http://www.aisbergs.lv/?p=2450

Žēl, bet tas tā ir, ka māte Latvija savus bērnus pametusi likteņa varā

VIEDOKĻI 20.11.2008

Lai šo valsti mīlētu, Latvijai būtu jāmīl tie, kas viņu mīlēja, kas stāvēja barikādēs par brīvu un laimīgu Latviju. Nebūtu viņas bērni, viņa NEKAD NEBŪTU BRĪVA. Es piekrītu, ka mums ir tautas talanti, tas ir skaisti, tie mūs arī garā stiprina. Kādreiz es šo valsti mīlēju, bet tagad neieredzu kā bērns, ko pametusi māte. Es tāpēc nestāvēju barikādēs, lai tagad daži rožaini dzīvotu, bet mēs, tauta, grimtu nabadzībā un izmisumā, neziņā par nākotni, par mūsu bērnu nākotni.

Latvijai jau maz kas vispār palicis, lielākā daļa jau pieder, maigāk sakot, krievvalodīgiem. Pats jau gadu strādāju Zviedrijā. Teikšu, kolosāli nopelnu, salīdzinot ar Latviju, vismaz 20 reizes vairāk, nekā pelnīju mūsu mīļajā māmuliņā Latvijā, bet tērēju jau līdzvērtīgi kā mūsu mīļotā Latvijā. Tikai sāpīgi tas, ka mana dzimtene Latvija nespēj atalgot manu darbu, ko novērtē un algo zviedri, un sāpīgākais, ka jābūt projām no saviem mīļākajiem cilvēciņiem pasaulē, no savas ģimenītes, man jādzīvo svešumā, lai varētu izskolot, pabarot, palaist plašajā pasaulē savus bērnus.

.

Atvaino, māmuliņ Latvija, es pat kaunos, ka tu esi mana valsts māte. Tu esi no tām mātēm, kas pamet savus bērnus. Tāpēc dažiem tautiešiem nevajag zaimot valstij par labu. Runāsim, kā ir. Jā, mums ir jauki mākslinieki, kuri arī dzīvo un nomiruši nabadzībā, neskatoties uz ieguldījumu. Un valsts nespēj palīdzēt, ak žēl, bet tādu latviešu likteņu stāstu daudz, un, māte Latvija, paskaiti, cik tavu bērnu jau pagriezuši muguru pret tevi, un diez vai tie bērni, kurus tu pievīli, tevi kādreiz aizstāvēs kā 90. gadu sākumā.

No: http://www.tvnet.lv/zinas/lasitaju/article.php?id=570399