http://www.aisbergs.lv/?p=4707

Nibiru jeb Planēta X – versija par cilvēka izcelšanos

VIEDOKĻI 10.01.2009

Pastāv koncepcija, atbilstoši kurai cilvēkus radījuši atnācēji no Saules sistēmas "slepenās” planētas Nibiru (arī Niburu) jeb tā dēvētās Planētas X. Vienā no šādām teorijām ir izklāstīta amerikāņu zinātnieka Zakarijas Sitčina darbā ar intriģējošu nosaukumu "Lieta par Ādama citplanētieša gēniem”. Sitčins apgalvo, ka mūsdienu cilvēks ir radies gēnu inženierijas ceļā, bet mūsu visu "krusttēvi” ir annuaki jeb Nibiru planētas iedzīvotāji.

Cilvēka 223 liekie gēni

Atbilstoši jaunākajiem zinātniskajiem datiem, cilvēka genoms sastāv no 30-35 tūkstošiem gēnu, turklāt mūsu gēni par 99% sakrīt ar šimpanzes gēniem un par 70% - ar peles gēniem. Tāpat noskaidrots, ka atsevišķi cilvēka gēni ir identiski ne tikai mugurkaulnieku gēniem, bet arī bezmugurkaulnieku un pat augu, kā arī rauga un pelējuma sēnīšu gēniem. Citiem vārdiem – ģenētika uzskatāmi liecina par cilvēka nesaraujamo saistību ar pārējām dzīvības formām uz Zemes.

.

Tomēr tālākie pētījumi noveda zinātniekus pie negaidītiem secinājumiem. Tika noskaidrots, ka mūsdienu cilvēkam ir vēl 223 gēni, kuri nevienai citai dzīvai būtnei uz Zemes nav sastopami. Līdz ar to pastāv iespēja, ka šie gēni nav nonākuši pie mums tiešas evolūcijas rezultātā. Jāpiebilst, ka vienas bioloģiskas sugas atšķirībai no citas 223 gēni ir gandrīz astronomisks skaitlis un tieši šie gēni dod cilvēkiem divas trešdaļas atšķirību no šimpanzes. Lai atbildētu uz jautājumu, no kurienes radušies šie vairāk nekā divsimts "liekie” gēni, ir izvirzītas dažādas, tostarp arī visai fantastiskas teorij

Reizi 3600 gados

Īsumā Sitčina versija par cilvēka izcelsmi ir šāda. Saules sistēmā eksistē vēl viena planēta, pēc Sitčina - divpadsmitā. (Kopš pagājušā gada Saules sistēmā oficiāli ir tikai astoņas planētas, tā kā šai vajadzētu būt devītajai.) Seno šumeru tekstos tā dēvēta par Nibiru (Šķērsojumu). Noslēpumainā planēta ir trīs līdz četras reizes lielāka par Zemi un tai ir ļoti izstieptā orbīta, kamdēļ ap Sauli planēta apriņķo 3600 gados. Esot savas orbītas pašā tālākajā punktā, Nibiru atrodas trīs reizēs tālāk no Saules, nekā Plutons. Savukārt Saules tuvumā planēta parādās vienreiz gandrīz četros tūkstošos gadu, un tik lielas masas parādīšanās Zemes grupas planētu tuvumā izraisa nozīmīgas izmaiņas gravitācijā.

Uz Nibiru, pēc cita amerikāņu zinātnieka Alana Elforda, kurš piekrīt Sitčina uzskatim, domām, jau pirms 300 tūkstošiem gadu ir eksistējusi augsti attīstīta tehnogēna civilizācija. Pirms 272 183 gadiem atnācēji no šīs planētas, izmantojot Nibiru pietuvošanos Saulei, pirmoreiz izsēdušies uz Zemes. Pēc visa spriežot, viņus esot interesējuši Zemes minerāli. Atbilstoši šai teorijai, pēc 18 tūkstošiem gadu Divupē radās pirmā atnācēju pilsēta – Eridu, bet pēc 25 tūkstošiem gadu citplanētieši sāka derīgo izrakteņu ieguvi Āfrikā.

Citplanētieši kā "dievi”

Darbs raktuvēs bija smags, kamdēļ, acīmredzot, radusies doma piemērot tam aborigēņus. Vienkārši likt Zemes pusmežonīgajiem iemītniekiem strādāt svešinieku labā izrādījās neiespējami, tamdēļ atnācēji ar gēnu inženierijas un klonēšanas metodēm radīja saprātīgo cilvēku. Tā kā tas bija vīrietis, sev līdzīgos radīt viņš nespēja. Klonēšana citplanētiešiem gan drīz vien apnikusi, kamdēļ parādījās Ieva. Radīja viņu, protams, nevis no Ādama ribas, bet no viņa DNS un tas ticis veikts, mainot 23 pārus hromosomu. Ādama un Ievas (dēvēsim tos tā) pēcteči nākošo gadsimtu un gadu tūkstošu gaitā ātri apguva Zemi un no Āfrikas sākā pārcelties uz citiem kontinentiem, vispirms jau uz Tuvajiem Austrumiem.

Zemieši izturējās pret atnācējiem kā pret visvareniem dieviem. Šumeri, piemēram, runāja par "tiem, kas no Debess uz Zemi nonāca”. Atnācēji, protams, visādi sekmēja savu dievināšanu. Pēc Elforda koncepcijas, daudzi senie dievi – Enlils (augstākais dievs), Totis (gudrības dievs), Inanna (Ištara), Marduks un vēl citi, patiesībā bijuši atnācēji no Nibiru. Tie reāli eksistējuši, valdot pār Zemes pilsētām un valstīm, bet nereti nežēlīgi cīnījušies cits ar citu.

Kā jau teikts, Nibiru reizi 3600 gados pietuvojās Zemei, kas nepalika bez sekām. Elfords uzskata, ka 983. gadā pirms mūsu ēras, kad Nibiru nokļuvusi starp Venēru un Zemi tikai nedaudz vairāk nekā 12 miljonu kilometru attālumā, uz Zemes sākās globāli plūdi. Nibiru pievilkšanas spēka dēļ milzīgas ūdens masas tika paceltas atmosfērā, bet pēc tam nolija atpakaļ uz Zemes. Gandrīz visa Zemes civilizācija, kā arī lielākā daļa augu un dzīvnieciska pasaules gāja bojā. Atnācēji, kuri iepriekš zināja par plūdu neizbēgamību, spēra soļus īpaši vērtīgu materiālu saglabāšanai (Bībelē aprakstītais Noasa šķirsts). Vienlaikus cilvēki svešiniekus interesēja maz – to tāpat bija saradies pārāk daudz, un arī "dieviem” tika izrādīts aizvien mazāk cieņas.

Unikālā Heopsa piramīda

Sitčins, pētot senās Divupes pilsētu nosaukumus un izkārtojumu, secinājis, ka tur kādreiz atradies "trīsstūrains nosēšanās koridors” ar kosmisko lidostu Siparē un "dispečeru punktu” Nipurē. Ja caur šīm pilsētām novelk iedomātu taisni, tad tā precīzi 45 grādu leņķī atduras pret meridiānu, kas iet pār  Ararata kalnu. Ar mūžīgajiem sniegiem klātais kalns pēc šīs versijas bijis lielisks orientieris starpplanētu kuģiem. Plūdu laikā visa šī kosmiskās navigācijas sistēma tika nopostīta. Acīmredzot šī iemesla dēļ Bekas ielejā Libānā tika uzbūvēta gigantiska akmens platforma Baālbeka, kas tika izmantota kā atnācēju kosmosa kuģu pacelšanās un nosēšanās laukums. Baālbeka, kā arī Gīzas ielejas piramīdas un Svētās Katrīnas kalns Sinajas pussalā veidoja jaunu starpplanētu navigācijas kompleksu.

Teorijas piekritēji īpaši uzsver Heopsa piramīdas lomu. Ēģiptologu starpā joprojām nav vienota viedokļa par to, kad un kādiem mērķiem tā būvēta. Daudzi uzskata, ka piramīda nav kapenes un tapusi ilgi pirms faraona Heopsa valdīšanas, bet tādi cilvēki kā Sitčins un Elfords nešaubās, ka Heopsa piramīdu cēluši atnācēji, apveltot to ar virkni unikālu īpatnību. Piemēram, tās sānu malu slīpums ir tieši 52 grādi, kas prasa celtnieku augstu meistarību (citām Ēģiptes piramīdām nav tik precīza slīpuma). Raugoties no kosmosa, plakne ar šādu slīpumu ir lielisks gaismas atstarotājs, un piedevām vēl piramīdas apšuvums sākotnēji bija žilbinoši balts.

Tāpat neviens neņemas pateikt, kādiem mērķiem domāti Heopsa piramīdas neskaitāmie gaiteņi, kameras, nišas, vertikālās šahtas utt.. Iespējams, savulaik tur atradies kāds speciāls aprīkojums. Bez tam uz dažiem piramīdas blokiem redzamas akmens apstrādes ar ultraskaņu skaidras pēdas – uz Zemes šī tehnoloģija parādījās tikai XX gadsimtā. Elfords uzskata, ka piramīdā bija milzīgas jaudas enerģijas avots, kas varēja tikt izmantots militāriem mērķiem. Iespējams, sākotnēji tā bijusi sakaru centrs, kā arī kosmiskā bāka. Pēc koncepcijas autora domām, 2700. gadā pirms mūsu ēras, kārtējo sadursmju starp atnācējiem laikā, piramīdas unikālais aprīkojums ticis iznīcināts.

Pēdējais kodolkarš

Tā kā atnācējiem vienalga bijuši nepieciešami sakaru un kosmiskas navigācijas līdzekļi, Baālbekas rajonā tiek būvēta jauna bāka, savukārt Gīzas ielejā par zīmi kara beigām tikusi izveidota Lielā Sfinksa. Savukārt nākošās Jeruzālemes vietā un Sinajas pussalā tapuši jauni kosmiskas navigācijas kompleksi.

Koncepcija arī apgalvo, ka senie šumēri un ne tikai viņi no atnācējiem pārņēmuši daudzas lietas. IV tūkstošgades pirms mūsu ēras sākumā tika likti pamati civilizācijām Ēģiptē un uz Krētā. Sākot ar 2630. gadu pirms mūsu ēras Ēģiptes faraoni pēc atnācēju piemēra sāk būvēt savas piramīdas. Tāpat ap 2800. gadu pirms mūsu ēras tiek datēta  civilizācijas rašanās Indas ielejā (Indostānā).

Tomēr cilvēces attīstības process pēkšņi tika apdraudēts, jo 2024. gadā p.m.ē. starp atnācējiem sācies kodolkarš, kas netieši pieminēts arī Bībelē, vēstot, ka Sodoma, Gomora un citas "nepareizās” pilsētas tikušas iznīcinātas ar uguni un degošu sēru. Kodoltrieciens ticis dots arī pa kosmisko centru Sinajas pussalā, kur vēl šodien zinātāji varot saskatīt tā sekas. Radioaktīvie nokrišņi arī pazudinājuši šumeru civilizāciju. Liels skaits cilvēku gājis bojā, bet dzīvi palikušie pametuši inficētās zonas, dodoties arī uz nākamās Eiropas teritoriju, un aiznesot līdzi saņemtās zināšanas un prasmes.

Trūkst vienīgi pierādījumu

Sitčins un Elfords ir mēģinājuši rekonstruēt pagātni, vispirms jau balstoties uz šumeru ķīļrakstiem, kā arī planetāras astronomijas iespējām, īpaši vēsturisku notikumu precīzai datēšanai. Vienlaikus pastāv būtisks bet – noslēpumaino Nibiru, kas bieži tiek dēvēta arī par Planētu X, tā īsti neviens nav redzējis, un nekādu oficiālu liecību par šādas planētas vai debesu ķermeņa esamību nav.

Kā vienmēr šādos gadījumos, aizvien lielāku izplatību kļūst dažādas sazvērestību teorijas, un internetā iespējams atrast lielu daudzumu informācijas, kuras autori apgalvo ka Nibiru nav redzama, jo to aizsedz Saule (pēc citas versijas tā redzama tikai infrasarkano staru teleskopos), ka tādu valstu kā ASV un Krievijas valdības zina par Nibiru eksistenci, taču slēpj to tautas, lai neizraisītu masu paniku, un ka 2012. gadā (kad pēc maiju kalendāra tiek solīts pasaules gals) Nibiru kārtējo reizi parādīsies Zemes tuvumā, izraisot milzu plūdus, vulkāniskās aktivitātes un citas kataklizmas. Planētas X parādīšanās gan tika solīta arī 1999. un 2003. gados, tā kā katram pašam ir iespējas novērtēt šīs teorijas patiesumu.

No: http://www.2v.lv/index.php/zinatne/34-science/1524-nibiru-jeb-planta-x-versija-par-cilvka-izcelanos
21.12.2008