Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Viedokļi

Latvijas valsts Prezidenti

http://www.aisbergs.lv/?p=718

 

Latvijas valsts Prezidenti

VIEDOKĻI 08.10.2008

 

Pirmskara Latvijas Valsts prezidenti ir pietiekami plaši un kopumā objektīvi izvērtēti, krasākas atšķirības paustas par Kārli Ulmani, jūsmīgiem slavinājumiem liekot pretī vēstures rūgtos faktus, un pamazām arī viņa personība iegūst atbilstīgākas aprises. Tas pats notiek ar Valsts prezidentiem atjaunotās neatkarības gados, un Laiks – mērauklu mēraukla – sniedz aizvien izsvērtāku labā un sliktā samērojamību.

Nešaubos, sadzīviskā jomā katram no trim prezidentiem – Guntim Ulmanim, Vairai Vīķei-Freibergai un Valdim Zatleram – piemīt cildināmas rakstura īpašības, jo bez tām viņi nebūtu virzījušies un līdzcilvēku virzīti aizvien atbildīgākā darbā un sabiedriskos pienākumos. Personīgi viņus nepazīstu, tomēr esmu sekojis viņu publiskām runām, politiskai nostājai. Mani vērtējumi būs sašaurināti un vienam otram subjektīvi nepieņemami, tomēr balstīti faktos, salīdzināmi.

Ko var sacīt par pēkšņi Valsts prezidenta pilī vai stumšus iestumto Gunti Ulmani? Vispirms viņš pabēga no tēvabrāļa Kārļa Ulmaņa dzimtas uzvārda, pārvēršoties par Gunti Rumpīti. Nenosodīsim par šo izvairību. Staļinisma laikā visi piesargājās kā vien prata, slēpa, ko vien varēja noslēpt, noklusēja, vairījās. Tomēr Guntis Rumpītis iestājās komunistiskajā partijā, lai gan tieši tā viņa slaveno tēvoci aizvizināja uz Krievijas plašumiem un pazudināja, ka pat kapa vietu joprojām neatrast. Ja kaimiņi nezināja dzimtas uzvārdu, tad čekai nenoslēpsi, un partija Rumpītim pavēra durvis uz direktora krēslu Rīgas rajona – kā toreiz sauca – rūpkombinātā; noliedzot senčus bija iegūta uzticība.

.

Šim saimnieciskajam uzņēmumam ir slavena vēsture, tās direktors pagājušā gadsimta piecdesmitos gados bija „nopircis” pat tik augsta ranga vadītāju kā LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona komitejas pirmo sekretāru Paško. Pēc tā laika likumiem viņam draudēja nāvessods. Paglāba Arvīds Pelše, jo Paško visdedzīgāk bija „atmaskojis” CK plēnumā Ed. Berklavu un citus nacionālistus. Rūpkombināta direktors – liela, spēcīga auguma vīrs, ja atmiņa neviļ, uzvārdā Losbergs, kukuļoja un iedoto sīki atzīmēja savā kabatas piezīmju blociņā, uzvārdus, summas. Neapgāžamu pierādījumu spiesta tiesa piesprieda Paško 13 gadus, Daugavpils cietumā iecēla par brigadieri. Amatā visaugstākais kukuļņēmējs izrādījās CK otrais sekretārs Gribkovs, viņš paglābās, pareizāk, partija paglāba Krievijas plašumos. Tā sauktie rūpkombināti tolaik apvienoja frizierus, drēbniekus, kurpniekus, šuvējas, santehniķus, sīkražotājus utt. un, vairāk vai mazāk nelikumīgi darījumi tajos bija ierasti. Kā dzīve apliecināja, arī padomju režīmā priekšnieki prata iedzīvoties uz darba darītāju rēķina.

Ar komunistiskās partijas biedra karti kabatā un padomju plānveidīgās ekonomikas mazspējas pieredzi, sadzīves pakalpojumu rūpkombināta direktoru Gunti Rumpīti atdzīvinātā Latvijas zemnieku savienība pārvērš par Gunti Ulmani un ar uzvārda palīdzību nobruģē ceļu uz Valsts prezidenta pili. Savu spēju un varēšanas pašapzināšanās vienam dota vairāk, otram mazāk. Kārdinājums vilinošs kā nektārs. Izvirzītais pats neatsacījās, arī tas ir cilvēciski saprotams. Šajā gadījumā pamata vaina meklējama atmodas līdera dzejnieka Jāņa Petera darbībā, pirmkārt noklusējot neatkarības atjaunošanas aizkulišu darījumus un „ietekmes aģentu” centienus aizšķērsot patiesi nacionālu patriotu izvirzīšanu valsts pirmajos posteņos. Latvijā tas izdevās vissekmīgāk. Kā rakstīju savās atmiņu atspulgos par noklusēto un viltniecisko, Aizejot atskaties, atjaunotās neatkarīgās Latvijas vadībā nedrīkstēja izvirzīties Jānis Peters, Ivars Godmanis un Jānis Jurkāns. Arī pirmais Valsts prezidents tad būtu cits. Vai tiešām latviešu nācijā nebija daudz atbilstīgāku kandidātu?

Bija!

Tūlīt atsakos no kareivīgā pretkrieviskā nacionālkomunista Eduarda Berklava, viņa raksturs pārāk šķautņaini ass, tiešs, konfliktus raisošs, nediplomātisks. Jo tikai tāda rakstura patriots Dāvids spēja iedrošināties nostāties pret padomju režīma žēlastību nepazīstošo Goliātu. Katrs laikmets prasa savus varoņus, katrs laikmets mēra ar savu olekti. Atsakos arī no ārsta anesteziologa Georga Andrejeva, Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāta, Starptautiskās reanimatoloģijas biedrības korespondentlocekļa, jo karjeras dēļ – kā pats atzinās, tā apliecinot savu godīgumu – bijis spiests sadarboties ar padomju drošības orgāniem.

Bet… tas nav godmaniskais „bet”, aiz kura pazuda no Latvijas vagoni ar naudu, sabruka rūpniecība, pietiekamā spēja pašapgādāties ar lauksaimniecības produktiem un pat kapsētu pieminekļu metāli tika izlauzti, – šoreiz nosaukšu citu ārstu, labu speciālistu, daudzu patriotisku, ar zemtekstiem dāsnu publikāciju autoru, tātad jau ar rakstiskiem apliecinājumiem tam mērķim, kuru pirmais – gan dzēlīgi ironiski – noformulēja avīzē „Dūna-Zeitung” baltvācu vēsturnieks E. Serafims: „Latviju latviešiem” vai kā šodien sakām – latvisku Latviju! Par šo ārstu nevajadzētu dažiem slepus Zooloģiskā dārzā gandrīz vai zooloģiski vienoties, viņš saņemtu simtiem ārstu, tūkstošiem pacientu, desmitiem tūkstošu lasītāju atbalstu.

Terapeits Ilmārs Lazovskis!

Lūk, latvietis, kas varēja būt pirmais Valsts prezidents pēc neatkarības atgūšanas. Ap viņu padomniekos un konsultantos neapliptu stukačiņi, kurus prezidenta pilij nedrīkstēja pat tuvumā laist.

Varēja nosaukt vēl citus. Kāpēc nenosaucām? Ceru, ka dzejnieks Jānis Peters vismaz savos memuāros atstās atbildi.

Vēsturē tapa ierakstīts Guntis Ulmanis. Vēsture ne vien saglabā vārdu un uzvārdu, tā saglabā arī rīcību, faktus. Kā neatkarību atguvušajā Latvijā pirmais Valsts prezidents steidzās apliecināt savu politisko nostāju? Viņš neparakstīja „Tēvzemes un brīvības” tolaik Saeimā patriotisko deputātu rosināto un Saeimas pieņemto likumu par pilsonību un valsts valodu. Latviešu nācijas visbūtiskākā aizsardzība saņēma graujošu triecienu, no kura mēs pēc 20 gadiem nevaram un nespējam attapties. Brīvas demokrātiskas izvēles apstākļos ievēlēts prezidents piekāpjas latviešu valodas nicinātājiem un nīcinātājiem! Dīvaini! … Toties viņš piedalījās bankas „Baltija” prezidenta A. Laventa 5 gadu jubilejas rautā Rundāles pilī. … Kaut gan 1980. gada 1. novembra laikrakstā „Cīņa” bija izlasāms raksts „Rūsa” – par 19 gadus veco rīdzinieku Aleksandru Laventu, kas pamanījies „eksporta-importa” operācijās tirgot dzīvsudrabu, kaviāru, džinsus, ikonas, zeltu, briljantus, izmeklēšanas lieta vien aizņēmusi 22 sējumu 6600 lappuses.

Vai Valsts prezidents nelasa avīzes? Tad ko dara konsultanti un padomdevēji?

Nobeigumā vēl tikai, kā Guntis Ulmanis pēc tik augsta amata un tik daudziem politikā aizvadītiem gadiem izvērtē Latvijā notikušo? Viens citāts no avīzes „Vesti” (21.12.2007.) :

„Katrs, kas nebija slinks, tad izmeta atkritumus, kuri bija viņā pašā, un kliedza: krievi, brauciet uz Krieviju (..), bet Latvijā drīkst palikt tikai latvieši, un arī ne visi, bet vienīgi īsteni nacionāļi! Laiks parādīja, ka šie nacionāļi – nav iedzīvotāju labākā daļa. Deviņdesmito gadu sākumā latvieši ļoti pārapdrošinājās, lai saglabātu, tā teikt, nacionālo neatkarību.”

Savukārt par divkopienu valsti, kāda pagaidām ir Latvija, šajā pašā avīzē viņš mierina, ka „(..) vesela virkne valstis parāda piemēru, ka ne katra divkopienu valsts – tas ir slikti.”

PSRS disidents un rakstnieks ar pasaules vārdu Aleksandrs Solžeņicins dokumentāli izcili bagātajā apkopojumā Kopīgi divsimt gadi („Dvesti ļet vmeste”, 2002, Maskava) raksta:

„XX. gadsimta sākumā, kad Eiropa šķita pienākusi pie vispārējas izpratnes sliekšņa, neviens nespēja paredzēt, ar kādu sensenu spēku tieši šajā gadsimtā uzliesmos visu pasaules tautu nacionālās jūtas. Un pēc gadsimta mēs visi esam pārsteigti, ka notiek nevis nacionālo jūtu atmiršana (kā mums internacionālisti-sociālisti simts gadus dzina galvās), bet gan – nostiprināšanās.”

Un tas ir saprotams. Cilvēcei dota tikai viena iespēja – izdzīvot kā nacionālām valstīm vai – noslīkt globalizācijas okeānā, pa kuru kādu brīdi paplunčāsies reliģiska fanātisma pārņemtie un no bada un slāpēm bēgošie. Kādu brīdi, jo – kas nespēj salabot sava dzimtā mitekļa jumtu, tas jo mazāk to spēs uz pasaules jumta…

Pēc neatkarības atgūšanas pie mums notika gandrīz vai prātam neaptverama materiālo vērtību – kā mēs teicām – pri(h)vatizācija vai kā rakstīja Rietumu prese – valsts nolaupīšana. Viens no zinošākiem „tumšā procesa” speciālistiem un sava amata patriots policijas ģenerālis Aloizs Visvaldis Blonskis atmiņu grāmatā raksta:

„Tāpēc patiesībā mēs nekad vairs nespēsim izsekot visām nelikumībām, kas notikušas deviņdesmito gadu sākumā. Ar laiku vienīgi pamazām apjautīsim, kādi ir šo zaudējumu apjomi, kurus valsts un sabiedrība cieta dīvainās tuvredzības dēļ. Un es varu droši pateikt, ka tie ir tik grandiozi, ka vienkārši cilvēka prātam neaptverami. Jau tagad, kad esam apjautuši tikai nelielu daļu no visiem šiem nodarījumiem, šermuļi skrien pār kauliem.

Kāpēc to pieļāva? Kas to pieļāva?

„Es tiešām nezinu – tas viss notika aiz naivas tuvredzības, sak’, brīvā Latvijā nu tik visi rūpēsies par tautas labklājību un neviens nebrauks valsts kabatā? Vai arī tur apakšā bija smalks, mērķtiecīgs aprēķins? Varbūt šī nostāja kaut kādā veidā tika uzspiesta no malas?

„Ja mūsu likumdevēji būtu sākuši nevis ar ekonomisko brīvlaišanu, bet gan mēģinājuši ekonomiku vispirms sakārtot, radot tai attiecīgu likumdošanas bāzi, radot institūcijas, kam jāgarantē, lai tie likumi tiktu pildīti, tad situācija būtu pavisam cita.”

„Barbarisku Latvijas mežu izlaupīšanu, es savādāk to nosaukt nevaru, un kokmateriālu eksportu.”

Lietuvas kardināls un Viļņas arhibīskaps Audris Jozs Bačkis, paglābiņu no čekas guvis Rietumos, atgriezies Lietuvā konstatēja:

„Netaisnīga bijusi arī bijušo īpašumu atdošana.”

Salīdzinot ar brāļu tautu, tautsaimnieciski Latvija tika sagrauta vēl jūtamāki. Neieklausījās iebildumos, kādus, piemēram, izsacīja Ed. Berklavs, it īpaši pret zemes brīvu pārdošanu, viņš rekomendēja nesteigties, sākt ar zemes nomu – uz 25 gadiem, 50, kaut vai uz 99, lai tā paliktu Latvijas un tās pilsoņu īpašums. Ja brīvu rīcību ar zemi mēs sāktu, teiksim, 2010. gadā, tad finansiālie ienākumi būtu kā norvēģiem no naftas, mēs dažos gados sasniegtu Skandināvijas valstu līmeni.

Galvenie vaininieki?

1994. gada 23. maijā toreizējais Latvijas bankas prezidents Einars Repše, neliekoties ne zinis par privātbanku spekulācijām, bijušais LKP CK instruktors Ojārs Kehris, kurā vadošā darbošanās Latvijas ekonomikā vēl tikai gaida patiesību, un globāli domājošais jurists Egils Levits nāca ar kopīgu aicinājumu izbeigt mums „sava kaktiņa, sava stūrīša” zemniecisko ideoloģiju. No A. Repšes mutes izlidoja spārnotais teiciens „zemi aizvest no Latvijas nav iespējams”, droši vien izlidoja tāpēc, ka pats bija diendienā pārņemts ar personīgās lidmašīnas apbrīnu un tās pilotēšanu. O. Kehris aiz mīlestības sāka virzīties uz jaunu laulību ar Zviedrijas latvieti Ilzi Brands, kas, kļuvusi par Ilzi Brands-Kehri un atgriezusies tēvzemē, sāka uzkrītoši centīgi pamācīt nepārkāpt krieviski runājošo cilvēktiesības. Egils Levits diemžēl laikam bija aizmirsis ebreju centienus pēc savas valsts un tās praktisko īstenojumu: 1903. gadā tika nodibināts – kā tolaik rakstīja – „Žīdu nacionālais fonds” ziedojumiem, lai iepirktu zemi Palestīnā, tātad nostiprināja „neatsavināmo īpašumu”, 1921. gadā nodibināja Palestīnas uzbūves fondu, lai atkal iepirktu zemi. Izraēla kā valsts vēl nebija, bet ebreju nopirkta zeme šajā teritorijā jau bija.

Mums bija valsts un – sākām tās iztirgošanu.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis gluži nemanot pats bija iesaistījies nekustamo īpašumu tirgū, saimnieciskā pieredze viņam bija no padomju rūpkombināta laikiem.

Diemžēl sekotāja valsts augstākajā amatā Vaira Vīķe-Freiberga pieslējās iztirgotāju pusē, vienā no savām klasiskākajām runām skaidrojot, cik tas ir pareizi un lieliski, ja nu beidzot pat mūsu lauksaimniecības zemi var pirkt dāņi un mēs varam Dānijā darīt to pašu… Īsti amerikāniska domāšana. To savulaik apliecināja ASV pastudējošais Kārlis Ulmanis, kā ar zobiem iekožoties pārliecībā, ka par zemes reformas rezultātā muižniekiem atsavināto zemi mums bijušajiem īpašniekiem iekarotājiem tomēr jāatlīdzina , jo – īpašums ir svēts! Viņam neizdevās likt mums samaksāt miljardus, bet VVF ar savu parakstu atļāva pirkt katram, kam vien nauda, bet nauda visvairāk – Krievijas „biezajiem” un globalizētajiem „rausējiem”. Latvijas tautas īpašums vairs nebija svēts! Ne aldziņas un pat ne nesamērīgās ierēdņu lielalgas Latviju izvirzīja inflācijas pirmrindniekos Eiropā, cenu skrējienā augšup, bet gan – latvju zemes izpārdošana! Jā, jā, kā īsta sezonas izpārdošana apakšveļas veikalā! Lētāk un ātrāk! Par iespēju „točkā” tikt pie dziras pudeles!

Vieglā naudas plūsma no kabatas kabatā izsēja korupcija dīdzīgo sēklu, tā dīga un vairojās, sazaļoja. VVF šo nezāli vajadzēja labi pazīt, neatsaukšos uz Rietumu, arī amerikāņu literatūras klasiķiem, tikai viens citātiņš no manis pieminētā Hovarda Fāsta romāna Sailass Timbermens:

„Savu pirmo vīna glāzi iedzēru, atzīmējot uzvaru, ko svinēja mans tēvs, kopā ar pilsētas galvu un vietējo baņķieri Tomu Randolfu, viņi bija sametuši un iedevuši trīsdesmit tūkstošus dolāru lielu kukuli gubernatoram un četriem likumdevējas sapulces locekļiem, lai tie atļauj iepirkt nevērtīgu zemi pie ūdens noteces, kur bija paredzēts uzcelt ūdenskrātuvi, un, pēc tam šo zemi pārdodot, katrs no viņiem iebāza kabatā ap pusmiljonu sabiedrības naudas. Tas bija tikai ieskrējiens, sākums…”

Vērtējot savu kā Valsts prezidentes veikumu, VVF sacīja:

„Esmu darījusi visu iespējamo, lai iespaidotu lietas, kuras, manuprāt, bija jāiespaido.”

Vai zemes tirgu Latvijā nevajadzēja piebremzēt? Novērst tik brīvus un nekaunīgus, nodokļus nemaksājošus spekulatīvus darījumus? Uzdzīt ekonomiku pa inflācijas visstāvākajām kāpnēm?

VVF svarīgāks bija savs paštēls, it īpaši aiz robežām, ne latviešu nācijas izdzīvošanas apstākļi Viņa pat pasliktināja latviešu valodas statusu, nerunājot nemaz par to, ka tieši prezidente varēja apcirst divvalodības melno pakaļ velkošos asti

VVF izvairījās pat personīgi tikties ar nacionālāk domājošiem. Drūmi. Ne reizi viņa neiedrošinājās satikties ar Ed. Berklavu, pat atsūtīt vienu ziedu viņa bērēs, tā padodamās dzejnieka un berklavistu nicinātāja Jāņa Petera ietekmei. Aizvien vairāk uzzinām, kas katrs bijis, un tagad zinām, ka VVF izvirzīšana par Valsts prezidenti nebija akla nejaušība. Izvirzītājos rosījies pat jurists Jānis Škaars, bijušais LKP CK instruktors, kas pamanījies sevi pasniegt gandrīz vai kā „nacionālu cīnītāju”, jo tie, kurus viņš kā „Literatūras un Mākslas” ilggadīgs redaktors nedrukāja, jau ir miruši un dzīvie klusēja.

Psiholoģijas profesore no Kanādas tika ilgi svērta un pārsvērta, viņas psiholoģiskais portrets caurskatīts kā dzidrināts stikls. PSRS slepenie dienesti ārzemēs pieprata savu darbu. Jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados VVF „aplipināja” ar „informācijas avotiem”, lai pietiktu datoru programmu noslēpumiem, pie kuriem strādāja viens no viņas ģimenes. Kļuvusi par Valsts prezidenti un guvusi pieejamību „čekas maisiem”, – viņa saņēma psiholoģiski pamatīgu triecienu:: visi, nu tikpat kā visi, kas ap viņu grozījās, smaidīja, mīlīgi čaloja, cildināja un šķita kā balti nacionālie eņģelīši… visi, gandrīz visi sabāzti netīrajos „maisos”…

Tieši VVF, neparakstot Saeimas pieņemto likumu par bijušo VDK sadarbnieku lustrāciju, satura izbēršanu uz atklātības galda, tā piespiežot uz pašattīrīšanos ,– veicināja netīro spēļu dalībniekus turpināt paslēpes. Prezidentes padomniece juridiskos jautājumos neparasti ātri tika pie vairāku desmitu tūkstošu latu dārgā „JaguarXK8”. Par krievu valodas tulku ierīkojās VDK virsnieks. Ja nenotiktu masu saziņas līdzekļu iejaukšanas, tad par prezidentes kancelejas vadītāju kļūtu Latvijas PSR prokurors, kas pārraudzīja VDK darbošanos.

Sena gudrība atgādina – pasaki, kas ir tavi draugi, un es zināšu, kas esi tu pats. Modernizējot teicienu, saturs neizmainās – pasaki, kas ir tavi padomnieki, un es sapratīšu, kas esi tu pats…

„Nacionālie varoņi” joprojām saglabā „nacionālo oreolu”, lai gan šiem „lāčplēšiem” pēdiņās, izrādās, sen jau nebija savu ausu, bet gan atsūtītās „beigtā ēzeļa”…

Likteņupes Daugavas ūdeņi plūst pāri Staburagam un gar Rīgu joprojām saduļķoti, lai gan drīz būs 20 gadi aizvadīti savā neatkarīgā valstī. Nesen avīzēs izskanēja aicinājums „padarīt visu, kurā dzīvojam, tīrāku, latviskāku, zaļāku sakoptāku.” Latviskums iespiests starp tīrību un zaļumu! Sīkums, bet – raksturīgs vāja patriotisma apliecinājums. …

Trešo Valsts prezidentu daži ietekmīgie izvēlējās, sēžot Zooloģiskā dārzā, un Saeima nobalsoja – par ārstu Valdi Zatleru. Ārstiem jādod Hipokrāta zvērests – balts, melns vai dzeltens, tīrs, nemazgājies vai ārēji atbaidošs, vienalga, ārstam jāārstē visi. Prezidentam kā savas nacionālās valsts politiķim ir citi pienākumi un citas prasības. Kā mediķis viņš var sarunāties ar pacientu vairākās valodās, bet kā prezidentam viņam savā valstī jārunā publiskā telpā tikai valsts valodā. Viņam jāzina un jāprot izvērtēt valstī notiekošais. Vietējie laikraksti krievu valodā, arī radio un televīzijas programmās nepārtraukti apšauba Latvijas okupācijas faktu, pieprasa visiem dod pilsonību, ieviest otru valsts valodu, un reizēm izteicieni ir tik pretvalstiski, ka daža laba zeme tādus izraidītu no savas teritorijas. Taču Valdim Zatleram tas viss šķiet nenozīmīgi, jo tikai tad var pāri lūpām pārvelties vārdi:

„Es vienmēr no visas sirds esmu uzskatījis, ka krievu žurnālistika ir pati labākā Latvijā.”

Latvijā! Labākā!

Jā, apmelošanā, lielkrieviskā šovinisma kurināšanā, „hansu” un „suņu valodas” apsaukāšanā.

Mūsu valsts ir slima. Pārpilna ar tās nīdējiem un miljonu rausējiem savās kabatās. Tā būtu jāārstē pat ar politiski ķirurģisku iejaukšanos. Kas to darīs, ja pats prezidents neredz trombozi valsts kājās? Knapi velkamies Eiropas astes galā. Pietiek kādam atnākt ar naudu, lai mēs likvidētu citu aiz citas ražošanas nozares, pat savu ekoloģiski tīrāku pārtikas ražošanu, cukurrūpniecību ieskaitot. Lielveikali glābs! Tajos viss lētāks! Kladzina reklāmas. Līdz nokļūstam pie rūgtās patiesības, ka vislētāk ražo un – ja vien neliek šķēršļus Brisele regulas un vietējās mafijas gluži fiziski draudi – vislētāk pārdod zemnieks.

Civilizācija sākās ar zemnieku, kam pievienojās brīva tirdzniecība. Bez zemniecības un brīvas tirdzniecības steidzamies pretī bojāejai. Globalozācija nosmacē civilizāciju. Kādas var būt cilvēktiesības, ja samīda tautas pastāvēšanas tiesības? Globalizācija baro liekēžu armiju. Tā ir varena, neuzvarama, bet – akla. Neredz savu kapakmeni.

Vai Latvija sagaidīs Valsts prezidentu, kas palīdzēs mums saglabāties līdz Eiropas kopīgām beigām? Valsts prezidentu ar stingru mugurkaulu! Kam netrīcēs ceļi, ja apturēsim viesstrādnieku straumi, ja referendumā nobalsosim par lata dzīvību, pat par izstāšanos no Eiropas Savienības! Reiz mums bija pasaulslaveni strēlnieki. Cerēsim, ka būs arī pasaulslaveni politiķi Lāčplēši. Jā, civilizācijai atpakaļgaitas nav, tomēr varam neskriet kā pirmie uz eiropejiskās kapsētas pusi.

Laimonis Purs,
papildinājums grāmatai «Aizejot atskaties-3»
29.04.2008.

.

Teksta saīsinājumi un izcēlumi - mani.
Juris P.

Kategorija: Viedokļi | Pievienoja: Janis_A (31.Dec.2008)
Skatījumu skaits: 963
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika