http://www.aisbergs.lv/?p=5547

Pie "Parex” tēmas atgriežoties jeb ko mēs varējām zaudēt un iegūt

VIEDOKĻI 31.01.2009

Jo tālākā pagātnē paliek "Parex” bankas pārņemšana, jo šī lieta šķietami noklust. Tā teikt – pārņēmām, izglābām Latvijas finanšu stabilitāti, jo citādi nemaz nevarēja. Tajā pašā laikā neoficiālas, pusoficiālas un pilnībā oficiālas informācijas drumslas liecina pavisam ko citu - "Parex” pārņemšana bija izdevīga tikai pavisam nelielai ļaužu grupiņai, par kuru zināmu ķermeņa daļu glābšanu tagad nāksies maksāt mums visiem.

Nu jau aizvien redzamāk kļūst, ka bankas glābšanai nāksies tērēt ap 1,5 miljardiem latu, savukārt cerības, ka kantori kāds vēlēsies arī iegādāties (pie kam par šādu naudu) kūst kā pavasara sniegs – šādu banku šobrīd ir pilna pasaule, un vai katrā valstī amatpersonas cenšas potenciālajiem investoriem iesmērēt pa izputējušam finanšu institūtam. "Parex” pavisam noteikti neatrodas nedaudzo iespējamo pircēju interešu saraksta augšgalā.

.

Ir kāda interesanta un ļoti svarīga nianse, kuru amatpersonas cenšas noklusēt, taču īlenu, pie kam tik pamatīgu, maisā noslēpt ir pagrūti. Tikai aptuveni vienu procentu visu "Parex” noguldīto līdzekļu veidoja mazo noguldītāju nauda, visu pārējo – ieguldījumi sākot ar sešām nullēm. No dažiem līdz pat 150 un vairāk miljoniem latu. Pie šādas noguldījumu proporcijas vispirms jau fakts, ka uzreiz lielāks skaits cilvēku vēlas izņemt savus līdzekļus tiešām ir pamatīgs trieciens bankai, un grūtos laikos tā nav nekāda dzīvotāja – vienalga, vai tas būtu "Parex”, vai jebkura banka jebkurā valstī. Banka bija nolemta, un ikviens, kas zināja lietu patieso stāvokli un bija kaut nedaudz mācījies ekonomiku, to saprata.

Vienlaikus valsts garantē katram noguldītājam atdot atpakaļ 50 tūkstošus eiro, vai cik nu tobrīd bija šīs garantijas, ja banka, tā teikt, dotos pie sentēviem. Un ne vairāk. Tai vietējo noguldītāju daļai, kura savus pieticīgos ietaupījumus glabāja "Parex” tātad no bankas izputēšanas nekādi zaudējumi nerastos – jāšaubās, ka atrastos daudz tādu ierindas pilsoņu, kuru uzkrājumi būtu lielāki nekā valsts garantijas. Īslaicīgas psiholoģiskās neērtības un viss. Protams, atrastos arī cilvēki, kuri ciestu zaudējumus, taču kam tagad viegli.

Savukārt kas attiecas uz bankā noguldītajiem dažādu valsts iestāžu un pašvaldību līdzekļiem, tad tie, valdības lēmumu gaidot, kursēja projām no "Parex” tādā ātrumā, ka Krievijas noguldītāju izņemtā nauda vai knapi turēja līdzi. Pietiktu ar vienu  mājienu, un valsts un pašvaldību nauda vispār izgaistu no "Parex” kā nebijusi. Tiesa – ar vienu vienīgu nosacījumu – ja tā nav ieguldīta kaut kādos spekulatīvos darījumos, akcijās vai sazin kur vēl, kamdēļ juridiski kļuvusi nepieejama.

Tātad – ar mazajiem noguldītājiem nekādu problēmu nav, arī valsts un pašvaldību naudu ir visas iespējas saglābt. Kas paliek? Paliek tēvoči, kuri nepavisam nebūtu ar mieru nomainīt 10 miljonus pret 50 tūkstošiem, un kuri, ņemot vērā viņu nacionālās tradīcijas, kopā ar miljoniem varētu norakstīt zaudējumos ar biedrus komjauniešus Karginu un Krasovicki. Jāsaprot, ka visiem atdot naudu bez valsts palīdzības nav iespējams, tamdēļ arī mēs pasludinam valsts finanšu sistēmas potenciālo sabrukumu, iegrūžam "Parex” neskaitāmus miljonus, ņemam ārvalstīs aizdevumu, utt.

Iegūts nav nekas, ja par ieguvumu neskaita parādus un tālāk ejošu parādu lavīnu – tā nauda, kas tika iegrūsta "Parex”, taču kaut kam tika atrauta – uzņēmējdarbībai, skolotājiem, mediķiem, utt. Ko mēs varējām zaudēt, ļaujot "Parex” bankrotēt, un attiecīgi pieskatot, lai valsts un pašvaldību nauda nonāktu drošībā – neko, izņemot dažus desmitus miljonus latu un Karginu ar Krasovicki. Vai kāds par to īpaši noskumtu?

www.2v.lv
29.01.2009.
No: http://www.2v.lv/index.php/apskati/40-apskati/2156-pie-qparexq-tmas-atgrieoties-jeb-ko-ms-varjm-zuadt-un-iegt