http://www.aisbergs.lv/?p=12763

Aiz kritiskā punkta…

SUBJEKTĪVI 22.08.2009

Ievada vietā

Dzīvē ne reizi vien pierādījies – iznīcināt ir daudzkārt vieglāk nekā izveidot vai izgatavot kaut ko no jauna. Radīšanas procesā jāiegulda daudz garīgā un fiziskā spēka, daudz finansiālo un materiālo resursu. Un pats galvenais – jābūt cilvēcīgai, pozitīvai domāšanai un vēlmei STRĀDĀT kāda reāla mērķa labā – sevis, savas ģimenes, savas tautas, savas valsts labā.

Turpretī iznīcināšanai, neatkarīgi no tās mēroga vai iznīcināmā objekta lieluma (sākot no kociņa nolaušanas vai kaķēna noslīcināšanas līdz ražošanas objekta likvidācijai, cilvēka(u) noslepkavošanai, tautas iznīcināšanai vai svešas valsts iekarošanai) pamatā ir tikai un vienīgi dotajā brīdī pie varas esošo atsevišķo cilvēku vai to kopu (kuriem deleģēta, vai viņi piesavinājušies varu, kas ļauj šo procesu iniciēt) savtīgās intereses. Pat valsts nodevība tiek izdarīta, lai kāds(i) īstenotu savus savtīgos mērķus…

Iznīcināšanas process ir ļoti viegls un ātri realizējams – vajadzīgs tikai niecīgs papīriņš (rīkojums), kāda ārēji nevainīga organizatoriska manipulācija („aizmāršība”, vienaldzība, „aizņemtība” ar svarīgākiem jautājumiem, finansiālo vai materiālo resursu nepiešķiršana, utt.). Retākos gadījumos izmanto radikālākus pasākumus – „nejaušus” ugunsgrēkus, tehnoloģiskās avārijas, lokālās un globālās „krīzes”, utt. Ir tūkstošiem veidu kā kaut ko (ne)izdarīt.

.

Iznīcināšanas procesa tehniskā puse, neatkarīgi no tās sarežģītības pakāpes (sākot no kāda dokumenta (ne)parakstīšanas līdz kāda „spītīga” uzņēmēja „pārliecināšanai”, nogalināšanai, vai kādas valsts „līderu” ieinteresēšanai šajā pasākumā) ir ļoti viegli realizējama, jo šo pasākumu reālie izpildītāji arī darbojas personīgu interešu vadīti (sākot no atlīdzības „naudā” līdz pat atlīdzībai „graudā”). No iepriekš minētā varam secināt, ka iznīcināšanas process DAŽIEM plēsoņām (citādi šos radījumus apzīmēt nav iespējams) ir ļoti ienesīgs pasākums. Pie tam šie „demokrātiskie” iznīcināšanas procesi vienmēr tiek veikti it kā cēlu mērķu labā – lai kaut ko „uzlabotu”, „sakārtotu”, „optimizētu”, utt., jo jebkurai noziedzīgai darbībai nav grūti piemeklēt labskanīgu nosaukumu – par to parūpēsies „demokrātiskie” (dez)informācijas līdzekļi. To, ka KATRS šāds process DAUDZUS līdzcilvēkus nostāda bezizejas stāvoklī vai pat iznīcina – tas šos „demokrātus” un viņu trubadūrus absolūti neinteresē…

Zināja, kas notiks…

Bet radīšanas un iznīcināšanas procesiem (neatkarīgi no objekta un tā mērogiem) ir arī kaut kas kopīgs – to iniciatori APZINĀS savas darbības sekas! Iestādot ābelīti cilvēks ZINA, ka tās augļus ēdīs viņš un viņa bērni. Uzceļot māju cilvēks ZINA, ka tajā dzīvos viņa ģimene, utt., utt..

Savukārt nolaužot kociņu cilvēks ZINA, ka tā vieta paliks tukša gan viņam, gan līdzcilvēkiem. Izdarot abortu sieviete ZINA, ka viņa nogalina savu bērnu!

Atstājot „valstī” miljons civilokupantu, šī lēmuma iniciatori ZINĀJA, ka paies pārdesmit gadu un tie „likumīgi” pārņems varu šajā „valstī”, jo pašu tautas labākie spēki pa okupācijas gadiem ir iznīcināti, bet izdzīvojušie ir pārāk gļēvi, sašķelti un dezorientēti, lai spētu aizstāvēt savas intereses.

Likvidējot zemessardzi, šī lēmuma iniciatori ZINĀJA, ka līdz ar to tauta vairs nebūs nekādu iespēju pretoties savai iznīcināšanai.

Atsakoties no obligātā kara dienesta, tā iniciatori jau bija PAKĻAUTI mūsdienu „Molotova-Rībentropa” (precīzāk: Maskavas-Vašingtonas) pakta noteikumiem par šo lielvalstu ietekmes sfēru jauno sadalījumu un politisko iekārtu pamatprincipiem jaunajās „neatkarīgajās” valstīs (jābūt absolūti naivam idiotam, lai noticētu, ka mūsdienu apstākļos kāda valsts spējīga kaut dienu būt neatkarīga bez saviem bruņotajiem spēkiem). Pienāks diena, kad dzīvi palikušie uzzinās arī šī pakta slepeno protokolu saturu…

Bez tam viņi ZINĀJA, ka šādos apstākļos jaunās paaudzes vīrieši izaugs tizli, nespējīgi sakarīgi domāt un patstāvīgi rīkoties, nespēs parūpēties ne par sevi, ne savu ģimeni un būs pilnīgi nederīgi savas tautas un valsts aizstāvībai. Toties mikroskopiskā algotņu „armija” lieti noderēs kā „lielgabalu gaļa” demokrātijas ieviešanai citās pasaules valstīs un iespējamo tautas nemieru apspiešanai savā zemē. Kas maksā – tas pasūta mūziku!

Pastāvīgo izklaides pasākumu organizatori ZINA un „skaistās dzīves” propagandētāji SAPROT, ka tādā veidā jaunā paaudze tiks atradināta no mācībām un reāla darba. ZINA, ka jaunā paaudze izaugs par viegli iespaidojamiem dīkdieņiem, kļūs uzņēmīgi pret jebkuru izvirtību propagandu un masveidā lietos narkotikas (sākot no „nevainīga” aliņa un smēķa līdz degvīnam, heroīnam u.c. „relaksācijas” un „atslābināšanās” līdzekļiem).

Atļaujot ievest un par dempinga cenām tirgot importa pārtikas produktus, tā iniciatori ZINĀJA, ka šādi tiks iznīcināta pašmāju lauksaimnieciskā ražošana.

Apturot rūpniecisko objektu darbību, tā iniciatori ZINĀJA, ka tie tiks izlaupīti un līdz ar to „valsts” pilnībā kļūs atkarīga no importa piegādēm. Atstājot darba ierindā „Liepājas Metalurgu”, valdošā kliķe ZINĀJA, ka pārkausējot tiks neatgriezeniski iznīcinātas VISAS likvidēto rūpnīcu iekārtas, zvejas flote, utt. – praktiski viss valstī esošais melnais metāls (līdz pat kanalizācijas lūku vākiem).

Atļaujot SAVĒJIEM uzpirkt un brīvi izvest no valsts krāsaino metālu, tā iniciatori ZINĀJA, ka tiks izlaupītas elektroiekārtas (līdz pat elektropārvades līniju vadiem un virtuves katliņiem no dārza mājiņām).

Atļaujot „valstī” darboties pašmāju mafijas un ārvalstu bankām, šā lēmuma pieņēmēji ZINĀJA, ka valsts finansiālā neatkarība tiks zaudēta un iedzīvotāju labklājība tiks pakļauta augļotāju varai.

Atļaujot ārzemniekiem pirkt zemi, šī pasākuma iniciatori, ar (p)rezidenti priekšgalā ZINĀJA, kādas tam būs sekas - paies tikai daži gadi un latviešiem vairs nebūs SAVAS zemes.

Organizējot valsts „brīvprātīgo” iestāšanos Eiropas Savienībā, šī „pasākuma” organizatori ZINĀJA, ka tādējādi tiek neatgriezeniski likvidēta pat formālā valsts neatkarība. Lai viss notiktu gludi un bez problēmām, attiecīgi „izskaidroja” pat Satversmes pantus… Līdzīgi izrīkojās arī ar Abrenes apriņķi, iemainot to pret „ēzeļa ausīm”.

Visai savdabīgi ir organizēta arī tā saucamo „demokrātisko vēlēšanu” sistēma, kurā tiek aicināts balsot par „mazāko ļaunumu”. Jebkuras „tautas aptaujas” un „vēlēšanas” vienmēr notiek pareizajā laikā, īstajā vietā un vienmēr tiek nobalsots PAR „pareizo” variantu (pārdomām – šajos gados ir nomainījušies vairāki (p)rezidenti, milzums ministru (p)rezidentu un citu „valsts varas” pārstāvju, bet ne CVK šefs – laikam jau viņa komanda „labi” un „pareizi” pilda uzdoto).

Šodien, ņemot miljardiem latu lielus transnacionālo finansu korporāciju kredītus, mūsu „viedie vadītāji” labi ZINA, ka valsts, kurā iznīcināta VISA rūpnieciskā un lauksaimnieciskā ražošana tos NEKAD (pat teorētiski) atdot nevarēs. Pat, lai nomaksātu kredīta procentus, būs jāņem atkal jauni un jauni kredīti.

Tuneļa galā, cerību gaismas vietā, valda melna tumsa… Šāds „demokrātisko” reformu uzskaitījums kļūst jau pārāk garš, jo katrs no mums to visu jau ir izbaudījis uz savas ādas (un vēl daudz ko vairāk izbaudīs tie, kuri neaizbēgs no šīs „bēdu ielejas” vai savlaicīgi nepārcelsies uz „mūžīgajiem medību laukiem”)…

Absolūti droši varam secināt, ka teorētiski iespējamā Latvijas neatkarība un latviešu kā tautas pastāvēšana ilgtermiņā tika mērķtiecīgi grauta un šodien jau ir praktiski iznīcināta. Vispirms sagrāva rūpniecības, zvejniecības nozares un lauksaimniecisko ražošanu, līdz ar to likvidējot valsts spēju pašiem sevi apgādāt ar pirmās nepieciešamības precēm un pārtiku. Vienlaicīgi izlaupīja valsts finansiālos resursus, pensiju fondus, iedzīvotāju uzkrājumus un nodeva transnacionālo augļotāju rokās visu valsts finansu sistēmu, līdz ar to nododot mūžam neatmaksājamu parādu jūgā visus iedzīvotājus un pilnībā likvidējot valsts finansiālo neatkarību. Nākošais etaps, kuram mēs šodien esam aculiecinieki – atklāts genocīds pret valsts iedzīvotājiem: atlikušo darba vietu likvidēšana, algu un pensiju samazināšana, izglītības iestāžu slēgšana un „optimizēšana”. Tas pats attiecas arī uz visu līmeņu ārstniecības iestādēm un medicīniskās palīdzības struktūrām – no aptiekām, lauku feldšeru punktiem un slimnīcām līdz poliklīnikām un ātrās medicīniskās palīdzības stacijām. Cilvēki apzināti tiek nostādīti bezizejas situācijā un iztikas meklējumos masveidā pamet šo „valsti”… Vecākie, nespējīgākie, slimākie, narkomānijas pārņemtie pastiprinātā tempā mirst uz vietas savā „brīvajā Latvijā”…

Pilnīgi pieņemu, ka tas jau ir t.s. „pasaules valdības” mūsu „viedajiem vadoņiem” dotais uzdevums – atbrīvot šo teritoriju no pamatiedzīvotājiem, lai tie ar savu apnicīgo dziedāšanu netraucētu mierīgi dzīvot jaunajiem zemes īpašniekiem. Ne jau velti šo „demokrātisko” pasākumu organizētājiem uz izpildītājiem par to tiek dāsni maksāts (kamēr viņi vēl līdz galam nav paveikuši doto uzdevumu)…

Latviešu problēma

Protams, ka līdz galīgai „latviešu problēmas” atrisināšanai vēl daudz darāmā – jālikvidē skolas (un izglītības sistēma kā tāda), „jāoptimizē” slimnīcas un jālikvidē veselības aprūpes sistēma kā tāda (uzticot dabai cilvēku dabīgo atlasi), jāievieš darba par simbolisku samaksu sistēma, „jāoptimizē” pensijas un pensionāru skaits (palielinot vecuma cenzu līdz tas pārsniedz vidējo dzīves ilgumu), kā arī jāveic vēl daudz citu atbildīgu uzdevumu, kuru īstenošana „krīzes” laikā ies gludi un ātri…

Protams nedrīkst aizmirst par esošo nodokļu „pilnveidošanu” un jaunu ieviešanu. Un pats galvenais – nepārtraukti jāorganizē (vēlams – nakts laikā, kad vieglāk iedarboties uz cilvēku psihi un noskaņot viņus narkotiku uzņemšanai) visdažādākās izklaides, sākot no visdažādākajām telefona balsošanām (nauda nesmird), konkursiem, realitātes šoviem, stulbiem seriāliem līdz asiņainiem „bojevikiem”, brīvības skrējieniem utt..

Šajā ziņā nekas nav mainījies kopš Spartaka laikiem, jo kas gan neizglītotam vergam vajadzīgs? Protams – maize un par labi paveiktu darbu – sekss un izklaides. Un papildus vēl „modernā” piedeva – narkotikas un pastāvīga, vajadzīgajā virzienā cilvēku apziņu zombējoša informācija! Šajā ziņā nav nekādu problēmu – informatīvie ieroči (prese, radio, televīzija) uzticami pilda savu virsuzdevumu…

Kritiskajā punktā

Dzīvē daudzkārt pierādījies – ja kādu iznīcinošu procesu neaptur līdz brīdim, kamēr tas vēl nav sasniedzis savu „kritisko punktu”, pēc tam tas kļūst nevadāms, paātrinās lavīnveidīgi un bez jebkāda ārēja spēka pielikšanas nenovēršami beidzas ar pilnīgu sabrukumu. Pie tam nav svarīgi kāds ir šis process un kas ir iznīcināmie objekti. Vēstures gaitā tā izzudušas gan valstis, gan tautas, gan veselas civilizācijas… Ne mēs pirmie, ne pēdējie… Un nav nekādas jēgas visu vainu par to uzvelt Dievam (tikai lūdzoties Viņu un pašam neko reāli nedarot) – dari pats un tad arī Dievs tev palīdzēs (varbūt)…

Latvijas kā valsts iznīcināšanas process sasniedza savu kritisko punktu iestājoties Eiropas Savienībā – par šo jautājumu vairs nav jēgas pat diskutēt… Šodien mēs esam liecinieki pēdējo valstiski svarīgo struktūru likvidācijai (finanses, izglītība, medicīna, drošība). Punkts un āmen – neatkarīgas valsts vairs nav!

Ar pašu „latviešu problēmu” ir nedaudz sarežģītāk, jo pagājuši tikai 20 gadi un apmirusi tikai pirmā paaudze (Mozum vajadzēja veselus 40 gadus, lai vazājot savu tautu pa Sinajas tuksnesi un barojot to ar „debess mannu” – arī no importa piegādēm, apmirtu divas paaudzes un, aizmirstot savu vēsturi, izveidotos pareizais „bars”) .

Sagaidot plaši reklamētos pasākumus, kuri veltīti divdesmitgadei kopš naivo cerību – „Baltijas ceļa” laikiem, pilnīgi piekrītu jaunajam Rīgas mēram Nilam Ušakovam (http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=605241), ka pēc divām paaudzēm šajā Zemes reģionā runās tikai krievu valodā. Tikai cien. Nils kaunīgi noklusē, ka viena paaudze jau atrodas „tajā saulē” – tātad puse darbiņa jau padarīts! Vēl tikai nedaudz jāpaciešas un viss būs kārtībā (tāpat kā Mozum).

Šaubas

Sakarā ar augstāk minēto rodas pamatotas šaubas vai vispār vēl pastāv kādas (pat teorētiskas) iespējas latviešu tautas izdzīvošanai, jo „kritiskais punkts” ir pārsniegts un mēs atrodamies lejupejošā lavīnā. Lavīnā, kuru apturēt var tikai visu vēl dzīvo latviešu vienotība (manuprāt, tā ir utopija un, ņemot vērā "latviešu mentalitāti”, nav iespējams pat teorētiski), ārkārtīgi strikti, efektīvi un varbūt pat nežēlīgi pasākumi, kurus arī ne visi varētu saprast un pieņemt, jo daudz ērtāk taču ir nedarīt neko un ļaut notikumiem ritēt savu gaitu… vienalga uz kurieni…

Tikpat absurda kļūst visa šī tukšā muldēšana interneta mājas lapās, kurās „īstie patrioti” sacenšas savu „spalvu spodrināšanā” – nemitīgi atražojot savas un pārpublicējot citu „patriotiskās” domas. Bet ļoti daudzi no interneta resursiem, slēpjoties aiz daiļskanīgiem un „patriotiskiem” nosaukumiem (tauta, brīvība, nacionālisms utt.) faktiski pilda pavisam citus uzdevumus un ir speciāli radīti lasītāju dezinformācijai un mērķtiecīgai laika novilcināšanai. Bet laiks, kā visi to labi saprotam, strādā ienaidnieku – tautas un valsts iznīcinātāju labā. Bet visā tajā ir arī sava „demokrātijas” piedeva – lasītājiem nav garlaicīgi, jo var savus „ideoloģiskos pretiniekus” sulīgi nolamāt komentāros. Suņi rej, bet karavāna dodas tālāk…

Starp citu – interesanti ir iedziļināties vārda "demokrātija” būtībā: DEMO-KRĀTI (demos – sengrieķu brīvie pilsoņi, vergu īpašnieki; kratos – vara). Tātad "demokrātija” nozīmē - VERGTURU VARA.

Reizē ar augstāk minēto, manuprāt, zaudē jēgu arī «AISBERGA» ikdienas aktivitātes, jo kā teicis kāds gudrinieks: «Ja nesaproti – uzzini, apdomā, pieņem lēmumu un rīkojies, bet, ja savā būtībā esi verga dvēsele un pie tam vēl slinks idiots – tad tas ir uz mūžu!»

Informācija pārdomām

Līdz šā gada 31. oktobrim «AISBERGĀ» jau ir lasāmi 340 līdzcilvēku viedokļi (tajā skaitā arī daži mani subjektīvie), 272 cilvēku pārdomas, 29 ar nodevību saistītas publikācijas, 177 satīriskie dzejoļi, kuros Ontūns Mazpusāns „apsmaida” mūsu reālās dzīves nianses.

Un galvenais – izvēlnes sadaļā «GRĀMATAS un RAKSTI» pieejamas 24 publikācijas, kurās ir grāmatas vai to fragmenti un atsevišķi raksti, vairums, no kuriem, ir brīvi lejupielādējami. Nebūt nav jālasa visi augstāk minētie daudzie simti publikāciju – ar šiem 24 vai lejupielādējamiem 19 informatīviem materiāliem latviešu valodā un 11 krievu valodā pilnīgi pietiks, lai zināt gribošs cilvēks iegūtu kopainu par procesiem pasaulē un valstī, spētu izprast šo procesu cēloņus un to īstenošanas tehnoloģijas.

Ja arī tas liekas par daudz, tad izlasot «Iznīcināšanas sabiedrība „demokrātisko reformu” stratēģiskā perspektīva», «Maniaku varā», «Astoņkājis», kā arī ieskatoties «Cianas gudro protokolos», daudz kas no pasaulē un Latvijā notiekošā kļūs saprotamāks.

Protams, viss šis materiālu kopums domāts tikai tiem tautiešiem, kuri patiešām vēlas saprast ar mums un ap mums notiekošo. Manuprāt, nav nekādas jēgas ievietot vēl 100, 500 vai 1000 rakstus – no tā nekas nemainīsies, jo tie, kas neatšķir melnu no baltā vai labo no ļaunā, to neatšķirs arī izlasot desmit tūkstošus rakstu…

Zinu, ka tūlīt sekos demagogu ļoti iecienītie jautājumi: «Ko darīt? Kā rīkoties?» (lai censtos sarunu biedru nostādīt neveiklā situācijā, jo viņi labi zina – šādas domas neviens atklātā tekstā nepaudīs).

Lai aiztaupītu viņiem pūles uzdodot šādus jautājumus, tūlīt arī atbildēšu: «Nedomāju, ka atbilde uz šo jautājumu katram jau nav zināma. Tāpat nedomāju, ka kāds t.s. „latvietis” vēl ir spējīgs uz noteiktu rīcību. Tādēļ mierīgi turpiniet eksistēt katrs savā alā un nedariet neko, tāpat kā neko neesat darījuši arī līdz šim! Nospļaujieties uz savu pašcieņu, savu ģimeni, saviem bērniem, savu tautu un savu zemi – Dzimteni!»

Kāpēc? Tāpēc, ka tas „bars”, kurš sevi dēvē par „latviešiem” ir pārāk gļēvs un savstarpēji kašķīgs, lai spētu pastāvēt kā tauta! Pirmā pazīme, ka indivīds sevi vairs nepieskaita tautai, ir valoda kādā viņš runā un raksta. Neviens tik ļoti neieredz savu valodu kā „latvieši”! Ar savdabīgu pārākuma sajūtu visur un vienmēr tiek lietots žargons, kas no krievu-latviešu mistrojuma pārgājis angļu-krievu-latviešu vārdu mistrojumā. Rakstībā vispār parādījusies un masveidā tiek lietota sveša valoda. Palasiet kaut vai komentārus interneta portālos – tos bieži vien vispār nav iespējams ne izlasīt, ne atšifrēt tajos izteikto domu. Un lai man neviens nemēģina iestāstīt, ka tā tiek rakstīts tādēļ, ka uzstādītā programmatūra neuztur latviešu valodas šriftu! Ja vēl pieskaitiet sevi pie latviešiem, tad uzstādiet tādu programmatūru, lai nevajadzētu izvarot savu valodu! Pretējā gadījumā Jūs neesat latvietis!

Noslēgumā

«AISBERGĀ» ievietotā informācija patiesiem interesentiem tikai palīdzēs saprast to, kāpēc šeit dzīvi palikušajiem jābūt gataviem eksistencei vergu līmenī un ar saviem mazbērniem (ja viņi līdz tam izdzīvos) visticamāk būs jārunā krievu valodā. Kaut ko darīt ir jau daudz par vēlu – tas bija aktuāli pirms 18-19 gadiem… Manuprāt, lavīna vairs nav apturama…, diemžēl…

Juris P.,
rediģēts 2009. gada 01. novembrī.