| Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Subjektīvi |
|
http://www.aisbergs.lv/?p=20819
SUBJEKTĪVI 26.06.2011
«Čau! Kā iet?» telefonā atskan pazīstama balss. «Var iztikt», nedomājot atbildu. Ne jautātāja balsī patiesa interese, ne man gribas stāstīt ko sīkāk… Apmaināmies pāris neko neizsakošām frāzēm un tur noliek klausuli… reizē ar atvieglojuma nopūtu… pienākums izpildīts. * * * Skatos logā… Gar acīm pazib aizgājušie gadi… Piepilsēta, bruģakmens jau beidzies – sākas grantēts ceļš… Pievakare… Uz grants „redeles” grabēdams aizbrauc zirgu pajūgs… pēc brīža no ganībām mājās nāk govis. Ģimenes dārziņu rajons… māte, uz ceļiem nometusies, ravē dārzeņu dobi. Mazs puišelis īsās bikšelēs stāv līdzās un ļoti vēlas ko palīdzēt… . «Tu taču nevarēsi atšķirt burkānu dīgstu no nezāles», māte nosaka, «ja vēlies palīdzēt – pastaigā pa ceļu un salasi mēslus!» «Mēslus?», puišelis izbrīnīts pārjautā… pār muguru viņam pārskrien nepatīkamas skudriņas. «Jā, tie augiem ļoti vajadzīgi – labāk augs un rudenī būs lieliska raža. Tev taču tā garšo zemenes un ziemā arī pašu skābēti kāposti?» Puišelim tie ļoti garšo – sevišķi zemenes… Pārvarējis nepatīkamo sajūtu, paņēmis skārda spainīti un pelnu lāpstiņu, puišelis dodas uz ceļa. Jā, tur ik pa gabalam viņi ir – gan zirgu „āboli”, gan govs „pļeckas”, bet vākšana nemaz tik labi nesokas, jo „āboli” ripo nost no lāpstiņas, bet „pļeckas” pielipušas pie cieti piebrauktās grants. Puišelis saņem dūšu un „ābolus” salasa ar rokām… atmiņā ilgi saglabājas siltuma sajūta un savādā smaka… Atnesis guvumu, puišelis stāsta mammai cik grūti savākt „pļackas”, kuras pieķērušās pie grants. «Nekas», mamma saka, «lielāko daļu tu savāci, bet pie grants pielipusī daļa pati izkaltīs un pāri braucošie rati tos saberzīs putekļos». Puišelis vēro kā mamma ūdens spainī ieber un ar koku samaisa viņa atradumus – „pļeckas” izšķīst uzreiz, bet „āboli” tikai palēnām… «Bet kāpēc tu nesajauci visu manis atnesto?», puišelis izbrīnīti jautā. «Tas būs par daudz – jaunie stādiņi var sadegt!», māte atsaka. «Sadegt!», puišelis pārsteigts, «Vai tad mēslu var būt par daudz?» «Jā!», atbild māte, «Pārāk daudz ir slikti!» * * * … kliedzieni un skaļa lamāšanas zem loga atgriež mani šodienā. Paskatos uz mātes foto blakus datoram un uz savām rokām. Tīri fiziski jūtu „zirgābolu” siltumu un savdabīgo smaku… * * * Skatoties monitorā ceļoju pa plašo pasauli… Plašo – man, bet kāda tā ir tiem, kas visu kontrolē un pārvalda? * * * Saule, kalni, brīnišķīgs gaiss… Milzīga, zaļumos slīgstoša ēka… Klusi čalo strautiņš… zied daudzkrāsainas puķes… dzied putni… Plaša, gaiša telpa… bagātīgi klāts galds… paretam ieliekot mutē kādu eksotiska augļa šķēlīti, klusi sarunājas domubiedri… Klusi kā ēnas garām aizslīd padevīgu kalpotāju pulciņš… kaut ko pienesot, kaut ko aiznesot… Ko? Vai nav vienalga! * * * … tālu lejā atskan nepatīkams troksnis… tādi kā kliedzieni, tādi kā vaidi… «Kas tur? Ko viņiem vajag?», bargi jautā galda galā sēdošais. «Tur savairojušies milzums daudz goju!», padevīgi bilst virssulainis. «Pārāk daudz ir slikti! Ko viņiem vajag?», jautātāja balsī atskan tērauds. «Nevar lāgā saprast… vieni lūdz ēdienu… citi rāda savas brūces… ceļ gaisā kaut kādus mazuļus…», sulainim nepatikā saviebjas seja. «Mēsli! Savākt viņus, izšķīdināt vienā putrā un iegāzt aizā!», lietišķi nosaka galda galā sēdošais. «Vai visus?», iztapīgi precizē virssulainis. «Nē, atstāt cik nepieciešams, lai mums pašiem nebūtu jāstrādā un nekā netrūktu», ieliekot mutē gabaliņu ananāsa mīkstuma, nosaka galda galā sēdošais. «Bet daži ir tā pielipuši savam zemes pleķītim, ka ne atraut…», virssulainis drebošā balstiņā klusi nočukst. «Mēsli! Nekas, tie paši sakaltīs un pārvērtīsies putekļos!», vienaldzīgi nosaka galda galā sēdošais un paskatās uz domubiedriem. Tie piekrītoši pamāj un paceļ glāzes tostam… * * * … zvans! «Čau! Kāda jušana?», telefonā skan jautājums. „Riebīga!” gribas atbildēt, bet kā no tālienes dzirdu sevi sakām: «Var iztikt… » Juris P. | |
| Kategorija: Subjektīvi | Pievienoja: Janis_A (26.Jūn.2011) | |
| Skatījumu skaits: 1237 |
| Komentāru kopskaits: 0 | |