http://www.aisbergs.lv/?p=5394

Starptautiskais Valūtas fonds jeb šķietami labdabīgais kapitālisma ierocis

VIEDOKĻI 28.01.2009

Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) tika nodibināts 1944.gada jūlijā ANO konferencē Bretonvudā (ASV), kad 45 valdību pārstāvji vienojās par tādas ekonomiskās sadarbības sistēmas izveidošanu, kura nepieļautu pagājušā gadsimta 30. gadu Lielo depresiju sekmējušās finanšu politikas atkārtošanos. (SVF tapa vienlaikus ar Pasaules Banku, kādēļ abas organizācijas tiek dēvētas par Bretonvudas institūcijām.)

Oficiāli SVF pastāv kopš 1945. gada 27. decembra, kad 29 valstis parakstīja Vienošanās līgumu. Pēdējā definēts, ka SVF mērķi ir nodrošināt starptautisko sadarbību monetārajā jomā, veicināt starptautiskās tirdzniecības paplašināšanos un atbilstošu izaugsmi, nodrošināt valūtas kursu stabilitāti un uzturēt sakārtotas attiecības starp dalībvalstīm monetārajā jomā, palīdzēt daudzpusējās maksājumu sistēmas izveidošanā, kā arī nodrošināt iespējas dalībvalstīm (ar atbilstošām garantijām) izmantot SVF resursus, ja tām ir problēmas ar maksājumu bilanci. Reālā fonda darbība sākās 1947. gadā.

.

Akciju sabiedrība SVF

Jāpiebilst, ka Bretonvudas konferencē tika izveidota arī starptautisko maksājumu sistēma, kur par pamatu tika ņemts ASV dolārs, pret kuru nofiksēja visas valūtas, savukārt dolāru nofiksēja pret zeltu (ko brīvi varēja mainīt pret dolāriem). Visi kursi Bretonvudas sistēmā bija savstarpēji fiksēti starp visām iesaistītajām valūtām. Sistēma pastāvēja līdz 1973. gadam, kad prezidents Niksons, atsaucoties uz ASV zelta rezervju izsīkšanu un zelta sadārdzināšanos, atcēla fiksēto kursu. (Pirms dolāra krīzes 1967. gadā sabruka britu sterliņu mārciņa.) Kopš tā laika. pastāv līdzšinējā, „peldošo” valūtas kursu sistēma. (Interesants fakts – Bretonvudā tika noraidīts slavenā ekonomista Džona Meinarda Keinsa priekšlikums pārvērst SVF par virsnacionālu pasaules centrālo banku, kas emitētu zelta rezervēm nepiesaistītu pasaules valūtu, kuru Keinss aicināja nodēvēt par bankoru.)

Šobrīd SVF darbojas pēc principa, līdzīga kā akciju sabiedrība. Fonda pamatkapitālu veido dalībvalstu iemaksas kapitāla parakstīšanās brīdī. Katrai valstij ir SDR (starptautiskā valūtu groza) vienībās izteikta kvota, kas ir galvenais fonda un dalībvalstu attiecību elements. Tā norāda parakstītā kapitāla summu, SVF resursu izmantošanas limitus, valstij pienākošos SDR apjomus, to kārtējas sadales gadījumos, kā arī valsts balsu skaitu un līdz ar to ietekmi lēmumu pieņemšanā. (Katrai valstij, neatkarīgi no iemaksas, ir 250 „bāzes” balsis, kā arī papildus pa vienai balsij par katriem 100 000 iemaksātajiem SDR. Tā kā vislielākās iemaksas fonda budžetā veikušas rietumvalstis, tās arī nosaka fonda politiku.

Ierocis lielās naudas rokās?

Vienlaikus nav noslēpums, ka tieši SVF ir viens no galvenajiem antiglobālistu ienaidniekiem. Pēdējie nešaubās, ka SVF nepavisam nav tāda labdarības organizācija, par kādu uzdodas. Pēc viņu domām, SVF ir transnacionālo korporāciju (TNK), galvenokārt (ap 90% gadījumu) bāzētu ASV, ierocis, ar kura palīdzību valstis tiek piespiestas darboties TNK interesēs. Papildus tiek pieminēts arī lēmumu pieņemšanas nedemokrātiskais mehānisms, kad vairāk balsu ir tam, kurš ieguldījis vairāk naudas.

Kā uzskata SVF pretinieki, pats pamatprincips, kad SVF piešķir aizņēmumus tikai ar nosacījumu, ka tiks izpildītas konkrētas prasības, liecina par to, ka fonds pārstāv lielā biznesa intereses (nereti tiek pieminēts arī vārds Vašingtonas konsenss – aizkulišu vienošanos pakete starp ASV finansistiem un šīs valsts Finanšu ministriju, kas pārstāv Savienotās Valstis SVF). Galvenie nosacījumu punkti ir brīva kapitāla kustība un vispārēja privatizācija (arī to nozaru, kur konkurence ir bezjēdzīga), augstas procentu likmes (veids kā bremzēt nacionālo rūpniecību attīstību, lai varētu tirgoties ar importētām precēm), nodokļu reformas (kuras palielina spiedienu uz iedzīvotāju trūcīgāko daļu, atvieglojot dzīvi bagātajiem), utt. – saraksts ir krietni garš.

Ka šie apgalvojumi nav tikai ekstrēmistu izdomājums, liecina kaut vai bijušās Dienvidslāvijas piemērs. Sanaidojusies ar Maskavu, šī valsts 1980. gadā vērsās pēc finansiālas palīdzības pie SVF. Fonds piešķirt aizdevumu piekrita tikai ar nosacījumu, ka Belgrada atsakās no sociālistiskās plānošanas – līdzekļu vienmērīgas sadales reģioniem. Vispirms jau tas bija ievērojams trieciens Kosovai – vistrūcīgākajai Dienvidslāvijas daļai, un noveda pie albāņu nacionālisma uzliesmojuma. Pēc 1986. gada, kad SVF jau faktiski kontrolēja visu valsts ekonomisko politiku, aizvien agresīvāk noskaņoti kļuva jau serbi, kas sāka izjust atpalicību no ekonomiski daudz attīstītākajām Slovēnijas un Horvātijas. Pretrunas bijušajā Dienvidslāvijā beidzās ar asiņainu pilsoņu karu, un ja pavisam objektīvi, tad šiem slaktiņiem (kuros gāja bojā 600 000 cilvēku) rūpīgu pamatakmeni iemūrēja SVF. Jāpiebilst, ka pilsoņu kara laikā no bijušās Dienvidslāvijas uz rietumiem pārceļoja 80% valsts finanšu resursu un 70% šīs naudas iegūlās ASV bankās. Sīkums, bet patīkami. (Belgrada nav vienīgā, kur SVF darbība beidzas ar asinsizliešanu – SVF darbojās arī tādās valstīs kā, piemēram, Ruanda un Somālija, kur upuru skaits sniedzas miljonos.)

Piemēru tam, kā pēc SVF receptēm ir ekonomiski izpostītas veselas valstis, netrūkst, lai gan fonds, protams, vienmēr min kādus citus, ar tā darbību nesaistītus iemeslus, kamdēļ rezultāti ir tādi, kādi ir. Paši spilgtākie sabrukumu piemēri, kad SVF unificējošās receptes absolūti nav atbildušas vietējiem apstākļiem, ir kaut vai Argentīnas ekonomikas sabrukums 2001. gadā (Argentīna labu laiku tika minēta kā paraugvalsts SVF rekomendāciju ievērošanā) un Kenija. Pēdējās centrālā banka, piemēram, ierobežoja naudas plūsmu, taču kad pēc SVF prasības ierobežojumi tika atcelti, visi kam vien bija tāda iespēja, pārveda līdzekļus uz ārzemēm (dīvainas apstākļu sakritības dēļ atkal galvenokārt uz ASV) un valsts ekonomika vienkārši sabruka.

No: http://www.2v.lv/index.php/geopolitics/49-geopolitics/2103-starptautiskais-valtas-fonds-jeb-labdabgais-kapitlisma-ierocis
25.01.2009.