http://www.aisbergs.lv/?p=1636

`Padsmit` gadi – daudz vai maz?

SUBJEKTĪVI 28.10.2008

Kāds gudrais reiz uzdevis jautājumu: „Viens mats - vai tas ir daudz, vai maz?”
Un pēc tam pats atbildējis: „Ja uz galvas, tad maz, bet ja zupā – tad daudz!”

Bet tagad, lūdzu, atbildiet uz manu jautājumu: „Pāris simti cilvēku – vai tas ir daudz vai maz?”
Varu arī atbildēt: „Maz, ja salīdzina ar diviem miljoniem valsts iedzīvotāju. Daudz, ja tie ir pie varas tikuši „demokrāti” – šajos `padsmit` gados tiks iznīcināta gan valsts, gan tās (gļēvie) iedzīvotāji!”

Neticat? Lūk, ieskats nesenā pagātnē…

Ar «Pasaules valdības» „zaļo papīrīšu” un pašmāju kangaru palīdzību, tika ievazāta „demokrātijas” sērga – pie varas „likumīgi” nokļuva mazskaitlīgi bandītiski-mafiozi grupējumi – „partijas”, kuras tā saucamās „demokrātijas” un pašu izdoto „Likumu” aizsegā uzurpēja varu, nesodīti izlaupīja valsts īpašumus un dabas bagātības, nežēlīgi izmantoja un, īstenojot «Zelta miljarda» koncepciju, radīja neciešamus eksistences apstākļus vienkāršajiem iedzīvotājiem.

Jau „demokrātijas” ieviešanas pirmajos mēnešos mākslīgi radīja masveidīgu bezdarbu – apturēja darbību, izlaupīja un izdemolēja praktiski visus smagās un vieglās rūpniecības uzņēmumus (izņemot vienu metalurģisko rūpnīcu, kurai bija ieplānots atbildīgs uzdevums – pārkausējot, neatgriezeniski iznīcināt visu likvidēto ražotņu tehnoloģiskās iekārtas un aprīkojumu). Tāds pats liktenis piemeklēja praktiski visas fabrikas, lauksaimniecības un zivsaimniecības uzņēmumus. Iznīcināja arī vairums gaļas un lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu, piena kombinātus, lauku pienotavas. Pēc tam likvidēja vairumu pārtikas un pirmās nepieciešamības preču ražotņu – maizes kombinātus, olu ražošanas fermas, visas sērkociņu un visas cukura fabrikas. Izzāģēja milzīgas mežu platības un koksni par grašiem pārdeva ārzemniekiem. Sagrieza lūžņos kuģus. Izlaupīja un iztirgoja visu kaut cik pieejamo krāsaino un melno metālu – līdz pat elektrolīniju vadiem un lietus ūdens kolektoru restēm.

.

Nekavējoties iznīcināja aizsardzības sistēmas rūpnīcas, likvidēja karaklausību un izformēja kaut cik kaujas spējīgu armiju. Sāka pārdot ārzemniekiem pašu dārgāko – zemi. Valdošai kliķei pietuvinātie veica apbūvi piejūras kāpu zonās un citās aizsargājamās teritorijās un dabas liegumos.

Praktiski visa valsts iedzīvotāju apgāde ar pārtikas un rūpniecības precēm kļuva atkarīga no importa preču piegādēm, kuras kontrolēja tie paši mafiozie grupējumi. Masveidā tika uzslieti saliekamie karkasa tipa „lielveikali”, kuros par dempinga cenām tirgoja importētos, ar veselībai kaitīgām vielām piesātinātos un ģenētiski modificētos pārtikas produktus un pirmās nepieciešamības, praktiski „vienreizējās lietošanai” paredzētās (pārsvarā plastmasas) rūpniecības preces.

Degvielu, smērvielu un kurināmā piegādi, ka arī to tirdzniecību, nosakot spekulatīvas cenas, kontrolēja mafija.

Sagrāva izglītības sistēmu un devalvēja skolotāja profesiju, augstākā izglītība vienkāršajiem cilvēkiem kļuva nepieejama. „Demokrātija” un „cilvēka tiesības” radīja praktiski neaizkaramu mazgadīgo un nepilngadīgo narkomānu un huligānu paaudzi, kuras „izglītības” nodrošināšanai, citu skolēnu un skolotāju aizsardzībai, skolās dežūrēja policija.

Sagrāva veselības aizsardzības sistēmu, ārstu darba apmaksu nostādīja „ārpus likuma”. Vecākās paaudzes cilvēki, saņemot pensiju zem „iztikas minimuma” palika bez medicīniskās palīdzības – nesamaksājot speciālistu konsultācijām astronomiskas summas, uz daļēji valsts kompensētām bija jāgaida daudzus mēnešus, bet uz operācijām – pat vairākus gadus. Tāds pats liktenis piemeklēja arī pārējos iedzīvotājus.

Laukos iznīcināja visas algotā darba vietas, likvidēja daudzas skolas, feldšeru punktus, bibliotēkas, veikalus, banku un pasta nodaļas, tautas namus un citu iedzīvotājiem vitāli nepieciešamo infrastruktūru. Vairākkārtīgi paaugstinot braukšanas maksu, vienlaicīgi daudzkārt samazināja sabiedriskā transporta reisu skaitu starp rajonu pilsētām un lauku apdzīvotajām vietām.

Daži saglabājušies lauksaimniecības produkcijas un piena pārstrādes uzņēmumi, kuri arī atradās mafijas rokās, noteica tik zemas produktu iepirkuma cenas, ka praktiski visas zemnieku saimniecības pārtrauca ražošanu un izputēja. Laucinieki masveidā meklēja darbu pilsētās, jaunākie un uzņēmīgākie darba meklējumos devās uz ārzemēm, bet vecākie un nespējīgākie, palikuši praktiski bez eksistences līdzekļiem un medicīniskās aprūpes, apmira turpat uz vietas.

Zēla un plauka „prihvatizācija”, kuru visai veikli izmantoja bijušā režīma funkcionāri, tā radot pamatu savam legālajam (un ne tikai) „biznesam”. Viņi arī bija tie, kuri izveidoja „uzņēmēju” kastu, kas, atbrīvoti no jebkuriem darba aizsardzības un darba kārtības noteikumiem, par ubaga grašiem nekaunīgi izmantoja bezizejas situācijā nonākušos un absolūti beztiesīgos darba meklētājus. Līdzīgā veidā radās arī „baņķieri” un „miljonāri”, kuru izvirtušo dzīves veidu sīki jo sīki „apgaismoja” un slavēja neskaitāmie „glancētie” žurnāli un televīzija.

Praktiski visi masi informācijas līdzekļi (avīzes, žurnāli, TV un radio) atradās vai nu pašmāju, vai ārzemju mafijas klanu rīcībā, kas, veicot iedzīvotāju „smadzeņu skalošanu”, tos izmantoja savu savtīgo mērķu īstenošanai un „demokrātisko” vērtību sludināšanai – ikdienā pieradinot un parādot iedzīvotājiem kā normu slepkavības, visu veidu noziedzību, vardarbību, narkomāniju un izvirtību. Paaudžu paaudzēs glabātās un laika pārbaudi izturējušās nacionālās vērtības – tauta, ģimene un cieņa pret sievieti, bērnu audzināšana, uzvedības normas gan ģimenē, gan skolā, gan sabiedriskās vietās tika izsmietas un nozākātas. Visā informatīvajā sfērā valdīja visatļautības, vardarbības, narkomānijas, izvirtības un nesodāmas noziedzības gaisotne.

Nāvessods tika atcelts. Noziedznieki – slepkavas, izvarotāji, bandīti, huligāni u.c., ievērojot viņu „cilvēka tiesības” un „trūkumus likumdošanā” tika saudzēti jebkuriem līdzekļiem. Retos gadījumos viņi saņēma simboliskus sodus, bet visbiežāk tika atbrīvoti no atbildības, jo viņi taču palīdzēja īstenot „Zelta miljarda” koncepciju – godīgo cilvēku skaita samazināšanu. Arī tos „neveiksminiekus”, kurus tomēr ielika cietumā, turēja sanatorijas apstākļos – jāstrādā nebija un viņu uzturēšanai tika izlietoti daudz lielāki līdzekļi nekā bija pensija vairumam pensionāru. Protams, ka šie „neveiksminieki” savā atpūtas namā „labi uzvedās” un pēc neilga laika tika atbrīvoti, lai turpinātu „Zelta miljardam” tik svarīgā uzdevuma izpildi – turpinātu slepkavot, izvarot u.t.t.

Tātad tika izdarīts viss, lai likvidētu šīs „valsts” politisko neatkarību un ekonomisko patstāvību. Lai tā (pagaidām) varētu pastāvēt tikai dažām lielvalstīm atvēlētajās robežās. Arī šīs robežas, atsakoties no ievērojamas teritorijas daļas, tika noteiktas jaunā „Molotova-Rībentropa” (Maskavas-Vašingtonas) pakta slepenajos pielikumos, par kuru saturu, piedaloties inscenētajā balsojumā par iestāšanos jaunajā valstu savienībā, tautai nekas nebija zināms.

Beidzot likvidēja pat iluzoro valsts „neatkarību” – manipulējot ar valsts pamatlikuma interpretācijām un veicot tautai „smadzeņu skalošanu”, iestājās citā valstu savienībā un atdeva daļu valsts teritorijas kaimiņvalstij. Lai tas viss notiktu „likumīgi”, attiecīgi „pielaboja” un „izskaidroja” likumus.

Protams, bez importa piegādēm šī „valsts” nevarētu izdzīvot pat trīs dienas. Un pats par sevi saprotams, ka šīs „importa piegādes” kontrolēja pašmāju un ārzemju mafija, nosakot ko, kur, cik un par kādu cenu tirgot. Tātad šis mākslīgais veidojums (saukts par „neatkarīgu valsti”) faktiski bija tikai nolietotu automašīnu, lētas un veselībai bīstamas sintētiskās pārtikas noieta tirgus. Protams, ka aiz jebkuru ievesto plaša patēriņa preču spilgti krāsainā iepakojuma slēpās štancēts, neremontējams plastmasas daikts ar maksimāli īsu kalpošanas laiku, lai pēc iespējas ātrāk atkal būtu jāpērk jauns. Un pats galvenais – šīs „valsts” iedzīvotāji kļuva par ārkārtīgi lēta un bezpalīdzīga darbaspēka avotu (faktiski – balto vergu tirgu).

Sākās masveidīga emigrācija – simtiem tūkstoši jaunākie, stiprākie un uzņēmīgākie, sevis un savas ģimenes iztikas meklējumos, devās svešumā. Daudzi pēc tam pie sevis izveda arī ģimenes. Pa to laiku valstī turpinājās „dzīres mēra laikā” – visos plašsaziņās līdzekļos, bet jo sevišķi televīzijā – nebeidzami „šovi”, seriāli, koncerti, konkursi, loterijas, sacensības, balsošanas, kā arī narkotiku, veselībai kaitīgu produktu un zāļu (ārstiem laikam nezināmu) reklāmas, u.t.t.

Lai aprakstītu kaut daļu, kā pašmāju kangari pēc ārvalstu „padomnieku” ieteikumiem un „zaļo papīriņu” injekcijām nodeva iedzīvotāju ilgas pēc savas neatkarīgas Dzimtenes, „izvaroja” valsts pamatlikumu un „piefrizēja” pārējos likumus savu un savu „bosu” savtīgo nodomu īstenošanai, vajadzīgas vairākas grāmatas.

Nešaubos, ka tiks darīts viss, lai neviens šādas grāmatas ne tikai neizdotu, bet pat nesarakstītu! Tāpat nešaubos, ka tie, kuri mēģinās šādas grāmatas sarakstīt, tiks izsmieti, noķengāti un sabiedrības acīs padarīti par debiliem īpatņiem, kuri nekā nesajēdz no „demokrātijas” labumiem. Tāpat varu iedomāties, kas notiks ar sevišķi ietiepīgajiem – viņi vai nu neuzmanīgi smēķējot izkritīs pa logu, vai nevietā nokāpjot no trotuāra, pakļūs zem auto riteņiem…

Kuriem mafiju „bosiem” gan patiktu lasīt savu nekrologu?

Juris P.
10.2008