Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Viedokļi

Aiz fasādes

http://www.aisbergs.lv/?p=710

 

Aiz fasādes

VIEDOKĻI 08.10.2008

 

Tipisks kukulis televīzijas kanāla īpašniekam bija simts reižu lielāks nekā kukulis politiķim, kurš savukārt bija nedaudz lielāks par kukuli tiesnesim.

Jāsaka, ka nesenā publikācija par tā saucamo "Lemberga stipendiātu” sarakstu izraisīja manī spēcīgu déjà vu sajūtu. Kaut kas līdzīgs reiz notika Peru — lai gan šī valsts atrodas otrā pasaules malā, daudzējādā ziņā tā ir ļoti līdzīga Latvijai. Tādēļ ievadā es gribētu īsumā pieskarties stāstam par Vladimiro Montesinosu (Montesinos) — cilvēku, kurš gandrīz vienpersoniski sagrāva demokrātiju Peru [1]. Domāju, ka šajā stāstā var atrast dažas interesantas paralēles ar to, kas, iespējams, patlaban notiek Latvijā.

.

Politiskās sistēmas ziņā Peru ir līdzīga Latvijai. Tur pastāv vesela virkne demokrātisko mehānismu: konstitūcija, opozīcijas partijas, regulāras vēlēšanas, tiesu sistēmas neatkarības aizsardzība, brīva prese u.t.t. 90.gados Peru, pamatojoties uz prezidenta Alberto Fuhimori (Fujimori) izsniegtām pilnvarām, pārvaldīja valsts slepenpolicijas priekšnieks Vladimiro Montesinoss Torress. Montesinosa piekoptajā varas shēmā ietilpa sistemātiska tiesnešu, politiķu un masu mediju kukuļošana. Kukuļu apjoms bija tik milzīgs, ka Montesinosam bija jāveic ļoti rūpīgi pieraksti par visām transakcijām. Viņš pieprasīja, lai kukuļu saņēmēji paraksta līgumus, kuros tika sīki reglamentētas viņu saistības. Viņš pieprasīja rakstisku apstiprinājumu par kukuļa saņemšanu. Pārsteidzoši, taču viņš pat veica savu nelikumīgo sarunu video ierakstus. Montesinoss un Fuhimori uzturēja demokrātijas fasādi — pilsoņi balsoja, tiesneši pieņēma lēmumus, mediji informēja, taču demokrātijas ēkas iekšpuse bija sagruvusi.

Vai tas jums neatgādina ko dzirdētu? Tas, ko nesen uzzinājām par Ventspils ietekmīgā mēra Aivara Lemberga darījumiem, atsauc atmiņā Montesinosu, un tā nebūt nav attāla līdzība. Montesinosa varas avots bija slepenpolicijai piešķirtie līdzekļi un viņa sakari ar Kolumbijas narkotiku karteļiem un ieroču tirgotājiem. Viņš tērēja šo naudu savas politiskās varas saglabāšanai un stiprināšanai, piekukuļojot teju visas demokrātiskās institūcijas Peru. Savukārt Lemberga varas pamatā bija kontroles pārņemšana pār Latvijas būtiskāko "dabas resursu”— jēlvielu tranzītu no Krievijas uz Rietumiem. Kriminālizmeklēšanas materiāli par Lemberga aktivitātēm, kuri nonākuši preses rīcībā, liecina, ka Lembergs rīkojās līdzīgi "kolēģim” Peru — lika lietā pats savu un savas Ventspils kliķes jauniegūto naudu, lai maksātu politiskajām partijām un atsevišķiem politiķiem.

Montesinosa ēra Peru beidzās bēdīgi. Valdība krita pēc tam, kad televīzijā tika parādīta viens no Montesinosa video ierakstiem. Fuhimori aizbēga uz Japānu, bet Montesinosu arestēja Venecuēlā, atveda atpakaļ uz Peru un atzina par vainīgu varas uzurpācijā. 1600 Peru iedzīvotājiem tika izvirzītas kriminālapsūdzības saistībā ar viņu darbību Montesinosa tīklā.

Tikmēr Lemberga sāga nešķiet esam tuvu beigām. TV3 nesen parādīja kādu no "Ventspils piecu procentu fonda” Excel tabulām, kurā detalizēti aprakstīti maksājumi politiķiem un politiskajām partijām. Maksājumus no fonda saņēmušas teju visas politiskās partijas. Šķiet, ka daži maksājumi veikti kā atlīdzība par kādiem politiskiem labumiem — tādiem, kā, domājams, krāpnieciskā Latvijas kuģniecības privatizācija vai konkurentu neitralizācija (Rīgas osta). Minētie fakti liek uzdot vairākus būtiskus jautājumus. Pirmkārt, cik lielā mērā Lembergam (un pārējiem) izdevies novājināt demokrātiju Latvijā? Otrkārt, vai viņa aktivitātes rada pamatu nopietnām bažām? Un, treškārt (šis jautājums ir visgrūtākais), ko darīt tālāk?

Ienesīgie sakari

Pārāk ciešu paralēļu vilkšana starp Montesinosu un Lembergu droši vien būtu pārāk liels gods pēdējam. Kaut arī mēs esam redzējuši tikai nelielu daļu no Ventspils "piecu procentu fonda” dokumentiem, tomēr es šaubos, ka tā operāciju vēriens ir salīdzināms ar Montesinosa tīklu. Taču ir viena būtiska atšķirība. Montesinoss darbojās viens pats. Lembergs — nē. Piemēram, Tautas partija, iespējams, ir vienīgā lielā partija, kas nav saņēmusi "pabalstus” no Ventspils. Iespējamais iemesls — partijas saistība ar Andri Šķēli, vēl vienu turīgu uzņēmēju, kuram varētu būt pašam savs politisko operāciju fonds. Turklāt Lembergs un Šķēle nav vienīgie uzņēmēji, kuri saņem politiskus labumus. Manis veiktais pētījums [2] parāda, ka uzņēmumi saņem politiskus labumus apmaiņā pret ziedojumiem vēlēšanu kampaņām. Aplūkojot Latvijas ceļa (LC) un Latvijas Pirmās partijas (LPP) kampaņu finansēšanas ietekmi uz firmu rādītājiem pēc 2002. gada vēlēšanām, kurās LPP negaidot apsteidza LC, es konstatēju, ka ar uzvarējušo partiju saistītajām firmām apgrozījums pieauga, kamēr ar zaudētāju saistītajām — saruka. Citiem vārdiem — pastāv pārliecinošas liecības tam, ka politiskie sakari Latvijā ir visuresoši. Attiecīgi — iespēja, ka mūsu demokrātija patiesībā ir tikai "fasāde”, ir pārāk liela, lai to ignorētu.

Pirms es turpinu, būtu jāpaskaidro, kādēļ tādi politiskie sakari, par kuriem maksāja "Ventspils fonds”, ir nevēlami. Tā kā esmu šim jautājumam pievērsies iepriekš [3], tad šoreiz tikai īsumā ieskicēšu pamata domu. Tātad, politiskie sakari (valsts nozagšana) noved pie apslēpta varas monopola gandrīz visās nozarēs. Ventspils ir nepārprotams (un diezgan veiksmīgs) šāda monopola izveidošanas paraugs — monopols top, mēģinot radīt šķēršļus konkurējošajai infrastruktūrai Rīgā. Vēl viens piemērs ir Šķēles iespējamā saistība ar atkritumu pārstrādi un mēģinājumi ietekmēt konkursa procedūru, caur kuru vietējās pašvaldības izvēlas pakalpojumu sniedzējus [4]. Vienīgais loģiskais politisko sakaru ekonomiskais iznākums ir "brīvā tirgus ekonomikas fasāde”. Agri vai vēlu uzņēmējs atdursies pret "stikla griestiem”, t.i. sapratīs, ka viņš nevar konkurēt ar sāncenšiem, kuriem ir politiskie sakari. Tā kā nozarēs de facto nav konkurences, patērētājiem nākas maksāt vairāk. Būtībā valsts sagrābšana turpinās vairot ekonomisko nevienlīdzību un radīs ekonomiski un politiski priviliģētu cilvēku kastu "ar sakariem”.

Nākamais jautājums ir — "ko mums būs darīt tālāk”? Iespējams, šis jautājums dažiem lasītājiem šķitīs dīvains. Galu galā, vai tad mēs nupat kā nebijām liecinieki demokrātijas triumfam? Politiķi, kuri saņēma naudu no "Ventspils fonda”, tagad ir vēlētājiem zināmi un viņu politiskajām karjerām, visticamāk, pienācis galds (ieskatieties reitingos!). Tā var būt mācība citiem (arī nākotnes) politiķiem.

Jā, tas viss ir tiesa. Tomēr domāju, ka stāsts nebūt nav galā. Stimuli, kas pamudina uzņēmumus meklēt politiskos sakarus, bet politiķus — piedāvāt politiskos labumus joprojām ir spēkā. Kamēr tie pastāvēs, valsts sagrābšanas "hidra” turpinās audzēt jaunas galvas.

Mediju spēks

Kas veicina politisko sakaru veidošanos un valsts sagrābšanu pēc Lemberga un viņa "Ventspils fonda” parauga? Vienkāršojot varētu teikt, ka politiķiem ir iespēja veidot jau pieminētos "apslēptos monopolus”. Parasti tos rada, neuzkrītoši ierobežojot konkurenci. Šādu "apslēpto monopolu” skaits ir atkarīgs no demokrātisko institūciju stipruma (piemēram, brīvā prese) un no vēlētāju cilvēkkapitāla — viņu spējas saskatīt monopolu patieso dabu. Tad vēl, protams, pastāv valsts pasūtījums, kuru var piešķirt uzņēmumiem ar politiskajiem sakariem, liekot nodokļu maksātājiem par to dārgi maksāt. Citiem vārdiem — politiskie labumi var būt uzņēmumiem ļoti ienesīgi, tādēļ arī rodas pamudinājums meklēt labumus un ir vēlme par tiem maksāt.

Kas liek politiķiem spēlēt šo spēli ar uzņēmējiem, radot "apslēptos monopolus” un uz vēlētāju rēķina krāpjoties ar valsts pasūtījuma līgumiem? Labumu "tirgošana” uzņēmējiem šķiet pievilcīga, jo naudai ir liela nozīme priekšvēlēšanu kampaņā. Acīmredzot daudzus Latvijas vēlētājus ir viegli ietekmēt ar veiklu televīzijas reklāmu starpniecību un citiem stiķiem, kuri tiek likti lietā dārgās priekšvēlēšanu kampaņās. Rezumējot — politiķiem ir stimuli pārdot politiskos labumus apmaiņā pret ziedojumiem kampaņai, jo tas var palīdzēt viņiem tapt pārvēlētiem.

To, cik būtiska ir vēlētāju smadzeņu skalošana ar mediju starpniecību, labi ilustrē Montesinosa kukuļi. Džons Makmilans un Pablo Zoido izvirza argumentu, ka kukuļu apjoms parāda, cik daudz Montesinoss bija gatavs maksāt tiem, kuri varēja ierobežot viņa varu [5]. Izrādās, ka "… tipisks kukulis televīzijas kanāla īpašniekam bija simts reižu lielāks, nekā kukulis politiķim, kurš savukārt bija nedaudz lielāks par kukuli tiesnesim. Viens kukulis televīzijas kanālam bija piecas reizes lielāks par kopējo opozīcijai maksāto kukuļu apjomu. Tādējādi visspēcīgākais demokrātijas spēlētājs, kā izriet no Montesinosa preferencēm, bija televīzija.” [6]

Tajos dokumentos, kurus esmu redzējis, nepamanīju maksājumus televīzijas kanāliem, taču tas nenozīmē, ka tādu nav bijis. Šķiet, ka Lembergs ļoti labi apzinājās mediju nozīmi. Vienam no lielākajiem Latvijas dienas laikrakstiem it kā esot saikne ar Lembergu. TV3 nesen publicēja sarunu atšifrējumu starp Lembergu un LNT kanāla vadītāju Andreju Ēķi, kas liek domāt, ka Lembergam ir liela teikšana par to, kā viņš tiek intervēts, ieskaitot tiesības neļaut reportierim būt kritiskam un uzdot jautājumus, kas Lembergam nepatīk. Lieki piebilst, ka politiski angažētu uzņēmumu mēģinājumi nopirkt vietu medijos, īpaši televīzijā, rada pamatu nopietnam satraukumam.

Jāpalielina konkurence

Ko vēl varam izsecināt no "Ventspils fonda” maksājumu sarakstiem, piemēram, par dažādu politisko partiju novērtējumu? Zemāk ir TV3 raidījumā Nekā personīga reproducētais saraksts. No tā var spriest, ka kukuļa apjomam vajadzētu atspoguļot to politisko partiju ietekmi, kuras varētu iegrožot Lemberga varu. Saraksts, visticamāk, ir nepilnīgs, tomēr tas liek izdarīt dažus potenciāli graujošus secinājumus. Šķiet, ka lielākās summas tika jaunākajām partijām, tādām kā LSDS+LSDSP un Jaunajam laikam. Vismazākās summas tika LZS — partijai, kurai ir visciešākā saikne ar Lembergu. Tas varētu nozīmēt, ka Lembergs visvairāk baidījās no jaunu politisko partiju parādīšanās uz skatuves.

Fragments no izmeklēšanas materiāliem, kas publicēti TV3 raidījumā [7]

Diskusija par mediju un jaunu partiju nozīmi patiesībā parāda, kas būtu darāms. Runa ir par politisko partiju konkurences palielināšanu, īpaši mazinot šķēršļus jaunu partiju ienākšanai. Tas ir svarīgi divu iemeslu dēļ. Pirmais ir acīmredzamākais — vēlētāji būs tikai un vienīgi ieguvēji, ja parādīsies jaunas idejas par to, kā piegādāt pakalpojumus un kāds ir labākais veids, kā to efektīvāk darīt.

Mēģiniet sevi iedomāties jaunas politiskās partijas jeb "politiskā iesācēja” ādā, kurš grib uzvarēt vēlēšanās. Priekšvēlēšanu sāncensība ar esošajām politiskajām partijām ir dārgs prieks, turklāt pilna laika darbs daudziem cilvēkiem. Nepieciešamais finansējums ir tik liels, ka es šaubos par to, vai politiskie iesācēji spētu finansēt savas kampaņas, izmantojot personiskos uzkrājumus vai aizdevumus no "ģimenes un draugiem”. Aizdevums no bankas arī nav izeja, jo politiska partija nevar garantēt nākotnes ienākumus, katrā ziņā, likumīgi ne. Šajā ziņā iesācējs politikā ir līdzīgs iesācējam biznesā — abiem vajadzīgs sākuma kapitāls. Taču būtiskā atšķirība ir tā, ka politiskais iesācējs nevar vai, precīzāk, nedrīkst ģenerēt privātu peļņu. Bet aizdevēji dos naudu iesācējam tikai ar nosacījumu, ka tas ģenerēs peļņu, t.i. ievēlēšanas gadījumā nodrošinās politiskos labumus. Tātad politiskais iesācējs ir dilemmas priekšā. Lai iegūtu finansējumu priekšvēlēšanu kampaņai, tam ir jānoslēdz darījums ar Sātanu, citiem vārdiem, jāapsola "biznesa eņģeļiem” (vai varbūt labāk "politiskajiem eņģeļiem”?) ieguldījuma atmaksāšanos. Taču šādā gadījumā iesācējs nodotu savu elektorātu vēl pirms priekšvēlēšanu cīņas sākuma.

Rezumējot — kaut arī var likties, ka jaunu politisku partiju Latvijā netrūkst, baidos, ka lielākā daļa no tām ir jau sasmērējušās, jo tām ir jādabū finansējums kampaņai. Šķiet, ka pastāv apburtais loks — kampaņas finansējums noved pie politiskiem labumiem un politiski labumi noved pie jauniem ziedojumiem kampaņai. Jaunas politiskās partijas dibināšana nozīmē, ka jāiegūst ziedojumi kampaņai, par kuru partijai būs jādod pretī politiski labumi. Tas liek domāt, ka risinājums ir nodokļu maksātāju naudas izmantošana, lai samazinātu slieksni jaunu spēlētāju ienākšanai "politiskajā tirgū”. Citiem vārdiem, prioritātei ir jābūt budžeta finansējuma ieviešanai politiskajām partijām un vēlēšanu kampaņām — tā būtu sasniedzama alternatīva politiskajiem iesācējiem. Ir jāturpina iedzīvināt arī pilnīgs caurspīdīgums partiju finansēšanā. Rūpīgi un konstanti jāpārbauda — kas maksā politiskajām partijām un kam šie maksājumi ir paredzēti. Citādi hidra turpinās audzēt jaunas galvas.

—————————————————

[1] Jonh McMillan, Pablo Zoido (2004), "How to Subvert Democracy: Montesinos in Peru”, Journal of Economic Perspectives, 18 (4); pp. 69-92

[2] Vjačeslavs Dombrovskis, (2008): "Campaign Contributions and Firm Performance: The "Latvian Way”.”; http://www.politika.lv/index.php?id=15481

[3] Vjačeslavs Dombrovskis, "Bīstamie sakari”; http://www.politika.lv/index.php?id=15481

[4] Skat. Līga Rozentāle, "Atkritumu konkursa noteikumi labvēlīgi ar Šķēli saistītam uzņēmumam”; http://www.diena.lv/lat/politics/politika/atkritumi (pēdējo reizi skatīts 12.08.2008.)

[5] Jonh McMillan, Pablo Zoido (2004), "How to Subvert Democracy: Montesinos in Peru”, Journal of Economic Perspectives, 18 (4); pp. 69-92

[6] Jonh McMillan, Pablo Zoido (2004), "How to Subvert Democracy: Montesinos in Peru”, Journal of Economic Perspectives, 18 (4); p. 69

[7] http://www.diena.lv/lat/politics/politika/neka-personiga-klust-zinami-lemberga-stipendiati

Vjačeslavs Dombrovskis,
Politika.lv - 14. augusts (2008)
No:
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=557440

Kategorija: Viedokļi | Pievienoja: Janis_A (31.Dec.2008)
Skatījumu skaits: 920
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika