http://www.aisbergs.lv/?p=353

Kāpēc esam tur, kur esam?

SUBJEKTĪVI 06.10.2008

 Šis apcerējums radies gan piedzīvojot un analizējot Latvijas „trešo atmodu”, gan uzklausot savu vecāku un radinieku stāstījumus par dzīvi „pirmajā Latvijas brīvvalstī”, gan pazīstot sevi un līdzcilvēkus, gan vērojot šobrīd valstī notiekošo, gan izsakot savas prognozes par Latvijas nākotni.

PAR LATVIJU UN LATVIEŠIEM (tajā skaitā arī mani):

Tā ir maza valsts (pasaules mērogā), kura nekad nav aizstāvējusi savas teritoriālās intereses (Nidas apgabals, Roņu sala, Abrenes rajons u.t.t.) ne cienījusi savu valodu (ne vācu un krievu okupācijas periodos, ne arī šodien).

Tā saucamais „latvietis” nospiedošā vairākumā ir iedomīgs, kašķīgs un neuzņēmīgs cilvēciņš, kas neieredz otru cilvēku un viņam ļoti skauž, ja tam klājas labāk.

Latvieši vienmēr bijuši un ir strādīgs, pazemīgs, paklausīgs un lēts darbaspēks, kas ātri iemācās savas valsts okupantu valodu un centīgi strādā mīļā miera un vēdera dēļ, vienalga kur un vienalga kā labā.

Latvijas valsts vadībā (arī visu svarīgāko dzīves sfēru un uzņēmumu vadībā) 99 % ierēdņu vienmēr bijuši un ir ārzemnieki, pašmāju Kangari, mafiozu grupējumu ielikteņi, vai nekaunīgi pašlabuma meklētāji.

Latvietim mainīt savu politisko pārliecību, atkarīgi no valsts varas un pie varas esošās partijas, ir pats par sevi saprotams process – lai tikai būtu iespēja nokļūt tuvāk „silei” un ieņemtu kādu daiļskanīgu, labi apmaksātu amatu (kuram mafijas diriģētajā korī visbiežāk ir tīri butaforiskas funkcijas).

.Katrs trešais latvietis ļoti labprāt dibina savu «biedrību», «apvienību», «sabiedrisku organizāciju», «aktīvistu grupu», «dabas, putnu, jūrmalas, skudru u.t.t. aizsardzības organizāciju», kurā ir desmit biedru, piešķir tai daiļskanīgu nosaukumu (piemēram: „Mēs par Tēvzemi”), ieņem tās „prezidenta” krēslu un deklarē sevi par „vienīgo un īsteno patriotu, kas cīnās par savas zemes un tautas gaišo nākotni”. Valdošai kliķei tas ir kā „medus maize” un šāds process, nosaukts par „demokrātisku sabiedrības aktivitāti”, tiek aktīvi atbalstīts – jo sīkākās daļās būs sadalīta sabiedrība, jo vieglāk būs to neierobežoti un nesodīti pārvaldīt.

Latvijai neinteresē savu iedzīvotāju dzīves apstākļi un labklājības līmenis – vēl „n”-padsmit gadus pēc „otrās atmodas” tie joprojām ir zemākie Eiropā, mazpilsētās un lauku rajonos valda masveidīgs bezdarbs, visā valstī tūkstošiem cilvēku ir palikuši bez noteiktas dzīves vietas, dzīvo galējā nabadzībā un badā, klaiņo, bērni neapmeklē skolu.

Latvijai neinteresē savu bērnu nopietna un patriotiska izglītība, speciāli tiek darīts viss lai ātrāk aizmirstos okupantu genocīds pret pamatiedzīvotājiem – skolās patiesa Latvijas vēsture netiek mācīta, retais no bērniem vai jauniešiem ir kaut ko dzirdējuši par Gunāru Astru un zina kāpēc viņš vairs nav mūsu vidū, vai arī saprot to, ko Latvijai nozīmē 25. marts un citas piemiņas dienas. Tāda „pagātnes palieka” kā Brīvības piemineklis ieguvis statusu – „iespējamo provokāciju objekts” un piemiņas dienās tiek nožogots, bet ieejas kapsētās bloķē «Policijas» vienības. Toties tāds objekts kā piemineklis Rīgas „atbrīvotājiem” neizraisa nekādas bažas un ir katrā laikā brīvi pieejams visiem pretvalstiskiem elementiem. Visus viņu mītiņus un kvēlās runas valsts televīzija pārraida neskaitāmas reizes, dodot bezmaksas reklāmas un pretvalstiskas aģitācijas iespējas masu saziņas līdzekļos. Viņu prasības un draudi vienmēr tiek nostādīti pirmajā vietā un ir noteicošie nosakot valsts politiku.

Likumi neaizsargā savus iedzīvotājus ne Latvijā, ne ārvalstīs. Latvija neaizstāv savas valsts godu un cieņu pasaules valstu līmenī, jebkādi apvainojumi un pazemojumi tiek pieņemti pazemīgi klusējot.

Latviešu valodai joprojām nav reāls „valsts valodas” statuss, tā tiek ignorēta gan plašas saziņas līdzekļos (radio, televīzija, internets), gan sadzīvē – un tas lielākoties pateicoties pašiem latviešiem: jebkurā vietā un laikā, sapulcējoties kaut vai trim cilvēkiem, no kuriem viens ir krievs, visi runās krievu valodā. Radio un televīzijas intervijās runāt latviešu valodā katrs krievs (gan „pilsonis”, gan nepilsonis) uzskata zem sava goda. Tas tiek uztverts kā pats par sevi saprotams fakts un viņa runa pakalpīgi tiks tulkota latviski, bet televīzijā pavadīta tikai ar subtitriem. Reklāmās, kā arī firmu, tirdzniecības vietu un visa veida produktu nosaukumos dominē svešvalodas. Dziedāt angļu valodā katrs „mākslinieks” uzskata par obligātu nosacījumu, lai viņu dzirdētu pa radio vai parādītu televīzijā.

Latvijai absolūti neinteresē sava finansiālā, ekonomiskā, rūpnieciskā un enerģētiskā neatkarība – šīs sfēras apzināti tikušas sagrautas un to paliekas nodotas ārzemju monopolistu rokās, kas brīvi diktē savus nosacījumus un netraucēti iedzīvojas uz bezizejā novestās vienkāršās tautas rēķina.

Tāda svarīga tautsaimniecības nozare kā zvejniecība praktiski jau ir likvidēta, bet lauksaimniecības iznīcināšanas plāns pilnībā tiks īstenots dažu tuvāko gadu laikā un Latvija paliks arī bez savas pārtikas (svaigas zivis nopērkamas reti un tās ir kļuvušas dārgākas par gaļu, pilnvērtīgi piena produkti sen vairs nav pieejami, sekmīgi likvidēta cukurbiešu audzēšanas nozare un cukurfabrikas, un tā tālāk un tā joprojām).

Praktiski visu valsts ekonomiku un sadzīvi kontrolē ārzemju monopoli un to ielikteņi, brīvi rīkojas mafiozi (tā saucamo „partiju”) grupējumi, plaukst kontrabanda, rekets un zeļ korupcija.

Plaši tiek ievestas un tirgotas narkotikās vielas, plaukst visu veidu narkomānija, smēķē pat bērni, pusaudži masveidā lieto alkoholiskos dzērienus un stiprās narkotikas – fiziski un morāli degradējušos tautas „masu” taču visērtāk var izmantot savu savtīgo mērķu sasniegšanai.

Aktīvi tiek strādāts pie tautas un katra atsevišķa indivīda un, jo sevišķi jaunatnes, psihiskā līdzsvara deformācijas un zemapziņas zombēšanas – visās jaunatnes atpūtas iestādēs (kolektīvās nikotīna, alkohola un citu narkotisko vielu lietošanas vietās), koncertos un praktiski visos sabiedriskajos pasākumos, vājprātīgā skaļumā tiek atskaņota tikai „kompresoru” mūzika (apdullinoši skaļš troksnis ar monotonu, apziņu graujošu 2 Hz ritmu) un dziesmas svešvalodā, kuru saturs klausītājam nav saprotams. Jebkurš, kas izcēlies ar amorālu uzvedību, ignorē paaudžu paaudzēs vispār pieņemtās uzvedības normas sabiedrībā, tiek iesaistīts regulāros televīzijas raidījumos.

Visi, kas tikuši pie varas, plēšas tikai par savu labklājību – to, ka eksistē arī tauta atceras tikai pirmsvēlēšanu solījumu laikā, kurus, bez jebkādas atbildības par savas rīcības sekām, var aizmirst jau tūlīt pēc ievēlēšanas.

Kā iemeslu, kura dēļ nevar (lasi – nevēlas) izskaust noziedzību, acīm redzamās nejēdzības un atklāto tautas apmuļķošanu, vienmēr tiek izmantots termins „nesakārtoti likumi” – jo likumu izstrādātāji un to pieņēmēji labi zina stāstu par klaiņojošo runci, kuru peļu apsēstais saimnieks pieņēma savās mājās. Muļķa runcis ātri vien izķēra visas peles un saimnieks viņu, kā nevajadzīgu, atkal izmeta laukā.

Cilvēka dzīvība un kaitējums tā veselībai ir bezvērtīgi jēdzieni: likumi un tiesa vienmēr aizstāv noziedzniekus, izmantojot jebkurus līdzekļus soda mīkstināšanai. Ja arī noziedznieku uz neilgu laiku aiztur, tad to (stingri ievērojot viņa „cilvēka tiesības”) par brīvu (nestrādājot) uztur labākos apstākļos nekā dzīvo lielākā daļa valsts godīgo iedzīvotāju un pie pirmās izdevības, par „labu uzvedību”, atbrīvo pirms termiņa.

Tiesas procesi velkas gadiem ilgi, jo „trūkst tiesnešu” – laikam jau daudzi likumus zinoši cilvēki nevēlas pazemoties līdz tādam līmenim, lai balstoties uz šādiem „likumiem” attaisnotu noziedzniekus.

Televīzijā praktiski nav raidījumu un filmu, kurās netiktu reklamēta smēķēšana, alkoholisko dzērienu lietošana, narkomānija un visu veidu vardarbība – skatītājam tiek ieaudzināts, ka tā ir normāla ikdienas parādība un ar likuma spēku pret to cīnīties nav iespējams, bet aktīvi vēršoties pret to, tevi sagaida bargs sods. Detalizēti un visās niansēs tiek rādīti varmākas, slepkavas un viņu „darba paņēmieni” kā arī cītīgi tiek skaidrots kā izvairīties no atbildības par izdarītiem noziegumiem. Uzskatāmi tiek parādīts, cik ļoti nevarīga, ievērojot noziedznieka „cilvēka tiesības”, ir policija un cik žēlsirdīga ir tiesa. Tautai kopumā un katram indivīdam atsevišķi tiek iedvesta pārliecība, ka, lai arī cik briesmīgs būs noziegums, atbildēt par to nāksies tikai izcilam neveiksminiekam un arī tad visai minimāli. Par cietušajam, ja viņš uzbrucēja „kļūmes” dēļ tomēr palicis dzīvs, radītajiem veselības bojājumiem un nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem jāatbild nebūs nekad. Pēc tam, izbaudījis savas „cilvēka tiesības” visām Eiropas prasībām atbilstošā cietumā – j„atpūtas namā”, mierīgu garu varēs likt lietā tur iegūto paaugstināto kvalifikāciju, salaupītos materiālos līdzekļus un turpināt darboties no godīgiem cilvēkiem atbrīvotā vidē.

Plašas saziņas līdzekļos jaunākās ziņas sastāv praktiski tikai no negatīvas informācijas – kur atkal kāds noslepkavots, piekauts, apkrāpts, apzagts, pazudis u.t.t. Ekonomiska rakstura informācija vienmēr tiek pasniegta abstraktā formā, lai klausītājs negūtu patieso priekšstatu par doto faktu, piemēram: „Degvielas cena Latvijā joprojām ir par 10% zemāka kā citur Eiropā”, bet ne ar vienu zilbi netiek pieminēts, ka Eiropas valstīs strādnieks mēnesī nopelna desmit reizes vairāk nekā Latvijā.

Tāpat lielākā daļa jaunāko ziņu parasti ir par notikumiem tālajās ārvalstīs – Amerikā, Āzijā, Āfrikā, kas vairumam iedzīvotāju neko neizsaka un ir pilnīgi vienaldzīgas, bet tikpat kā nav informācijas par notikumiem un reālo šodienas stāvokli kaimiņzemēs (Lietuvā un Igaunijā), kuras atguva tā saucamo „neatkarību” reizē ar Latviju, bet ekonomiskā un tautas dzīves līmeņa ziņā tālu mūs apsteigušas.

Latvijas valsts un darba devēji brīvi un nesodīti ekspluatē savas tautas lēto darbaspēku, kas jau robežojas ar verdzību (dzimtbūšanas laikos nodokļos bija jāmaksā tikai desmitā daļa nopelnītā – baznīcai), bet šodien tiešajos un netiešajos nodokļos aiziet vairāk kā 50 % no nopelnītā. Pat no pensijas atkārtoti atvelk ienākuma nodokli..

Juris P.

2005