http://www.aisbergs.lv/?p=6019

Muļķu zemes nacionālās izlases pēdējā brīža iespēja

VIEDOKĻI 11.02.2009

PĀRDOMĀM
No «Cianas gudro» 5. protokola:
Kādu administrātīvās pārvaldes formu gan var dot sabiedrībām, kuŗās viscaur iesakņojusies pērkamība, kur pie bagātības tiek tikai ar veikliem, pārsteidzošiem pusblēžu paņēmieniem, kur valda izlaidība, kur tikumību uztur tikai sodi un bargi likumi, bet ne labprātīgi pieņemti principi, kur kosmopolītiskā pārliecība izdzēsusi dzimtenes mīlestības un reliģijas jūtas? Kādu gan citu valdīšanas formu dot šīm sabiedrībām, ja ne to despotisko, ko es aprakstīšu tālāk? Mēs radīsim pastiprinātu pārvaldes centrālizāciju, lai visus sabiedriskos spēkus saņemtu savās rokās. Mēs mēchaniski norēgulēsim visas savu pavalstnieku polītiskās dzīves darbības ar jauniem likumiem. Šie likumi vienu pēc otra atņems visus atvieglinājumus un brīvības, ko bija pielaiduši goji, un mūsu valdīšanu apzīmēs tik lielisks despotisms, ka tas varēs katrā laikā un vietā likvidēt pretdarbīgos un neapmierinātos gojus.
—————————————————————-

Muļķu zemes nacionālās izlases pēdējā brīža iespēja

Šonedēļ beidzot oficiāli tika pateikts tas, kas patiesībā bija zināms jau labi pasen, taču ko pie varas esošie neuzdrošinājās darīt zināmu tautai – ka Latvijai, rīkojoties ar starptautisko finansējumu, nevajadzētu radīt nepamatotas gaidas sabiedrībā un sociālajos partneros. Cilvēku valodā šī Eiropas Savienības (ES) ekonomikas un finanšu lietu komisāra Hoakina Almunjas frāze nozīmē, ka Latvijas ražotāji, lauksaimnieki un vēl daudzi citi var nelolot ilūzijas, ka kāds kāds gatavojas viņiem palīdzēt, izmantojot starptautisko aizdevumu. Lielāko daļu šīs naudas aizdevēji ir paredzējuši paši sev, t.i – banku sektoram.

Ko tas nozīmē praktiski? Praktiski tas nozīmē, ka pie varas esošie ir iegrūduši Latviju (un tātad ikvienu iedzīvotāju) parādos uz daudziem gadu desmitiem, jo nav ko lolot ilūzijas, ka ar līdz pēdējai iespējai piežmiegtu tautsaimniecību Latvija būs spējīga atdot šādus parādus. Ja šī nauda tiktu novirzīta ekonomikas reālajam sektoram, tad cerības vēl paliktu, taču tā kā naudas ceļi jau ir paredzēti iepriekš, Latviju nākotnē gaida visai drūma perspektīva turpināt naudas aizņemšanos, lai atdotu vecos parādus, utt. Optimistiski nesakarīga premjera un ministru izrunāšanās šo bēdīgo faktu diemžēl novērst nav spējīga. Ticēt šiem apgalvojumiem ir tas pats, kas ticēt Laimes lācim.

.

Reālā situācija ir tāda, ka Latvijas valstiskuma kuģis ar komandu, kas sastāv no vienalga kā, tikai ne no valstsvīriem, braši stūrē tieši virsū krasta klintīm, bet šī kuģa komanda (lasiet – pie varas esošie politiķi), tā vietā lai mēģinātu mainīt kuģa kursu no rīta līdz vakaram stāsta visiem un ikvienam, ka ir paši labākie stūrmaņi pasaulē, un ka labākus par viņiem tāpat neatrast. Tas nekas, ka šī komanda, pārfrāzējot kāda izbijuša politiķa vārdus, ir visīstākā Muļķu zemes nacionālā izlase, kura reālu darbību vietā centīgi nodarbojas ar šo darbību imitāciju un savstarpējo apkarošanos.

Ja kāds vēl nav ievērojis, tad esošā sistēma jau ir bankrotējusi – mehānisms nav spējīgs funkcionēt krīzes apstākļos, kamdēļ tajā nepieciešamas radikālas izmaiņas. Citiem vārdiem – ir nepieciešama jauna Latvijas Republika ar jaunu Satversmi, no kuras izriet arī lielas daļas esošo likumu fundamentāla pārskatīšana. (Viena no mūsu demokrātijas kolorīta dīvainākajām iezīmēm ir absolūti miglaini likumi, pēc kuru pieņemšanas vai katru reizi nākas rīkot skaidrojošas kampaņas, kas īsti ar šo likumu domāts. Pamēģiniet iztēloties, kāds haoss rastos, piemēram, uz ielām, ja ceļazīmes katrs sāktu saprast, kā viņam labpatīk. Likumdošanas sfērā tā nez kādēļ ir normāla parādība, un pāri visam stāv nevis likums, bet spēja traktēt šos likumus par labu sev.)

Ar kaut ko šajā ceļā, protams, ir jāsāk, un šis kaut kas ir ārkārtas vēlēšanas. Arguments par to, ka valsts šajā gadījumā, raugi tikšot iegrūsta haosā, neiztur nekādu kritiku – valsts jau atrodas haosā, un ja nekas nemainīsies, lejupslīde tikai turpināsies, bet beigsies tas viss ar to, ka mūsu "darītāji” beigās nonāks Krievijas apskāvienos, jo neviens cits "kases turētājs” bankrotējušu kantori finansēt nevēlēsies. (Tā nav pabaidīšana no sērijas "Krievi nāk!”, bet gan pavisam loģisks secinājums – Kremļa sliekšņus jau slīpē Vidusāzijas republikas ar Kirgīziju priekšgalā, turpat klanās arī Ukraina, utt. Cena par piedošanu un aizdošanu ir pamatīga, taču ko padarīsi, ja citur vairāk nav kur iet?)

Savukārt kas attiecas uz valsts glābšanas kandidātiem šajās ārkārtas vēlēšanās (bet ja vien valsts prezidents ir spējīgs turēt savu vārdu, tad šādām vēlēšanām ir jānotiek), tad no tiem jāprasa konkrēts plāns kā Latvijai izkļūt no krīzes. Un garantijas, ka no ārvalstīm netiks aizlienēta nauda, kura tiek izmantota nevis Latvijas ekonomikas un cilvēku, bet gan skandināvu pensionāru stutēšanai, kā arī garantijas, ka šī nauda tiek izmantota sabiedriskā labuma vārdā. Pagaidām Latvijai vēl ir iespējams vienkārši neizmantot to aizņēmuma daļu, kas nav paredzēta reālās ekonomikas sektoram. Un pagaidām vēl ir iespējams aizņemties arī vietās, kur netiek izvirzīti nekādi nosacījumi, ko ar aizlienēto naudu darīt, jāspēj tikai tā atdot. (Piemēram – lietuvieši pašlaik risina sarunas ar Persijas līča naftas valstīm par savas ekonomikas atbalstīšanai nepieciešamajiem līdzekļiem.) Taču tas viss ir pagaidām – jo tuvāk nāk krasta klintis, jo šīs iespējas samazinās.

www.2v.lv
No: http://www.2v.lv/index.php/apskati/40-apskati/2307-muu-zemes-nacionls-izlases-pdj-bra-iespja
10.02.2009.