Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Viedokļi

Pašapliecinājums

http://www.aisbergs.lv/?p=13950

 

Pašapliecinājums

VIEDOKĻI 21.12.2009

 

Fragmenti no atmiņu atspulgām par noklusēto un viltniecisko Aizejot atskaties 4. grāmatā

2008.gadā SIA „Laikraksts Diena” izdevis Jāņa Škapara dienasgrāmatu Barjerskrējiens, izdevumu finansiāli atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds un Rīgas domes Kultūras departaments, priekšvārdu uzrakstījusi laikmeta griežos aktīva sabiedriskā darbiniece un vēlāk vadošā laikraksta Diena ilggadīga galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte. Viņa raksta: „Šī grāmata ir tagadējo zināšanu nekoriģēts iekšskats laikā, ar kuru rēķini nav nokārtoti, kamēr vien šī pagātne nav izzināta, kamēr neatpazīstam tā atspulgu šodienā”

Nekoriģēts iekšskats…

Jau ievadvārdos dienasgrāmatas autors ieliek pamazu, tomēr būtisku koriģējumu, rakstot, ka „rudenī jau sāku studijas Latvijas universitātes Juridiskā fakultātē.” Latvijas universitāte vai Latvijas Valsts universitāte? Atšķirība radikāla! Pirmā darbojās un darbojas brīvvalstī, otrā – okupācijas gados, tātad „beidzu ar izcilību” padomju augstskolu, nevis tikai augstskolu. Bez padomiskās izglītības diploma Škapars nebūtu Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas instruktors, vēlāk laikraksta Literatūra un Māksla”(LuM) galvenais redaktors, arī komunistiskās partijas Latvijas Padomju Rakstnieku Savienības (LPRS) pirmorganizācijas sekretārs, izsakoties saturiskāk, tiešais virsuzraugs. Tūlīt atļaušos norādīt par kādu vispārēju sliecību: atjaunotās neatkarības laikā izdotajos biogrāfisko izziņu krājumos vairs neviens LPRS biedrs nav bijis komunistiskās partijas biedrs. „Ich niemals war schmūtzig sein!” Pats Ļeņins gan neslēpa: „Horošij komuņist – eto i horošij čekist.” Jo jau 1919. gada oktobrī ir pieņemts Vissavienības ārkārtējās komitejas (VĀK, tātad čekas) rīkojums, ka „katram komunistam jābūt slepenajam ziņotājam.”

.

Priekšvārdā S. Ēlerte akcentē cilvēka saistību ar laikmetu, un apgalvo, ka katram esot iespēja „izmainīt (laikmetu) vairāk, nekā vēsta laika virspusē pamanāmās zīmes. Jānis Škapars to ir izmantojis pilnībā.” Jā, patiesi viņš ir pilnībā izmantojis apņēmību saglabāt iespējami ilgāk padomju varu un Latvijas okupāciju, iespējami mazāk pasacīt pasakāmo.

Zaudēta redze aklam liedz saskatīt apkārt notiekošo. Šķiet, ka dienasgrāmatas autoram vispirms tieši veselības problēmas jūtami traucējušas laikmeta uztveri un izpratni. Atļaušos pacitēt:

„1972. gada vasaras otrajā pusē manas aktivitātes pārrāva slimība. Es pats teiktu, ka kaut kas līdzīgs meningītam. (..) Labā auss šņāca, vestibulārais aparāts streikoja, kājas streipuļoja vai negribēja klausīt.” (37. lpp.) Piebildīšu, ka tā varēja būt Menjēra slimība, tās cēloņi mediķiem joprojām neskaidri. „Ir mana 47. dzimšanas diena. Gadu daudz. Sāk ķerties arī visādas slimības.” (60. lpp.) „…kritika man izraisa alerģiju.” (69. lpp.) „Pastāvīga kritika un spriegums stipri plosa veselību.” (77.lpp.) „Visu piektdienu un turpmākās dienas ir nejēdzīgi slikts garastāvoklis, acīmredzot arī asinsspiediens ir uzkāpis.” Vai nav otrādi – zems asinsspiediens pasliktina pašsajūtu? „…pārdzīvoju ļoti smagu periodu. Gan ielaistu bronhītu, gan auss iekaisumu, gan osteohondrozi, gan galīgi nolietotus nervus. Paaugstināts asinsspiediens, kaut kādu riebīgu neirozi(..) Es varētu turpināt savu vainu uzskaiti.” (78. lpp.) „Martā vairākas nedēļas atrados sanatorijā „Rīgas Jūrmala” (..) biju galīgi pārmocījies. (..) Fiziski es biju slims. Nervi sagandēti. (..) Es ar savu vestibulāro aparātu esmu ļoti atkarīgs no atmosfēras. (..) …vajag vairāk darīt, lai atjaunotu nervu sistēmu” (79. lpp.) „Man ir galīgi apnikuši visi ārsti un ārstēšanās. (..) …galvenais, kas sagrauž veselību, ir sarežģītie darba apstākļi.” (80. lpp.) „Beidzot esmu pieklājīgi izgulējies. Bez miega zālēm.” (86. lpp.) „Mani nervi ir līdzīgi manam bojātam līdzsvara mehānismam.” (89. lpp.) „Vienīgi kuņģis nedaudz streiko.” (93. lpp.) Tā kā būšu lasītājam ar citātiem par slimībām „jau līdz kaklam”, tad beigšu ar Škapara dubultcitātu:

„Ir kāds interesants izteiciens franču romānā, ko tikko lasu Inostrannaja literatura: „Slimība viņai aizvietoja ģimeni. Tā ir kā lietuvēns, kā slogs, bet reizē cilvēka interešu sastāvdaļa. Kopā ar savu slimību tas nejūtas garlaicīgi.”” (94. lpp.)

Ar slimībām nevar jokoties un par slimībām nedrīkst zoboties. Tomēr lasītājam ir tiesības prasīt, lai šodienas tik biezā publikācijā – 357 lappuses, aptver 10 gadus no 1969. līdz 1979. –, stāstītu par būtisko, atstātu vēsturei nozīmīgus, raksturojošus, paliekošus faktus, nevis noņemtos ar savas veselības sīkumainībām. Ir vēl viena dīvainība – reizi pa reizei toreiz rakstītajā iespraucas vēlāk notikušais, tātad bijusi teksta kompilācija, atlase un līdz ar to autoram izvēles iespēja – ko stāstīt un par ko klusēt.

„LuM sāku strādāt sešdesmito gadu pašā nogalē. Tā bija trauksmaina, pretrunām un pavērsieniem blīva desmitgade.” Vēsturnieki gan šo laikmetu raksturo kā Padomju Savienībā visieilgušāko stagnāciju; 1964. gada oktobrī par PSRS komunistiskās partijas CK pirmo sekretāru kļūst Leonīds Brežņevs, mirst 1983. gadā. Ja viņa valdīšanas gados bija kaut kas ievērības cienīgs, tad vienīgi tas, ka dižā lielvalsts nemanāmi trupēja, katrs ierāvās sevī un centās no darba atnest kaut ko noderīgu; toreiz nesacīja – es nozagu, sacīja – es paņēmu. Propaganda un aģitācija līda pa visām spraugām, to normāls cilvēks neņēma par pilnu, latviešiem galvenais bija dzirdēt latviešu valodu, mēs piepildījām latviešu teātrus, klausījāmies dzejnieku uzstāšanos, ideoloģiskiem uzraugiem pieciešot arī kādu divdomīgu rindiņu. Ikdiena bija pelēcīga, apnicīga, cilvēki paglābumu meklēja grāmatās un alkoholā,.

Laikrakstā LuM mazliet brīvāka izteikšanās iespruka, kad par galveno redaktoru (1963-1966) iecēla latviešu valodu labi apguvušo maskavieti Vladimiru Mihailovu, viņam nevarēja „piešūt nacionālismu”, viņš par latviešu būšanām lieki neinteresējās, zemtekstus necentās atšifrēt. Tāpēc „grēki” sakrājās, viņu nomainīja Hugo Rukšāns, dzimis un audzis Krievijā, daudz ko pieredzējis un ieslēpis sevī, un arī viņš paļāva brīvdomīgākus gabalus. Šo iespēju izmantoja redakcijas kritikas nodaļas vadītājs Voldemārs Meļinovskis-Melnis (par viņu plašāk pastāstu Aizejot atskaties otrā grāmatā nodaļā „Lielais Pret”) Aptverošāku ieskatu literatūras procesos V. Melnis bija ievadījis rakstā „Par literāri binekulāro redzi un tās traucējumiem” To Škapars garāmejot piemin, bet pilnīgi noklusē V. Meļņa nākamo kritisko vērtējumu par norisēm dramaturģijā, lai gan tas izvērtās par drāmu visam redakcijas kolektīvam. Tieši ar šo notikumu Škaparam vajadzēja sākt savas atmiņas, protams, nepatīkamas, tomēr laikmeta gaisotnei raksturīgas. Pagājuša gadsimta 90-tos gados gribēju bijušo atgādināt, aiznesu plašāku rakstu Andrim Jakubānam kā galvenajam „neatkarīgajā” avīzē, bet velti, jo – jānoklusē viss nepatīkamais galveno regulējošo „varoņu” veikumā. Kas toreiz īsti bija noticis?

Jaunieceltais galvenais redaktors Jānis Škapars, pēc izglītības padomju jurists, kompartijas CK instruktors-uzraugs, gribot demonstrēt savas zināšanas un varēšanu, pamatīgi parediģēja V.Meļņa rakstīto. Notika padomju laikos neticamais: galvenā redaktora izrediģēto autors paņēma, izlasīja un… iesniedza atlūgumu no darba! Viņam pievienojās cits aiz cita redakcijas darbinieki, noliekot uz priekšnieka galda atlūgumu, tātad „kolektīva sacelšanās”! Kaut kas nepieredzēts Padomju Savienībā!

Trauksme CK un VDK!

Partijas biedrus pa vienam izsauca uz CK, bezpartejiskos „apstrādāja” drošības orgānu virsnieki.

Dokumentiem par šo starpgadījumu jābūt. VDK pieraksti droši vien aizvesti, bet Latvijas KP CK arhīvs saglabājies šeit. Kāpēc konflikts nav izcelts dienasgaismā? Tieši ar šo notikumu sākās galvenā redaktora ikdiena laikrakstā. Kāpēc Jānis Škapars noklusē? Grib būt baltāks par baltu? Un pie viena nobalsināt laikmeta ainu. Taču Dienasgrāmatā pats atzīstas: „Nācās strādāt totālas, centralizētas, koncentrētas varas apstākļos. Turklāt vara bija notrūkusies no Čehijas notikumiem, saērcināta, nervoza un grūti prognozējama.(..) Visu dzīve bija pakļauta partijas direktīvām, partijas gribai un ļoti bieži arī vadītāju iegribām un patvaļai.”

Toreiz – jā! Kas tagad Škaparam liek izvairīties no atklātības? Atzīt savus maldus, nepastāstīt, ka visdrūmākajā tumsonībā bija nepakļāvīgie. Jaunībā dziļi iestiguši komunisma ideoloģiskā purvā, viņi tomēr uzdrīkstējās rausties no tā ārā, kļūt ķeceri. Viens no tiem Latvijas Padomju Rakstnieku Savienībā – V. Meļinovskis-Melnis.

„Šodien sasaucu kopā nodaļu vadītājus. Bet pirms tam man iznāk varena saķeršanās ar Ēvaldu Vilku. Es viņu izsaucu, lai pieprasītu darba plānus, kuru vietā viņš sarakstījis kaut kādus hieroglifus. Taču mūsu saruna pārvērtās par asu vārdu apmaiņu. Latviski runājot – lamāšanos. Pēc stundas, kad sanāk nodaļu vadītāji, Ēvalds noliek uz galda iesniegumu par aiziešanu no darba.” Kā redzam, Škaparā bijusi kompartijas priekšnieka kategoriska uzstājība – es viņu izsaucu… pieprasīju… „Strīds ar Ēvaldu formāli ir noņemts. Bet tie veči, kas nepārtraukti spēlē šahu, man vienkārši krīt uz nerviem.”

Neatkārtošu Ēvalda dotos galvenā priekšnieka raksturojumus. Ja tie nav saglabājušies viņa pierakstījumos, lai zūd vēsturei. Vienīgi atkārtošu Ēvalda man sacīto – es smoku! Jāpiedzeras, lai atslēgtos.

„Jā, pavisam aizmirsu pastāstīt”, – Škapars turpina – ,ka veselas divas nedēļas medījām Ēvaldu Vilku. Kā īstu vilku. Bet neizdodas. Tikai ceturtdien, kad aizsūtu Kindzuli un Eidusu pie viņa uz mājām, tad ierodas arī viņš pats . Drausmīgā izskatā. Piepampis, uzburbis, pietūkušām un sasprēgājušām lūpām. Deguns resns kā gurķis. Bāls, gluži kā apsalis. Galīgi slims.”

Ēvalds Vilks… Traģiska personība. 1940. gada rudenī kļūst komjaunietis un, frontes „pareizajā pusē” ievainots, dzīvo un strādā Krievijā, Maskavā, tur pārtop par PSRS režīma pretinieku. Atgriežas Latvijā, ir padomju žurnālists, pēc Staļina nāves brīvākas gaisotnes apstākļos, nostājoties pret Krievijas imperiālismu, aizstāvot latviešu tautas intereses, raksta un izsūta iestādēm anonīmas vēstules. Padomju drošības dienests noķer, atmasko, Ēvaldu paglābj piešķirtā Latvijas PSR valsts prēmija literatūrā. Škapara Dienasgrāmatā – tikai dzērājs. Un dīvaini analfabētiskas faktu kļūdas: „Jau sešdesmitajos gados literatūrā sevi pieteica jauna rakstnieku paaudze (..) Ēvalds Vilks.” Ēvalda pirmās publikācijas – 1941. gadā, valsts prēmija – 1957. gadā! Sešdesmitajos gados viņš nevis pieteica sevi literatūra, bet bija jau nogājis sava kā rakstnieka „12. kilometrus” un sāka no rakstniecības atvadīties.

1976. gada 19.septembris: „Šī diena man paliks ilgi prātā. Tā ir Ēvalda Vilka bēru diena”, – Jānis Škapars raksta.

Ar ko paliks prātā?

„Pie viņa es biju pieradis. Viņš bija diezgan laisks. Bet gudrs. Gudrs sliņķis. Gluži jau sliņķis viņš nebija. Patramdīt tomēr vajadzēja.” To rakstnieku virsuzraugs pieprata – patramdīt.

„A. Vējāns atklāj mītiņu. (vai bēres ir mītiņš? L. P.) Runāju pirmais. Nekas man neiznāk no iecerētā.” Vai nosaukt par sliņķi un atgādināt lamāšanos? „Pēc manis runā Laimonis Purs.” Neiedrošinājos pasacīt visu iecerēto, bēriniekos pārāk daudz „uzmanītāju”, izlaidu asu piebildi par mirušā nostāju savas tautas pusē, vēlmi piebremzēt tautas likteni malošos dzirnakmeņus, neatļāvos pievērst uzmanību, ka pat kapavieta ir iespiesta starp diviem apbedījumiem ar uzrakstiem kirilicā…

Ēvalda nāve mums bija negaidīta. Pēdējā satikšanās notika uz ielas pie RS nama. Lai sveša auss nevar noklausīties. Abi pacietīgi pētījām RS aktīvākos VDK sadarbniekus, par to esmu rakstījis Aizejot atskaties otrajā grāmatā. Vai viņš kaut kur bijis neuzmanīgs? Kā ar anonīmām vēstulēm, kurām autoru „piepalīdzēja” atrast „draugi”? Viņš tos zināja. Vai „lamājoties” ar Škaparu paspruka kāds lieks vārds? Todien Lielupē no rīta nopeldējies, viņš izskatījās spirgts un vesels, pēc pāris dienām mazliet temperatūra, RS poliklīnika nosūta uz 4, slimnīcu, tur injicēta antibiotika. Sākumā runāja par anafilaktisko šoku… Vēlāk gan apgalvoja – aknu ciroze. Ticami. Bet vai patiesi?

Tikpat mīklaini 1988. maija beigās no ātrās medicīniskās palīdzības vienas injekcijas nomira disidentiskā žurnāliste Zenta Jaunzeme…

Vai abu mirušo slimību vēsture ir saglabāta? Vajadzētu tajās ieskatīties.

Jānim Škaparam komunistiskajā skrējienā, uzmanot RS un LuM, Ēvalds Vilks kļuva par nopietnu barjeru, Savukārt Škapars bija viens no vistiešākās barjeras uzlicējiem Ēvaldam Vilkam kā rakstniekam. Latviešu literatūra zaudēja talantīgu stāstnieku.

Taustot cēloņus Latvijas ekonomikas un budžeta krīzei, 2009. gada novembrī Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte izvirzīja formulējumu, ka mums demokrātijas vietā apzināti un ilgstoši veidota demokrātiju degradējoša Sistēma. Ar šo – atļaušos sacīt – nezvēru, sauktu par Sistēmu, sastapies arī LKP CK instruktors Jānis Škapars: „Atnākot strādāt CK aparātā, instruktors tika ieslēgts ļoti ciešā sistēmā. Dogmu, iepriekš pieņemtu viedokļu, aparāta rituāla un subordinācijas precīzā sistēmā. Tā saņēma kā spīlēs un iebīdīja paredzētajā nišā.” Vai visus? Nē! Iebīdīja uzticamos pašlīdējus. Škapars ar neviltotu vidusskolnieka jūsmu atceras 1975. gada 22. augustu, kad devies uz jauno CK namu pie jaunieceltā CK ideoloģijas sekretāra Imanta Andersona, un nosauc pa ceļam satiktos 5 komunistiskās partijas biedrus, zvērinātus komunistus ar tēraudcietu „partijisku” domāšanu, un „daudz ko sarunāju un norunāju. Galu galā tas ir štābs, kur koncentrējas daudz informācijas. Tur iegūstu priekšstatu par virzību. Esmu uzlādējies ar pamatīgu enerģiju.” Kur to likt praksē? Trīs dienās vēlāk, 25. augustā, redakcijas ražošanas apspriedē „Ēvalds (Vilks) sarunā tādas lietas, ka nepatīk ne klausīties. Esmu nikns par tādu bezatbildīgu pļāpāšanu, kad (..) aiz gara laika nezina vairs, ko runā” un „vīri vienkārši stiepj gumiju. Tādos brīžos vai gribas mest visu pie malas un bēgt prom no tās redakcijas. Liekas, ka tā ir pati elles bedre.” Tomēr nebēga. Bija īsts komunists. Pie tam nupat CK uzlādējies!

Barjerskrējiens… Pāri kādām barjerām Jānim Škaparam bija jāskrien? Teorētiski to var nosaukt par skriešanu gar augstu un noturīgu ideoloģiskā dzelzsbetona sienu, cerot neiespējamo – noķert un nodzēst savu ēnu. Praktiski tā bija skriešana uz CK, uz partijas sapulcēm un partijas plēnumiem plus vēl skriešus peldēties, gandrīz vai tad, kas drebina adenovīrusi un vestibulārais aparāts streiko.

„Personības veidošanos un arī sabrukumu veicina sabiedrība, vide, kurā personība darbojas.” Nebūšu piekasīgs vai visaptverošu sakarību starp cilvēku un sabiedrību uzzināt alkstošs, taču citētajā teikumā ir pietiekami skaudra patiesība – Brežņeva stagnācijas režīms ne vienu vien, daudzus pataisīja par vientiešiem. LKP plēnumā CK sekretāra A. Drīzuļa referāts Škaparam ir interesants, lai gan šis idejiskais partijnieks, kam staļiniskā terora gados nošāva tēvu-čekistu, ar grūtībām runāja latviski, un krieviski atkārtoja sausas un plikas kā salmi frāzes. 1975. gada atmiņu ievadījumā, ko Škapars rakstījis tagad, tiek apgalvots: „Kritika tolaik bija sabiedrību virzošais spēks.” Kritikas vispār tolaik nebija, ja atskaita dogmatiskā sociālistiskā reālisma aizstāvību un Rietumu pasaules apsaukāšanu. „Apspriež Brežņeva Mazo zemi. Darbs nav slikts.” Šis sacerējums bija un ir bez visniecīgākā vēsturiskā seguma par Brežņeva – jāliek pēdiņas – „varonību” Otrā pasaules karā, pie kam zinājām, ka to nav rakstījis pats „varonis”, bet gan nolīgts frontinieks un rakstnieks K. Simonovs.

Turpretī Škaparam mūsu valodnieks, kultūrvēsturnieks, ļoti zinošais Konstantīns Karulis „pēc būtības diskusijās nav pareizi izraudzīts”, jo „vajadzēja autoritatīvāku.” Redakcijas darbinieku tikšanās vakarā ar lasītājiem „normālo noskaņojumu izjauc viens vecis. Viņš saka, ka mums nav dziļu rakstu tāpēc, ka pietrūkst demokrātija” un – secina LuM galvenais redaktors – „viņš ir kaut kāds ambīcijām piesātināts psihopāts.” Runātājam nav ļauts otrreiz runāt… Lūk, tāda ir Škapara demokrātija…

Esmu nodzīvojis ilgu mūžu. Tomēr tik pārliecinošu personības pašapliecinājumu lasīju pirmo reizi. Saturs pazūd liekvārdībā, vēsturē paliekošos faktus meklējot nesameklēt. Padomju laikā, īpaši staļinisma gados gudrākie piesargājās uzlikt savus uzskatus uz papīra, pat tālruņa numurus un uzvārdus bloknotā, jo piefiksētais pēkšņi var izrādīties „tautas ienaidnieks” un tad… Toreiz nopietnas dienasgrāmatas bija bīstami rakstīt. Lielvācijā, juzdamies droši Hitlera režīmā, ģenerāļi, pulkveži, augstos amatos ietikušie, pat abvēra priekšnieks admirālis V. Kanariss bija rakstījis. 1944. gadā 20. jūnijā pēc atentāta pret Hitleru sākās apcietināšanas, kratīšanas, rakstītais nokļuva gestapo rīcībā, un par vaļsirdību, hitlerisma nīšanu, izzobošanu, nacionālsociālistiskās partijas patiesiem izvērtējumiem apmēram diviem tūkstošiem piesprieda nāvessodu, vēl 1945. aprīlī, tātad kara priekšpēdējā mēnesī pakāra un nošāva pēdējos divus simtus, admirāli ieskaitot.

Jāņa Škapara dienasgrāmatā kritiskās piezīmes par režīmu vairāk kā maigas, trūkst tikai Staļina slavinājumi. Padomju apgāds „Liesma”, mazliet parediģējot, izdotu grāmatā bez iebildēm, un lasītājs gūtu nešaubīgu pārliecību par autora centību un apņēmību uzcelt sociālismu vienā sestdaļā zemeslodes, Latviju ieskaitot. Tagad naudiņu grāmatas izdošanai nav žēlojis Valsts Kultūrkapitāla fonds un Rīgas domes Kultūras departaments …

Barjerskrējienā neatradīsim vēsturiskas raksturojošas detaļas jau sen mirušo cilvēku patiesākai izpratnei.

Salamājos ar Ēvaldu Vilku. Taču ne jau no pusstopa pudeles dzerot šnabi, malkojumu atmērot ar īkšķi. Par ko tad? Ēvaldam bija – kā toreiz sacīja – pilnīgi tīra biogrāfija, viņš varēja atļauties runāt atklātāk, nekā latviešu vairākums, kam mute aizbāzta par to vien, ka palikuši hitleriešu okupētā teritorijā. Škapars ir palaidis garām neizmantotu lielisko iespēju konkrēti pastāstīt ne vien par Ēvaldu Vilku, arī par citiem, par ķecerībām un neapmierinātību ar padomju režīmu. Nenoklusēt. Tomēr noklusējis.

Noklusēts arī sīkumos. „Biju Maskavā (..) ar A. Vējānu un vēl Kokorēviču.(..) Mazliet traucē Kokarēviča (rakstu ar „o” un ”a” kā Škapars, L.P.) klātbūtne. Viņš taču ir vecs čekists. Tomēr galu galā tie ir vienkārši aizspriedumu.” Pēc dumpīgā rakstnieku 5. kongresa 1965. gadā un partijas biedru „nepareizās balsošanas”, LKP rakstnieku pirmorganizācijā iepludināja īpaši uzticamus un paklausīgus partijas biedrus no citām pirmorganizācijām, lai balsojumi būtu tādi, kādiem tiem jābūt. No kādām iestādēm tie nāca, kādus amatus ieņēma? Škapars klusē. „…satieku Teibi (viens no VDK kuratoriem, L.P.). Viņš stāsta savādu lietu par Gunāru Cīruli.(Cīruļa biogrāfijā bija daudz mīklaina.)” Partijas iecelta virsuzrauga dīvains konstatējums, ja pat bezpartijiskie zināja gan G. Cīruļa (Civjana) kā ebreja patveršanos Šveicē vācu okupācijas gados, gan atgriešanos no Austrijas kā padomju tulkam (prata latviešu, krievu, vācu, angļu un franču valodu), pēc Ā. Talča aiziešanas no LPRS 3. sekretāra amata, tajā ar sakāpinātu rosību centās iedabūt Gunāru. Un iedabūja! Viņš – raksta Škapars – „spēku izvietojuma ziņā ir ieguvis lielu uzvaru. Viņam visapkārt ir viņa piekritēji: Lisovska, Ķuzulis, Zaķe, Pētersons. No tā cilvēki baidījās.” No kā? Kas tas par „no tā”? Kāpēc baidījās? Kas tanī rakstnieku apvienībā īsti notika, ja tā baidījās?

Dzejnieka Andra Vējāna „loma tiek kaut kā nesamērīgi akcentēta. Viduvējs viņš ir kā dzejnieks. Bailīgs kā redaktors. Neizteiksmīgs kā personība. Par ko viņam tas augstais apbalvojums? Nezinu.” Var jau melot, tomēr arī meliem ir sava robeža: kā galvenais un tiešais virsuzraugs var nezināt Vējāna noslēpumainās gaitas, ja Latgales patriots kļuva par Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas priekšsēdētāju (1981), braukāja uz ārzemēm „cīnīties par mieru”, pie viena – taču ne par saviem honorāriem – pafinansējot „miera cīnītājus” Rietumos kvēlākai rīcībai…

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Jānis Peters un viņa sabiedrotie joprojām turpina cildināt Ojāru Vācieti, pamainot izkārtni no komunistiskās partijas apjūsmotāja uz „pretpadomju dzejnieku”. Dzejisko metaforu apcirknī plašas iespējas katram atrast dīkstošu graudu. Taču šoreiz patiesību atrodam Jāņa Škapara uzrakstījumā: „”Sit savējos!” – tā Ojārs ar rūgtumu sprieda par rakstnieku eksekūcijām. Par to mēs ar dzejnieku, tiekoties viņa dzīvoklī, tikām runājuši vairākkārt. Jo vairāk ielūkojos tajā histērijā, kas tika kurināta pret radošo inteliģenci, jo vairāk atkailinājās šī baismā loģika. Sit savējos.” Savējos nesita, sita nepadevīgos. Bet Ojāru Vācieti „uzsita” pat Tautas dzejniekos!

„Pie Aivara Gora. (LKP CK Kultūras nodaļas vadītājs, L. P.) Viņam nav patikuši Pussara, Karuļa raksti, arī no Laimoņa Pura kaut kas.” Pēc aiziešanas no LuM , avīzei vairs nerakstīja V. Melnis, arī pieminētais nebija mans raksts, bet triju – prof, A, Milta, Ā. Kļockina, L. Pura – sarunas atreferējums, un manis teikto redaktors bija pats ar savu roku uzrakstījis tā, ka vairs redakcijai netuvojos. Kā spītēdams reizēm savas publikācijas aiznesa J. Laganovskis, pirms nāves sievai palūdzis pasūtīt nekrologu man, tikai ne kādam no „partijas bandas”.

Barjerskrējienā lasāma maksimāla pārcentība, tiecoties uz komunisma gaišajām tālēm: ”Vajag aktīvu materiālu. Aktīvu attieksmi. Vajag ar problēmu ievirzi. Tad ir labi.”

Titullapā pavēstīts, ka tā ir pirmā grāmata. Jāgaida otrā. Vai ar tikpat aktīvu turpinājumu noklusēt un tukšgaitā braukalēt pa padomju Latvijas periodu un vēl tukšāk par visu turpmāko, Latvijai šodienai tik būtisko? Intervijā laikrakstam Diena Škapars atzīstas, ka „pat 1985. gadā Latvijas neatkarību vēl neredzēju”, sajutis gan ārkārtīgo netaisnību pret latviešu tautu, taču „es redzēju arī sistēmas varas spēku” un „kā šo spēku salauzt, – es tajā laikā nepavisam neredzēju.” Toties LPRS valdes priekšsēdētājs Jānis Peters saredzēja CK iekšējo intrigu paklupināto, no LuM galvenā redaktora kabineta padzīto Jāni Škaparu, un vispirms ielika 1985. gadā par rakstnieku savienības literatūras kritikas konsultantu, pēc tam uzticēja izstrādāt Latvijas Tautas frontes pirmo programmu, ievirzīja par LTF valdes priekšsēdētāju un pavēra Jānim turpmāko – 1990. gadā tikt ievēlētam par Augstākās Padomes deputātu, tālāk sekoja Demokrātiskas partijas valdes loceklis un Politiskās komisijas vadītājs, Jaunrades fonda valdes priekšsēdētājs (1994-1997), Latvijas inteliģences apvienības dibinātājs (1995), valdes priekšsēdētājs un visbeidzot kā Tautas partijas biedrs ievēlēts par deputātu Saeimā (1998-2002), apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 1991, gada barikāžu piemiņas zīmi.

Lūk, par šo gludo virzību un vētraino laikposmu gan gribētos izlasīt otrajā grāmatā, cerot, ka autors nesabērs kā pirmajā vēsturiskus gružus un gruzīšus, izmainīs rokrakstu patiesības virzienā. Kā visnoturīgākajam laikmeta griežu caurgājējam, Jānim Škaparam būtu mazliet jāatkāpjas pagātnē, bet ne tik „nezinošam” kā pirmajā publicējumā. Sākt varētu ar jau pieminēto dumpīgo 5. kongresu, kura rezultātā par LPRS 1. sekretāru kļuva ulmaņlaika pagrīdnieks un „pareizajā pusē” izkarojušais Alberts Jansons. Tā saucamos „pagrīdes švaļus” (CK pirmā sekretāra A. Vosa teiciens, L.P.) augšas necieta, jo viņu vidū bija nepakļāvīgie, arī A. Jansons. Atbrīvoties no viņa palīdzēja satiksmes negadījums, un Jansonu nomainīja ar izteikti narcistisko dramaturgu Gunāru Priedi, savukārt viņu 1984. gadā nomainīja dzejnieks Jānis Peters, nomainīja tik sāpīgi Priedem, ka pēdējais uzrakstīja pat grāmatu 1984.gads. Dramaturgs nesaprata notiekošo; gatavojoties izmaiņām Padomju Savienībā, nelaikā mirušais PSKP ģenerālsekretārs, līdz tam VDK priekšsēdētājs J. Andropovs bija paguvis izdot pavēli atjaunot Ļeņina iesacīto paņēmienu – izvirzīt tā sauktos „ietekmes aģentus”, tātad tautā jau popularitāti guvušos. Tieši ar 1984. gadu būtu datējams bedres rakšanas sākums neatkarīgai Latvijai. Kremļa vara dzejnieka Jāņa Petera rokās bija ielikusi turpmāko, ielikusi mūsu likteni. Viņš klusēja par klusējamo un joprojām klusē. Te gribas atgādināt fašistiskās Lielvācijas politiskās policijas, tik šaušalīgā gestapo priekšnieka SS grupenfīrera Heinriha Millera, izcili noslēpumaina un noslēpumus zinoša, sarunās pēc kara Šveicē ar ASV izlūkošanas dienesta darbiniekiem brīdinājumu: „Nav tāda noslēpuma, kas ātrāk vai vēlāk netiek uzzināts.”

Jāņa Škapara skrējienā gar grūstošo PSRS ideoloģiskā betona mūri nedrīkst aizmirst pēdējos metrus, kad mūris sašķobījās un drupa, un krītošās atlūzas un lauskas draudēja skrējējam uzkrist uz galvas. Jāatceras PSRS trīs valstsvīri:

Mūra pamatnes izšķobītājs, Padomju Savienības komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs. Kā otrais, daudz gudrākais Aleksandrs Jakovļevs, šīs dižpartijas ideoloģiskais sekretārs, kurš neatgriezeniski sadrupināja Ļeņina-Staļina celto būvi ar savām zināšanām, godīgumu pret savu tautu un laikmetu un prasmi augsto amatu izmanot praktiski. PSRS nojaukšanu pabeidza enerģiskais un Krievijai tik raksturīgais alkohola cienītājs Boriss Jeļcins… Šiem trim galvenajiem darītājiem piepalīdzēja Baltija, Latviju ieskaitot. Pie mums padomju sistēmas sagrāvē savu roku pielika – nosaukšu tikai galvenos – nacionālkomunists un patriots Eduards Berklavs, nesalaužamais Gunārs Astra, 1986. gadā izveidotā Helsinki-86 grupa un – latviešu tautas vairākuma un daudzu tās atbalstītāju saviļņošanās, bezbailība iet cīņā par valstiskās neatkarības atgūšanu.

Izvirzījās jauni vadītāji un „vadonīši”. Lietuvā un Igaunijā tie bija izteikti patriotiski, nacionāli, mazāk piesārņoti ar viltus praviešiem, un tāpēc pietiekami ātri attīrījās no tumšajiem darboņiem, turpretim Latvijā tas neizdevās. Stingru virzību „brīva padomju Latvija brīvā Padomju Savienībā” noturēja pirmvadonis, rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Peters, pulcinot ap sevi un atstājot aiz sevis gan tos, kas skuma par bijušo, gan ierāvējus un kampējus un jo īpaši kuplā skaitā nezinīšus, neizprotošos, pieregulējamos, par viņiem var sacīt – laimīgi tie aptaurētie, kas nesaprata, kas ir Padomju Savienība, nenojauta, kas mūs sagaida, atjaunojot valsts neatkarību, taču rosījās viņi no rīta līdz vakaram, visur, kur vien patrāpījās rosīties. Bet nepielaidīgi Jānis Peters nostājās pret nacionālāk noskaņotiem. Komunistiskais internacionālisms sadevās roku rokā ar globalizāciju, čekas pretnacionālisms ar rietumniecisko nespēju saskatīt skaitliski mazas nācijas nacionālisma atšķirību no dižvalstu imperiālisma.

Vēlreiz atkārtošu Jāņa Škapara Barjerskrējiena priekšvārdā Sarmītes Ēlertes rakstīto: laikmets „ar kuru rēķini nav nokārtoti, kamēr vien šī pagātne nav izzināta, kamēr neatpazīstam tās atspulgas šodienā”, tad… tad Latvijas tagadne ir drūma, nākotne bezcerīga. Aiz „tad” ir mans secinājums. Un tas mani mudina pajautāt LTF valdes priekšsēdētājam Jānim Škaparam un tālaika informācijas centra vadītājai Sarmītei Ēlertei, abiem nosauktajiem cieši sastrādājoties jau no LuM laikiem Jānim kā galvenajam redaktoram un Sarmītei kā redakcijas darbiniecei, – no kurienes un kā uzradās Ivars Godmanis? Vai tiešā ceļā no Austrijas, kurā viņš strādāja kā padomju speciālists? Ienāca LTF namā un paziņoja – es būšu valdības galva! Vai tomēr kaut kas viņu rekomendēja svarīgajam amatam? Un kā Jānis Jurkāns parādījās? Gudrs un apdāvināts, perfekti angliski runājošs, taču padomju varas gados strādājis par krāsotāju. Vai nav dīvaini?

Detaļas, detaļas un vēlreiz detaļas! Vēsture tās gaida!

Daiņa Īvāna Gadījuma karakalpā pieminētas neoficiālas saiešanas Škapara dzīvoklī, tur apgrozījies „arī kompartijas jaunais ideologs Ivars Ķezbers”, tas pats, par kura kā PSRS slepenā dienesta darbinieka gaitām Zviedrijā plaši zināms, kas vien grib zināt. Škapars taču nenoliegs pazīšanos ar veco spiegu un pastāstīs kaut ko vairāk un patiesāk par LTF valdes priekšsēdētāja dzīvoklī runāto; VDK ģenerālis Edm. Johansons Čekas Ģenerāļa piezīmēs nosaucis Jāni Peteri, Jāni Škaparu, Ivaru Ķezberi, Imantu Ziedoni kā LTF idejas „pieslīpētājus un iemiesotājus” un LTF „darbojās VDK aģentūra.”

Vai noklusēšana nākamajā grāmatā turpināsies? Vajadzētu taču atspēkot E. Berklava apgalvojumu: vērtējot Augstākās Padomes deputāta Škapara balsojumus, Berklavs, pats būdams deputāts, Škaparu raksturo kā latvieti, kam sen nav rūpējis latviešu tautas liktenis.

Divdesmit gadus vērojams tāds dīvaini ieildzis nerunīgums no tiem rakstniekiem, kas bija aktīvi rakstītāji padomju laikā un aktīvi darbojās LTF, vispirms Ēriks Hānbergs un Andrejs Dripe. Daudz varētu pastāstīt rakstnieku LKP pirmorganizācijas pēdējā sekretāre Māra Svīre, piemēram, kāpēc tieši viņai uzticēja VEF strādnieka Modra Lujāna aizstāvību tiesā par stāvēšanu ar plakātu zem padomju prokuratūras nama logiem, ja M. Lujāns vēlāk kā Saeimas deputāts savās runās aizstāvēja izteikti propadomisku nostāju.

Nosaukšu vēl divas rakstnieku savienības biedres, ciešas un rosīgas līdzgājējas tālaika notikumiem un visam turpmākam, joprojām publicē rakstus un izdod grāmatas – Anna Žigure un Anda Līce. Vai tiešām LTF laikā un pēc tam VDK darbinieku un viņu piepalīgu darbība bija tik konspiratīva, ka pilnīgi nekas nebija pamanāms? Jeb varbūt ir tomēr tikai nepatika atskatīties netīrā veļā? Bijušā izvērtējumā nozīmīgs ir katrs fakts, lai labāk saprastu, kāpēc esam tur, kur šodien esam. Lai izprastu notikušo un notiekošo, būtu jāzina, ko manis nosauktie un arī nenosauktie, bet vēl dzīvie saskatīja laikmetu griežos un saprata un ko nesaskatīja un nesaprata un nesaprot vēl šodien.

Andreja Pumpura epopejā Lāčplēsis Spīdola jautā (leļļu lugas variants):

„Kā izraut norunāto derību,
ja pati zīmējusi esmu
kaislībā ar savām asinīm?”

Ilgst un ieilgst tumšās pagātnes līdzgaita. Tās ēnā rosās vecie un diemžēl piepulcējas jauni bedres racēji neatkarīgai Latvijai.

Krievu rakstnieks un Padomju Savienībā vispelēcīgākā žurnālā Ogoņok 30 gadus nostrādājušais Vladimirs Nikolajevs 2007. gadā Krievijā izdevis grāmatu Sarkanā pašnāvība, krievu valodā, tikai 3000 eksemplāri desmitiem miljoniem iespējamo lasītāju. Toties tā ir grāmata, ar kuru V. Nikolajevs izpērk savus sarakstītos „grēkus”, un no kuras derētu pamācīties Jānim Škaparam skaudro atklātību; krievu tautai – V. Nikolajevs raksta – „nozaga vēsturisko atmiņu” un „tieši te mūsu vislielākā traģēdija: nezinot savas pagātnes patiesību, nevar izprast pašlaik notiekošo un veidot labāku nākotni.”

Bez patiesības nav morāles.
Mēs visi esam tam aculiecinieki.

Laimonis Purs
2009. gada decembrī

Kategorija: Viedokļi | Pievienoja: Janis_A (21.Dec.2009)
Skatījumu skaits: 1057
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika