http://www.aisbergs.lv/?p=353

Kāpēc esam tur, kur esam?

SUBJEKTĪVI 06.10.2008

Pazemojoši zemā atalgojuma un masveidīgā bezdarba dēļ, arvien pieaug to darbaspējīgo iedzīvotāju skaits, kas darba un savas ģimenes iztikas meklējumos spiesti dodas strādāt uz ārzemēm, veicot tur „melnos” darbus, kuros strādāt vietējie iedzīvotāji uzskata zem sava goda.

Tūlīt pēc tā saucamās „neatkarības atgūšanas”, kad pie varas tika „grēkus nožēlojušie” un pareizu uzvārdu valkājošie komunisti, tika sākts mērķtiecīgs darbs, lai vistuvākajā nākotnē iznīcinātu Latviju kā suverēnu valsti:

1) nenodrošināja valsts robežu apsardzi;
2) nepasludināja par nevēlamām personām visus okupantus (arī civilos);
3) nepārgāja pilnībā uz valsts valodu;
4) sāka „demokrātisku” procesu, masveidīgai pilsonības piešķiršanai visiem iebraucējiem;
5) visos valsts varas un tautsaimnieciskajos objektos pie varas palika iepriekšējie komunistu ielikteņi, kuri nesodīti piesavinājās viņu rīcībā esošos materiālos un finansiālos līdzekļus, plānveidīgi iznīcinot un likvidējot viņu pakļautībā esošos rūpnieciskos un visus citus tautsaimnieciskos objektus (ne jau bez attiecīga rīkojuma „no augšas”);
6) tie paši ielikteņi un viņu rokaspuiši ar iegūto pamata kapitālu nu jau oficiāli un „demokrātiski” nopirka politisko un ekonomisko varu valstī: izveidoja savas „partijas”, savas bankas un noteica savus likumus.

Ieguvuši varu, kļuvuši par miljonāriem un redzot, ka šeit Latvijā vairs nav lielu perspektīvu savas bagātības palielināšanai (ko gan daudz vairs var „noplēst” no nabadzībā un bezdarbā iedzītās tautas „masas”), nolēma pievērsties Eiropai – veicot masveidīgu reklāmas kampaņu un nekaunīgi melojot (piesolot tautai gaišu rītdienu: darbavietas, labu atalgojumu, Eiropas Savienības naudu u.t.t.) pierunāja lielu daļu tautas nobalsot par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, ko tā arī paklausīgi izdarīja (iespējams arī, ka vēlēšanu rezultāti tika viltoti).

Turpmākais ir pilnīgi skaidrs – izveidojot Baltijas jūras krastā Eiropas provinci ar sekojošu struktūru: provinces centrs – Rīga, pārējā teritorija – pašmāju un ārzemju bagātnieku vasarnīcu, atpūtas un izklaides objektu teritorija (daba taču vēl nav galīgi sagandēta un klimats arī tīri ciešams).

Lai to īstenotu „demokrātiskām” metodēm, vispirms jāatbrīvo teritorija – jālikvidē lauku viensētas un mazākās apdzīvotās vietas, tādēļ, veicot „uzlabošanas”, „reorganizācijas”, „optimizācijas” un citus tikpat „nepieciešamus” un visnotaļ „progresīvus” pasākumus un īstenojot „Eiropas direktīvas”:

Pirmajā posmā:

1) lauku rajonu apdzīvotajās vietās likvidēja praktiski visas algotā darba vietas;
2) slēdza pasažieru dzelzceļa satiksmi starp rajonu pilsētām un apdzīvotām vietām;
3) maksimāli samazināja cita veida sabiedriskā transporta satiksmi starp pilsētām un apdzīvotām vietām, vienlaicīgi palielinot biļešu cenas;
4) plānveidīgi slēdz lauku rajonu slimnīcas, skolas, feldšeru punktus, veikalus, piena un citas lauksaimniecības produkcijas pieņemšanas un pārstrādes punktus, pasta un bankas nodaļas, kultūras namus u.t.t.;
5) apvieno rajonus, lai sagādātu maksimālas „ērtības” to iedzīvotājiem (reti kursējošs sabiedriskais transports un dārgi ceļa izdevumi, nelielas formalitātes nokārtošanai jābrauc vairākkārtīgi un tam katru reizi jāizlieto vai vesela diena);
6) maksimāli „uzskrūvētas” degvielas, importa tehnikas, darbarīku, minerālmēslu un jebkuru pirmās nepieciešamības rūpniecības preču cenas (paši vairs neko neražo – visas ražotnes veiksmīgi likvidētas);
7) masveidā, ar augstākās labvēlības statusu, tiek importēti ar cilvēka veselībai kaitīgām ķimikālijām piesātināti ārzemju pārtikas produkti, kuri tiek tirgoti visās iespējamās vietās par dempinga cenām, līdz ar to pašu ražoto lauksaimniecības produktu pašizmaksa ir augstāka par to iespējamo realizācijas cenu un tās ražotāji tiek izputināti.

Otrajā posmā, kas jau rit pilnā sparā, notiek sekojošais:

1) jāpanāk, lai vēl atlikušie paši ietiepīgākie „nepilsoņi’ atmestu savu iedomību un pazemotos līdz tādam līmenim, ka pieņemtu Latvijas pilsonību – nākošajās vēlēšanās tas atmaksāsies.

2) sakarā ar lauku rajonos valdošo totālo bezdarbu, praktiski visi darba spējīgie lauku rajonu iedzīvotāji dodas darba meklējumos uz rajonu pilsētām, Rīgu vai arī uz ārzemēm (rajonu pilsētās atrast darbu, kas nodrošina dzīves iztiku, ir ļoti problemātiski);

3) tā paša iemesla dēļ dzīvi laukos pamet arī praktiski visi atlikušo lauku skolu absolventi un jau šobrīd laukos palikušas tikai trīs iedzīvotāju grupas:

a) pensionāri, kas dzīvo savās pus sabrukušās būdās un pārtiek no vienīgās govs (kamēr vēl ir spējīgi to apkopt un sagādāt tai barību) un piemājas dārziņa. Ar šiem „pēdējiem mohikāņiem” nav problēmu – tie paši izmirs tuvāko gadu laikā;
b) melnā darba strādnieki - vergi, kas bez darba līguma spiesti strādāt nenormētu darba laiku lielo zemes un lauksaimniecības tehnikas īpašnieku (gan pašmāju, gan ārzemnieku) labā. Arī šeit nav problēmu – ja nestrādās vietējie, tad uzaicinās darbaspēku no Āzijas vai Āfrikas valstīm.
c) nedaudzi pirmspensijas un vidējā gadagājuma indivīdi, kuri atraduši sev darbu kādā pilsētā. Šeit problēma atrisināma paceļot degvielas un sabiedriskā transporta cenu līdz tādam līmenim, kad ar minimālo darba algu vairs nepietiks ikdienas braucieniem uz darbu un atpakaļ. Pie šī jautājuma tiek aktīvi strādāts.

Trešajā posmā, kas jau sācies:

1) par katru cenu, iespējami ātri, jāatsakās no nacionālās naudas vienības – lata un valsts zelta rezervēm;
2) jāievieš bezvīzu režīms ar savas pēdējās okupācijas valsti;
3) ārzemnieki un pašmāju bagātnieki par grašiem uzpērk lauku rajonos labākos zemes gabalus un dara ar tiem ko tik vien sirds vēlas;
4) ievērojot „starptautiskās cilvēka tiesības” jāuzņem pēc iespējas vairāk „politisko bēgļu”, jo:

a) mafijai lēts un paklausīgs darbaspēks vienmēr būs vajadzīgs;
b) svaigas asinis vistuvākā laikā palīdzēs atrisināt sasāpējušo jautājumus par „latviešiem” (Latvijas pilsoņu pasēs „tautība” vairs nav jāuzrāda).

SECINĀJUMI.

Tā saucamā „demokrātija” nav nekas cits kā mafiozu struktūru ar noziedzīgā ceļā iegūtiem līdzekļiem uzturētu ielikteņu (partiju) izveidota sistēma, kuras vienīgais mērķis ir savas gribas diktāts un savas materiālās labklājības neierobežota un nekontrolēta palielināšana.

Latvija šādā izpildījumā nav tas, par ko tauta sapņoja „trešās atmodas” laikā – vienkāršos cilvēkus tā novedusi darba zirga stāvoklī: strādāt par vēdera tiesu un vēl būt neziņā par to, kad to saņems. To pierāda arvien pieaugošais emigrantu skaits – katrs kaut cik uzņēmīgs un darba spējīgs Latvijas iedzīvotājs pie pirmās izdevības dodas svešumā ar cerību, ka varbūt kaut daļu sava mūža dabūs padzīvot kā CILVĒKS.

Diemžēl jāsecina, ka Latvija un latvieši šodien citādā situācijā nemaz nevarēja atrasties, jo:

1) mūsu potenciālie vecāki un vecvecāki, kurus ar visu cieņu varēja saukt par LATVIEŠIEM, gāja bojā 1918. gada Brīvības Cīņu laikā vai arī tika iznīcināti vācu un krievu okupantu nāves nometnēs. Viņu piemiņa „drošības apsvērumu dēļ” šodien jau tiek aizliegta.
2) galvenokārt izdzīvoja tikai tie, kuri klusi sēdēja maliņā vai paklausīgi kalpoja okupantiem;
3) izdzīvoja arī tie, kuri paspēja aizbēgt uz ārzemēm, bet šodien viņi ir pilnīgi zaudējuši realitātes sajūtu un nevar saprast reālos pārējās tautas dzīves apstākļus Latvijā. Par viņu bērniem nemaz nerunāsim – tie sekmīgi integrējušies svešatnē (bet viņiem tā taču ir Dzimtene).
4) arī mēs, šeit dzīvojošie (pareizāk sacīt – eksistējošie, „mucā” audzētie un alkoholismā slīkstošie), esam pieradināti nedomāt un ar psihopātu neatlaidību jebkura līmeņa vēlēšanās atkal un atkal cītīgi balsojam par „labiem cilvēkiem”, kuri „labi izskatās” un „labi runā” priekšvēlēšanu kampaņu laikā;

Papildus tam, latviešu tautas iznīcināšanu, deģenerāciju, „integrēšanu” Eiropā un pasaulē, sekmīgi veicina plaši reklamētie, valsts varas aktīvi atbalstītie pasākumi:

1) liedzot viņiem drošību, pajumti, iztikas līdzekļus un medicīnisko palīdzību;
2) nosakot „iztikas minimumu”, kas sastāda apmēram 30% no faktiski nepieciešamā;
3) par mūža darbu piešķirot pensiju, kas nenodrošina minimālās pajumtes īri;
4) ārkārtīgi dārgie medikamenti un ārsta „pakalpojumi”, u.t.t.
5) valsts politikas speciāli izraisītā iedzīvotāju masveidīgā izbraukšana darbā uz ārzemēm;
6) imigrācija (gan legālā, gan nelegālā);
7) alkoholisms un visu veidu narkomānija;
8 ) nepārtrauktā vardarbības un noziedzības popularizēšana visos masu informācijas līdzekļos;
9) seksuālā visatļautība, tā saucamās „nepilnās” ģimenes un jaukto tautību laulības;
10) degradētā bērnu un jaunatnes audzināšanas (izlaidības) un izglītības sistēma;
11) sistemātiskā psihiski slimo – „netradicionālo” seksuālo orientāciju personu popularizēšana masu saziņas līdzekļos;
12) „nesakārtotie” valsts likumi, „cilvēka tiesību” normas, „Eiropas direktīvas”, u.t.t.

Liekot roku uz sirds – cik šodien Latvijā ir 60 gadīgu iedzīvotāju, kuri sevi ar pilnām tiesībām varētu saukt par „Latviešiem”? Nu vismaz pārzinot savu „latvieša” dzimtas koku līdz trim paaudzēm tālā pagātnē – tēvs un māte, vectēvs un vecāmāte, vecvectēvs un vecvecmāte? Simts? Tūkstotis? Desmit tūkstoši – neticu! Bet 20 gadus vecie? Labi vēl ja viņi zina, kur apglabāts vecaistēvs un vecāmāte!

Pilnīgi piekrītot tam, ka bērni nav atbildīgi par savu vecāku izcelsmi un dzīves vietu, uzskatu, ka visas šodienas uzspēlētās kaislības ap latviešiem kā tautu un nāciju ir tikai un vienīgi tukša muldēšana un valdošajiem „demokrātiem” izdevīga politiska spēle.

Latviešu tautas liktenis (galvenokārt ar pašu „latviešu” rokām) jau šodien ir ierakstīts (labākā gadījumā) vēstures grāmatās, bet Latvijas kā valsts problēma tiks „sekmīgi atrisināta” tuvāko gadu laikā.

NOSLĒGUMS.

Esmu izklāstījis savas pārdomas, kas pēc „trešās atmodas” mainījušās, no eiforiska prieka līdz pilnīgai nolemtībai un totālam riebumam par to, ka man lemts dzīvot tik pērkamu, gļēvu un nodevīgu tautiešu kompānijā (bet nezinu vai pats būtu daudz labāks, ja nonāktu izdevīgā situācijā, jo arī es taču esmu tikai „latvietis”).

Latvijas valsts, šodienas izpildījumā, vienkāršai tautai nav vajadzīga !

Juris P.

2005