http://www.aisbergs.lv/?p=6675

Diagnoze

VIEDOKĻI 05.03.2009

Tartu psihologi Astrīda Nēme un Ilmārs Ebers savā rakstā "Kaut rīts uzaustu saulrieta pēdās un skaustā…” pauž domu: "Pieredze rāda, ka sabiedrība nevēlas nedz sevī raudzīties, nedz ticēt savām acīm, kad tai tās īstā seja tiek rādīta. Tālab ir ļoti svarīgi, balstoties uz psiholoģiju, noskaidrot, kā mēs kļuvām tādi. Tas padziļinās izpratni par stāvokli, kurā mēs atrodamies. Mūsu slimo sabiedrību varēsim atveseļot vienīgi tad, ja uzdrošināsimies sev atzīties, ka esam slimi, ja pārstāsim meklēt vainu ārpus mums pašiem."

Padomju varas laikā (īpaši pēdējos trīs gados) katram cilvēkam bija tikai divas iespējas. Vai nu aktīvi cīnīties pret šo sistēmu, vai tai piemēroties. Pirmajā gadījumā cilvēks tika iznīcināts vai izolēts. Vairākums izvēlējas otro iespēju – kļūt par homo soveticus. Realitāte, par kuru mēs varam izlikties nedomājam, tomēr nekāda izvairīšanās problēmu neatrisinās.

Izmantojot abu Tartu psihologu atzinumus, aplūkosim homo soveticus īpašības, kas apgrūtina mūsu nokļūšanu iecerētā civilizētā sabiedrībā.

Vistraģiskākais, kas raksturo pilnīgi visus cilvēkus, kuri vairāk vai mazāk piemērojušies noziedzīgajai totalitārajai sistēmai, ir dubultmorāle, kas izpaužas vārdu nesakritībā ar darbiem. Būtībā tas jau ir amorāli. Lai gan ārējie apstākļi (padomju vara) visiem bija vienādi, tomēr ir iespējams skaidri nošķirt divus pilnīgi atšķirīgus dubultmorāles tipus.

.

Pirmais dubultmorāles tips – tie ir cilvēki, kuri, lai izvairītos no represijām vai lai saglabātu darba vietu, bija spiesti izlikties (noklusēt savus uzskatus, melot, atturēties no iejaukšanās, kad kāds tika netaisnīgi sodīts, utt.). Šajā gadījumā piemērošanās notika ar psihiskās aizsardzības mehānisma palīdzību, pārliecinot sevi, piemēram, ka pašlaik visi melo, ka tikai muļķi skrien ar pieri mūrī, utt. Psihiskais aizsardzības mehānisms iekšējā konflikta spriedzi noņēma tikai daļēji – palika neapmierinātība ar sevi, pārmetumi sev par savu mazdūšību un nespēju rīkoties atbilstoši savai pārliecībai.

Otrs dubultmorāles tips – cilvēki, kuri noziedzīgajai totalitārajai sistēmai piemērojās apzināti un pilnīgi. Dubultmorāle tika pieņemta kā pati par sevi saprotama dzīves norma, uzskatot, ka vispārcilvēciskās morāles normas domātas tikai muļķiem un vārguļiem. Šī tipa cilvēki gūst gandarījumu, darot ļaunu, lai gan paši to neatzīst. Attaisnojumam tiek izmantoti visdemagoģiskākie psihiskās pašaizsardzības paņēmieni, piemēram, iegalvojot sev, ka tie, kuriem tiek darīts pāri, paši to pelnījuši. Viņu dubultmorāle izpaužas kliedzošā vārdu un darbu nesaskaņā – pat viszemiskākā rīcība tiek pasniegta zem tā paša vecā lozunga: viss tautas interesēs, viss cilvēka labā! Tiesa, šodien piebilstot: latviešu tautas interesēs, – bet tajā pašā laikā, būdami saauguši ar noziedzīgo sistēmu, viņi neslēpj pārliecību, ka politika var būt tikai netīra.

Arī visdrūmākajos laikos katram bija iespēja izvēlēties, cik dziļi krist. Varēja saglabāt sirdsapziņu, varēja to apmainīt pret padomju varas sniegtajām privilēģijām. Ievērojot piemērošanās pakāpi un totalitārā režīma laikā sabiedrībā iegūtās pozīcijas, vienus Tartu psihologi nosauc par homo soveticus vulgaris jeb vienkāršiem padomju cilvēkiem, otrus par homo soveticus supremus. Gan vieniem, gan otriem ir konflikts ar morāli, tomēr starpība ir skaidri saredzama. Pirmajiem ētiskās normas ir ļoti zemas, tomēr vēl ir. Otriem tās aizvietotas ar patoloģisku naidu pret līdzcilvēkiem. Homo soveticus supremus ir spējīgs veikt liela mēroga mahinācijas; izmantojot savu dienesta stāvokli. Nav nekā tāda, ko viņš nevarētu veikt personiskā pašlabuma vārdā.

Psiholoģijas likums, kuram nav izņēmumu, ir tāds: katram cilvēkam ir vajadzības, kuras jāapmierina, pretējā gadījumā rodas negatīvas emocijas. Negatīvās emocijas savukārt liek rīkoties tā, lai šīs vajadzības apmierinātu un gūtu pozitīvas emocijas jeb, citiem vārdiem sakot, labsajūtu. Viena no iespējām, kā iegūt labsajūtu, ir izmainīt ārējos apstākļus. Padomju režīma laikā ārējos apstākļus mainīt nebija iespējams, atlika vienīgi piemēroties šiem apstākļiem. Līdz ar to notika ētisko un morālo normu pārvērtēšana, atbilstoši tam mainījās arī cilvēku psihe. Tas, kas agrāk bija nepieņemams, kļuva par pieļaujamu, pat interesantu un nepieciešamu. Subjektīvais pasaules skatījums izmainījās, cilvēks sāka ticēt, ka tas, ko viņš redz, ir objektīvā īstenība. To, ka mūsdienu sabiedrības lejupslīdes patiesais iemesls ir morālā krīze, atzīmēja jau Alberts Šveicers, viss pārējais pasaulē ir tikai šīs morālās krīzes sekas. Padomju režīms, no kura valgiem mēs tik izmisīgi mēģinām izķepuroties, bija kaut kas īpašs. Vairākas paaudzes ilgā smadzeņu skalošana ir atstājusi savas pēdas apziņā. Bet pēdējos trijos, piecos gados notiekošajām straujajām pārmaiņām vispiemērotākie izrādījušies cilvēki, kuri jau iepriekš nebija sevi apgrūtinājuši, lai savu rīcību saskaņotu ar kaut kādām tur morāles normām. Bet, tā kā neviena sabiedrība nevar eksistēt bez morāles, šodien īpaši svarīgi ir pētīt morālās atdzimšanas iespējas, meklēt, kā no homo soveticus kļūt atkal par cilvēku.

Jāsāk ar sevi, un sāksim ar to, ka diagnosticēsim, cik daudz katrā no mums ir ielavījies ne sevišķi glaimojošais homo soveticus. Diagnosticēt homo soveticus vulgaris acīmredzot ir daudz vienkāršāk, jo visi nerepresētie, tas ir, visi, kas piemērojušies režīmam, pieder pie šī tipa.

Grūtības sākas, mēģinot noteikt, kuri no mums pieder pie homo soveticus supremus. Vai tas ir jādara? Acīmredzot jā, jo homo soveticus supremus pārtapšana par ētisku cilvēku ir stipri apšaubāma pat tad, ja viņš deklarē, ka savus uzskatus ir mainījis. Lai noturētu varu un ietekmi, šāda deklarēšana neapšaubāmi notiks (un notiek), bet atcerēsimies, ka viņam dot varu ir bīstami ne tikai tāpēc, ka viņš ir dziļi neētisks cilvēks. Viņu saista intereses, kuras viņš ir spiests aizstāvēt. Viņu saista bijušie sakari ar noziedzīgā režīma neredzamo varu. Tos nav iespējams saraut (pat ja viņš to gribētu), un šo sakaru dēļ viņu jebkurā brīdī var šantažēt un piespiest rīkoties šodien labi iedzīvojušos funkcionāru un bijušo draugu interesēs.

Kā pazīt homo soveticus supremus? Kā demagoģijas meistari viņi ir nepārspējami, un grūti iedomāties, ka viņi varētu būt zaudējuši iespēju iespaidot masu apziņu ar radio, televīzijas un preses starpniecību. Atliek spriest tikai pēc viņu darbiem, un jāšaubās, ka cilvēki, kuri realizēja (un ideoloģiski aizstāvēja) padomju varu un tātad pilnībā pārzināja Padomju varas struktūras, pēdējos gados būtu zaudējuši saites ar šīm struktūrām un dzīvotu svētā neziņā par to, kādā veidā notika (un notiek) šo struktūru pārorientācija, sagrābjot ekonomisko varu, bet būtībā novājinot valsti (tieši tas ir vajadzīgs impēriskajiem spēkiem Kremlī, kuri savas ietekmes paplašināšanas un nostiprināšanas stratēģiju plāno gadu desmitiem un pat gadsimtiem uz priekšu) un aplaupot tautu.

Šodien lielākā daļa no viņiem izliekas pagātni aizmirsuši. Tiesa, komunistiskajā partijā stājās arī godīgi cilvēki (tie šodien, apzinoties savu soli, atsakās kandidēt 5. Saeimas vēlēšanās un aicina to nedarīt arī pārējos bijušos komunistus), taču noteikt homo soveticus supremus tomēr ir iespējams. Aktīva darbība kompartijas un komjaunatnes vadošajās struktūrās ir neapgāžama liecība cilvēka amoralitātei. Īpaši uzkrītoša šodien ir viņu cenšanās slēpt savu pagātni – gan tiešā, gan netiešā veidā. Netieši to dara, piesedzoties ar kādu pietiekami populāru (lai neteiktu: glumu) esošās varas uzticību ieguvušu trimdas latvieti, iekļaujot to savā listē. Tieši tas tiek darīts, kad, slavinot kāda Saeimas kandidāta labās īpašības, un nopelnus Latvijas labā, tiek „piemirsti” viņa nopelni kompartijas un komjaunatnes darbā. Tas taču būtu tik dabiski, ja arī balsošanas listē atzīmētu, kurš no Saeimas kandidātiem ir bijis kompartijā, cik ilgi un kādus amatus tur ieņēmis. Ja kādam no bijušajiem kompartijas un komjaunatnes funkcionāriem nav tik daudz morālā spēka, lai atteiktos kandidēt Saeimas vēlēšanās, tad vismaz tik daudz drosmes gan vajadzētu, lai savu pagātni neslēptu. Tas taču ir tik vienkārši un saprotami - ja nav grēkots, tad nav arī ko slēpt.

Ir liela starpība, vai es teikšu: tu biji komunists, tu nedrīksti balotēties, — vai viņš pats pateiks: jā, es esmu bijis komunists, bet par mani lai tauta izlemj balsojot.

Diemžēl lielākā daļa bijušo uz šādu morālu soli nav spējīgi un joprojām laiž muļķi, izlikdamies, ka tas vairs nav svarīgi, jo tolaik, lūk, ja gribēja kaut ko darīt, jāstājas tajā partijā vien bija, iebilzdami, ka šodien vajadzīgi speciālisti utt., u.tml. Muļķu laišana ir viena no drošākām pazīmēm, pēc kuras var pazīt homo soveticus supremus. Turklāt atcerēsimies: tolaik bija tā saucamais komunistu un bezpartejisko bloks, un privilēģijas baudīja ne tikai kompartijas un komjaunatnes spice vien. Kadri, kurus izvirzīt pārbūves gadījumā, tika gatavoti laikus. Lai redzētu, uz ko viņi ir spējīgi, laika mums ir bijis vairāk kā pietiekami.

Fragments no Jura Putriņa grāmatas
"Zem šo debesu smaguma” (1995.gads)
No: http://www.tautasforums.lv/?p=695
20.02.2009.