Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Viedokļi

Latvijas scenārijs

http://www.aisbergs.lv/?p=9567

 

Latvijas scenārijs

VIEDOKĻI 19.06.2009

 

Scenārijs ir literārs darba, kurā pārliecinoši izklāstīts iecerētās filmas, lugas vai operas sižets, notikumu norise, darbojošies spēki un personāži, dots ticams izejas punkts darbības aizsākumam un turpmākai virzībai, un nobeigumā – laimīga vai traģiska – neizbēgamība. Ir vēl otri – politiski valstiskie scenāriji. Ja skatuvei un ekrānam domātos var palabot, papildināt, pat pavērst atpakaļgaitā, tad politiskie scenāriji nepakļaujas labojumiem, notikumi kūleņo uz priekšu, kā no kalna gala ieripināts apaļš akmens.

Visā pasaulē visām valstīm, ieskaitot Latviju, ir katrai savs scenārijs.

Tautas atmodas naivuma pakalnā pakāpušiem šķita: pēc kariem, posta, revolūcijām un visām citām nedienām, Latvijai 20. gadsimta pēdējā desmitgadē beidzot uzsmaidījusi neatkarības un taisnīguma saulīte. Atliek tikai sildīties. Lāčplēšu laikmets palicis pagātnei, šodien nepieciešams vien Lāčplēša ordenis, ko jo dāsni karināt pie krūtīm. Sakarināja daudziem. Spīguļot spīguļoja. Spožums bija tik spilgts, ka tautas lielākā daļa nepamanīja Melno bruņinieku rokam un izrokam Daugavas krastos tik apjomīgu bedri, kurā pēkšņi iegrūda mūs visus, sākot no jaunpiedzimušā pirmā kliedziena līdz sirmgalves pēdējai nopūtai, aizejot tālajās veļu gaitās…

2,3 miljoniem iedzīvotāju uzlikts parādjūgs – 7,5 miljardi… Nē, ne rubļi, kā visticamāk būtu jānotiek pēc pusgadsimta staļiniski-hruščoviski-brežņeviski eksperimentālās saimniekošanas, bet gan – 7,5 miljardi eiro, kaut gan iedzīvotāju vairākums nav pat ne soli spēris ārpus savas zemes robežām.

.

Pats savā mājā pēkšņi esi kļuvis nabags! Vēl trakāk – pa istabas logu redzi pagalmā ieripojam sarkanā džipā parādu piedzinēju! Ņēmis neesi, bet – maksā ragā!

Drūms ir Latvijas scenārijs.

Bijām trīs Baltijas māsas, trīs Baltijas bāleliņi! Latvija viducī, vienus sānus piesargā igaunīši, otrus – leitīši. Tad kas mūs izrāva no trijotnes? Taču ne jau pasaules finanšu blēži! Tad kopā ar mums bedrē tupētu lietuvieši un igauņi, nepiedāvātu veselu miljonu palīdzībai! Kāpēc tieši mūsu valstij ir tik drūms liktenis? Beidzot jāsāk vismaz vaicāt, kuri ir Latvijas scenārija autori? Baltijā bija kopīga politiskā un sabiedriskā atmoda, kopīga rokās sadošanās Baltijas ceļā, viss saskanīgs un vienots, visi no tām pašām „padomju šmucēm” izķepurojušies, bet… Latvija viena bedrē uz paaudžu paaudzēm!

Lietuvā un Igaunijā ātri attīrījās no saviem viltus patriotiem, no slēptās pagātnes netīrības, vispirms tāpēc, ka tur to divkosīgo gružu bija ievērojami mazāk. Lietuvas pirmajā valdībā pēc neatkarības atgūšanas gan arī kādu laiciņu grozījās bijusī PSRS drošības dienestu ārštata sadarbone, tomēr drīz viņa tika aizvirzīta aizkulisēs. Igauņi arī pieprata attīrīties. Bet mēs? Mūs nepārtraukti mudināja un joprojām mudina aizmirst pagātni.

Latviešu dramaturgs un ilggadējais RS priekšnieks Gunārs Priede dienasgrāmatā «Mans 1984. gads» ar neslēptām skumjām atvadās no amata, gaisā jau virmoja trešā atmoda, bet viņam, paklausot kāda tautas dzejnieka un kādas tautas rakstnieces striktam ieteikumam, jāatbrīvo krēsls Jānītim, kuru – raksta G. Priede – „esmu atšifrējis, turklāt jau sen.” Diemžēl vēl šobaltdien Jāņa Petera „otrā dzīve” nav atšifrēta, lai gan ir pat publikācijas. Modris Ziemiņš grāmatā «Trešā atmoda», kuru sen vajadzēja iekļaut skolu mācību programmās, skarbi un tieši jautā: „Visi viņa (t.i. Jāņa Petera) apzinīgie gadi saistīti vai bijuši saistīti ar Latvijas likteni, bet kur un kad J. Peters ir asi iestājies par latviešu tautas svarīgiem izdzīvošanas jautājumiem savā zemē? Diemžēl es savos arhīvos tādus rakstus un runu tekstus neatrodu.”

Pat „visgraujošākās atklāsmes” – kā raksta akadēmiķis Jānis Freimanis grāmatā «Visu vēju virpuļi» – palikušas bez rezultāta, pagaisušas. „Tā 04.10.2000. „ – turpina akadēmiķis – „pirmo reizi publiski tika pateikts, ka LR pirmais premjers Ivars Godmanis, kuru es allaž esmu turējis ārpus katrām aizdomām, esot bijis reģistrēts VDK uzreiz divās – 2. un 3. nodaļā, bijis ar divām „kličkām”” (konspiratīvām iesaukām). Profesors Ervīds Grinovskis grāmatā «Lai nenosarkst dzimtenes smilts» atceras – „ar zināmu novēlošanos Tautas frontes vadībā pēkšņi parādījās Ivars Godmanis.” Tātad čekas slepenībā ieslēptais kļūst par atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmās valdības galvu. „Pieņemamā telpā” – kā pastāsta savos memuāros VDK ģenerālis Edmunds Johansons – „dzēru kafiju ar Godmaņa palīgu, bijušo VDK darbinieku Bunku”, bet, aizlidojis Maskavā, Johansonu pats PSRS VDK priekšnieks Vladimirs Kručkovs informē: – „Ivars jau zvanīja man, domāju, ka jūs sastrādāsieties.”

Godmaņa pirmajā valdīšanas reizē nudien tika „sastrādāti” zili brīnumi, sākot ar Latvijas naudas aizsūtīšanu dzelzceļa kravas vagonos uz Maskavu, krāsaino metālu eksports pat no kapsētu pieminekļiem un valūtas maiņas uzticēšana V. Kargina firmiņai „Parex”…

Tas viss – jau sen zināmais! – tomēr nekavē Valsts prezidentu V. Zatleru uzticēt Godmanim atkal kļūt 2007. gadā par premjeru, lai gan arī tas nav noslēpums, ka Godmanis sadevies roku rokā ar Jāņa Petera, kā krusttēva, dibinātās Latvijas Pirmās partijas vadoni Aināru Šleseru.

„Politikā A. Šlesers ienācis no tā saucamām „farčovščiku” aprindām” – lasām Modra Ziemiņa grāmatā «Trešā atmoda», izdota 1998. gadā. Kādu laiku Ainārs pagaisis Norvēģijā, tur dzīvojis PSRS VDK virsnieka īrētā dzīvoklī, bet atgriezies Latvijā kā miljonārs…

Latvijas scenāriju raksta autori, kam dots stratēģisks mērķis raisīt sapīkumu tautā pret neatkarību un demokrātiju, taktika ļoti vienkārša – jo sliktāk šajā valstī, jo labāk.

Kuri turpinās režisēt mūsu valsts scenāriju?

Lieki nekavēsimies pie scenārija tās daļas, kas sākās 2009. gada janvārī. Tautas partija, krampjaini turoties pie varas, pēkšņi pati pieprasīja nekavējoties atlaist Saeimu, tā mēģinot novelt atbildību uz citu pleciem. Paziņojumi sekoja paziņojumiem, savstarpēji apvainojumi lija kā samazgas no spaiņiem. Notiekošais belza tautai kā ar bomi pa muguru: viss juku jukām, izņemot vienu – nemeklēt krīzes saknes! Skan vienīgi nepārtraukti mierinājumi, īpaši par starptautisko aizdevumu, jo būšot jāmaksā tikai nepilni 4 procenti gadā:

- no 100 ls 4 lati gadā;
- no 1 miljarda 40 miljoni latu;
- no 7,5 miljardiem tikai nepilni 400 miljoni latu gadā.

Procenti krājas. Sāk krāties arī procentu procenti. Aizdevumu līgumos ieslēpti daži papildnosacījumi, kurus neizpildot…

Valdības jūk, mainās, demisionē, sāk tiesāties, tikai nekas nemainās tautsaimniecība, piemēram, VEF-u un cukurrūpniecību prata nolikvidēt, bet nevar uzcelt nodegušo un likvidēto fabriku vietā kaut vai vienu sērkociņu ražotni, pašiem gatavot preci, kuru pratām izgatavot jau pirms pāris gadsimtiem, tikai šodien ne. Mazākās zemnieku saimniecības pašlikvidējušās. Sākas grūtības ar pārtiku. No bada glābj jauni aizņēmumi ārzemēs un imports. Gados jaunie iedzīvotāji no Latvijas aizbrauc masveidīgi, valstij ieņēmumi pilnīgi noplok, pārtrauc pabalstu izmaksas, samazina pensijas.

Negaidīti notiek lūzums – vēlēšanās uzvar radikāļi, jo tie apsola viena gada laikā likvidēt visus Latvijas parādus starptautiskām un visām citām bankām. Jaunā ideja ir ļoti vienkārša: jāatrod miljardieris – un tādi pasaulē esot vairāk nekā viens miljons – kas būtu ar mieru ieguldīt Latvijas labā savu bagātību.

Rožainie meklējumi tomēr nevedas, aicinātie kunkst un izvairās, līdz gluži negaidot jaunais finansu ministrs, vārdā vēl Jānis, nāk ar spožu konkrētu priekšlikumu: sākt sarunas ar arābu naftas šeihiem!

Interese abpusēja, šķiet, būs rezultāti. Latvijā palikušiem uzspīd cerību stars. Sit viens otram uz pleca – nu, vai es neteicu, viss būs atkal pa vecam! Tomēr kaut kādi tumši nenovīdīgi spēki izplata biedējošas baumas, tās kļūst aizvien ticamākas Latvijā cels 10 mošejas, 3 Rīgā, būvniecību drīkst izdarīt tikai īstenticīgie, darbaspēku ievedīs no tālienes. Stāsies spēkā šariata likumi! Kas tie tādi? Piemēram, ja pie autostūres šoferis būs alkohola reibumā, viņam turpat ceļmalā nocirtīs galvu. Iedzērušu sievieti ieraks dzīvu zemē, galva ārpusē, un visiem pienākums trāpīt pa to ar akmeni.

Demokrātijas vārdā notika referendums. Balsis dalījās apmēram līdzīgi. Bija par un bija pret, it īpaši mātes, kam dzērāji dēli palīdz tikt vaļā no pensijas latiņiem, tomēr reizumis saskalda malku. Jaunās sievietes teica, ka vīrs ir vīrs, kauču dzērājs, turpretim nodzīvot mūžu bez vīra… Tad jau labāk lai iedzer.

Bezizeja!

Lai cik sāpīgi, beidzot Latvijā palikušais tautas atlikums apjēdza, ko vajadzējis apjēgt jau trešās atmodas sākumā: latvietis viens nespēj izdzīvot! Valdībā vai nu ierāvēji vai tumšu nodomu darboņi!

Aizvien vairāk un aizvien skaļāk vecie ļaudis sāka atcerēties padomju gadus. Paēduši bija, apģērbti, pat „komunalkā” draudzējās un kopīgi nosvinēja 1. Maiju un 7. Oktobri! Iekvēlojās no jauna nostalģija pēc bijušā, pat jaunatne sāka lasīt Vizbuļa Bērces un tautas rakstnieku romānus, kuros rakstiski apliecināts, cik gaiši un mīļi dzīvojuši padomju tautu saimē. Viens otrs gan iedrošinājās iebilst, čīkstēja kā vecas durvis – bet neatkarīgā Latvija, neatkarīgā…

Tieši šajā vistraģiskākajā brīdī pie valsts stūres pietika tīras latviskas izcelsmes patriots, kam jau senču senčos neatrast ne mazāko melnumu, tie visi bijuši hernhūtieši, dižās Brāļu draudzes locekļi un gadu simtos saglabājuši un dziedājuši „Mazais pulciņ, nebaidies!” Patriots nav baidījies. Kādā jaukā dienā apsēdies pie viena galda ar kādu Godorkovski, kas, Krievijā atsēdējis 13 gadus par nodokļu nemaksāšanu, bija pamanījies – tāpat kā pie mums – noprivatizēt Urālos rūdu raktuvēs Mendeļejeva tabulā ierindoto retzemju metālu bagātināšanas rūpnīcu, pat ar cerību, ka izdosies atrast 61. elementu prometiju un kļūt par pasaulē bagātāko. Tas gan nav noticis, jo, izrādījies, ka šis elements jau sen sabrucis, tomēr citi iegūtie retzemju metāli sabēruši viņa ārzemju kontos desmitus miljardu.

Patriota un uzņēmēja satuvinātājs un sarunu vedējs izrādījās kāds Timofejs Timofejevičs. Viņš sāka:

- Laiks nobriedina augli, kad tam krist… Latvijas tauta ir nobriedusi. Vairs ceļa nav. Strupceļš! Darba spējīgie bēg pat uz Dienvidameriku.

Kas ir šis Timofejs Timofejevičs, ja tik labi pārzina latviešu likstas?

Kā uzminējis blakussēdētāja domas, T. T. itin kā pajautāja:

- Kā es zinu? Jums izdevās uzstādīt veselu virkni Ginesa rekordu grāmatā ierakstāmo sasniegumu, sākot ar lielāko parādnastu pasaulē uz viena iedzīvotāja un beidzot ar Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas priekšniekiem, kas gadu gadus bijuši šajā amatā un noķēruši… nevienu! Taču atstāsim pagātni pagātnei. Mūsu rokās – rītdiena! Latviešiem gadu simteņu sapnis – savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, pārtulkojot citās valodās – savs dārziņš, angliski domājošiem - mauriņš, bet latviešiem tā ir vadziņa ar ekoloģiski tīriem burkāniņiem, savs upeņu krūmiņš, zemeņu dobīte, dažas vistiņas, ābelīte… ja nu vēl kaziņa vai aitiņa… Govis gan vairs nebūs, jo apkalpojošais personāls jau tāltāli aizbraucis… Bet jūsu gadsimtu sapnis gan beidzot ir – īstenojams!

- Bet …

- Viss viņa rokās, – un T.T. pamāja ar roku uz G. – Viņš savus grēkus atzinis, nožēlo tos līdz sirds dziļumiem, nolēmis savus miljardus izmantot tautu labā. Pirms dažām dienām plašsaziņas līdzekļus aplidoja vēsts, ka ASV žurnālists Sibīrijas galējos ziemeļos, kur pat mamuta kauli saglabājušies nebojāti, pabijis baznīciņā un aplūkojis tūkstošgadīgu ikonu, kam apakšā teksts: „Lielās tautas ir paša Dieva griba un tās saglabāsies, bet mazās ir tikai nešķīsteņu roku darbs…” Slāvu pasaulvēsturiskai misijai sākusies jauna ēra! Slāviskais no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam, baltkrieviskais, ukrainiskais, leiši iekļaujas poliskajā, līdz galu galā… slāvi vien ir. Igauņi, nu, tie pie somiem Laplandē jau iepirkuši zemi un prasa igauņu valodai minoritātes tiesības… Tomēr galvenais – īpašums ir un paliek svēts! Tāpēc pastāv gan NATO, gan Eiropas Savienība. Godorkovska kungs samaksās visus jums pašiem vairs nesamaksājamos parādus. Un kā īpašnieks beidzot piepildīs latviešu mūžseno sapni par savu kaktiņu, savu stūrīti zemes. Latvija paliek. Pat nosaukums nemainās. Tieši tādu nemainīgu viņš, izpērkot savu apgrēcību, uzdāvina Krievijai. Un jūs brīvi un nepiespiesti, iekļāvušies Sadraudzīgo Valstu Savienībā, varēsiet atkal dziedāt: „Mazais pulciņ, nebaidies!” Jaunatdzimusī dziesmā gūsiet kulturālo piepildījumu.

Laimonis Purs
17.01.2009.

Kategorija: Viedokļi | Pievienoja: Janis_A (19.Jūn.2009)
Skatījumu skaits: 976
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika