http://www.aisbergs.lv/?p=348

Valstī praktizētā bērnu audzināšanas politika – ārišķīga izrādīšanās un darbības imitācija

SUBJEKTĪVI 06.10.2008

Bērnu un jaunatnes audzināšana, tāpat kā izglītošana, ir ļoti svarīga un nozīmīga lieta. Bet tā tas ir tikai nacionālās valstīs, kas savu pastāvēšanu un nākotni saista tieši ar savas tautas vai valsts pilsoņu kopuma spēju nākotnē iet līdzi laikam un cilvēces progresam. Valstīs, kur valdošā ideoloģija ir kosmopolītisms un globālisms, nav īsta pamatojuma rūpēm par savas jaunatnes audzināšanu un izglītību. Ja šādā valstī nākotnē arī pietrūks darba roku, tās ievedīs. Ja nebūs speciālistu kādā nozarē, šos speciālistus „importēs” un viņu pakalpojumus nopirks par naudu. Tādēļ bērnu audzināšanas un izglītošanas jautājumi šādās valstīs vairāk tiek risināti kā ārišķīga izrādīšanās un darbības imitācija, nevis nopietna, mērķtiecīga, uz pozitīvu rezultātu vērsta darbība. Tas ļoti labi izskaidro to, kādēļ kopš formālās neatkarības atgūšanas brīža Latvijā it kā cēlu mērķu un augstu ideālu vārdā veiktās vairākkārtējās izglītības reformas un pārkārtojumi, nekādu īpašo labumu vis neatnesa.

Ņemsim kaut vai tādas plaši daudzinātas tēmas kā „bērnu tiesību ievērošana” un „pret bērniem vērstas vardarbības apkarošana”. Ārēji jau šie lozungi izskatās ļoti cēli un humāni. Un, jo augstāk šos lozungus paceļ un sparīgāk demonstrē, jo lielāku ārēju efektu un humānisma ilūziju var sasniegt. Taču visam ir savs mērs un sava vieta. Nedrīkst, piemēram, zem jēdziena „vardarbība pret bērnu” vienuviet salikt gan bērna sadistisku sišanu, bērna neģēlīgu izmantošanu, fizisku vai garīgu ņirgāšanos par bērnu un audzināšanas nolūkā veiktu bērna sodīšanu par konkrētiem, apzināti izdarītiem pārkāpumiem. Tas ir tāpat kā skalpeli ķirurga rokās pielīdzināt slepkavas nazim. Neviens preses izdevums neiedomājas aprakstīt maniakālu slepkavu briesmu darbus, lai tādējādi pamatotu ķirurģisku operāciju aizliegumu mūsu valstī. Bet, atsevišķu sadistisku, prātu nodzērušu vecāku necilvēciskā izturēšanās pret saviem bērniem un to sekas, itin bieži kalpo par argumentu aizliegumam bērnus audzināšanas nolūkā fiziski sodīt.

.

Līdzīgi ir ar bērnu un skolēnu tiesībām, kas tiek aplūkotas atrauti no bērnu un skolēnu pienākumiem. Tieši pienākumi, kurus mēs uzņemamies pret sabiedrību ir tas faktors, kas nosaka tās tiesības, kuras sabiedrība mums piešķir šo pienākumu pildīšanai. Tātad primārie vienmēr ir pienākumi, bet tiesības ir sekundāras - no šiem pienākumiem izrietošas. Policistam, karavīram, ministram vai valsts prezidentam – visiem viņiem sabiedrība ar likumu ir piešķīrusi tādas tiesības, kas atbilst pienākumiem, kurus šis amatpersonas ir uzņēmušās pildīt attiecībā pret valsti un sabiedrību. Problēmas sabiedrībā vienmēr sākas tur, kur kāds, nepildot savus pienākumus, cenšas nepelnīti izmantot vai nopirkt par naudu tiesības, kas viņam nepienākas. Cīnīties par skolēnu tiesībām skolās un klusēt vai tikpat kā nemaz nerunāt par skolēnu pienākumiem no kuriem šīs tiesības izriet, tas nozīmē dezorientēt bērnus pastāvošo lietu kārtībā. Tā bērniem tiek radīta ilūzija, ka jau pati viņu eksistence vien, nākotnē nodrošinās visas vajadzības, bet dzīve - tā ir tikai spēle, kur kaut ko vairāk var iegūt ar veiksmi, izveicību un nekaunību, nevis apzinīgu, rūpīgu darbu un zināšanām.

Nenoliedzami, katrs normāls tēvs un māte mīl savu bērnu un cenšas viņa labā darīt visu iespējamo un neiespējamo. Tomēr šai mīlestībai nevajadzētu būt aklai. Bērni nav puķes, kas pašas savā nodabā aug un zied. Bērni ir jāaudzina. Izpildot visas bērna iegribas, kaprīzes un pārspīlēti respektējot viņa prasības, mēs veidojam egocentrisku, histērisku personību, kas uzvedas tā, it kā visa pasaule būtu radīta tikai viņa dēļ un visi apkārtējie ļaudis nepārtraukti būtu viņam kaut ko parādā. Lieki piebilst, ka šādam cilvēkam dzīve nav viegla. Skolas laikā un vēlāk, uzsākot patstāvīgas darba gaitas, seko vilšanās un lieli psiholoģiski pārdzīvojumi. Daudzi no viņiem, sastopoties ar dzīves realitāti, psiholoģiski salūzt, dodas pašnāvībā, sāk lietot alkoholu un narkotiskās vielas, izdara likumpārkāpumus un noziegumus. Kaut arī ārēji tāds cilvēks var likties agresīvs un valdonīgs, īstenībā viņš ir viegli ievainojams un vājš. Viņam ir ļoti apgrūtinoši sevi disciplinēt un koncentrēties darbam, paciest ierobežojumus un respektēt sabiedrībā pastāvošos likumus, pārvarēt grūtības un sadarboties ar citiem cilvēkiem kopēju mērķu sasniegšanai.

Protams, globalizētai, kosmopolītiskai sabiedrībai atsevišķa indivīda liktenis ir vienaldzīgs. Jo psiholoģiski vājāks cilvēks, jo vieglāk ar viņu manipulēt. Bet, ja cilvēki savā starpā ķildojas, viens otru cenšas pārspēt egocentrismā un izvirzīties dažādu ārišķību ( greznāks auto, lepnāka māja, dārgāks uzvalks) jomā – tāds pūlis ir viegli pārvaldāms un ērti izmantojams. Iespējams, ka tieši tādēļ mūsdienās tiek popularizēta šī pārspīlēti saudzējošā, visu atļaujošā, tikai uz izskaidrošanu un pārliecināšanu balstītā bērnu audzināšanas metode, kas nekādus labos rezultātus diemžēl nedod.

Tāpēc ar grāmatu izdevniecības «Viņa vārds manī» laipnu atļauju, mēs tuvākajās dienās sāksim publicēt amerikāņu zinātnieka, pediatrijas klīnikas profesora un divu bērnu tēva Džeimsa Dobsona grāmatu «Savaldi sava bērna dusmu lēkmes».

Ceram, ka šī grāmata, kas oponē daudziem pie mums tik plaši izreklamētajiem „humānajiem” bērnu audzināšanas principiem, būs vērtīgs materiāls tiem vecākiem, kas patiesās rūpēs par savu bērnu nākotni, nav apmierināti ar tiem rezultātiem, ko sniedz līdzšinējā mums „no augšas” piedāvātā bērnu audzināšanas metode.

Bet bērnu iestādēs strādājošajiem pedagogiem, psihologiem un bērnu tiesību aizsardzības speciālistiem šī grāmata varbūt parādīs to, ka ārpus plaši izreklamētajām un viņiem iemācītajām psiholoģijas dogmām eksistē vēl arī citas psiholoģiskās un pedagoģiskās atziņas.

«Aisbergs»