| Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Viedokļi |
|
http://www.aisbergs.lv/?p=4167
Ko es zinu un ko gribētu uzzināt par «Pareksu» VIEDOKĻI 22.12.2008
Visiem tiem, kuri nu jau gandrīz divus mēnešus ir čakli uz spriedumu izteikšanu saistībā ar «Parex banku» un it īpaši tās nu jau bijušajiem lielajiem īpašniekiem, es ieteiktu pamēģināt savā nodabā pašiem sev secīgi atbildēt uz virkni it kā gana vienkāršu jautājumu. Pirmais – vai jums būtu žēl cilvēka, kurš divdesmit gadus ir pietiekami smagi (lai neteiktu vairāk) strādājis, lai uzbūvētu, teiksim, māju, taču tad ir atnākusi sasodīta zemestrīce un māju sagrāvusi? Žēl, vai ne, kā citādi – divdesmit gadu pūliņi vējā. Pat ņemot vērā, ka māja bija sanākusi reti skaista – kā nu tādu klusībā neapskaust. Taču, rau, otrais jautājums – vai jums viņa joprojām būtu žēl, zinot, ka šis cilvēks no divdesmit gadus smagā darbā būvētās mājas īrniekiem ir lekni šķinis naudiņu, kuras pieticis gan maibaham, gan desmitus miljonu vērtai mājai, gan citiem patīkamiem dzīves sīkumiem? Turklāt divdesmit gadus būvētā māja sagruvusi tieši tās īrniekiem tieši uz galvas? Bojāgājušo gan nav, iedzīve arī laikam lielākoties paglābta, - bet nu vienalga. . Jau ne tik kārtīgi žēl, ko? Bet te trešais jautājums – kā jūs uz nabaga cilvēka ciešanām raugāties, vēl ņemot vērā to, ka varbūt zemestrīce konkrētajai mājai arī nemaz nebūtu bijusi tik postoša, ja tai būtu ielikti kārtīgi pamati vai ja būvētājs nebūtu tā aizrāvies ar stāvu skaitu? Galu galā dažas citas mājas taču nesagruva, bet šī – lupatās. Žēlums kļūst vēl mazāks? Taču, rau, vēl jāņem vērā, ka zemestrīce bija tāda, kādu pasaule nebija redzējusi vismaz gadu desmitiem ilgi. Un vēl arī tas, ka neviens jau īrniekus šajā mājā nebija dzinis un ar varu viņiem kaut ko uztiepis, - paši vien nāca un vēl lūgšus lūdzās, lai ielaiž. Ak, vēl arī tas, ka citām mājām atradās palīgi, kas pamatus kaut cik laikus palīdzēja nostiprināt, kurpretī pie šīs tādi parādījās tikai tad, kad māja jau bija drupās. Un nevis vienkārši parādījās, bet izdomāja, ka māju varētu atjaunot ne tikai uz paša būvētāja un īrnieku, bet arī visu pārējo iedzīvotāju rēķina, lai kaut kad nākotnē nez kam un nez par kādu summu mēģinātu nopārdot… Ar vārdu sakot, šī dzīve ir diezgan sarežģīta – protams, ja gribas kaut ko patiešām izprast, nevis vienkārši izteikt savu lielai visas zemeslodes iedzīvotāju (un nevis specifiski latviešu) daļai tik cilvēciski raksturīgo prieku par to, ka nu beidzot laikam taču mazāk trekni iet tiem, kurus daudzus gadus nācies druscīt vai nedruscīt apskaust vai ienīst. Cita lieta – ka gandrīz divus mēnešus pēc pirmo lēmumu pieņemšanas «Parex» sakarā tiešām nebūtu slikti kaut ko sākt uzzināt un saprast par minēto «Parex māju». Ir neapstrīdams fakts, ka Kargins/Krasovickis patiešām to ķieģelīti pie ķieģelīša būvēja divdesmit gadus, ieguldot pamatīgu darbu (ko, protams, nevienam interneta komentāru rakstītājam – man tai skaitā – īsti nesaprast un nenovērtēt). Tāpat
neapstrīdams ir fakts, ka rezultātā viņiem bija manta, ko vēl pirms gada varēja
pārdot par ievērojamu summu, – un, lai kādus maibahus, mājas, lidmašīnas vai
miljoniņus abi kungi pirms bankas kraha būtu aizvilkuši no drupu apakšas, šīs
mantiņas vienalga ir nožēlojams sīkums, salīdzinot ar zaudēto summu. Protams,
pēdējais fakts nav patīkams visiem, kuru mierinājums visos laikos ir bijis
pieņēmums, ka tikai viņu fantastiskais godīgums (un ne spēju, uzcītības vai
veiksmes trūkums) neļauj viņiem tikt pie kaut vai karginveidīgiem mantas apjomiem. Vēl
vairāk – arī tūkstošos un tūkstošos interneta komentāru, ko nācies izlasīt pēc
«Pareksa» likteņa straujā pavērsiena, atrodams daudz kas – bet nav izdevies
pamanīt nevienu pašu šādu kaut cik detalizētu stāstu (nejaukt ar apgalvojumiem
no sērijas «tie komunistu naudu izmantojošie žīdi mūs visus aplaupījuši un visu
mums atņēmuši»). Un kur tādai rasties, ja, piemēram, jau nedēļām ilgi nākas cīnīties, lai no mūsu valdības – tās pašas, kura pirms gada kaut ko solīja par Kalvīša un Co. kļūdu labošanu sabiedrības informēšanā, - saņemtu kaut vai skaidru atbildi par apsvērumiem, kuru dēļ galu galā tika pieņemts lēmums pārņemt «Parex banku». Jo, redziet, viena lieta ir tukši spriest par to, kurš kuru apčakarēja un kurš kuru piespieda pie sienas – abi pareksieši Godmani vai tomēr otrādāk, bet pavisam cita – saprast, kāda tad reāli bija situācija, kas draudēja un kam. Taču ko gan jūs sapratīsiet, ja pašlaik Finanšu ministrija pēc ilgām pārdomām ir izdomājusi, ka absolūti visi dokumenti, kas par «Parex bankas» tēmu tikuši sagatavoti uz Ministru kabineta sēdēm, ir bijuši un joprojām ir bezgala slepeni – izņemot tos, kas atbilstoši Informācijas atklātības likumam atzīti par… ierobežotas pieejamības informāciju un līdz ar to dumjajai tautai tāpat nav pieejami. Vēl vairāk – pašlaik šī pati ministrija jau vairākas dienas mēģina noskaidrot, cik šādu dokumentu īsti ir bijis, kādi bijuši to nosaukumi un lietvedības numuri un kādas tieši amatpersonas uz kādu normatīvo aktu pamata tos īsti ir atzinušas par sabiedrībai nepieejamiem. Tā ka skaidrs vēl ir arī tas, ka mums noteikti nevajadzētu brīnīties par dīvainībām bankas pārņemšanas procesā. Bet, ja nopietni, tad no visa tā, ko es pats personiski par Valēriju Karginu esmu uzzinājis grāmatas «Kargins Superstar» tapšanas laikā – un tas bija gana ilgs laiks, - ir viena lieta, kas man par šo cilvēku ir pilnīgi un absolūti skaidra arī bez Slakterministrijas dokumentiem. Un tā ir – šis man personiski izteikti nesimpātiskais kungs vienmēr attiecībā uz savu Mantu ir bijis absolūti un simtprocentīgi racionāls. Atšķirībā no mūsu mīļā Godmaņa, kas katru dienu var pamosties ar kardināli citu viedokli (kas netic, palūkojiet paši mūsu t.s. premjera viedokļu maiņu par Igaunijas palīdzību), viņš ir bijis gatavs pieņemt sev visnepatīkamākos lēmumus, ja vien tie ir varējuši nākt par labu viņa bankai vai viņam pašam. Ļoti tipisks piemērs – Valērijam Karginam deviņdesmitajos gados bija ilgstoši sliktas attiecības ar Andri Šķēli, bet, kad tās sāka kaitēt Kargina biznesam, tieši viņš bija tas, kas 1999. gada jūlijā devās pie valdības vadītāja, lai «pārrunātu komercbanku iespējas investēt līdzekļus valsts ekonomikā», un sarunas toņa uzlabošanai līdzi paķēra arī neikdienišķu dāvaniņu – Ludolfa Liberta gleznu. Un… attiecības kaut kā uzlabojās. Ko es ar to gribu teikt? To, ka nav šaubu par vienu – ja reiz Kargins sākumā daļēji, tad pilnībā atdeva Latvijas valdībai/valstij savu divdesmit gadus būvēto lietu, kas vēl pirms gada reāli maksāja pasakainu naudu, tad viņam bija absolūti skaidrs, ka tas ir labākais no viņam personiski iespējamiem lēmumiem. Viņš to bija izrēķinājis un pieņēmis lēmumu, kas nebija atkarīgs no mēness fāzes vai vēdera iziešanas/neiziešanas. Vai to pašu varam droši teikt par Godmani, Slakteri un Co., kuru skatījumā stulbajai tautai arī tagad nekas nav jāzina par konkrētajiem iemesliem «Pareksa» pārņemšanai un konkrēto situāciju pārņemšanas priekšvakarā? Vai arī par viņiem varam būt tikpat droši, ka viņi izvēlējās labāko no iespējamiem variantiem nevis sev, Karginam, savām partijām vai «draugiem», bet gan Latvijas valstij un tautai? Vai viņi tiešām bija tie, kas valsts interešu vārdā piespieda pie sienas Karginu? Man nav šādas pārliecības. Toties tāda ir par ko citu – es domāju, ka tajā brīdī, kad mēs uzzināsim, kam aizplūda Latvijas valsts «Parex» bankā iepumpētie simti miljonu latu, šī satrunējusī valsts iekārta tās pašreizējā izskatā beigs pastāvēt. Ak, jā, un, tā kā Kargins to zina pietiekami labi, viņš šajā valstī nekad «nesēdēs», - arī par to mēs varam būt droši. Lato
Lapsa,
www.kargins.com | |
| Kategorija: Viedokļi | Pievienoja: Janis_A (01.Jan.2009) | |
| Skatījumu skaits: 1062 |
| Komentāru kopskaits: 0 | |