http://www.aisbergs.lv/?p=5997

Bez vainas vainīgie

VIEDOKĻI 11.02.2009

PĀRDOMĀM
No «Cianas gudro» 3. protokola:
Nabadzība piekaļ tautas grūtajam darbam stiprāk nekā verdzība un dzimtbūšana: no pēdējām vēl kaut kā varēja atsvabināties, varēja ar tām rēķināties, bet trūkumam nekad neizbēgsi. Mēs uzņēmām satversmē tādas tiesības, kas ļaužu masām ir fiktīvas, bet ne īstas tiesības. Visas tā saucamās „tautas tiesības” var pastāvēt tikai idejā, dzīvē tās nav izvedamas. Ko līdz smagā darba saliektajam sava likteņa nospiestajam proletārietim – strādniekam, ka runātāji dabūjuši tiesības pļāpāt, žurnālisti – rakstīt līdz ar nopietnībām visādus niekus, ja proletariātam nav no satversmes cita labuma, kā tās nožēlojamās druskas, kuŗas mēs viņiem atmetam no sava galda par to, ka viņš nobalso par mūsu priekšrakstiem un mūsu izbīdītajiem aģentiem? Republikas tiesības nabagajam nozīmē rūgtu ironiju, jo nepieciešamība gandrīz ik dienas strādāt neļauj tās īstenībā izlietot, līdz ar to atņemot pastāvīgas un drošas peļņas garantiju un nostādot viņu atkarībā no darba devēju vai darba biedru streikiem.
—————————————————————-

Bez vainas vainīgie

Cilvēki Latvijai nav vajadzīgi. Ir vajadzīgi vēlētāji, kas ik pēc četriem gadiem nobalso par to vai citu partiju vēlēšanās. Pēc tam solījumu maisam atkal gals ir ciet, un cilvēki atkal var mēģināt izdzīvot, kā nu kurš var un prot.

Vēl pirms dažiem gadiem daļa Latvijas iedzīvotāju, arī šo rindu autore, devās darba un daudzmaz normālu ienākumu meklējumos uz ārvalstīm. Tagad globālā ekonomiskā krīze šai iespējai pārvelk krustu. Strādājošo skaita samazināšana, algu apcirpšana un lielāku vai mazāku uzņēmumu slēgšana šodien vairs nav tikai Latvijas realitāte, šie procesi notiek arī vēl vakardien tik labklājīgajās vecās Eiropas valstīs. Rezultātā apsīkst no ārvalstīm uz mājām sūtītā naudas plūsma un ārzemēs strādājošo latviešu ģimenēm Latvijā atkal jādomā par izdzīvošanu. Teorētiski spriežot, mēs varētu atgriezties mājās, tikai - kā šīs mājas mūs gaida?

.

Darba trūkums, garās bezdarbnieku rindas, „septiņu trekno gadu” vietā nākušie „septiņi liesie gadi” mums, ārzemēs strādājošajiem, ir tikai problēmu aisberga redzamā daļa. Paradoksāli, bet vēlme strādāt, saņemt normālu atalgojumu un finansiāli palīdzēt saviem tuviniekiem mūs nostāda likumpārkāpēju lomā.

Turpat vai visi ārzemēs ilgstoši strādājošie latvieši joprojām ir Latvijas rezidenti. Reti kurš pirms došanās darba meklējumos uz ārvalstīm attiecīgajās instancēs pieteica valsts un dzīvesvietas maiņu. Turklāt lielākā daļa no mums par šādu birokrātisku darbību nepieciešamību pirmo reizi uzzināja pēc diskusijas sākšanās par iedzīvotāju ienākumu nodokļu starpības nomaksu mūs (ne)gaidošajai Latvijai.

Realitātē tas, vismaz Īrijas latviešiem, nozīmē samaksāt 5% ienākumu nodokļa starpību ( Īrijā ienākumu nodoklis ir 20%) no visiem saviem bruto ienākumiem Īrijā vairāku gadu garumā. Var saprast finanšu ministra Ata Slaktera vēlēšanos papildināt budžetu šādā veidā, tikai diezin vai cienījamais ministrs saprot, ka cilvēkiem, kuri uz ārzemēm peļņā devās savas un savas ģimenes izdzīvošanas labā, šādas ienākumu nodokļa starpības izlīdzināšanai domātas naudas nemaz nav! Toties ir iespēja pēc atgriešanās Latvijā nokļūt nodokļu parādnieku sarakstā, iedzīvoties soda sankcijās un, nespējot nomaksāt mūs mīlošās valsts prasīto naudu, gribot negribot kļūt par likumpārkāpēju!

Mēs, protams, varam palikt tajās valstīs, kuras vairāku gadu garumā ir devušas mums iespēju strādāt un līdz ar to arī mūsu ģimenēm Latvijā iespēju izdzīvot. Mēs varam šeit saņemt bezdarbnieka pabalstu, sociālo palīdzību un gaidīt, kad arī šī globālā krīze, tāpat kā visas iepriekšējās, reiz beigsies. Mēs varam atgriezties. Pārdot ārvalstīs strādājot nopelnītās mašīnas, izvilkt nebūt ne viegli nākušos ietaupījumus, nomaksāt nodokļu starpību, lai pliki un likuma priekšā tīri atkal atgrieztos tanī pašā nabadzības un bezcerības bedrē no kuras kādreiz mēģinājām izrāpties, dodoties strādāt uz ārzemēm.

Mēs varam atgriezties un cerēt, ka visu redzošā nodokļu inspektoru acs likteņa labvēlības dēļ mūs tā arī nepamanīs. Cik lēni vien iespējams „noēst” savus gadiem krātos ietaupījumus, būt zemākiem par zāli un klusākiem par ūdeni. Un katru dienu baidīties no jautājuma: par kādiem līdzekļiem jūs, mīlīši, te dzīvojat? Protams, varam censties pierādīt, ka, strādājot un dzīvojot ārzemēs, mēs attiecīgajā laika posmā neesam bijuši Latvijas rezidenti. Tikai kurš un kā noteiks, kur īsti ir bijis mūsu „vitālo interešu centrs”? Vai Latvijā, uz kurieni ik mēnesi vecākiem, bērniem un tuviniekiem esam sūtījuši naudas pārvedumus, vai tomēr tanī valstī, kur strādājam, īrējam mājvietas un maksājam nodokļus?

Mēs paši Latvijai neesam vajadzīgi. Ir vajadzīgas mūsu balsis vēlēšanās, ir vajadzīgi mūsu maksātie nodokļi, kaut vai nodokļu starpības veidā, bet mūs, cilvēkus, kas vienkārši grib dzīvot normālu dzīvi, neviens te negaida. Tā vien šķiet, ka ekonomiskās grūtībās iestigusī valsts priecājas par katru, kurš aizbrauc un paliek uz dzīvi citās valstīs. Pretējā gadījumā valsts atrastu mehānismu kā mums, bez vainas vainīgajiem nodokļu parādniekiem, šo milzīgo „grēku” – vēlmi normāli dzīvot pašiem un dot iespēju normāli dzīvot saviem bērniem un vecākiem, - atlaist.

Es neatgriezīšos. Mana izglītība, pieredze un darbs Latvijai nav vajadzīga. Te es būšu tikai nodokļu nemaksātāja. Likumpārkāpēja. Tur es esmu cilvēks.

Aija Pētersone, Latvijas rezidente, NRA
10. februāris (2009)
No: http://www.tvnet.lv/zinas/intervijas/article.php?id=582289