http://www.aisbergs.lv/?p=3740

3. nodaļa.

●.«ZET» VALSTS.● 10.12.2008

3. nodaļa. VALSTS iekārtas pamatprincipi

01.03.2011.
.

VALSTS ir ekonomiski patstāvīga un politiski neatkarīga struktūra noteiktā planētas Zeme teritorijā ar tajā dzīvojošu CILVĒKU kopumu, kas, līdz mielēm izbaudījuši „demokrātijas labumus”, apvienojušies un nolēmuši rīkoties, lai veidotu pašu organizētu un vadītu sabiedrību, kura garantētu katram tās iedzīvotājiem drošus un CILVĒKA cienīgus dzīves apstākļus, kā arī nodrošinātu atbalstu un aizsardzību visās dzīves jomās.

Iedzīvotājiem nav vajadzīga tāda valsts, kas nenodrošina viņu dzīvē to, ko upurējot daļu savas personīgās brīvības un finansu līdzekļus (nodokļos), kā arī uzņemoties konkrētu atbildību un pienākumus, viņi garantēti nesaņem pretī no savas valsts.

VALSTS ir kā privātmāja ar tajā dzīvojošām divām ģimenēm un ciemiņiem:

1. mājas īpašnieka ģimene, kura nosaka iekšējās kārtības un telpu izīrēšanas noteikumus – pilsoņi;

2. apakšīrnieku ģimene, kuriem ir jāievēro šie noteikumi, vai jāmaina dzīves vieta – nepilsoņi;

3. paretam ierodas arī kādi ciemiņi, kuriem arī obligāti jāievēro visi šīs mājas iekšējās kārtības noteikumi – ārzemnieki.

Turpinot VALSTS salīdzinājumu ar privātmāju – tā dod visiem iemītniekiem patvērumu, aizsargā no lietus un aukstuma, bet visi iemītnieki rūpējas, lai netecētu jumts, darbotos apkures sistēma un būtu apkopts piemājas dārziņš no kā viņi visi pārtiek.
Ja mazais Jānītis noplūcis dekoratīvo puķi, tad viņu sarāj un ieliek kaktā, bet ja Pēteris izsitis logu, tad tēvs viņu noper, par saviem līdzekļiem nopērk un ieliek logā jaunu stiklu. Pie tam Pētera vecākiem stāv priekšā visai nepatīkama izskaidrošanās ar sava rajona attiecīgo VALSTS institūciju pārstāvjiem par to, kā viņi audzina savu bērnu.

VALSTS nav radīta, lai kāds tās iedzīvotājs vai iedzīvotāju grupa iedzīvotos uz citu rēķina. Jebkurš pilsonis, kas ar savu ikdienas darbu ieguvis līdzcilvēku cieņu un uzticību, var kļūt gan par savas «Rajona Valdes» darbinieku, gan «Tautas Pārstāvju Palātas» deputātu (no kuriem tiek izraudzīts Valsts Prezidents).

Iedzīvotāji nav VALSTS vergi – ja kādiem dzīves apstākļi VALSTĪ un tajā valdošā «Likuma» normas nav pieņemamas, viņi noteiktajā kārtībā var izbraukt uz dzīvi citā valstī (protams, ja viņus tur pieņem).

Imigrācija ir ļoti ierobežota un atļauta tikai «Likumā» noteiktajā kārtībā. Ja kādas ārvalsts pilsoņiem tik ļoti simpatizē VALSTS iekārta un tautas dzīves līmenis, ka vēlas pārcelties uz dzīvi šeit – lai viņi rīkojas un maina sabiedrisko iekārtu savā valstī.

Katrs VALSTS iedzīvotājs daļu savas visatļautības (brīvības) upurē VALSTS un visas sabiedrības interesēs – pakļaujas «Likuma» prasībām un, vispārējās vēlēšanās izteiktai, sabiedrības nospiedošā vairākuma (vismaz 75% no balsstiesīgo skaita) gribai. «Likums» nosaka, ka indivīda brīvība vienmēr pakārtojama sabiedrības un VALSTS interesēm.

VALSTS garantē iespēju strādāt un saņemt adekvātu atalgojumu, kas obligāti nodrošina normālus dzīves apstākļus visiem darbaspējīgiem iedzīvotājiem. VALSTĪ nav darba nespējīgu iedzīvotāju bez pajumtes, iztikas līdzekļiem, sociālās aprūpes un nepieciešamās medicīniskās palīdzības.

Visiem iedzīvotājiem ir pieejama VALSTS apmaksāta un pilnvērtīga pirmā līmeņa veselības aizsardzības sistēma.

Visiem bērniem ir pieejama VALSTS apmaksāta un augstvērtīga pirmā līmeņa (10 gadīgā) apmācība, kas viņus pilnībā sagatavo patstāvigai dzīvei.

«Likumā» nav tāda jēdziena – „valsts noslēpums”. Gluži otrādi, «Likumā» skaidri deklarēts: „VALSTIJ nav noslēpumu pret saviem iedzīvotājiem un iedzīvotājiem nav noslēpumu pret savu VALSTI un tās pārvaldes struktūrvienībām.”

Jebkuras saistības un līgumus ar ārvalstīm, VALSTS atbildīgās institūcijas noslēdz tikai pēc to rūpīgas analīzes, vispirms izvērtējot, cik tas būs izdevīgi savai VALSTIJ un kādu konkrētu labumu precīzi noteiktā laikā no tā var iegūt katrs VALSTS iedzīvotājs. Pilnīgs līguma teksts un visa ar to saistītā informācija tiek savlaicīgi publicēta presē, norādot konkrēto VALSTS amatpersonu vārdus, kas šo līguma projektu sagatavoja un «Likuma» priekšā arī reāli atbildēs par tā darbības izraisītajām sekām līdz pat šī līguma darbības beigām.

Galīgais lēmums par līguma noslēgšanas lietderību, valdībā tiek pieņemts tikai pēc šī starpvalstu līguma sīkas izskaidrošanas VALSTS televīzijā, radio un tā atbalstīšanas vispārējā iedzīvotāju aptaujā VALSTS televīzijas pirmajā interaktīvajā kanālā, reālajā laikā organizētā atklātā balsošanā. VALSTS Prezidents dod atļauju noslēgt konkrēto starpvalstu līgumu tikai gadījumā, ja par to saņemts sabiedrības nospiedošā vairākuma atbalsts (vismaz 75% no balsstiesīgo skaita).

VALSTIJ nav regulārās armijas, jo tā neplāno nevienam uzbrukt. Bet VALSTS rezervē sev tiesības visiem tās rīcībā esošiem līdzekļiem aizstāvēt savu teritoriju – robežsardzes struktūrvienība «VAIROGS» garantē VALSTS robežu drošību.

VALSTS «Likuma» izpildes un iedzīvotāju drošības garanta struktūras – «SARDZES» ekipējumā ietilpst tikai vidējā darbības rādiusa impulsa ierīces, kuru iedarbība uz dzīviem organismiem nav nāvējoša.

Pārējiem VALSTS iedzīvotājiem nekādu ieroču ne nēsāšanā, ne glabāšanā nav un nedrīkst būt, bet šī noteikuma pārkāpumu «Likums» klasificē kā slepkavības mēģinājumu ar iepriekšēju nodomu.

VALSTĪ nav jēdzienu «rase», «tautība», «reliģiskā piederība», «dzimums» – iedzīvotāji netiek dalīti ne pēc ādas krāsas, ne ārējā izskata, ne tautības, ne reliģiskās piederības, ne dzimuma, ne citām pazīmēm.

VALSTĪ nav politisku partiju, vai citu sabiedriski-politisku grupējumu, kuriem būtu tiesības savā vārdā izvirzīt deputātu kandidātus jebkura līmeņa vēlēšanām, organizēt vai atbalstīt kāda likumīgā kārtā izvirzīta deputāta kandidāta priekšvēlēšanu kampaņu.

VALSTIJ pieder «MONOPOLS» un tā kontrolē visas sfēras, kas ir kopēji izmantojamas visiem tās iedzīvotājiem.

Jebkura reliģiska kopiena VALSTĪ ir atdalīta no visām sabiedriskās dzīves sfērām, bērnu iestādēm un visu līmeņu mācību iestādēm. Jebkuras reliģiska rakstura aktivitātes (dievkalpojumi, lūgšanas u.t.t.) var tikt piekoptas tikai šo kopienu telpās tā, lai tas nebūtu redzams un dzirdams ārpus tām. Jebkura reliģiska satura reklāma masu informācijas līdzekļos ir aizliegta.
Nepilngadīgu personu iesaistīšana reliģiskajās kopienās un to pasākumos ir aizliegta. Iedzīvotāju piederība kādai reliģiskai kopienai tiek reģistrēta VALSTS «Iedzīvotāju Reģistrā».

Reliģiskās kopienas atrodas stingrā VALSTS uzraudzībā. Tās tiek reģistrētas un saņem atļauju darboties konkrētā vietā sabiedrisko organizāciju statusā tikai tad, ja to darbība nekaitē VALSTS un sabiedrības interesēm, kā arī šo kopienas biedru ģimenes locekļiem. Jebkura ranga reliģisko kopienu vadītājiem jābūt pastāvīgiem un legāliem iztikas līdzekļiem (jāstrādā algots darbs) – dzīvošana no kopienas locekļu saziedotiem līdzekļiem ir «Likuma» pārkāpums.

VALSTĪ nav reliģiska novirziena mācību iestāžu – visi potenciālie reliģisko kopienu vadītāji un sludinātāji tiek apmācīti savās vai viņiem radniecīgās kopienās tikai savā VALSTĪ un tikai par pretendenta personīgajiem līdzekļiem. Mācības ārzemju reliģiskajās mācību iestādēs vai kopienās, kā arī reliģisko mācību pasniedzēju ierašanās no ārzemēm ir aizliegta.

Visas reliģiskās nozīmes celtnes un objektus (baznīcas, lūgšanu namus, u.t.t.) šo reliģisko kopienu locekļi būvē un uztur par saviem līdzekļiem, kā arī izīrē no VALSTS zemi, uz kuriem tie atrodas.

VALSTĪ visās dzīves sfērās un jebkuros informācijas līdzekļos tiek lietota tikai valsts valoda.