http://www.aisbergs.lv/?p=16939

Svētki vai sēras?

VIEDOKĻI 05.05.2010

No «AISBERGA» pasta kastītes

1990. gada 4. maijs ir neaizmirstama diena ikvienam latvietim, kas to piedzīvojis pats, vai šos notikumus vērojis video materiālos. Latviešu acīs toreiz bija smaidi un prieka asaras, daudzi pat negulēja visu nakti. Ar sevišķu nepacietību gaidīja deputātus iznākam no Augstākās Padomes ēkas - viņus saņēma ar vētrainām gavilēm. Latviešiem gribējās būt brīviem, būt kungiem savā tēvu zemē. Bija pat teiciens: „Kaut pastalās, bet brīviem savā tēvu zemē.”

Bet vai mūsu cerības pēc brīvas un atjaunotas 18. novembra Latvijas ir piepildījušās? Diemžēl nē! Šodien mēs savā zemē drīzāk esam kalpi, kam jāpakļaujas svešu kungu rīkojumiem un pavēlēm. Tie, kas ievēlēti, vairāk domā par savu kabatu. Tauta tiem ir pēdējā vietā – kā suns saimniekam, kuram var atmest druskas no sava galda. Skolās nemāca ne patriotismu, ne Dzimtenes mīlestību. Aizliedz mācīt pat savas zemes un tautas vēsturi. Kur vēl tālāk var iet? Bērni tiek audzināti par mankurtiem - tie praktiski neko nezina par savu tēvu zemu un to nemīl. Ikdienā bieži jāsastopas ar kangarismu un pat nodevību. To jau piedzīvojām saistībā ar Abreni un latviešu valodu. Svešu domu mums uzspiež ikdienā un uz katra soļa. Latviešiem atkal jāklanās svešiem kungiem, jo lemt pašiem nav nekādu iespēju.

Lielais, mākslīgi radītais, bezdarbs dzen tautu izmisumā. Cilvēki spiesti pamest savu tēvu zemi un iztikas meklējumos doties svešumā. Latvietis šodien staigā nevis pastalās savā Dzimtenē, bet gan ar ubaga tarbu kaklā pa visu pasauli. Šodien tauta un valsts novestas pie bezdibeņa malas, pie iznīcības robežas…

Vai tiešām kāds vēl var uzskatīt, ka esam ieguvuši cerēto brīvību, ka esam kungi savā tēvu zemē?

Lotārs Stūre,
politiski represētais nacionālais disidents.
e-pasts: latvija1918@comcast.net