http://www.aisbergs.lv/?p=4369

Latvija un SVF - kad ar pašu spēkiem vairs nepietiek

VIEDOKĻI 29.12.2008

Šo dienu aktuālākais notikums, protams, ir Latvijas gatavība sadarboties ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF), valsts ekonomikas glābšanai no katastrofas ņemot pagaidām nezināmu apmēru kredītu. Cik liels šis kredīts varētu būt, skaidrības nav pat abiem galvenajiem atbildīgajiem – premjerministram Ivaram Godmanim un finanšu ministram Atim Slakterim. Jebkurā gadījumā abi valstsvīri neizceļas ar spēju izskaidrot, ko tad īsti valdība plāno darīt ar šo pagaidām nezināmo summu, un kādi tā tiks izmantota ekonomikas stabilizācijai. Šāda tradicionāla mistika daudzos rada bažas, ka briest, piemēram, vēl viena naudas izzagšanas afēra, kaut gan šoreiz situācija ir nedaudz cita.

Ir aprēķināts, ka lai valsts un tās iedzīvotāji (visi kopā) nomaksātu savus parādus – ap 20 miljardiem latu, būs nepieciešams bezmaksas darbs vismaz sešpadsmit mēnešu garumā. Par cik neko diži daudz mēs neražojam, imports ir ievērojami lielāks nekā eksports, liela daļa atlikušo līdzekļu (kredītu atmaksas veidā) aizplūst no valsts, nonākot mūsu banku mātes uzņēmumos Skandināvijā, utt., nepieciešamība nodrošināties pret valsts maksātnespēju kļūst aizvien aktuālāka. Šādā griezumā SVF atbalsts ir nepieciešams, jo šis ir tas gadījums, kad procesu kontrolē līdzekļu piešķīrēji un neko izvazāt mūsu bāleliņi vienkārši nevarēs. Nav arī tā, ka visiem nodokļu maksātājiem nāksies burtiski atmaksāt summu, lai nu cik miljardi eiro tie arī nebūtu. Nauda tiek vienkārši rezervēta, visbiežāk izsniedzot pa daļām, nepieciešamības gadījumā un konkrētiem mērķiem.

.

Var, protams, apšaubīt SVF viedumu, zinot, ka tā ir izteikti proamerikāniska institūcija, un fonda vēsturē netrūkst arī neveiksmju. Piemēram, SVF ar savām rekomendācijām vēl šī gadsimta sākumā izdevās nograut Argentīnas finanšu sistēmu. Fonds, protams, visu atbildību no sevis veiksmīgi novēla, taču pats jau tamdēļ nav kļuvis par nenotikušu. Tomēr šāds atbalsts jebkurā gadījumā ir vairāk, nekā nekas, jo neizskatās, ka būtu iespējams atrast finanšu komercstruktūru, kas patlabanējos apstākļos būtu ar mieru aizdot naudu tik nestabilai padarīšanai kā Latvija, un pat ja izdotos tādu atrast, šis prieks izmaksātu krietni dārgāk, nekā SVF palīdzība.

Cits jautājums gan ir par to, kā mēs līdz šādai situācijai nonācām. Atsaukties uz globālo krīzi kā visu nelaimju vaininieci ir, maigi izsakoties, naivi. Tas ir ļoti būtisks faktors, taču krīze visiem ir vienāda. Un krīze tagad uzskatāmi rāda, kuru valstu valdības (un tautas vēlētie politiķi) ir stāstījuši elektorātam pasakas, bet kurās valstīs – centušies attaisnot viņiem piešķirto uzticību. Latvija uzskatāmi pieder pie pirmo valstu grupas, kur vēlētāji ir priecēti ar pasakām par ekonomisko izaugsmi. Pēdējā pamatā bijusi iluzora, jo reālas ražošanas vietā, ko klasiskajās teorijās uzskata par jebkuras ekonomikas balstu, stutējusies uz nekustamo īpašumu burbuli un citām tamlīdzīgām lietām.

Ļoti ticams, ka rietumvalstīs tūkstošiem pilsoņu pavisam noteiktu vēlētos iesūdzēt tiesā ekspremjeru Aigaru Kalvīti ar viņa treknajiem gadiem. Tieši šādas demagoģijas dēļ daudzi cilvēki, piemēram, noticēja, ka var atļauties dārgus kredītus, kurus atmaksāt daudziem kļūst aizvien grūtāk. Ņemot vērā, ka ekonomiskā situācija kļūst aizvien sliktāka, maksājumu kvalitāte slīd lejup kopā ar to, un ja bezdarba procents tiešām sasniegs divciparu skaitļus, ka tiek prognozēts, vienā jaukā dienā vispārēja kredītu neatmaksāšana kļūs par pierastu lietu. Situācija ne gluži revolucionāra, bet par optimistisku arī to nenodēvēsi.

Teorija, protams, apgalvo, ka pie nespējas nomaksāt rēķinus ir vainojami paši cilvēki, kuri neaprēķināja, nepadomāja, utt., taču tikpat labi vainojami ir arī tie politiķi, kuri svēti apgalvoja, ka izaugsme turpināsies gluži vai mūžīgi un veikli operēja ar statistikas datiem, lai pierādītu savu vārdu patiesumu. Viss kopumā tas radīja labvēlīgu augsni dažādām afērām, spekulācijām, uzpūstām cenām un citām līdzīgām parādībām. Sava veida analoģija ar banku "Baltija”, pirms kuras bankrota tāpat tika solīti zelta kalni un rožu alejas.

Atliek cerēt, ka nākošajās vēlēšanās vēlētāji spēs novērtēt visu to demagoģijas vilni, kas gāzies pāri viņu galvām un attiecīgi izdarīs savu izvēli. Bet kas saistīts ar konkrēto palīdzības lūgšanu SVF, tad māc šaubas pār to, vai valdība, kas runā nemitīgās mīklās un acīmredzami pati nesaprot valstī notiekošo, būtu situāciju stabilizējošs faktors.

No: http://www.2v.lv/index.php/apskati/40-apskati/1250-latvija-un-svf-kad-ar-pau-spkiem-vairs-nepietiek
29.11.2008