Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Viedokļi

Par tēlu un mums pašiem

http://www.aisbergs.lv/?p=687

 

Par tēlu un mums pašiem

VIEDOKĻI 08.10.2008

 

No netaisnības un gļēvulības ierakumiem raugoties, patiesība vienmēr šķiet radikāla. Vācu baroniem radikāļi bija jaunlatvieši, cara aprindām piektā gada revolucionāri, boļševikiem Latvijas brīvības cīnītāji, bet Staļina asinssuņiem – leģionāri. Tāpat cilvēkveidīgiem paklājiem radikālis ir jebkurš, kurš…

Rakstniece Gundega Repše jau astoņdesmitajos gados, paredzēdama gaidāmās pārmaiņas, rakstīja par tautu, kuras inteliģence ir izkauta, izklīdināta trimdā vai prostituējusies, pildot režīma pasūtījumus. Rakstīja simbolu valodā stāstā „Stigma” – par bezmērķīgu ceļojumu sagrabējušā mikroautobusā „Latvija” caur miglu un izmirušām lielpilsētām, jo nav vairs neviena, kurš varētu parādīt virzienu. Bet ko nu tur par stigmu - vergiem iededzinātu zīmi. Pat Sprīdītis kā eirokampaņas zīmols lielākajai daļai nekādas pārdomas neizraisīja.

.

Stāvot uz barikādēm, mērķis bija skaidrs – LATVISKA LATVIJA. Tik vienkārši un saprotami. Tagad attīstības plānotāji pilnīgi pazaudējuši orientāciju savos „dimensiju aspektos”, bet saujiņa čekistu un kompartijas funkcionāru, kas paslēpušies aiz latviskiem simboliem, demontē un pa detaļām izpārdod valsti. Izpārdod mūsu Rietumu „draugiem”, kuru attieksmi pret zagtas mantas uzpirkšanu raksturo izteiciens: „Nekā personīga, tikai bizness.”

Jā – taisnība, ka „pie baltajiem lāčiem” vairs nesūta. Un tomēr mazliet žēl, ja cilvēkam neko vairāk par krāsaino televizoru un pamatīgu „acu aizliešanu” piektdienas vakarā nevajag. Šo lietu dēļ tiešām nav vērts ziedot savu dzīvību, karojot leģionā, vai pārciest Sibīriju. Ļaunākajā gadījumā viss aprobežojas ar Īriju – garīgas un materiālas dabas izsūtījumu, kurš aizvedis sev līdzi kārtējos 100 000. Tik briesmīgi kā Gulagā pavisam noteikti nav, bet vai ir labi?

Ak, jā! Vēl mums ir līdz ausīm kredītos iestigusi tautsaimniecība, kuru no pamatīgas aizrīšanās nu vairs var glābt tikai brīnums, bet ar kuras pārkarsušā pulsa rādītājiem tik ļoti patīk plātīties no Orvela „Dzīvnieku fermas” izkāpušajiem Rukšiem. Tik bezgala uzņēmīgiem un pragmatiskiem, ka viņu priekšā nobāl pat Ieslodzījuma vietu pārvaldes klienti. „Jādomā pozitīvi,” iejaucas lojalitātes diedziņos iekārta inteliģence, kas aktivizējas pēc izsaukuma – uz vēlēšanām.

Vēl „inteliģences” rosīšanās samanāma, kad sākas kārtējā kapitāla pārdale – šim gadījumam tiek apvilkti pilsoniskās sabiedrības svārki. Nav šaubu, ka „A komandai” sen laiks doties pelnītā atpūtā, bet nerodas īsta skaidrība, kas ir tā otra, „pareizā” puse, kurai pieslejoties un par lētu naudu atpārdodot nozagto, var panākt tiesisko indulgenci. Kad savu netīro darbu bija padarījuši reketieri, tad kāds lielāks spēks viņus novāca no skatuves. Nu pienācis laiks aiziet arī viņu tiešajiem mantiniekiem, bet vai tas nozīmē nozagto kapitālu atgriešanos valsts budžetā? Vai arī kāds sadzen iežogojumā pārbūves laikā izbēgušās vistas? Pēc Putina parauga.

Nu ko, uz priekšu, neatkarīgās žurnālistikas zieds! Vēl taču ir ko pētīt – Skonto, Mono, SWH, Parex, Eiroholdings, Wudison, Elkor, Baltikums utt. Nevajadzētu aizmirst arī Lattelekom, Unibankas un Dienas privatizāciju, un – kas zina – varbūt pat pašam Sorosam un Valenbergam varētu astē ieķerties. Galu galā Latvijas izlaupīšana taču notika ar Rietumu jurisdikcijā esošu ārzonu palīdzību. Un nestāstiet, ka MI6 un CIP nezina, kas notiek viņu dārziņā, – esmu gatavs personīgi atvainoties, ja Latvijas aktīvi nonāks atpakaļ valsts īpašumā, nevis mistisku daudzmiljardu kompāniju kontrolē, kas uzbarojušās, tirgojot padomju naftu un gāzi Rietumos.

Ja cilvēkam izskalotu no smadzenēm visu atmiņu un pieredzi, tad viņš kļūtu par ūdenszāli. Toties tautai jāraugās nākotnē un sava vēsture nav jāzina. Nu varbūt tikai eksperimentālā kārtā… Vēsturē viss ir bijis – gan svešie tirgotāju kuģi Daugavas grīvā, gan „atbrīvotāji” no austrumiem, gan „Jaunā Eiropa” ar vecās Romas seju. Tur var atrast gan rūgtas pamācības, gan iedvesmojošus piemērus saimniecisko, drošības, arī kultūras jautājumu risināšanai. Tāpēc vēsture ar visiem zemgaļiem, streļķiem un leģionāriem kaut kur jānoslēpj vai vismaz jāizšķīdina pasaules kontekstā. Tā teikt – nav mums nekad bijis neviena, kas dod pa zobiem tā, ka dzirksteles lec. Kaut vai tāpēc, ka jāuzlabo attiecības ar Krieviju.

Un kā būtu jāuztver starp slepkavu un viņa iecerēto upuri panākts kompromiss – otrajam nocirstas rokas un kājas. Nekādas okupācijas, kā tagad jau skaidri zināms, nekad nav bijis. Trimdiniece Freiberga un VDK vadītājs (bijušo nemēdzot būt) Primakovs draudzīgi sēž pie galda Rīgas pilī un pārrunā vēsturiski un tiesiski Latvijai piederošas teritorijas – Abrenes – atdošanu Krievijai. Savu artavu pieliek Lietuvas trimdinieks Adamkus – pilsonība Latvijā un Igaunijā esot jādod visiem. Varbūt vēl no eirofondiem piemaksāt?

Nekas, jāraugās uz priekšu, kur pie apvāršņa jau vīd jaunā Eiropas Savienības enerģētikas politika, – tās ietvaros varēšot pelnīt arī Latvija. Ar Latviju jau kādu laiku jāsaprot VDK virsnieki un kompartijas aktīvisti Komogorcevs, Šabašovs, Savickis, Meļņiks un co. Kamēr Šlesers iztausta sabiedrības attieksmi pret pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem, Putins Kremlī jau kuru reizi pārlasa savu tālredzīgo augstskolas diplomdarbu – par Krievijas ietekmes nostiprināšanu, izmantojot enerģētikas politiku.

Un te atkal kā īlens no stūrī iesviestā vēstures maisa spraucas ārā 16. marts – „ka tik kaut kas nenotiek”. Īsti patrioti, kā zināms, šajos pasākumos nemaz nepiedalās, tāpat kā kultūras līmeni jau kādu laiku nosaka pēc mākslas aplaudēt īstajās vietās. Tāpēc Brīvības pieminekli var apjozt ar žogu, bet neaizdedzinātas svecītes (ka tik kāds nepamana!) īstie patrioti var novietot logos pēc tumsas iestāšanās. Tomēr nez kāpēc šķiet, ka arī pēc virsotnes Nr. 16 atdošanas ienaidnieka uzbrukums nebeigsies. Tāpat kā nebeidzās toreiz.

Diez vai tiem piecdesmit tūkstošiem latviešu leģionāru, kas palika kaujas laukos, un arī pārējiem, kas pārcieta Sibīriju un trimdu, vajadzīgi līdzjūtības apliecinājumi (redz, viņus esot piemānījuši, viņi esot upuri). Tā ir ņirgāšanās par cīnītājiem un taisna ceļa gājējiem, kurus nekad neviens nesalieca. Ne pie Mores, ne Kurzemes katlā, ne citās kaujās, cīnoties un noturoties pat pret desmitkārtīgu pārspēku. Jo uzvar nevis tas, kas iekaro svešas zemes, iznīcinot miljoniem savu un citas tautas piederīgo. Uzvar tas, kas nodzīvo savu dzīvi atbilstoši sirdsapziņas likumiem. Pat tad, ja tas ir neērti.

Koka kastē pārāk daudz līdzi nevar paņemt. Dievs dod, lai arī mēs dzīves beigās varētu paskatīties sev acīs un teikt, ka esam to dzīvojuši kā brīvi cilvēki. Savā Latvijā, nevis svešzemniekiem domātā uzvedumā.

P.S. „To, ko abas latviešu divīzijas veikušas kaujas laukos neiedomājami lielā krievu pārspēka priekšā, ir grūti saprast vai aprakstīt. Man nav vārdu, kā jums to izteikt, bet es šo abu varonīgo divīziju priekšā noliecu galvu.”

Vitons,
vēsturnieks un ASV Ģenerālštāba koledžas pasniedzējs, pulkvedis.

Ivo Rubīns
No: http://www.klubs415.lv

Kategorija: Viedokļi | Pievienoja: Janis_A (31.Dec.2008)
Skatījumu skaits: 856
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika