http://www.aisbergs.lv/?p=8206

Ekonomiskā krīze - neliešu, noziedznieku un diletantu valdīšanas rezultāts

VIEDOKĻI 10.04.2009

Valstī valda dziļa krīze, kurai par upuriem ir kritušas praktiski visas iedzīvotāju grupas, sevišķi vismazaizsargātākās – pensionāri, invalīdi, strādnieki, zemnieki, sīkie ierēdņi un valsts kalpotāji, kā arī mazie un vidējie uzņēmēji. Un, neapšaubāmi, ir arī, kaut arī ļoti neliela, sabiedrības daļa, kura no šī visas sabiedrības posta iegūs milzīgu labumu. Kas vainojams pie esošā stāvokļa? Vainīgos nosaukt nav grūti, tā vispirms ir plēsonīgā un parazītiskā kapitālisma sistēma, un šīs sistēmas kroplīgā lokalizētā pašmāju versija, konkrētāk, tās ir visas personas (oligarhi un pelēkie kardināli, politiķu un valsts augstāko amatpersonu un ierēdņu vairākums), kas izlaupīja vai ļāva izlaupīt valsti, zelt korupcijai un spekulatīvo darījumu bumam, savu interešu vai diletantisma, nekritiski sekojot svešzemju ultimātiem un laupītājkapitālisma neveiksmīgiem piemēriem, pieļāva vienas dienas saimniekošanas modeļa ieviešanu Latvijā, turklāt ievedot valsts ekonomiku tik lielā globālā kapitālisma sistēmas atkarībā, ka jebkuri šīs sistēmas satricinājumi un sabrukuma draudi neatgriezeniski velk mūs līdz, neatstājot mūsu valstij pat teorētisku iespēju īstenot neatkarīgu politiku, aizstāvēt savu tirgu un savu iedzīvotāju intereses. Gribat piemērus, lūdzu!

.

Krīzes anatomija

Kad drīz pēc 2000.gada, un, jo sevišķi pēc Latvijas inkorporācijas Eiropas Savienībā, sākās mānīgs un īslaicīgs ekonomiskais uzplaukums, jeb tā ilūzija, ko radīja lavīnveidīgā ārvalstu kapitāla ieplūšana (pamatā nozarēs, kuras neveicina valsts ekonomikas ilgtermiņa attīstību, bet orientētas uz īstermiņa peļņas gūšanu, tādām kā dabas resursu izsaimniekošana, vai arī tirdzniecībā, pakalpojumos un finansēs, kas ir spekulatīvas un burbuļveidīgas pēc būtības, un dzīvotspējīgas tikai pastāvot kā blakusnozares attīstītā, ekonomiski patstāvīgā valstī, kāda, diemžēl nebija Latvija, vai arī, kā tas bija mūsu situācijā, izmantojot labvēlīgo ekonomisko situāciju visā kapitālistiskajā pasaulē, un kas, situācijai mainoties, sabrūk kā kāršu namiņi), pateicoties bezprincipu pretimnākšanai ārvalstu investīcijām, nepētot investoru tālākejošos nodomus un investīciju lietderību. Īslaicīgā ekonomikas uzkaršana spārnos pacēla arī vietējos darboņus, kuri sasparojās un, sekojot saviem rietumnieciskajiem kolēģiem gāja to pēdās, rosīgi izvēršot savu ekonomisko darbību tieši tajās pašās nozarēs, kas ir orientētas uz dabas bagātību iztirgošanu, piramīdveidīgām spekulācijām, augļošanu, starpniecību, izklaidi, luksusu un tirdzniecību, vārdu sakot visu to, kas ļauj izdevīgos apstākļos ļoti ātri iedzīvoties, taču nerada nekādu paliekošu iespaidu uz valsts ekonomisko attīstību un neatstāj aiz sevis nekā paliekoša.

Tieši šādas parazītiskas surogātekonomikas radīšanu par valsts attīstības virzienu bija izvēlējusies valdošā elite, kopš valstiskās neatkarības gadiem, bet par to vēlāk. Šāda saimniekošana var radīt tikai labklājības dekorāciju uz dažiem gadiem, bet pie pirmā nopietnā satricinājuma atstāja mūs pie sasistas siles. Patiesībā dažiem tā sauktajiem „treknajiem gadiem” nebija nekā kopīga ar ekonomikas izaugsmi vai labklājības pieaugumu, kā to dienu dienā televīzijas ekrānos pūta diletanti un blēži no valdības aprindām, kas bija šīs ekonomiskās avantūras arhitekti, tieši pretēji tie bija postoši un stagnējoši gadi, kas nevis attīstīja mūsu ekonomiku, bet mūsu uzņēmīgo cilvēku enerģiju novirzīja nelietderīgā augsnē, spekulatīvos, ātras iedzīvošanās projektos. Būsim atklāti, nebija nekāda ekonomikas izaugsme, bija tikai dažu gadu „vārīšanās”, uz procentiem ņemtas svešas naudas nelietderīga šķiešana, uz piramīdveidīgām mahinācijām būvēta iluzora „attīstība”, kas cilvēkiem radīja tukšas uz smiltīm dibinātas cerības, ko noziedzīgā kārtā uzturēja valsts, uzpūšot mītu par „treknajiem gadiem”. Kā tad „attīstījās” mūsu ekonomika un uzpūtās saplīsušais labklājības burbulis? Pēc pavisam primitīvas shēmas. Kad tika radīts mīts par Latvijas ekonomikas izaugsmi un „treknajiem” gadiem, sabiedrībai tika dots signāls bez aizspriedumiem ņemt kredītus, kuri tik dāsni tika dalīti pa labi un kreisi, lai apmierinātu ne vien elementārākās vajadzības, bet apmierinātu visneiedomājamākās kaprīzes un dziņas pēc greznības, cilvēki tika pieradināti dzīvot pāri saviem līdzekļiem (reklāmas ar vilinošiem saukļiem, tādiem kā „pērc šodien- maksā rīt” burtiski zombēja ar savu uzmācību) un simtiem tūkstošu brīvprātīgi parakstījās uz parādu verdzību. Turklāt kredītus jau neviens neņēma, lai radītu vērtības, stimulētu produktīvu biznesu, kas ļautu šos parādus atdot, labākajā gadījumā ar šiem kredītiem tika finansēti spekulatīvi biznesa darījumi, bet vairums tika tērēti grezniem mājokļiem, automobiļiem, vai banālām izklaidēm un luksusa preču iegādei. Kad nu visiem bija iespējams gandrīz neierobežoti iegūt kredītus, sākās lielais būvniecības bums (tas notika apstākļos, kad cilvēki masveidā jau bija aizplūduši uz ārzemēm un valstī trūka darbaspēka). Augstais pieprasījums pēc mājokļiem savienojumā ar darbaspēka trūkumu, noveda pie milzīga nekustāmā īpašuma cenu kāpuma cenu kāpuma un milzīga algu pieauguma būvniecībā nodarbinātajiem. Tas atkal izraisīja ļoti negatīvu ķēdes reakciju uz tautsaimniecību kopumā, vispirms tas radīja milzīgu spekulāciju iespējamību nekustāma īpašuma tirgū, kas izraisīja cenu burbuli un deformēja ekonomiku padarot to līdzīgu piramīdai, kad aizvien vairāk cilvēku sagrābās kredītus, balstoties uz nedrošiem apsvērumiem par cenu turpmāku celšanos, lai spekulētu īpašumu tirgū, šie cilvēki ar savām rosībām kādu laiku tik tiešām vēl vairāk uzsita cenu, un nebūt negatavojās apstāties, otrkārt algu pieaugums būvniecības un nekustamā īpašuma jomā nodarbinātajiem, radīja spiedienu arī uz pārējām nozarēm, liekot strauji palielināt algas. Palielinoties algām, aizvien vairāk tika doti un ņemti kredīti, un aizņemtā nauda tika šķērdēta aizvien neapdomīgāk. Lielo, reāli nenosegto naudas līdzekļu ieplūšana tirgū radīja uzplaukumu visneproduktīvākajām ekonomikas nozarēm- radās neskaitāmas jaunas tūrisma firmas, skaistumkopšanas saloni, restorāni, greznuma preču, jaunu automobiļu un tamlīdzīgu lietu tirgotavas, visiem bija nauda, un visi vēlējās lepnas izklaides, eksotiskus ceļojumus, greznus tērpus un jaunus auto. Pa starpām , dzenoties pēc naudīgajiem pircējiem, neredzētu ekspansiju veica lielveikalu ķēdes, iznīcinot sīkos pārtikas tirgotājus, par ko neviens nebēdāja, bankrotējušie sīktirgotāji taču varēja pārkvalificēties par celtniekiem, darbaroku taču trūka… Protams, šīs nenozīmīgās ekonomikas blakusnozares ilgtspējīgi var pastāvēt tikai apstākļos, ja pastāv un stabili funkcionē ražošana – vienīgā produktīvā nozare, kas valsti spēj ilglaicīgi noturēt virs ūdens, bet par to visi, šķiet, bija aizmirsuši.

Tādā iznīcinošā apburtajā lokā griezās Latvijas ekonomika „treknajos gados”, kas nebija nekas cits kā milzīga piramīda jeb burbulis. Viss „uzplaukums” bija balstīts tikai uz uzdzīvošanu tērējot svešu naudu, un logiski varēja turpināties tikai tik ilgi, kamēr ārvalstu bankas bija gatavas pumpēt Latvijā naudu. Tikko naudas pumpis apstājās, burbulim bija jāsaplīst. Nebija vairs naudas par ko būvēties un pirkt īpašumus, nebija vairs nepieciešami darbinieki būvniecībā, nebija lielo algu, nebija vairs kredītu, nebija naudas ko tērēt, līdz ar to smagas grūtības sākās visās „uzplaukušajās” nozarēs, kas bija radītas, lai no cilvēkiem izspiestu aizņemto naudu (veikalos, restorānos, izklaides industrijā, u.c.), arī tiem vairs nevajadzēja darbiniekus, nebija par ko maksāt algas un nodokļus valstij, visa ekonomika apstājās, neprātīgā dzīrošana beidzās, sākās smagas paģiras, jo bija pienācis laiks atdot parādus, bet tikai nebija vairs no kā. Tagad mēs esam tur, kur esam, un esam daudz dziļākā bedrē nekā citas valstis, turklāt, varu droši apgalvot, ka mums šī krīze būs daudz grūtāk pārdzīvojama un vilksies daudz ilgāk nekā citur, jo valdoša vara turpina darīt vēl lielākas nelietības un muļķības, grūžot valsti vēl dziļākā purvā nekā esam, un būs vajadzīgas desmitgades, lai mēs no tās atkopties, protams, tikai ar nosacījumu, ja tiks pilnībā nomainīta esošā sistēma un kardināli mainīta ekonomiskā politika. Kāpēc, par to runāsim tālāk.

Latvijas padarīšana par banānu republiku

Esošajam stāvoklim nevajadzētu būt pārsteigumam, tas ir loģisks iznākums divdesmit gadu garumā veiktajai Latvijas izsaimniekošanai, izlaupīšanai un valsts nozagšanai. Vietējo un ārvalstu laupītājkapitālistu diktāta rezultātā, valsts ekonomika tika apzināti kropļota un deformēta, pārvēršot Latvija par trešās šķiras banānu republiku- kuslu un nevarīgu veidojumu, kuram likumsakarīgi jāsabrūk pēc pirmā stiprākā vēja pūtiena.

Tieši tādu Latvijas „attīstības” modeli izraudzījās tie, kas nemainīgi nu jau 20 gadus nosaka toni mūsu ekonomikā un politikā – tranzīts, spekulācijas, starpniecība, dzīvošana uz dabas resursu (mežu) rēķina, turklāt visu galveno noteikšanu pār tautsaimniecību atstājot ārvalstu kapitāla ziņa, pēc principa: „nāciet un rīkojieties, viss ko jūs darīsiet būs labs, mēs neiejauksimies”.

Viss sākās ar valsts varas īstenotajiem ekonomiskajiem noziegumiem pret pašu pārvaldīto valsti jeb totālas valsts izlaupīšanas un izsaimniekošanas sistēmas radīšanu pirmajos neatkarības gados.

Īsi pirms PSRS sabrukuma tagadējās Latvijas teritorijā koncentrētā valsts īpašuma vērtība (to var saukt par nacionālo bagātību), neskaitot zemi un mežus, tika novērtēta uz 43,3 miljardiem rubļu, kas pēc neatkarības atjaunošanas nonāca jauno Latvijas pārvaldītāju pārziņā. PSRS atstātais ekonomiskais mantojums bija milzīgs, turklāt to nesaistīja nekādi parādi. Bija milzīgi zemes resursi un lauksaimnieciskās ražošanas bāze, ostas, vērtīgi nekustamie īpašumi, attīstīta infrastruktūra un, galvenais, attīstīts rūpnieciskais komplekss- pats vērtīgākais jaunās valsts ieguvums. Mums nekas nebija jāsāk no nulles, bija visi priekšnoteikumi Latvijas attīstībai par industriāli attīstītu labklājības valsti. Demagoģiski iebildumi, ka tas viss, sabrūkot vienotajai PSRS ekonomiskajai sistēmai, nebija izmantojams, neiztur kritiku, un ir neliešu un valsts izlaupītāju izdomājumi, lai piesegtu savus noziegumus. Dažas ražotnes bija pilnībā gatavas turpināt darbu jaunajos apstākļos, citas bija jāmodernizē, un bija arī tādas, kuras bija nepieciešams pārveidot, pārprofilēt un pielāgot vietējiem apstākļiem. Kas ar šo visas tautas bagātību notika? Pietika ar dažiem gadiem, lai viss būtu noplicināts, izšķērdēts, izpostīts, un latviešu tauta novesta līdz ubaga spieķim. Milzīgās valsts izlaupīšanas laikam, ko nosauca par privatizācijas procesu, beidzoties, ap 2000. gadu, valsts pārvaldīšanā palika tikai nožēlojamas druskas, un visu nacionālo bagātību iztirgošana desmit gados valsts kasē bija ienesusi aptuveni 100 miljonus latu- smieklīgu summu, kas nenosedz pat desmito daļu no valsts viena gada budžeta! Kur viss palika? Lai sastādītu Latvijas izlaupīšanas bilanci nepietiktu pat ar biezu grāmatu, lai visu šo noziegumu virkni apkopotu būtu nepieciešams sastādīt kopotos rakstus ļoti smalkā drukā (mani gan nepamet naiva cerība, ka šie kopotie raksti kādreiz tiks sastādīti tiesas vajadzībām, kad Latvijas valsts nozadzēji sēdēs uz apsūdzēto sola), tāpēc aprobežosimies ar vispārēju tendenču izklāstu un dažiem piemēriem. Jaunais režīms par smiekla nododot privatizācijai (privatizācija tika veikta pēc noziedzīgi koruptīvas shēmas, atraidot nopietnus pretendentus, priekšroka tika dota valdošā aparāta amatpersonām, to radiniekiem un pietuvinātajam personām, piemēra pēc bēdīgi slavenais oligarhs, ko mēdz dēvēt arī par režīma „krusttēvu” Andris Šķēle, kas neatkarības laiku pirmajos gados ieņēma lauksaimniecības ministra vietnieka posteni, savā īpašumā sagrāba gandrīz visu pārtikas ražošanas industriju, drīz to pa daļām pārdodot ārzemniekiem, to skaitā arī Krievijas mafijai) ārkārtīgi vērtīgus objektus, no to jaunajiem īpašniekiem neprasot nekādu atbildību par to nākotni. Ar Latvijas stratēģisko resursu- ostām saistītais tranzītbizness tika saskaldīts neskaitāmās struktūrās un paslēpts ārvalstu ofšoru zonās un to īsto īpašnieku vārdi vēl līdz šai dienai nav zināmi. Vērtīgie Latvijas rūpnieciskie objekti labākajā gadījuma tika pārvērsti biroju ēkās vai tirdzniecības centros (VEF, „Straume” uc.) bet vairumā vienkārši izlaupīti (ražošanas līdzekļi nereti tika demontēti un pārdoti uz ārzemēm metāllūžņos un agrāk vareno fabriku korpusi saskaldīti ķieģeļos un pārdoti visiem gribētājiem), tiem pieguļošās zemes pārdotas vai iznomātas, un vēlāk, būvniecības buma gados, izmantotas spekulācijām. Tie nedaudzie rūpnieciskie objekti, kas pēc privatizācijas saglabāja līdzšinējo darbību, zuda jebkādai (pat nominālai)valsts kontrolei, tika ārzemnieku pārpirkti un to liktenis atkarājas tikai no jauno īpašnieku godaprāta, kas varēja izvēlēties- saglabāt tos, pārvietot uz citām valstīm (Liepājas galantērijas kombināta „Lauma” piemērs) vai slēgt (kapitālistiskajā pasaulē ļoti izplatīta ir prakse, ka liela kompānija nopērk līdzīga profila objektu citā valstī nevis, lai paplašinātu ražošanu, bet iznīcinātu konkurentu saviem ražojumiem). Neiedziļināsimies vairāk detaļās, bet kopsavilkumā var skaidri un nepārprotami apgalvot, ka desmit gadu laikā valsts tika totāli izlaupīta, tika mērķtiecīgi sagrauta rūpnieciskā ražošana – vienīgais valsts ekonomiskās neatkarības garants, visstiprākā un nozīmīgākā tautsaimniecības nozare, kas spēj pastāvīgi nodrošināt ar ienākumiem cilvēkus un valsti, vienīgā produktīvā nozare ar cietu segumu, kurai neesot valsts attīstība var būt tikai burbuļveidīga. Un es varu pavisam droši apgalvot, ka valsts izlaupīšanu pavadīja prātam neaptverama korupcija visās iespējamajās tās versijās – neapšaubāmi valsts amatpersonas un politiķi par saviem pūliņiem valsts nozadzēju labā saņēma kukuļus skaidrā naudā, caur finansējumu valdošajām partijām (atcerēsimies, ka bēdīgi slavenā Privatizācijas aģentūra, kas koordinēja valsts nozagšanu, sastāvēja no dāsni atalgotiem varas partiju pārstāvjiem, bet privatizācijai nododamo objektu padomēs sēdēja tik pat dāsni atalgoti valsts pilnvarnieki, kurus tāpat deleģēja varas partijas. Pēdējo uzdevums acīmredzot bija nolaist uzņēmumus līdz maksātnespējai vai pat iegrūst parādos, lai iespējamā privatizētāja uzdevumā nosistu to cenu), vai ārzonās paslēptās privatizējamo uzņēmumu kapitāldaļās, un noteikti arī citos veidos. Tāpat korumpētā valsts vara šajos gados pēc astoņkāja parauga gluži atklāti saauga ar organizēto noziedzību (bēdīgi slavenā vairāk nekā 300 ietekmīgu politiķu un citu sabiedrībā zināmu personu parakstītā vēstule mafijas krusttēva Ivana Haritonova atbalstam ir tam labs piemērs), ļaujot mafijai ieperināties daļā privatizējamo objektu un pārņemt savā kontrolē atsevišķas uzņēmējdarbības nozares, īstenot dažādas milzīga apmēra afēras (skandalozākais ir bankas „Baltija” piemērs), tādējādi galīgi izkropļojot uzņēmējdarbības vidi. Tādēļ liela daļa bijušo reketieru, suteneru un citu bandītu šodien no sevis var tēlot „respektablus uzņēmējus”, bet vērienīgās valsts nozagšanas projekta autoru un faktisko izpildītāju blēdīgās fizionomijas joprojām spoži mirdz izpostītās valsts politiskajā un biznesa olimpā.

Monetārā politika, kas bremzē valsts attīstību

Pretēji izplatītajam mītam par veiksmīgi darbojošos Latvijas Banku, spēcīgo un stabilo latu, šis ir viens no fantastiskākajiem izdomājumiem, kuru valdošā elite pratusi iestāstīt sabiedrībai. Šis mīts prasa atspēkojumu, un es uzdrošināšos apgalvot, ka Latvijas Bankas politika no pirmsākumiem ir bijusi viena liela neveiksme, ja par kritēriju ņem vispusīgu ekonomisko attīstību, tā ir bijusi valsts attīstību bremzējošs mehānisms. Vēl vairāk, uzskatu, ka Latvijas monetārā (naudas) politika no pirmsākumiem bija daļa no Latvijas izlaupītāju un pasaulē valdošā anonīmā, transnacionāla kapitāla sazvērestības pret Latvijas valsti, un, ja arī nebija tieša ļaunprātība, tad vismaz apbrīnojamā kārtā sakrita ar to spēku plāniem, kuri nebija ieinteresēti Latvijas, kā ekonomiski neatkarīgas, pašpietiekamas tas ir ražojošas valsts attīstībā. Gribat paskaidrojumus, lūdzu!

Sāksim ar to, ka Latvijas monetārās politikas modelis nav nekas oriģināls, bet diezgan nožēlojams plaģiāts jeb aizguvums no ASV finansistiem, kas šo modeli ir izstrādājuši speciāli priekš trešās šķiras banānu republikām, lai novērstu neatkarīgu nacionālu ekonomiku izveidošanos, kas traucētu lielo globālo korporāciju neierobežotu hegemoniju pār visiem pasaules tirgiem. Šis modelis sakrita arī ar korumpētās valsts izlaupītāju elites interesēm, kas mērķtiecīgi sagrāva un bremzēja rūpniecības attīstību un izlēma jaunās valsts ekonomiku orientēt uz tranzītu, starpniecību, finansu un cita veida spekulācijām. Kādu iespaidu šī politika rada uz valsts ekonomiku, un kā tas notiek?

Vispirms jau Latvijas Bankas noteiktais, nesamērīgi augstais nacionālās valūtas- lata kurss attiecībā pret citu valstu valūtām neļāva attīstīties vietējai rūpniecībai, jo padarīja uz eksportu orientēto ražošanu neizdevīgu un konkurēt nespējīgu pasaules tirgos, toties plaši jo plaši atdarīja vārtus lētajam importam. Tādēļ valsts ekonomiku raksturo pastāvīgs un ļoti augsts ārējās tirdzniecības deficīts, jo ražot Latvijā nav izdevīgi, toties lielu peļņu gūst ārvalstu ražotāji, kam Latvijā ir radīts labs noieta tirgus, jo pateicoties pašu valsts realizētajai politikai, vietējais ražotājs ir kļuvis konkurēt nespējīgs ne vien starptautiskajā, bet pat vietējā tirgū.

Latvijas lata augstais kurss, attiecībā pret citām valūtām tiek uzturēts mākslīgi, un, ko atzīst visietekmīgākie finanšu politikas eksperti, oficiālais lata apmaiņas kurss vismaz divas reizes (krīzes un inflācijas apstākļos situācija ir vēl daudz dramatiskāka) pārsniedz lata reālās pirktspējas paritāti. Šo iemeslu dēļ mainīt pret latu eiro vai dolāru nav izdevīgi un līdz ar to ārzemniekam ir neizdevīgi pirkt preci, kas ir ražota lata zonā (Latvijā). Tādēļ mēs esam valsts, kurā neattīstās ražošana, bet tā, kas vēl pastāv- nīkuļo, un nevis atrod sev eksporta tirgus, bet zaudē savas pozīcijas pat pašu mājās.

Otrkārt, Latvijas Banka un Finanšu kapitāla un tirgus komisija (FKTK) bija atbildīgās struktūras par privāto banku darbību. Vai šīs struktūras savu darbu ir veikušas? Atbilde ir viennozīmīgi noliedzoša. Latvijas Banka visu savu pastāvēšanas laiku ir strādājusi pret tautas interesēm ne vien bremzējot ekonomikas attīstību, kā mēs to apskatījām iepriekš, bet arī nepildot sev uzticētās kontroles funkcijas, pieļāvusi (vai pat piesegusi) dažādu milzīga apmēra finanšu afēru realizāciju, kas ir izputinājušas neskaitāmus uzņēmumus un radījušas prāvus zaudējumus simtiem tūkstošu privātpersonu. Vai kāds atceras neskaitāmo vienas dienas komercbanku un finansu piramīdu uzplaukumu deviņdesmito gadu sākumā, no kurām tikai viena, kaut arī skandalozākā, bija Banka Baltija? Cik apkrāptu uzņēmēju un privātpersonu radīja šo afēristu nekontrolētā darbība Latvijas Bankas drošā aizgādībā? Visi no šiem afērām cietušie bija ne tikai žīdu mafiozo afēristu, bet vispirms jau valdošās politiskās elites un Latvijas Bankas dižvīru (odiozā E. Repšes un I. Rimševica) nolaidības upuri! Un vai pa pēdējiem gadiem kaut kas ir mainījies? Ko Latvijas Banka un FKTK ir darījusi, lai apturētu starptautisko augļotāju, komercbanku izskatā, radīto kredītu bumu, kā tik pēkšņi varēja bankrotēt „Parex” banka? Iznāk, ka abas varenās struktūras savas funkcijas nav pildījušas, un, kā izskatās, arī atbildību par savu bezdarbību, jeb apzināti negodprātīgo rīcību uzņemties negrasās. Un, kas attiecas uz skandalozo „Parex” bankas gadījumu, kas kā dzirnakmens spiedīs jau tā nabadzībā novesto latviešu tautu, miljarda eiro liela ārvalstu parāda veidā, domājams, ka te ir darīšana ar vistīrākā veida politisko korupciju, pārāk senas koruptīvas saites vieno valsts satrunējušo politisko eliti ar šo žīdu augļotāju kantori.

Latvija - internacionālās plutokrātijas kolonija bez reālas neatkarības

Kad mūsu valsts pēc neatkarības atjaunošanas tika totāli izzagta, izlaupīta, par sīknaudu iztirgota blēžiem, kad visa tautsaimniecība, lielās laupīšanas drudža laikā tika pilnībā sagrauta un izpostīta, kad zagt vairs nebija ko, bet iegūtais labums sadalīts oligarhu klanu (vakarējo komunistu dižvīru, augstu ierēdņu, intelektuāli apdāvinātāko mafijnieku un tamlīdzīgu tumšu un šaubīgu elementu) starpā, valdošajai elitei vajadzēja atbildēt uz eksistenciālo jautājumu: ko darīt tālāk? Par sevi šī neliešu varza bija parūpējusies, taču posts un pagrimums bija tik liels un vispārējs, tauta izsalkusi, bet pašiem nebija ne īsti sajēgas, ne vēlēšanās, ne arī iespējas radīt kaut nelielu saimniecisko pacēlumu, kaut nedaudz ievirzīt dzīvi normālās sliedēs, bet tas bija izmisīgi nepieciešams, lai pats režīms varētu noturēties pie varas, ka tika pieņemts lēmums pārdot valsti Rietumu kapitālam un to pārstāvošajām pārnacionālajām struktūrām. Lai Rietumi diktē savus noteikumus, lai uzņemas atbildību par valsti, kontrolē ekonomiku (atskaitot to daļu, ko piesavinājās vietējie bonzas), galvenais, lai tikai iepludina te līdzekļus (pretējā gadījumā cilvēkiem nebūtu ko ēst, valstī sāktos nekārtības un varētu krist laupītāju režīms) un neļauj valstij galīgi izputēt. Protams, nekas netika darīts par velti, Rietumi Latviju no pilnīgas izputēšanas un bada nāves gan paglāba, bet tikai lai iegūtu sev jaunu koloniju, kuras ekonomika tika pakārtota starptautiskā kapitāla interesēm, un kuras neatkarība ir vairs tikai uz papīra. Tā sākās Latvijas ekonomiskā (un arī politiskā) kolonizācija, atkarība no globālo finansu struktūru, to aizbildniecībā esošo transnacionālo korporāciju, starptautisko kapitālistu, pārnacionālo, neatkarību ierobežojošo organizāciju diktāta, kas mūs ir novedis nožēlojamā stāvoklī, kad mēs ne pakustēties vairs nedrīkstam, nesaskaņojot savu rīcību ar saviem jaunajiem saimniekiem ārpus valsts robežām (Briselē, Vašingtonā, Ņujorkā….). Mūsu rokas ir saistītas ar neskaitāmām starptautiskajām saistībām, parakstītiem līgumiem ar globālā kapitāla intereses pārstāvošajām Starptautisko Valūtas fondu, Pasaules Banku, dalību Pasaules Tirdzniecības organizācijā, savas suverenitātes deleģēšanu Eiropas Savienībai. Mēs paši savā valstī neko vairs nenosakām, un mūsu valsts vara, teorētiski pat vēloties kaut ko darīt Latvijas iedzīvotāju interešu labā, neko vairs nespēj, jo reālas varas tai vairs nav, tā, atklāti runājot, ir kļuvusi par Rietumu kapitālistu koloniālo administrāciju.

Vispirms, jau šīs struktūras neļāva attīstīties Latvijai kā neatkarīgai valstij ar pašpietiekamu ekonomiku un pamatiedzīvotāju interesēm kalpojošu politiku, kas mūs noveda pie ekonomiskās krīzes, un padarīja šo krīzi daudz smagāku, nekā rūpnieciski attīstītākās valstīs, un tagad šīs pašas struktūras ir sasējušas mums rokas, neļaujot īstenot ekonomisko politiku savās interesēs, lai atvieglotu mūsu cilvēkiem dzīvi krīzes apstākļos, lai aizsargātu vietējo tirgu, vietējos uzņēmējus. Iestāšanās Eiropas Savienībā ir atņēmusi mums jebkādu iespēju aizsargāt tos pašus nedaudzos vietējos ražotājus, kādi mums vēl ir un ir novedusi pie veselu rūpniecības nozaru likvidācijas pēc Briseles birokrātu pavēles (cukura rūpniecība uc.), jo nav nekādu iespēju ar ievedmuitām aizsargāt Latvijas ražojumus, tas pats attiecas uz lauksaimniekiem un to saražoto produkciju. Veselas tautsaimniecības nozares tiek sagrautas, jo Briseles birokrātiem ir tiesības uzspiest savus standartus, kas pieprasa milzīgus, neracionālus ieguldījumus esošo uzņēmumu pārveidē, ko ne visi varējuši atļauties. Eiropas Savienības direktīvas jeb, vienkārši runājot, pavēles, skar ikvienu mūsu dzīves jomu- ražošanu, lauksaimniecību, zvejniecību, finanses, budžetu, nodokļu politiku, iekšējo un starptautisko tirdzniecību, nemaz jau nerunājot par visām ar ekonomiku nesaistītajām dzīves jomām. Un, pamēģini tikai šīm pavēlēm nepakļauties, tūlīt sekos draudi, ultimāti, ekonomiskas sankcijas un milzīgas soda naudas. Un, nebūsim arī naivi, Eiropas Savienības politika nedarbojas Latvijas interesēs, tā mūs ne vien nav pasargājusi no krīzes, bet to pat veicinājusi, un izpostījusi to, kas varēja pastāvēt un attīstīties. Kamēr vien Latvija būs Eiropas Savienības sastāvā un atkarīga no visām pārnacionālajām ekonomiskajām un finanšu struktūrām, neviena, pat visgodīgākā un gudrākā valdība, nespēs realizēt ekonomisko politiku Latvijas un latviešu tautas interesēs. Nekad nebūs iespējams pilnvērtīgi izmantot Latvijas attīstības potenciālu, jo mēs būsim tikai kolonija, kuras politiku noteiks pavisam citi spēki, tie, kuriem nav vajadzīga attīstīta, patstāvīga valsts ar labklājīgu tautu.

Vēl nedaudz par korupciju

Dzirdot par milzīgo ārvalstu parādu cilpu, kurā valdošā vara ir iedzinusi latviešu tautu, un kas nozīmē gadu desmitiem ilgu parādu verdzību internacionālajiem augļotājiem, ar visām no tā izrietošajām sekām- vēl lielāku pakļautību politiskiem diktātiem un ultimātiem, ar to, ka nepietiks naudas sociāli neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, izglītībai, infrastruktūrai un citām mūsu vajadzībām, jārēķinās, ka nabadzīgākā tautas daļa aizvien vairāk tiks apkrauta ar nospiedošo nodokļu nastu un tiks iedzīta vēl dziļākā nabadzībā, un ekonomikā valdoša stagnācija vēl vairāk padziļināsies. Latvijas valsti parādos dzen budžeta deficīts, kas ir pilnīgi neizbēgama likumsakarība, jo, ja reiz valsts kase dotajā mirklī ir tukša, tas nenozīmē, ka pensionāriem nevajag pensijas, policistiem, skolotājiem un ārstiem nevajag algas un tā tālāk. Valstij ir izdevumi, un ar tiem kaut kā ir jātiek galā, jo, pasarg Dievs, ja tā to nespēs, tad 13. janvāra notikumi pie Saeimas tāds nieks vien šķitīs, salīdzinājumā ar to, kas var nākt. Bet paliek jautājums: kāpēc nav naudas? Atbilžu ir daudz, bet es gribētu īpaši akcentēt vienu. Tāpēc, ka tā ir nozagta!

Lai arī dažu gadu ekonomiskais pacēlums bija burbuļveidīgs un neproduktīvs, tomēr nodokļi maksāti tika un valsts un pašvaldību kases pildījās. Kur palika šī nauda? Tas, varbūt skanēs populistiski, bet es nevaru nepieminēt Dienvidu tiltu, kas ir iegājis vēsturē, kā pasaules dārgākais tilts, un neskaitāmus citus grandiozus projektus, kuros valsts līdzekļi pazuda kā melnajā caurumā. Un, ja, nebūtu uznākusi šī straujā recesija, nešaubos, ka mēs būvētu visdārgākās pasaules bibliotēkas un koncertzāles, un vēl citus grandiozus projektus, kuru īstenošana būtu ārpus sabiedrības kontroles, un kuros pazustu simtiem miljonu un pat miljardiem latu. Politiskie starpnieki, shēmotāji, saskaņotāji bāztu kabatā pasakainas summas, „savējie” saņemtu desmitiem miljonu vērtus valsts pasūtījumus, atbildīgajiem ierēdņiem par to tiktu nodrošinātas bezrūpīgas vecumdienas, politisko partiju kases pildītos un sabiedrība varētu priecāties par glītiem un nepraktiskiem projektiem, kurus valdošā propaganda izbazūnētu par Latvijas attīstības un labklājības simboliem. Bet tas tā, galvenais ko gribēju pateikt ir tas, ka pēc šādām shēmām ir izsaimniekots milzum daudz līdzekļu, kurus valdošā vara, lai paglābtu savu ādu, tagad ir spiesta aizņemties, liekot ķīlā nākamo paaudžu likteni.

Ko mēs no tā visa varam secināt? Tikai to, ka Latvija ir dziļā bedrē, un mūsu nākotne šķiet visai bezcerīga. Taču ir iespējams arī cits ceļš, kas pirmajā mirklī varētu šķist radikāls, ķecerīgs un neiespējams. Tas ir nacionālais sociālisms un pilnīga esošās sistēmas demontāža, bet par to citreiz.

Viktors Birze