http://www.aisbergs.lv/?p=5039

Vēsturiskā patiesība un šodienas "shēmotāji”

VIEDOKĻI 19.01.2009

Citēšu dažas rindas no rakstnieka Kārļa Skalbes (1879-1945) "Mazajām piezīmēm”, kas, tāpat kā dziedātāja Marisa Vētras (1901-1965) atmiņas, ir viena no augstvērtīgākajām neoficiālajām vēstures grāmatām par pirmskara Latviju:

"Zem mums ir korupcijas purvs, mēs jūtam, ka grimstam, ka nav cietas zemes.

Tie, kas veicina korupciju, tie rada šaubas, nedrošību, izposta uzticību brīvai, neatkarīgai Latvijai. Tāpēc tie ir nosodāmi kā mūsu valsts lielākie ienaidnieki.

Bij cilvēki, kuri atdeva par Latviju savu dzīvību. Viņi varēja prasīt, lai tie, kas nāks pēc viņiem kā jaunās dzīves cēlēji, ietu darbā ar to pašu ideālismu un pašailziedzību, ar ko viņi gāja tautā.

.

Bija citi, kuri aizstāvēja tautu pret lieliniecisma kaitīgām idejām, kuri gribēja dibināt valsti uz godīga darba pamatiem.

Ko lai viņi tagad saka, kad mums ir radusies vesela ļaužu šķira, kura uz īpašumu skatās kā uz viegli iegūstamu laupījumu?

Kāda starpība tad starp viņiem un lieliniekiem, kuri saka: Laupi salaupīto!? Šie cilvēki, kuriem uzticējāmies kā "uzbūves vīriem”, kuriem vajadzēja nākt pēc pirmiem neatkarības cīnītājiem, ir mūs nežēlīgi pievīluši. Latviešu inteliģence - rakstnieks, kurš ar savu spalvu cīnījās par neatkarības ideju, kareivis, kurš to aizstāvēja ar zobenu rokā - tagad jūt, ka viņa par agru atdevusi valsts likteni šo "uzbūves vīru” rokās, kuri izrādījušies par savtīgiem ierāvējiem.”

Šīs rindas Skalbe rakstīja Latvijas pirmā demokrātiskā režīma laikā, vēl pirms K. Ulmaņa īstenotā apvērsuma 1934.gadā un, domāju, ka piekritīsiet - ļoti daudz no tā mēs, diemžēl, varam attiecināt arī uz Latvijas situāciju šodien.

Protams, toreiz situācija un no tās izrietošie apstākļi, bija pavisam citi - Latvijas valsts tika uzcelta uz 1. Pasaules kara drupām, taču neraugoties uz to, pēc 22 gadiem, PSRS karaspēks okupēja vienu no attīstītākajām Eiropas valstīm, kas spēkiem mēroties eksporta ziņā varēja ar Somiju, Zviedriju u.c. valstīm.

Kāpēc šodien, kad mēs strauji tuvojamies Latvijas neatkarības atjaunošanas 20 gadadienai, situācija valstī ir tik traģiska, ka mums nepieciešami starptautiskie aizņēmumi vairāku miljardu latu apmērā? Galu galā, 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā karš Latvijai pāri negāja un valsts saņēma, vairāk vai mazāk, taču darboties spējīgus uzņēmumus.

Shēma shēmas shēmā? Drošvien.

Atslēgvārdi valsts izlaupīšanai 90.gados, kas ietekmē to, kāpēc šodien mums trūkst naudas un ir iznīcināta ražošana (pēdējo punktu uz "i” pielika notikumi zemkopības ministra jeb drīzāk fotogrāfa M.Rozes vadībā - cukurfabriku slēgšana pirms pāris gadiem un tagad - masveida lauksaimnieku bankroti, nespējot atmaksāt aizņemtos kredītus) nav tālu jāmeklē - privatizācijas afēra, kad ļoti daudzi valsts īpašumi tika privatizēti par pāris latiem; nesakārtotā denacionalizācijas likumdošana; G24 kredīti; amatpersonu nekompetence, korupcija un savējo interešu bīdīšana - tieši tas, kas notiek arī pašlaik.

Vakar "Tautas” (neapgānīsim šo vārdu) partija paziņoja, ka aicina Saeimu atlaist nekavējoties. Oficiālais pamatojums - vienīgā iespēja pārvarēt krīzi.

Smieklīgi, ja vien nebūtu tik skumji. Ir skaidrs, ka šis morāli bankrotējušais un tautas uzticību katastrofāli zaudējušais politiskais līķis, izplatot šādu aicinājumu cer: 1) izbēgt no politiskās atbildības ; 2) saglabāt vismaz kaut kādas vietas parlamentā, ja Saeimas vēlēšanas tiks rīkotas kopā ar Eiroparlamenta un pašvaldību vēlēšanām ; 3) izbēgt no tā, ka tiek grozīta Satversme un vēlēšanu likums ; 4) kaut nedaudz pacelt savu reitingu to naivuļu acīs, kas tiešām domā, ka "Tautas” partijai beidzot ir atvērušās acis un tā ir pamodusies no valsts izzagšanas un apātijas maratona vairāku gadu garumā (un kā liecina komentāri internetā, šādu cilvēku, diemžēl, ir diezgan daudz); 5) nepieļaut spēcīgas opozīcijas izveidošanos (un tas ir iespējams tikai tad, ja organizācijas, Saeimā nepārstāvētās politiskās partijas, nāk kopā, diskutē, veido un organizē).

Intervijā hūtes avīzei (plašāk pazīstama arī kā "Neatkarīgā”), A. Grūtups pauda viedokli, ka "nācijai ir vajadzīgs līderis”. Man tomēr gribas cerēt, ka Latvijā sekmīgi var darboties arī demokrātija, taču tas var notikt tikai tad, ja politikā ienāks tie, kas līdz šim, kaut kādu iemeslu dēļ, ir stāvējuši malā.

Eduards Ozoliņš
Sestdiena, 17. janvāris (2009)
No: http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/blog/eduards-ozolins/vesturiska-patiesiba-un-sodienas-shemotaji