Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Viedokļi

Pārdomas pie latviešu tautas etniskā kapa

http://www.aisbergs.lv/?p=685

 

Pārdomas pie latviešu tautas etniskā kapa

VIEDOKĻI 08.10.2008

 

Šodien ir pamācoši pastaigāt pa Rumbulu, Centrāltirgu vai jebkuru ļaužpilnu vietu, ielūkoties tur sastapto blandoņu fizionomijās, ieklausīties viņu nelatviskajā valodā. Visdažādākie etniskie sajaukumi - kopš padomijas laikiem strikti saukti lielinieku iedibinātajos vārdos - čurkas, melnie jeb černomāzijie - ņirdz pretī savus šķībacainos tagad likumīgi pastāvīgā Latvijas iedzīvotāja smaidus. Tikpat zīmīgi ir arī pavērot šodienas kriminālo statistiku - tur praktiski neatkarīgi no ģeogrāfiskās vietas bijušās dižpadomijas kartē starp daudzajiem krievu uzvārdiem pavīd arī mamajevi, ahmetovi un magomedovi.

Staļins, īstenojot tautu sadraudzēšanas polītiku, t.i., mazo tautu izvešanu un palicēju izšķīdināšanu lielajā krievu masā, mazināja attiecīgās teritorijas tiekšanos pēc nacionālās neatkarības. Taču šķietami lielā krievu tauta šai procesā inficējās pati. Satraukušies tautu sadraudzētāji Maskavā, rūpju māktām sejām, nu sāka līkt pār vēl nesen tik brīnišķo Padomijas etnisko karti. Neviltots bija tautu brālības un vienlīdzības piekritēju izbrīns par etniskā balansa maiņas vienkāršajiem cēloņiem un draudīgajām sekām.

Izrādās, ka neiedomājami nežēlīgajos kalniešu, aziātu u.c. karos tie gadsimtiem ilgi izkāvuši cits citu, uzturot savu dzīvotspēju ar īpaši augstu dzimstību. Jauno laiku vēsturē, Padomijai izplešoties pāri šīm teritorijām, vietējo skaits strauji sāka pieaugt, jo nebija vairs gadsimtiem ilgā >dabiskā pieauguma regulatora, proti, nebeidzamo savstarpējo ķīviņu.

.

Kā liecina vēl pēdējie Padomijas statistikas dati, uzbeku ģimenē vidēji bija 6 bērni, turpretim PSRS Eiropas daļā - labi ja 2. Latvija šai tautu draudzības skalā, t.i., starp tolaik vēl brālīgajām 15 republikām, ieņēma godpilno pēdējo vietu (vidēji ģimenē mazāk nekā 2 bērni). Praksē tas nozīmēja, ka latvieši pērk vairāk zārku nekā bērnu ratiņu.

Ja pēdējais fakts neviltoti priecēja tautu brāļotājus PSKP politbirojā, tad melno faktors kā uzmācīgi zumošs un visu laiku augošs sirseņu bars viesa tautu selekcionāru dvēselēs neviltotas bažas. Stagnācijas beigu posmā patiesi apjaustā nelaime bija par iemeslu tam, ka, oficiāli sludinot nesatricināmo padomju tautu draudzību, pašā padomijā zēla neoficiāla kārtība nelaist vadošos amatos melnos un mēģinājumi ierobežot tos arī etniskajās teritorijās.

Bet, reiz apzināti izsists no gadsimtiem ilgā etniskā snaudiena, sarkanā sātana kalps, kam sākumā bija iecerēta pakļauto tautu atšķaidītāja loma, atgriezties savās neauglīgajās stepēs vai akmeņainajos kalnos vairs nevēlējās.

Latviju pārpludināja brutālu padomijas kolonistu kaukāziskās, aziātiskās un pie labākās gribas vairs nenosakāmas etniskās izcelsmes tautu atkritumu ordas, līdzi atnesot gan stepju, gan kalnu, gan džungļu likumus. Stepju - ar pieķēzītām namu kāpņu telpām un pagalmiem; kalnu - ar strauji un neapturami augošo kriminalitāti un likumu zobs pret zobu; džungļu - ar kultūras pieminekļu pārvēršanu par atejām un zirgu staļļiem. Latvietis sākumā tik vien spēja kā noraudzīties, kā izlaupa un piegāna viņa nesen vēl ziedošo apkārtni, līdz arīdzan sāka pārņemt svešos tikumus - zagt, plēst un ķēzīties.

Tieši šīs pirms 50 gadiem sētās kultūras augļi turpina ienākties arī šodien, kad Latvijā valdības vadītājs atļaujas salīdzināt sirmo leģionāru gājienu ar «dzērāju kautiņu» un tā atbalstītājus ar «tirgus tantēm». Drīzāk gan iespējams iedomāties šādu premjeru pašu tupam lepna nama kāpņu telpā ar nolaistām biksēm, nekā sirmos vīrus piedalāmies dzērāju kautiņā. Laiks saprast, ka šodienas daudz cietusī Latvija nav basketbola laukums, kur pieņemts klanīties vienmēr uzvarošajiem Krievijas spēlētājiem. Protams - iztapt tiesnesim no Ventspils un viņā rūpīgi ieklausīties ir priekšnoteikums, lai saņemtu laba un paklausīga spēlētāja goda ekipējumu - greznu dienesta auto, jauku mājvietu un vietas neskaitāmu uzņēmumu vadošajos amatos. Ja nu kāds latvju Antiņš pavaicās - vai tas nav pretrunā ar pretkorupcijas likumu, atbilde būs, ka ir gan, taču tas nav nekāds šķērslis, lai nesavtīgi kalpotu Latvijas tautai.

Tieši leģionāri bija tie, kas cīnījās par patiešām latvisku Latviju un pēdējiem spēkiem lika šķēršļus Latvijas pārvēršanai par etnisku atkritumu izgāztuvi padomju stilā. Par šīs izgāztuves ekoloģiski nodarīto postu latviešu tautai der padomāt visiem, kas Latviju uzskata par savu uzņēmumu, puķu dārziņu vai sabiedrisko pakalpojumu kombinātu. It īpaši jau mūsu valsts bijušais formālais galva, kas, baidoties no saviem krievu draugiem, par kuriem viņš tik ļoti gādā - kā tāds perams puišelis publiski nožēlo nebijušus grēkus. Vēl gan pavisam nesenā pagātnē šis pats vīrs teica pateicības runu latviešu leģionāriem, minot viņu labo darbu - krievu un viņu roklaižu varzas padzīšanu no leģionāru pozīcijām. Skarba asara tai brīdī ritēja pār viņa vaigu, bet vajadzēja tikai atvējot Kremļa zvanu atbalsij un Briseles debesmannas dievišķajai smaržai, kā lepnā vīra stāja saguma, atklājot reimatisma savilkto krievu kalpa līko muguru: esot, redz, kļūdījies, pieņemot lēmumu pasludināt 16. martu par karavīru atceres dienu!

Tikpat moži krievu lāča labam garastāvoklim seko arī citi īstenie latvieši. Latvijas Ceļa brigadieris savā varbūt nepilnu minūti ilgušajā TV Panorāmas intervijā par Satversmes Aizsardzības Biroja priekšnieka Kamaldiņa izteikumiem žīdu sinagogas patieso spridzinātāju sakarā pamanījās atvainoties gan Krievijas, gan Izraēlas vēstniekiem. Varbūt - kā maizi ēd, tā dziesmu dzied?

Vai gan nebūtu pienācis laiks kādam no šiem latvju praviešiem nopietni padomāt par latviešu tautas rūpēm un labklājību, nevis vispirms satraukties par kaimiņiem? Tā vietā Latvijas drošībai daudz bīstamāks par krievu lāci izrādījies demokrātijas paraug valsts Vācijas cietumā jau 4 gadus sabijušais amerikāņu patriots Gerhards Lauks. Viņu kaunināja lielāko Latvijas preses izdevumu pirmajās slejās, līdz izdevās beidzot noskaidrot un «izvilkt gaismā» Latvijas valstiskuma patiesos ienaidniekus - Gerhardu Lauku un grāmatu «Baigais gads»! Cita starpā - grāmatā attēlotās zvērības, kas šodienas Latvijas politikāņiem par milzīgu nepatikšanu dokumentētas, nežēlības un trulā barbarisma dēļ iedomājamas vienīgi krievu un viņu sabiedroto, visdažādāko etnisko atbiru, izpildījumā. Par šiem briesmu darbiem no Krievijas vēl šodien nav saņemta nekāda atvainošanās, tikai drūms klusums, pirms izliet pār Latviju kārtējo nekaunīgo apmelojumu un samazgu spaini.

Kurp ej, Latvija?

Juris Loze
No: http://www.latvietis.com/index.cgi?action=7&id=1500

Kategorija: Viedokļi | Pievienoja: Janis_A (31.Dec.2008)
Skatījumu skaits: 890
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika