http://www.aisbergs.lv/?p=6762

Bankrotē režīms nevis Latvijas valsts

VIEDOKĻI 10.03.2009

Būsim konsekventi; Tas, ko šobrīd redzam ir pašlaik pastāvošā režīma, nevis Latvijas valsts bankrots.

Protams, protams – latviešiem šobrīd nekā „taustāmāka” nav, līdz ar to, nav arī īpaša iemesla neuztraukties. Tomēr būtiski ir apzināties, ka notiekošajam ir maz sakara ar Latvijas valstiskumu, vai precīzāk – latviešu spējām veidot un noturēt savu valsti. Un iemesls, lai tā apgalvotu, ir gluži vienkāršs: latviešiem tā arī nebija lemts astoņdesmito beigās/deviņdesmito sākumā atjaunot savu kara sākumā zaudēto valsti.

Ja tiem, kas savulaik uz barikādēm sargāja saeimu un valdību tajā laika teiktu: „Ziniet, pēc astoņpadsmit gadiem latvieši būs gatavi šo saeimu ieņemt un patriekt!”, tad pieņemu, ka tiktu izsaukti ātrie, kas ierastos ar kreklu trako nama iemītniekam.

.

Svaru kausi tobrīd bija nosvērušies par labu „neatkarības” scenārijam, ko virzīja tā laika „gaišie spēki” – padomju nomenklatūras tālejošāk domājošais spārns.

Ap 900 000 Latvijas pavalstnieku vēlētā pārstāvniecība – Pilsoņu Kongress – gan provokāciju, gan pieredzes trūkuma, gan vadības ambīciju dēļ tā arī nespēja pierādīt tiesiskā Latvijas Republikas atjaunošanas ceļa priekšrocības.

Varu Latvijā saglabāja padomju laika nomenklatūra – tagad to varam atpazīt pēc apzīmējumiem TP, LC/LPP, ZZS un citiem. Bijušie VDK un citi „orgānu” aktīvisti – tādi kā, piemēram, Šabašovs, Krūmiņš, Savickis un Kargins kļuva par atpazīstamiem lieluzņēmējiem. Bijusī nomenklatūra saglabāja savas korporatīvās saites un kontaktus Krievijā. Likumsakarīgi, ka lielākā „protekcionisma” akcija līdz šim ir bijusi Parex glābšana, likumsakarīgi, ka valsts līmenī tiek lobēti gāzes/naftas „vēdēkašņiķu” vēlme celt Latvijā uz Krievijas resursiem bāzētās spēkstacijas.

Caur apšaubāmo privatizāciju, kurā pirmskara īpašumi un padomju laikā radītās vērtības tika sadalītas starp likumīgajiem īpašniekiem un tiem, kas šīs vērtības turēja savā kontrolē padomju varas gados, turklāt nevienlīdzīgi - par labu otrajai kategorijai, pašos pamatos tika ielikts modelis, kura krahu šobrīd piedzīvojam. Tieši tādēļ apjomīgi resursi nonāca/palika latviešiem naidīgu vai vismaz pret to interesēm vienaldzīgu aprindu rokās. Igaunija, kurā pirmskara pamati tika akceptēti daudz lielākā mērā, ne tikai rāda mums paraugu valstiskā pieejā, aizstāvoties pret Krievijas tīkojumiem, bet arī saimnieciski ir daudz labvēlīgākā situācijā par mums.

Latvijā ne uz brīdi netika atjaunota ne pirmskara likumdošana (tikai daži fragmenti), kuru pēc tam, protams, būtu jāpārstrādā, padarot novecojušās normas mūsdienīgākas. Tā pat netika atjaunotas īpašumtiesības likumīgajiem īpašniekiem (daudzi vēl šodien nevar atgūt savu vectēvu zemi, māju, utt.)

4.maijā deklarētā „neatkarība” attiecās uz jaunveidotu valstisku formāciju ar citu teritoriju (bez Abrenes), citu pilsoņu kopumu (naturalizācija), citu likumdošanas bāzi (bijušās LPSR likumi). Un pasludināja šo neatkarību LPSR Augstākā Padome, kuru bija vēlējuši visi tajā brīdī Latvijā dzīvojošie PSRS pilsoņi.

Latvieši vēlējās atjaunot valsti, tomēr tiem uzspieda un iemānīja valstisko veidojumu, kas tikai daļēji atbilda Latvijas valsts pazīmēm.

Turpmākie gadi pierādīja, ka jaunveidotā 4.maija republika nerisināja daudzus būtiskus jautājumus – īpašumtiesības, pilsonības jautājumu, valodas jautājumu, dekolonizāciju. Gadiem ejot un tautas entuziasmam plokot, „Latvijas valsts” aizvien mazāk sāka atgādināt to izpratni par valsti, kuru vairums latviešu uzskatīja par savu Atmodas sākumā.

Šodien varam redzēt sekas. Latvieši ir vīlušies Latvijas valstiskumā. Un grūti nāksies pierādīt, ka Latvijas valstiskumu viņi nav pieredzējuši. Gandrīz 20 gadus pēc formālās valstiskuma iegūšanas ne tikai nav atrisināta neviens no Atmodas sākumposmā izvirzītajām problēmām, bet arī esam ieguvuši daudzas jaunas – izpostīta lauksaimniecība un ražošana, milzīga emigrācija, vērtību krīze un citas.

Pilsoņu kongress būtu jāuzlūko kā pirmais mēģinājums atjaunot pilnvērtīgu Latvijas valstiskumu. Diemžēl, šis mēģinājums cieta neveiksmi. Bet tā ir arī laba skola, no kuras mums jāmācās, lai nepieļautu jaunas kļūdas šodien, kad runājam par nepieciešamību principiāli savādāk veidot savu valsti. Mums jāatceras, ka mums, latviešiem, ir ne tikai morālas, bet arī juridiskas tiesības šajā zemē. Tas, ka situācija ir tāda, kāda tā ir, mums jāuzņemas arī sava daļa atbildības.

Šobrīd vērojams atzīstams process; cilvēki atjauno neformālus sakarus – veidojas tiešā tirdzniecība ar zemniekiem, notiek dažādas protesta akcijas, sadarboties ir sākušas visas vērā ņemamās nacionālistu organizācijas. Turpinot šo virzienu, pieliekot klāt juridisko pamatu, kuru mums sniedz līdz šim tā arī nerealizētās latviešu un likumīgo pavalstnieku intereses, kas paustas gan pirmskara likumdošanā, gan Pilsoņu Kongresa lēmumos, mēs varētu nonākt līdz vēlamajam rezultātam.

Nevajadzētu iedomāties, ka aicinu atjaunot kaut kādu pirms kara pastāvējušu situāciju! Tāpat neaicinu arī reanimēt Pilsoņu Kongresu formā, kādā tas pastāvējis deviņdesmitajos. Es aicinu veidot saliedētu latviešu intereses aizstāvošu pārstāvniecību, kas savā argumentu klāstā iekļautu to juridisko bāzi, kas nodrošina latviešu interešu īstenošanu. No juridiskajiem ieročiem atteikties būtu neprāts.

Tāpēc turpmāk aicinu konsekventi uzsvērt, ka bankrotē šeit režīms, bet Latvijas valsts mums kopīgiem spēkiem vēl jāizveido. Tā, lai varam lepoties ar savu valsti un to, ka esam latvieši!

Jānis Sils
2009-03-09
No: http://www.nacionalisti.lv/raksts/149/politika/P.S.+Bankrot%C4%93+re%C5%BE%C4%ABms+nevis+Latvijas+valsts/