Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Subjektīvi

Par brīvību, likumu un sodu

http://www.aisbergs.lv/?p=662

 

Par brīvību, likumu un sodu

SUBJEKTĪVI 08.10.2008

 

Neviena dzīva būtne uz Zemes (tajā skaitā arī cilvēks) nav un nevar būt pilnīgi brīva.

Pat ja uz visas planētas dzīvotu tikai viens cilvēks, arī viņš nebūtu pilnīgi brīvs, jo viņam, savas dzīvības nodrošināšanai, būtu jāievēro virkne noteikumu (nerakstītu „Likumu”), piemēram, daži paši elementārākie:

a) jāmeklē sev pārtika, jāsagādā pajumte un apģērbs;
b) nedrīkst lekt no augstas kraujas, lai negūtu traumas vai nenosistos;
c) nedrīkst kaitināt par sevi spēcīgākus plēsīgākus dzīvniekus, lai pašu neapēstu;
d) u.t.t. – ik brīdi jāievēro ļoti daudz citu noteikumu, lai spētu saglabāt savu veselību un dzīvību.

Dzīvojot citu savas sugas brāļu (cilvēku) sabiedrībā (barā, pūlī), visiem augstākminētajam nerakstītajiem noteikumiem nāk klāt katras valsts rakstītie «Likumi», kuri vēl vairāk ierobežo katra indivīda brīvību. Jāatzīst, ka tik mežonīgu dzīvnieku, kā cilvēku baram, tiešām ir nepieciešami rakstīti «Likumi», lai kaut kā ierobežotu anarhiju, savstarpējo naidu un zvērīgumu starp indivīdiem. Savi «Likumi» jāievēro katram konkrētas sabiedrības (tautas, valsts) indivīdam, lai, aizsargājot katru indivīdu, valsts nodrošinātu šīs sabiedrības dzīvotspēju. «Likuma» pārkāpējiem, atkarībā no izraisīto seku smaguma, jātiek tādā vai citādā veidā sodītiem. Katram indivīdam jāpakļaujas bara (valsts) likumam vai jāmeklē cits bars (valsts), kuras «Likumi» viņam liekas pieņemamāki.

.

No augstāk teiktā skaidri redzams, ka vārds „brīvība” ir relatīvs, lai neteiktu – abstrakts jēdziens, kuru ikdienā izmanto tikai bara (pūļa, tautas, valsts) vadoņi, lai piesaistītu un pakļautu sava bara indivīdus. Lozungu „Mēs par brīvību” visā cilvēces vēsturē ir izmantojuši visu rangu vadoņi, lai uzsāktu asiņainu slaktiņu savā barā, vai karu ar citām tautām un valstīm.

Pilnībā piekrītu stāsta «Ilgās nakts beigas» galvenā varoņa – komandora Kruina vārdiem: „Pūlis nav vienkārši cilvēku kopa. Pūlis – tas ir musinātāji un stulbu idiotu bars”. Šo vārdu pareizību pilnīgi apstiprina arī mūsu bara rīcība gan pēdējo „n”-padsmit gadu laikā, gan arī šodien.

Vārda „brīvība” jēgu varētu formulēt sekojoši: „Indivīda brīvība sabiedrībā ir tiesības darīt to, ko neaizliedz rakstītais «Likums», nerakstītie noteikumi, morāles un ētikas normas”.

Mūsu bara rakstītais «Likums» līdzinās košļājamai gumijai, kuru katra likumdevēju kompānija, tiesībsargājošās institūcijas, tiesneši, advokāti un visi citi, kas to vēlas, sagremo, atgremo un izstaipa pēc savas mutes izmēra un zobu izvietojuma. Visu pasauli un tajā skaitā arī mūsu baru ir pārņēmusi noziedzības un varmācības pandēmija. Šī sērga nav „ārstējama” tikai ar runāšanu. Lai „ieliktu rāmjos” šādu baru, nepieciešams īss, konkrēts un viennozīmīgs «Likums», kura devīze būtu: „Nedari baram vai citam bara indivīdam to, ko nekavējoties un nenovēršami negribi piedzīvot pats!” Nekādu izņēmumu vai „vainu mīkstinošu apstākļu”. «Likums» jāzina katram, tas jāmāca mājās, bērnu dārziņos un visu līmeņu skolās.

«Likuma» pārkāpējiem nenovēršami un ātri jāsaņem savam nodarījumam adekvāts sods, kur nodarītais kaitējums jāatpelna ar reālu darbu, nevis tikai nedaudz jāatpūšas pēc visām „Eiropas prasībām” aprīkotā cietumā (faktiski – sanatorijā), pasmejoties par cietušajiem vai bojā gājušajiem.

1) nozagi – spaidu darbos atpelnīsi nozagtā vērtību un savas uzturēšanas izdevumus;
2) piekāvi vai sadūri – tiksi piekauts vai sadurts vēl nežēlīgāk un ārstēties varēsi tikai pats;
3) nogalināji – tiksi nogalināts.

Tikai tā, pēc vairākiem gadiem, varam cerēt uz normāliem sadzīves apstākļiem savā barā. Bet, lai to īstenotu, ir vajadzīga vēlēšanās, lai tas tā notiktu. Ir nepieciešams, lai to vēlētos mūsu likumdevēji un visa tiesībsargājošo institūciju ķēdīte. Vai viņi to vēlas? Protams, ka nē!

Viņi visi ļoti labi atceras stāstu par saimnieku un muļķa runci: „Kādam saimniekam klētī bija savairojušās peles, kuras no sirds mielojās labības apcirkņos. Nekādi nevarēdams tikt ar pelēm galā, saimnieks pieņēma savā mājā klaiņojošu un ļoti izsalkušu runci. Muļķa runcis, vienā naktī izķēra visas peles. No rīta saimnieks redz, ka peļu vairs nav un izsvieda runci atkal laukā.”

Mūsu likumdevēji nav „muļķa runči”! Viņi zina kā jāstiepj gumija! Jāstiepj pašiem un jāatstāj nākošajiem, jo savā "darbā” taču nav jāpārpūlas un maksā arī tīri ciešami. Vienīgi traucē tas, ka sēžot un kavējot laiku ar pļāpāšanu un avīžu lasīšanu, jāuzmana sava „šefa” īkšķis, lai zinātu nospiest pareizo balsošanas pogu.

Tāpat likumu izpildītāji nav „muļķa runči” – tiesas taču mierīgi un „likumīgi” var vilkties gadu gadiem. Un arī notiesātos nedrīkst uz ilgu laiku izņemt „no apgrozības” – nedod Dievs, pietrūks ko meklēt, izmeklēt un tiesāt!

Kādi esam paši, tāds ir arī mūsu bars un visas pazīmes rāda, ka, pie mūsu „mentalitātes”, tādi arī paliksim (kuri paliksim dzīvi)

Juris P.
2006

Kategorija: Subjektīvi | Pievienoja: Janis_A (31.Dec.2008)
Skatījumu skaits: 856
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika