http://www.aisbergs.lv/?p=8039

Paģiras pēc ballītes

VIEDOKĻI 03.04.2009

Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas Latvijas pastāvēšanas 18 gados esam piedzīvojuši dažādas reformas. Viens no tādiem procesiem bija valsts īpašuma sadale, faktiski šai formai pilnībā sagrūstot 90-to gadu sākumā. Tajā gan ņemt dalību bija lemts pavisam nelielai sabiedrības daļai. Droši vien ievērojami lielākā tautas daļa, kas pie pīrāga netika, būtu arī lielprivatizētājiem piedevusi, ja veiksmīgie darboņi iegūtos līdzekļus ieguldītu ražošanā un būtu devuši pārējiem ar savu darbu iespējas nopelnīt. Diemžēl mums nācās vilties, vērojot tikai no malas topošās elites panākumus smalko aprindu hronikās. Varējām priecāties par ballīti, kurā viena neliela, izredzēta daļa mūsu sabiedrības jautri uzdzīvoja. Tas viss, sevis nominētajiem "sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem” nāca nevis smaga darba rezultātā, bet veiksmīgi "bīdot” darījumus. Droši vien, ja nākamajiem valsts ekonomikas virzītājiem labklājība būtu gūta, sūri grūti strādājot, tad arī mēs šobrīd dzīvotu pavisam savādāk. Šo ļaužu saprašana bija finanses grozīt, kur pēc iespējas ātrāk un vairāk var nopelnīt. Viņu filozofija neparedzēja ilgtermiņa ieguldīšanu tautsaimniecības attīstībā. Tiem izrādījās vienaldzīga gan Latvijas ekonomiskā attīstība, gan tās tauta, ka tikai pašu komforts vairotos. Šobrīd vērojot, kas notiek Latvijā, un aizvadītajos gados risinājušos procesus, jāatzīst, ka esam naivi uzticējušies 90-to gadu valsts privatizācijas galvenajiem ieguvējiem, kas arī veido pie varas esošo mūsu turīgāko pilsoņu eliti.

.

Cilvēciski nepieņemama, bet, vērojot notikumu attīstību valstī, pašsaprotama ir augstāko valsts amatpersonu lojalitāte gan likvidējot cukura rūpniecību, gan tagad izsverot lopkopības iznīcināšanas nekaitīgumu. Pat veicinot vēl nedaudz palikušos Latvijas godprātīgos lauku ražotājus, likvidēt savus ganāmpulkus iekārdinot tos ar Eiropas fondu kompensācijām. Mērķis laikam ir pilnībā no tautas tikuma izskaust darba darītāju garu, nomainot to pret patērētāju, neko nedarītāju ideoloģiju.

Protams, ka šāda valsts attīstība, lai arī cik pievilcīgi tā arī netiktu masu medijos modelēta, beidzot noved pie kraha. Valdība, paildzinot agoniju un padarot par ķīlniekiem sabiedrības visplašākos slāņus - ņem miljardiem lielus kredītus no Starptautiskā Valūtas fonda valsts ekonomikas it kā glābšanai. Tikai jautājums, kā var glābt to, kā nav? Turklāt ņemtie miljardi būs jāatdod atpakaļ. Nevar aizmirst, ka jāatdod būs ar procentiem, kas droši vien ilgtermiņā veidos divtik lielu summu. Man kā šīs valsts ierindas pilsonim, patriotam, kurš godprātīgi strādā, maksā nodokļus un valsts izsaimniekošanas dzīrēs dalību nav ņēmis, kategoriski nav pieņemams, ka par svešu kungu ballīti jāmaksā būs maniem bērniem un varbūt pat mazbērniem! Tiem, kam pagājušie privatizācijas un apšaubāmu lietu "bīdīšanas” gadi bija izrādījušies trekni, arī vajadzētu šobrīd atbildēt par sekām ar savu mantu.

Protams, ka demagogi no valdošajām aprindām nosauks vismaz 101 argumentu, ka ekonomiskā krīze ir bijusi neizbēgama, ka šī raksta autors neizprot sarežģīto situācijas būtību utt. Pēc viņu domām, vislabāk būtu, ja neapmierinātie vispār brauktu prom no Latvijas, kā to jau ir izdarījuši 100 000, pametot Dzimteni, dodoties uz Īriju vai kur citur. Tādu ekonomiskās emigrācijas un demogrāfiskās krīzes katastrofu, kādu valdošo aprindu cinisma rezultātā piedzīvo mūsu tauta pēdējos 15 gados, tā nav piedzīvojusi vismaz simts gadus, lai arī kādas svešas varas ir mūs apspiedušas.

Valsts prezidenta ultimāti Saeimai bija butaforija un šķietama valsts glābšanas darbības imitācija, nevis problēmas risināšana pēc būtības. Neticēšu nevienam, kas sola tikai apārstēt mūsu ekonomiku, kamēr netiks saukti pie atbildības valsts tautsaimniecības sagrāves vaininieki.

KATEGORISKI IEBILSTU, KA MAN UN MANIEM BĒRNIEM BŪTU JĀMAZGĀ NETĪRIE TRAUKI UN JĀATMAKSĀ RĒĶINI PĒC BALLĪTES, KURĀ DALĪBU MĒS NEESAM ŅĒMUŠI!

Guntars Jirgensons
Ceturtdiena, 2. aprīlis (2009)
No: http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/lasitaji_raksta/pagiras-pec-ballites

«AISBERGA» PAPILDINĀJUMS:

Mūsu Saeimas deputāti lieli „taupības principa” cienītāji. Bet ar taupību vien nevar valsti, nevar tās saimniecību uzbūvēt. Ja grib ko ražot, ja grib ražošanu un līdz ar to tautas labklājību pacelt, tad visupirms jāgādā par kapitāla ieguldījumiem ražīgā darbā, ražīgos uzņēmumos. Un ar to mums neveicas! Mēs negribam, t. i. tie, kam noteikšana valstī, negrib mācīties moderno tautsaimniecību. Negribam iet skolā pie attīstītām kultūras tautām… . Mēs gribam paši, bez visas zināšanas, būt gudrāki par visiem pasaules gudrajiem. Un iestiegam arvienu dziļāki dažādu izmantotāju valgos!

Valsts uzņēmumi bija jālikvidē, lai dotu „brīvai uzņēmībai” pilnu vaļu. Un iesākās privātās uzņēmības orģijas - uz Latvijas valsts un tautas rēķina. No sākuma gan apgalvoja, ka dodot vaļu „brīvai konkurencei” uz Latviju plūdīšot ārzemju kapitāli, iesākšoties Latvijas saimniecībā ziedu laiki. Bet labie… onkuļi ar ārzemju kapitāliem kā nenāca, tā nenāca. Tie neticēja Latvijas valstij. Ko nu? Nu iesākās privātās rūpniecības stutēšana un izaudzēšana uz valsts rēķina - ar Latvijas bankas un Finansu ministrijas līdzekļiem!

Tuvāki ieskatoties Latvijas bankrotējušo un arī vēl daudzu, no valsts labvēlības pastāvošu privātu uzņēmumu rīcībā, mēs atduramies ar lielu ieraušanas kāri no vienas un uz gandrīz pasakainu nemākulību no otras puses.

Fragments no profesora Kārļa Baloža grāmatas
«Latvijas saimniecība pie spējīgas un pie nespējīgas valdības»