizēšanas”, bet patiesībā likvidācijas, projektiem. Un ne vārda par atbalstu sīkajai uzņēmējdarbībai, individuālajiem komersantiem, sīkām maizes ceptuvēm, ēstuvēm, graustu likvidēšanu pilsētas centrā utt. It kā miljardi tuneļa būvniecībai un Rīgas Centrāltirgum spētu atdzīvināt knapi dzīvo ekonomiku.

Tikko pieminētais ekonomiskais modelis, kur noteicošais ir spekulatīvais kapitāls, pēc būtības darbojas ārpus tirgus likumiem un ārpus konkurences. Balstās uz monopolismu. Tā saknes meklējamas personīgajos sakaros, kukuļos un spekulācijās. Ja šāds kapitāls gūst pārsvaru tautsaimniecībā, tad no izputēšanas neizbēgt, jo tad, kad ar valsts īpašuma „prihvatizāciju” būs cauri, būs cauri arī ar pašu valsti. Tieši tas patlaban arī notiek. Tāda privatizācija objektīvi nespēj radīt normālu tirgus vidi, kur viens no galvenajiem tirgus elementiem ir konkurence. Protams, šāds ekonomiskais modelis neizslēdz konkurenci vispār kā tādu: konkurence pastāv… tikai… ne par zemākām izmaksām, labāku darba organizāciju, labāku kvalitāti… bet gan par to, kurš pirmais un visveiklāk piekļūs pie valsts resursiem, vai ar valsts atbalstu pie augstu peļņu nesošām nozarēm (piemērs: mazie HESi). Bet pie valsts resursiem vislabāk var piekļūt tas, kurš ir noteicošais politikā. Lūk, viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc bijušie ‘’prihvatizatori’’ raujas politikā un valstī pie teikšanas. Lūk, reālā tirgus ekonomika Latvijas izpildījumā. Tas tikai nozīmē, ka Latvijā valdošā „elite” savas darbības 18 gados nav spējusi, pat nav gribējusi, radīt tādu ekonomisko modeli, kurš nodrošinātu valsts ilgtspējīgu attīstību, un tādēļ pati izmetama vēstures mēslainē.

Bet ilgtspējīgu ekonomisko attīstību spēj nodrošināt tikai daudzformu ekonomika. Cita varianta pasaules praksē nepastāv.

Protams, ka Latvijas „elitei” tādi jautājumi kā struktūrpolitika vispār neinteresē, jo neinteresē pati valsts. Vēl savas pirmās premjerēšanas laikos Šķēle mēģināja sabiedrību pārliecināt, ka perspektīvas laukos ir tikai lielās saimniecības. Protams, ka tas ir galīgas muļķības. Ir vietas, kur konkurēt spējīgāki būs lieli uzņēmumi. Ir vietas, kur mazie, vai kooperācija. Bet kādam uz brīdi izdevīgas ir muļķības… Šodienas Latvija atšķiras no daudzām citām valstīm ar savu konkurēt nespējīgo ekonomisko struktūru un augsto nozaru monopolizācijas pakāpi. Pat preses izdevumus Rīgā pārdod tikai trīs, četras firmas. Taksometru pakalpojumus arī sniedz tikai firmas, kuru skaitu ierobežo. Sīkais individuālais pakalpojumu sniedzējs ir faktiski izspiests no pakalpojumu sniegšanas, taksometru pakalpojumiem, sabiedriskās ēdināšanas, sadzīves pakalpojumiem un citām tai raksturīgām uzņēmējdarbības jomām, kur tam ir dabīgas priekšrocības. Tas pats Rīgas tirgos. Tur galvenokārt tirgojas firmas, ne individuālā darba veicēji vai nelielu zemes pleķīšu īpašnieki. Pats par sevi saprotams, ka šādos apstākļos Rīgas tirgos tirgo vairāk ārvalstu produkciju, ne Latvijā ražoto, jo dažādu iemeslu dēļ tā ir lētāka. Atsevišķs ir jautājums, kāpēc vecajās ES dalībvalstīs lauksaimniecības subsīdijas ir zemniekiem krietni lielākas kā Latvijā. Un kā tas var atsaukties uz viņu ražojumu izmaksām? Te viennozīmīgi jāteic: Subsidētas izmaksas būs zemākas, kā nesubsidētās. Ja to nesauc par mākslīgu cenu pazemināšanu (dempingu) un negodīgi konkurenci, tad kā vēl to sauc? Vai tiešām Latvijas politiķiem te nebūtu ko teikt? Laikam tomēr nav ko teikt, ja klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši…

Tās tā notiek pa daļai politiķu un ierēdņu mazspējas, pa daļai apzinātas klanīšanās lielo rietumu monopolu priekšā dēļ (atrofējies patriotisms). Bet lielākajā daļā vidēji un vāji attīstīto valstu individuāla darba veicējs ir galvenais nodokļu maksātājs un viens no galvenajiem ekonomikas sektora balstiem ar vislielāko nodarbināto skaitu. It sevišķi svarīgi tas milzīgā bezdarba apstākļos. Pēdējie dati par bezdarba līmeni valstī liecināja, ka sevišķi augsts tas Latgales reģionā. Līvānos pat pāri par 30 % darba spējīgo cilvēku ir bez darba. Tomēr izskatās, ka pat 90 % bezdarbs neko nemainītu valdošās politekonomiskās elites darbos, kura savā pseidoliberālas domāšanas stilā turpina sludināt, ka katrs atbildīgas pats par sevi…. Ja katrs atbildīgs pats par sevi, tad jājautā, kam vajadzīga valsts kā tāda?

Teiktais liecina, ka valsts ekonomiskā struktūra ir vāji diversificēta, kas cita starpā nozīmē konkurētspējas mazināšanu. Kooperācija Latvijā ir sveša lieta.

Un šeit atkal nonākam pie valsts pārvaldes. Ir pilnīgi skaidrs, ka ne M.Gaiļa, ne kāda cita ‘’talanta’’ valsts pārvaldes aparāta reformas nav devušas gaidītos rezultātus. Valsts pārvalde ir kļuvusi sliktāka un mazāk efektīva kā LPSR laikos. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem valsts konkurēt spējas vājumam.

Ko šādos apstākļos dara privātais bizness? Latvijā, tāpat kā citās valstīs, privātais bizness ir spiests pielāgoties valsts pārvaldes diktētiem spēles noteikumiem. Un tas nozīmē tikai to, ka arī šajā ekonomikas sfēra sākt darboties valstī pieņemtie spēles noteikumi: Ja valsts pārvalde ir centrēta uz korupciju, tad arī privātais bizness lielākā vai mazākā mērā ir spiets tam pielāgoties. Ja valsts pārvaldē valda radu, draugu un „blata” būšana, tad nav ko gaidīt, ka privātajā biznesā būs savādāk. Gala rezultātā ir radīta starptautiskajā līmenī konkurēt nespējīga tautsaimniecības struktūra. Bet konkurēt nespējīga nozīmē tikai to, ka tā ir ekonomiski vāja vai neekonomiska, kura nespēj racionāli izmantot tās rīcībā esošos materiālos resursus.

Labs piemērs te zviedru bankas un to darbība Latvijā pirms ekonomiskās krīzes. Neiedziļinoties krīzes patiesajos cēloņos, tikai atzīmēsim, ka ja bankas būtu darbojušās normālā konkurences vidē, tad tās būtu spiestas jau iepriekš apzināt iespējamos riskus, kas nevienam ekonomistam nebija noslēpums. Bet bankām nāca „vieglā nauda”, īpaši nepūloties. Kam vēl te lieki pūlēties un domāt par kādu krīzi? Ja normālos apstākļos bizness rēķinās ar fors-mažor apstākļiem, kad līgumi nepildās dēļ nepārvaramas varas, tad Latvijas finanšu tirgū politierēdņi dara visu, ko pieprasa baņķieri (klasisks piemērs bija mēģinājums ierobežot kredītņēmēju atbildību ar ķīlā likto īpašumu…), dodot tiem iespējas izņemt no Latvijas finanšu aprites naudiņu un aizpludināt to ārpus Latvijas. Laikā, kad valsts šo naudu aizņemas…

Patiesībā jau ekonomiskās krīzes ir neizbēgama tirgus ekonomikas sastāvdaļa. To ekonomiskais uzdevums – pārvarēt un novērst tās disproporcijas, ko ekonomikā rada sistēmas trūkumi. Tikai šķiet, ka Latvijā politiķi nekādus secinājumus no smagās ekonomiskās krīzes nav izdarījuši. Sistēma palikusi vecā. Valsts aparāts kā bija tā paliek smagnējs un neefektīvs, jo nevar taču uzskatīt par sistēmas maiņu mehānisku algu apcirpšanu un strādājošo skaita samazināšanu šajā tautsaimniecības sektorā.

Uz šī fona smieklīga liekas Saeimas priekšsēdētāja 18. novembra uzruna Saeimai, kurā tas aicināja pēc patriotiskas domāšanas. Nez kāpēc šķiet, ka Daudzes k-gs ar patriotismu saprot ko citu kā tauta. Praktiski viņa ieteikumu tautai – būt patriotiem un ziedot savus makus politiķu un ierēdņu uzturēšanai, pat dzīvības ziedošanu viņu ērtību saglabāšanai. Bet ko ir gatavs ziedot pats Daudzes k-gs u.c. Saeimas varenie? Uz to, protams, atbilde netika sniegta. Diemžēl praksē Saeimas lēmēju „patriotisms” bieži izpaužas kā „zelta izpletnis”, „pilna sociālā pakete” utt.

Ievērojot visus augstāk minētos faktus, nav pamata cerībām, ka ekonomiskā krīze te ko mainīs. Līdz ar to puslīdz droši varam teikt, ka Latvijas konkurētspēja visticamāk saglabāsies zemā līmenī, kas nepašaubāmi atsauksies kā uz radīto kopproduktu, tā arī uz iedzīvotāju dzīves līmeni. Tādejādi ar patreizējo „elites” domāšanu zelta laiki valstij un tautai var arī nepienākt. Protams, tam nepiekritīs oficiozā viedokļa paudēji, bet, kā saka austrumos: „simts reizes vari pateikt „halva, halva”, mutē salds nepaliks.” Jo nedrīkst valsti vadīt kā SIA. Bet ja vada…?

Par SIA novešanai līdz bankrotam ir paredzēti arī kriminālsodi. Vai tiešām valsts un tauta ir mazāk vērtīgi? Varbūt tomēr laiks atbildēt par novešanu līdz bankrotam, tiesas ceļā atbildēt. Tieši vadītājiem, ne ierindas pilsoņiem.

Imants Burvis,
LR pilsonis,
08.12.2009.

———————————————————–

Teksta izcēlumi – mani.
Juris P.