http://www.aisbergs.lv/?p=5868

Pamāti atceroties

VIEDOKĻI 08.02.2009

Vēsturei esot raksturīgas spirālveidīgas paralēles. Ja K. Ulmanis par Latvijas zemi būtu tautai licis maksāt, tad savukārt Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga neiebilda pret Latvijas zemes izpārdošanas akciju, kā to pieprot lielveikalos ar plaša patēriņa precēm, tieši otrādi, prezidente pat mudināja tirgot. K. Ulmanis savas politpārvaldes „maisus” atdeva lielās kaimiņzemes izrīcībai, Vaira Vīķe-Freiberga „čekas maisus” no atvēršanas sargāja ar uzsvērtu centību, ar savu kā prezidentei doto varu aizliedza tos atvērt. Plašsaziņas līdzekļos vieglāk pie vārda tika prezidentes nostājas atbalstītāji, ne tie, kas bija par pagātnes neslēpšanu, morālu attīrīšanos. Laikraksti nenopublicāja vairākus manus rakstiņus, arī pēdējo, kurā skaidroju, kāpēc prezidente tā rīkojās. Ievietoju tagad grāmatā, cerībā, ka grāmatu spēšu izdot: „Ko prezidente glābj?”

Jau otro reizi Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga neparaksta Saeimas pieņemto likumu „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības faktu ar VDK konstatēšanu.” Gribot negribot rodas jautājums – kāpēc neparaksta? Izskanēja vairāk vai mazāk pārliecinoši skaidrojumi. Viens no tiem – neviena cita Austrumeiropas valsts neesot darījusi tā, kā to grib izdarīt Latvijā. Bet nevienā postkomunisma zemē sabiedriskās iekārtas pārmaiņu spicgalā neatradīsim procentuāli tik nospiedošu daudzumu VDK slepeno sadarbnieku, it īpaši no radošās inteliģences aprindām – rakstniekiem, māksliniekiem, žurnālistiem u.c., kā tas izveidojās pie mums. V. V. F. bija tikai Kanādas pilsone un psiholoģijas profesore, kad ap viņu padomju drošības dienesti jau auda savus izpētes tīklus. Uzskatāms apliecinājums tam ir publicētās fotogrāfijas, kurās toreizējā kanādiete iemūžināta smaidīgu un mīlīgu uz Rietumiem palaistu PSRS pilsoņu ielenkumā. Protams, profesore tolaik nezināja, kas stāv aiz viņai blakus stāvošiem, bet šodien prezidente zina un – glābj viņus! Dažs labs pat apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni, lai gan īstenoja destruktīvas, izsakoties latviski, graujošas aktivitātes, un to apliecina mūsu ilglaicīgā atpalicība no abām kaimiņvalstīm – Lietuvas un Igaunijas. Neparakstot likumu, kura mundiera godu prezidente glābj?”

.

Prezidente neparakstīja Saeimas pieņemtos grozījumus valsts drošības likumos, tā vismaz uz laiku apturot „lienošo” valsts apvērsumu. Diemžēl ne jau prezidentes padomnieki ierosināja neparakstīt, šoreiz norādījums nāca no „tālienes”, jo tur saprata Latvijas virzību atpakaļ lāča ķetnās. Tas lieku reizi apliecināja, ka ne jau mūsu centība, izpildot „mājas darbus”, pavēra mums durvis uz NATO plašo zāli un Eiropas Savienības istabu. Latvija būtu tur ietikusi, ja mūsu valdību vadītu vispēdējie „jampampiņi” un pat visa Saeima no tādiem vien sastāvētu, jo bija spēki, kas centās piekļūt iespējami tuvāk bijušās PSRS robežām, iespējami nopietnāk izmainīt globālo situāciju savā labā. Tātad tā nebija mūsu gudrība un „laime” tikt uzņemtiem, tā bija viņu gudrība un „laime”” mūs uzņemt. Un korupcija nesākās Bauskā, Valmierā, Preiļos vai Kuldīgā, bet gan no aizrobežas naskajiem, pieredzes un naudas bagātajiem, globalizētās pasaules viendienīšu tirgonīšiem – pārdot, pārdot, pārdot šodien iespējami vairāk un dārgāk, bet par rītdienu lai raizējas tikai muļķi un daži intelektuāļi…

Laimonis Purs,
No «Aizejot atskaties» 3. grāmatas.

Virsraksts mans.
Juris P.